36,072,847 views • 20:19

Tātad, es sākšu ar šo: pirms pāris gadiem man piezvanīja pasākumu plānotāja, jo es grasījos uzstāties runu pasākumā. Tā viņa piezvanīja un teica: "Es tiešām mokos ar to, ko rakstīt par tevi uz skrejlapiņas." Es nodomāju: "Nu, kas tieši nomoka?" Viņa teica: "Nu, es redzēju tevi runājam, un es nodomāju, ka saukšu tevi par pētnieci, bet es baidos par to, ja es tevi saukšu par pētnieci, tad neviens neatnāks, jo viņi nodomās, ka tu esi garlaicīga un nenozīmīga." (Smiekli) Labi. Viņa teica: "Bet, tas, kas man patika tavā runā, ir tas, ka tu esi stāstniece. Tāpēc es domāju, ka vienkārši nosaukšu tevi par stāstnieci." Un protams, ka mana akadēmiskā, nedrošā daļa iesaucās: "Kā tu mani sauksi?" Un viņa teica: "Es tevi saukšu par stāstnieci." un es nodomāju: "Kāpēc ne par burvju laumiņu?" (Smiekli) Es teicu: "Ļauj man mirkli padomāt par to." Es centos saņemties drosmi. Un es nodomāju - es esmu stāstniece. Es esmu kvalitatīvu datu pētniece. Es ievācu stāstus; tas ir tas, ko es daru. Un varbūt stāsti ir tikai dati ar dvēseli. Un varbūt es esmu tikai stāstniece. Un tad es teicu: "Zini ko? Varbūt vienkārši saki, ka es esmu pētniece-stāstniece." Un viņa sāka smieties: "Nav tāda jēdziena." (Smiekli) Tātad, es esmu pētniece-stāstniece, un es ar jums grasos šodien runāt — mēs runājam par uztveres paplašināšanu — un tāpēc es vēlos ar jums parunāt un pastāstīt dažus stāstus par daļu no mana pētījuma, kas pamatīgi paplašināja manu uztveri un tiešām reāli manīja veidu, kā es dzīvoju un mīlu, strādāju, un audzinu bērnus.

Un šādi sākas mans stāsts. Kad es biju jauna pētniece, doktorantūras studente, manā pirmajā gadā man bija zinātnisko pētījumu profesors, kurš mums teica: "Lieta tāda, ja jūs kaut ko nevarat izmērīt, tātad tas nepastāv." Un es domāju, ka viņš vienkārši jokojās ar mani. Es jautāju: "Tiešām?" un viņš atbildēja: "Neapšaubāmi." Un jums ir jāsaprot, ka man ir bakalaura grāds sociālajā darbā, maģistra grāds sociālajā darbā, un es grasījos iegūt doktora grādu sociālajā darbā, tātad visas manas akadēmiskās karjeras laikā man apkārt bija cilvēki kuri zināmā mērā ticēja, ka dzīve ir nekārtīga - mīli to. Bet es vairāk uzskatīju tā - ja dzīve ir nekārtīga, tad satīri to, sakārto to un ievieto to pusdienu kārbiņā. (Smiekli) Un, domājot, ka esmu atradusi savu ceļu, atradusi karjeru, kas aizrauj mani — patiešām, viens no lielajiem uzskatiem sociālajā darbā ir - pieņem darbā esošo diskomfortu. Bet es uzskatīju - izsit diskomfortu ārā no galvas un aizbīdi prom, un saņem izcilus vērtējumus. Tā bija mana mantra. Un tā es biju ļoti satraukta par to. Un tāpēc es domāju, jūs zināt ko, šī ir mana karjera, jo es esmu ieinteresēta dažās nekārtīgās tēmās. Bet es gribu spējīga tās padarīt kārtīgas. Es gribu tās saprast. Es gribu uzlauzt šīs lietas, kuras, es zinu, ka ir svarīgas, un padarīt ieejas kodu redzamu visiem.

Tātad, es sāku ar saistībām. Tāpēc, ka pēc 10 gadus sociālā darbinieka pieredzes, tu saproti to, ka saistības ir tas, kādēļ mēs te esam. Tas, ir tas, kas dod jēgu un nozīmi mūsu dzīvēm. Lūk par ko ir runa. Nav svarīgi, vai jūs runājat ar cilvēkiem, kuri strādā sociālā taisnīguma, garīgās veselības, vardarbības vai sociālās nolaidības jomā, tas, ko mēs zinām, ir tas, ka saistības, spēja justies savienotam, ir — kā neirobioloģiski esam savienoti — tas iemesls, kāpēc mēs esam šeit. Tāpēc es nodomāju, zināt ko, es sākšu ar saistībām. Jūs jau zināt situāciju, kad jūs saņemat vērtējumu no jūsu priekšnieka, un viņa pateiks jums 37 lietas, kuras jūs veicat patiešām lieliski, un vienu lietu — kurā ir "iespējama izaugsme"? (Smiekli) Un viss, par ko jūs varat domāt, ir tā viena lieta, kurā nepieciešama izaugsme, vai ne? Lūk, acīmredzot, šis bija veids, kā virzījās arī mans darbs, jo, kad jūs jautājat cilvēkiem par mīlestību, viņi stāsta jums par salauztu sirdi. Kad jūs jautājat cilvēkiem par piederību, viņi jums pastāstīs par viņu vismokošāko pieredzi, kad viņi ir bijuši izstumti. Un, kad jūs jautājat cilvēkiem par saistīšanos, viņu stāstītie stāsti bija par atšķirtību.

tādā veidā, ļoti ātri — tiešām, apmēram sešas nedēļas veicot šo pētījumu — es uzdūros šai vārdā nenosauktajai lietai, kas pilnībā apslēpa saistības tādā veidā, kuru es nesapratu un nekad nebiju redzējusi. Un tā es atkāpos no šī pētījuma un nodomāju, ka man ir jānoskaidro, kas tas īsti ir. Un izrādījās, ka tas ir kauns. Un kaunu ir patiešām viegli saprast kā bailes no atšķirtības. Vai manī ir kaut kas tāds, kas, ja citi cilvēki to zinātu vai redzētu, padarītu mani saskarsmes necienīgu. Vienu es jums varu pateikt: tā ir universāla sajūta, mums visiem ir tā. Vienīgie cilvēki, kuri nepiedzīvo kaunu, ir tie, kuri nespēj just cilvēcīgu līdzjūtību vai saistīties ar citiem. Neviens nevēlas runāt par to, un jo mazāk tu par to runā, jo vairāk tev tas piemīt. Kas ir šī kauna pamatā, šajā "Es neesmu pietiekami labs," — šī sajūta, ko mēs visi zinām: "Es neesmu pietiekami [tukšums]. Es neesmu pietiekami tievs, pietiekami bagāts, pietiekami skaists, pietiekami gudrs, pietiekami paaugstināts." Tas, kas šim visam bija pamatā, bija nepanesama ievainojamība, šī ideja par to, ka, lai rastos savienība, mums ir jāļauj sev kļūt pamanāmiem, patiešām pamanāmiem.

Un jūs zināt, ko es jūtu pret ievainojamību. Es ienīstu ievainojamību. Un tāpēc es nodomāju, šī ir mana iespēja pārspēt to ar manu mērauklu. Es iedziļināšos, es izprastīšu šo visu, es tam veltīšu gadu, es gatavojos pilnībā dekonstruēt kaunu, es sapratīšu kā darbojas ievainojamība, un es pārspēšu to gudrībā. Un tā, es biju gatava, un es biju patiešām iedvesmota. Kā jūs nojaušat, tas neizvērtīsies labi. (Smiekli) Jūs jau zināt. Tātad, es varētu jums pastāstīt daudz ko par kaunu, bet man būtu jāaizņem visu pārējo runātāju laiks. Bet, es jums varu pastāstīt to, uz ko tas reducējas — un tā var būt viena no vissvarīgākajām lietām, ko es vispār esmu iemācījusies desmit gadu laikā, veicot šo izpēti. Mans viens gads izvērtās sešos gados, tūkstošos stāstu, simtos ilgu interviju, fokusa grupās. Vienā brīdī cilvēki sūtīja man žurnālu lappuses un sūtīja man savus stāstus — tūkstošiem datu vienību sešu gadu periodā. Un es it kā to sāku pārvaldīt.

Es it kā sapratu, kas īsti ir kauns, kā tas darbojas. Es uzrakstīju grāmatu, Es publicēju teoriju, bet kaut kas nebija kārtībā — un tas bija tas, ka, ja es paņemtu intervētos cilvēku un aptuveni sadalītu tos cilvēkos, kuriem tiešām piemīt savas vērtības sajūta — lūk, līdz kam šis viss tiek reducēts: vērtības sajūtai — viņiem ir spēcīga mīlestības un piederības sajūta — un ir cilvēki, kas cīnās par to, un cilvēki, kuri vienmēr ir neziņā par to, vai viņi ir pietiekami labi. Bija tikai viens mainīgais, kas atdalīja cilvēkus, kuriem ir spēcīga mīlestības un piederības sajūta no cilvēkiem, kuri tiešām cīnās par to. Un tas bija, cilvēki, kuriem ir spēcīga mīlestības un piederības sajūta, tic, ka viņi ir mīlestības un piederības cienīgi. Tas arī viss. Viņi tic, ka viņi ir tā cienīgi. Un man grūtākais bija, viena lieta, kas attur mūs no saskarsmes, ir mūsu bailes, ka mēs neesam šīs saskarsmes vērti, tas bija kas tāds, kur es jutu, ka personīgi un profesionāli man tas ir jāsaprot labāk. Un tas ko es darīju, es paņēmu visas intervijas, kur es redzēju vērtīgumu, kur es redzēju cilvēkus, kas tā dzīvo, un izpētīju tās.

Kas šiem cilvēkiem ir kopīgs? Man ir neliela biroja preču atkarība, bet tas ir cits stāsts. Tā es paņēmu dokumentu mapi un flomasteri, un es domāju, kā es nosaukšu šo pētījumu? Un pirmais vārds, kas man ienāca prātā bija - sirsnīgs. Tie ir sirsnīgi cilvēki, kas dzīvo balstoties uz šīs dziļās vērtīguma sajūtas. Tā es uzrakstīju uz dokumentu mapes vāka un sāku meklēt datus. Patiesībā, es vispirms četras dienas ļoti intensīvi analizēju datus, kur spēru soli atpakaļ, pārskatīju šīs intervijas, pārskatīju stāstus, pārskatīju gadījumu analīzes. Kāda ir tēma? Kāds ir modelis? Mans vīrs ar bērniem izbrauca no pilsētas, jo es vienmēr pārvēršojas šajā trakajā Džeksona Polloka veidolā, kur es tikai rakstu un esmu savā pētnieka režīmā. Un lūk ko es atklāju. Tas, kas viņiem bija kopīgs, bija drosmes sajūta. Un es gribu uz brīdi atdalīt drosmi no drošsirdības. Drosme, sākotnējā drosmes (courage) definīcija, kad tā pirmo reizi tika ieviesta angļu valodā — ir no latīņu vārda "cor", kas nozīmē "sirds" — un sākotnējā definīcija bija vaļsirdīgi pastāstīt stāstu par to, kas tu patiesībā esi. Un tā šiem cilvēkiem vienkārši bija drosme būt nepilnīgiem. Viņi izjuta līdzjūtību vispirms esot iejūtīgiem pret sevi un tikai tad - pret citiem, jo, kā izrādās, mēs nevaram būt līdzjūtīgi pret citiem cilvēkiem, ja mēs neesam jauki pret sevi. Un visbeidzot, viņiem bija saikne, un — šis bija grūtākais — īstuma dēļ viņi bija gatavi atbrīvoties no tā, ko viņi domāja par to, kādiem viņiem vajadzētu būt, lai tā vietā būtu tie, kas viņi ir, kas jums ir pilnībā jādara, lai izveidotu saikni.

Otra lieta, kas viņiem bija kopīga bija šī. Tie pilnībā pieņēma ievainojamību. Viņi ticēja, ka tas, kas padara viņus ievainojamus, padara viņus skaistus. Viņi nerunāja par ievainojamību kā par kaut ko ērtu, tāpat arī viņi nerunāja par to kā - kaut ko mokošu — kā es to biju agrāk dzirdējusi intervijās par kaunu. Viņi vienkārši runāja par to kā kaut ko nepieciešamu. Viņi runāja par vēlmi pirmajam pateikt: "Es tevi mīlu", par vēlmi darīt kaut ko, kam nav drošu garantiju, par vēlmi brīvi uzelpot, gaidot ārsta zvanu pēc jūsu mammogrammas. Viņi vēlas ieguldīt attiecībās, kuras varbūt var izdoties, bet varbūt arī var neizdoties. Viņi uzskatīja, tas bija fundamentāli.

Es personīgi domāju, ka tā bija nodevība. Es nespēju noticēt tam, ka es biju pilnībā nodevusies pētījumam — kur pētījuma definīcija ir kontrolēt un prognozēt, pētīt parādības, precīzi formulētu iemeslu, lai to kontrolētu un prognozētu. Un tagad mana misija kontrolēt un paredzēt bija atklājusi atbildi, ka veids, kā pareizi dzīvot, ir - būt ievainojamam un pārtraukt kontrolēšanu un prognozēšanu. Tas noveda pie maza sabrukuma — (Smiekli) — kas patiesībā vairāk izskatījās šādi. (Smiekli) Un tā arī bija. Es to saucu par sabrukumu, mans terapeits to sauc par garīgo atmodu. Garīga atmoda izklausās labāk nekā sabrukums, bet ticiet man, tas bija sabrukums. Un man nācās atlikt malā visus datus un iet atrast terapeitu. Ļaujiet man jums ko teikt: jūs zināt, kas jūs esat, kad jūs zvanāt saviem draugiem un sakat: "Es domāju, ka man vajadzētu pakonsultēties ar kādu. Vai tu vari kādu ieteikt?" Tāpēc, ka apmēram pieci no maniem draugiem teica: "Oooo! Es negribētu būt tavs terapeits." (Smiekli) Es viņiem jautāju: "Ko tas īsti nozīmē?" Un viņi atbild: "Es tikai tā saku, zini. Nemēri pēc savas mērauklas." Es atbildēju: "Labi."

Tā es atradu terapeitu. Manā pirmajā tikšanās reizē ar viņu, Diānu — es paņēmu līdzi savu sarakstu ar to, kā dzīvo sirsnīgie cilvēki, un es apsēdos. Un viņa sacīja: "Kā tev klājas?" Un es teicu: "Man viss ir lieliski. Man viss ir labi." Viņa sacīja: "Kas notiek tavā dzīvē?" Un tas ir terapeits, kurš konsultē terapeitus, jo mums ir jāiet pie viņiem, jo viņu bakalaura grādu rādītāji ir labi. (Smiekli) Un tā es teicu, "Lieta ir tāda, ka es cīnos." Un viņa teica: "Par ko ir cīņa?" Un es teicu: "Nu, man ir problēma saistībā ar ievainojamību. Un es zinu, ka ievainojamība ir kauna un baiļu, un mūsu cīņas par vērtīgumu pamatā, bet šķiet, ka tā ir arī dzimšanas vieta priekam, radošumam, piederības un mīlestības sajūtai. Un es domāju, ka man ir problēma, un man ir vajadzīga neliela palīdzība." Un es teicu: "Bet lieta ir tāda, nerunāsim par ģimenes lietām, nekādiem bērnības sūdiem." (Smiekli) "Man tikai vajag dažas stratēģijas." (Smiekli) (Aplausi) Paldies. Un viņa dara tā. (Smiekli) Un tad es teicu, "Ir slikti, vai ne?" Un viņa teica: "Tas nav ne labi, ne slikti." (Smiekli) "Tas vienkārši ir tas, kas ir." Un es teicu, "Ak, mans Dievs, tas būs galīgi garām."

(Smiekli)

Un tā bija un arī nebija. Un tas ilga apmēram gadu. Jūs jau zināt, ka ir cilvēki, kuri, kad saprot, ka ievainojamība un maigums ir svarīgi, viņi to pieņem un sāk dzīvot pēc šiem principiem. Pirmkārt - es tāda neesmu, un, otrkārt, es pat nebiedrojos ar tādiem cilvēkiem. (Smiekli) Man tas bija kā gadu ilga ielu cīņa. Tas bija vārdu karš. Ievainojamība nāca pretī, bet es atkāpos. Es zaudēju cīņu, bet iespējams atguvu savu dzīvi

Un tad es atgriezos pie pētījuma un dažus nākamos gadus tiešām centos saprast šos sirsnīgos cilvēkus, kādas izvēles viņi izdara, un ko mēs darām ar ievainojamību. Kādēļ mēs tik ļoti cīnāmies ar to? Vai esmu viena, cīnoties ar ievainojamību? Nē. Tātad, es iemācījos šo: mēs apslāpējam ievainojamību — kad mēs gaidām zvanu. Bija jautri, kad es izsūtīju caur Twitter un Facebook jautājumu: "Kā tu definētu ievainojamību? Kas liek tev justies ievainojamam?" Un pusotrā stundā es saņēmu 150 atbildes. Jo es gribēju zināt, kādi uzskati pastāv. "Lūgt palīdzību vīram, jo es esmu slima, un mēs esam tikko precējušies" "ierosināt vīram nodarboties ar seksu" "ierosināt sievai nodarboties ar seksu" "sajust atraidījumu" "uzaicināt kādu uz randiņu" "gaidīt ārsta atbildes zvanu" "kad ar mani pārguļ tikai dēļ seksa" "pārgulēt ar citiem tikai dēļ seksa" - tā ir pasaule, kurā mēs dzīvojam. Mēs dzīvojam ievainojamā pasaulē. Un viens no veidiem, kā mēs ar to tiekam galā, mēs apslāpējam ievainojamību.

Es domāju, ka ir pierādījumi — un tas nav vienīgais iemesls, kāpēc šādi pierādījumi pastāv, bet es domāju, ka tas ir liels cēlonis tam, ka mēs esam vislielākajos parādos, mums ir smagākā aptaukošanās, mēs esam atkarīgākā un sazāļotākā pieaugušo populācija Amerikas vēsturē. Problēma ir tā - un to es iemācījos no šī pētījuma — ka tu nevari selektīvi apslāpēt emocijas. Tu nevari teikt - te ir sliktās lietas. Te ir ievainojamība, te ir sēras, te ir kauns, te ir bailes, te ir vilšanās, es negribu to visu just! Es iedzeršu pāris aliņus un uzēdīšu banānu-riekstu kēksiņu. (Smiekli) Es negribu just šīs emocijas. Un es pazīstus šos smieklus. Mans darbs ir ielauzties jūsu dzīvēs. Ak, Dievs. (Smiekli) Jūs nevarat notrulināt šīs smagās sajūtas, nenotrulinot citas sajūtas, mūsu emocijas. Jūs nevarat selektīvi kļūt nejūtīgs. Tad, kad mēs apslāpējam negatīvās emocijas, mēs apslāpējam arī prieku, apslāpējam pateicību, mēs apslāpējam laimi. Un tad mēs jūtamies nožēlojami, un mēs meklējam jēgu un nozīmi, un tad mēs jūtamies ievainojami, un tad mēs paņemam pāris alus un banānu-riekstu kēksiņu. Un tas kļūst par bīstamu ciklu.

Viena no lietām, par kurām mums būtu jāpadomā ir tā, kāpēc un kā mēs notrulināmies? Un tam nav jākļūst par atkarību. Otra lieta, ko mēs darām, ir tā, ka mēs visu nenoteikto padarām noteiktu. Reliğija no ticības liktenim un noslēpumiem, ir kļuvusi par noteiktību. Man ir taisnība, tev nav. Aizveries. Tas arī viss. Tik tieši. Jo vairāk nobijušies mēs esam, jo vairāk ievainojami mēs esam, un jo vairāk nobijušies mēs esam. Tā mūsdienās izskatās politika. Vairs nav diskursa. Vairs nav sarunu. Ir tikai vainošana. Un jūs zināt kā vainošana ir aprakstīta pētījumos? Veids kā izlādēt sāpes un diskomfortu. Mēs kļūstam perfekti. Ja ir kāds, kurš gribētu, lai viņa dzīve ir perfekta, tad tā esmu es, bet tā tas nenotiek. Tāpēc, ka tas, ko mēs darām - mēs paņemam taukus no mūsu dibeniem un ievietojam tos mūsu vaigos. (Smiekli) Es ceru, ka pēc simts gadiem cilvēki atskatīsies pagātnē un noteiks: "Oho!"

(Smiekli)

Un mēs padarām perfektus, kas ir visbīstamāk, mūsu bērnus. Ļaujiet, es jums pateikšu, ko domāju par bērniem. Viņi ir nolemti cīņai, kad viņi nonāk te. Un kad tu turi rokās šos perfektos mazos bērniņus, mūsu pienākums nav teikt: "Paskaties uz viņu, viņa ir perfekta. Mans pienākums ir tikai saglabāt viņu perfektu — nodrošināt, ka viņa iekļūst tenisa komandā līdz 5. klasei un Jēlā līdz 7. klasei." Tas nav mūsu pienākums. Mūsu pienākums ir skatīties un teikt, "Zini ko? Tu neesi perfekta, un tu esi piesaistīta cīņai, bet tu esi mīlestības un piederības vērta." Šis ir mūsu pienākums. Parādiet man paaudzi, kurā bērni ir šādi uzaudzināti, un es domāju, ka mēs izbeigsim problēmas, kuras redzam šodien. Mēs izliekamies, ka tas, ko mēs darām, neietekmē citus cilvēkus. Tā mēs darām savā personīgajā dzīvē. Mēs darām kā lielie uzņēmumi — vai tās ir finansiālās grūtības, vai naftas noplūde, mēs noliedzam savu atbildību — mēs izliekamies, ka tas, ko mēs darām, būtiski neietekmē citus cilvēkus. Es teiktu uzņēmumiem - šis nav mūsu pirmais rodeo, mīlīši! Mums tikai vajag, lai jūs būtu autentiski un patiesi, un teiktu: "Piedodiet. Mēs to atrisināsim."

Bet ir arī cits ceļš, ko jums pastāstīšu. Lūk, ko es atklāju: ļaujot sev būt tik redzamam, ka var saskatīt visdziļāko, saskatīt ievainojamību; mīlēt no visas sirds, pat, ja nav garantiju — un tas patiešām ir grūti, un es jums saku kā vecāks, tas ir ārkārtīgi sarežģīti — sniegt pateicību un prieku šajos apdraudējuma brīžos, kad mēs domājām: "Vai es varu mīlēt tevi tik daudz? Vai es varu tam tik kaislīgi ticēt? Vai es varu būt tik pārliecināts par šo visu?" būt spējīgiem apstāties un tā vietā, lai paniski baidoties no tā, kas varētu notikt, vienkārši pateikt: "Esmu tik pateicīgs, jo just šo ievainojamību nozīmē to, ka esmu dzīvs." Un pēdējais, ko es uzskatu par iespējams pašu svarīgāko, ir ticēt, ka mēs esam pietiekami. Jo kad mēs darbojamies tādā apziņā, kas saka "Esmu pietiekams.", tad mēs pārstājam kliegt un sākam klausīties, mēs esam jaukāki un maigāki pret apkārtējiem cilvēkiem, un mēs esam jaukāki un maigāki pret sevi.

Tas arī no manis ir viss. Paldies.

(Aplausi)