Adams Grants
4,677,932 views • 13:28

Es gribu, lai brīdi palūkojieties apkārt un mēģiniet atrast visparanoiskāko cilvēku telpā.

(Smiekli)

Tagad, lūdzu, norādiet uz šo personu!

(Smiekli)

Labi, nedariet to!

(Smiekli)

Kā organizāciju psihologs es daudz laika pavadu darba vietās un visur saskaros ar paranoju. To rada cilvēki, kurus es saucu par ņēmējiem. Ņēmēju rīcības pamatā ir pašlabuma gūšana. Viņiem galvenais ir, ko tu vari izdarīt manā labā. Viņu pretstats ir devēji. Cilvēki, kas lielākoties sadarbību uzsāk, jautājot, ko es varu darīt tavā labā.

Gribēju dot jums iespēju padomāt katram par savu stilu. Mums visiem ir došanas un ņemšanas brīži. Jūsu stils ir tas, kā visbiežāk izturieties pret citiem, jūsu noklusējuma iestatījumi. Man ir žigls tests, lai saprastu, vai esat vairāk devējs vai ņēmējs, un variet to veikt tūlīt pat.

[Narcisa tests]

[Pirmais solis: Mirkli padomājiet par sevi!]

(Smiekli)

[Otrais solis: Ja esat tikuši līdz otrajam solim, jūs neesat narciss.]

(Smiekli)

Tas šodien ir vienīgais, faktos nebalstītais apgalvojums. Esmu pārliecināts – jo ilgāk jums gribas smieties par šo karikatūru, jo vairāk būtu jāraizējas par to, ka esat ņēmējs.

(Smiekli)

Protams, ne visi ņēmēji ir narcisi. Daži ir pārāk bieži apdedzinājušies devēji. Ir vēl viena ņēmēju grupa, kuru šodien neaplūkosim, tos sauc par psihopātiem.

(Smiekli)

Prātoju, cik izplatītas ir šīs galējības, tāpēc aptaujāju vairāk nekā 30 000 dažādās nozarēs strādājošo dažādās pasaules kultūrās. Atklāju, ka lielākoties cilvēki atrodas tieši pa vidu starp došanu un ņemšanu. Viņi izvēlas trešo stilu, sauktu par līdzsvarošanu. Līdzsvarotājs cenšas balansēt došanu un ņemšanu. Quid pro quo - es tev palīdzēšu, ja tu palīdzēsi man. Un tas šķiet drošs dzīvesveids. Bet vai tas ir visefektīvākais un produktīvākais dzīvesveids? Atbilde uz šo jautājumu ir pilnīgi skaidrs... varbūt.

(Smiekli)

Esmu pētījis dučiem organizāciju, tūkstošiem cilvēku. Inženieri ir mērījuši savu darba produktivitāti.

(Smiekli)

Aplūkoju medicīnas studentu atzīmes, pat tirdzniecības aģentu ieņēmumus.

(Smiekli)

Un negaidīti sliktākos darba rezultātus katrā jomā uzrādīja devēji. Inženieri, kas vismazāk paveica, bija tie, kas palīdzēja vairāk nekā saņēma palīdzību. Viņi bija tik aizņemti, darot citu darbus, ka viņiem burtiski pietrūka laika un enerģijas sava darba pabeigšanai. Medicīnas skolā zemākās atzīmes bija tiem, kas piekrita tādiem apgalvojumiem kā "man patīk palīdzēt citiem". Tas nozīmē, ka jāuzticas būtu ārstam, kas iestājies medicīnas skolā bez vēlmes kādam palīdzēt.

(Smiekli)

Un arī tirdzniecībā viszemākie ieņēmumi bija dāsnākajiem tirdzniecības aģentiem. Es runāju ar vienu no šiem aģentiem, kam bija ļoti augsts devēja rādītājs. Es viņam jautāju: "Kāpēc tu esi tāds neveiksminieks?" Nu tā gluži es nejautāju, bet... (Smiekli)

"Kāda ir dāsnuma cena tirdzniecībā?" Un viņš atbildēja: "Zini, man tik ļoti rūp mani klienti, ka es viņiem nekad netirgotu mūsu krāmus."

(Smiekli)

Tikai ziņkārības dēļ – cik daudzi domā, ka esat devēji, nevis ņēmēji vai līdzsvarotāji? Paceliet rokas! Labi, būtu bijuši vairāk, pirms mēs runājām par šiem datiem.

Bet izrādās, ka viss nav tik vienkārši. Tā kā devēji bieži upurējas, viņi uzlabo savas organizācijas. Tam ir daudz pierādījumu – ļoti daudzi pētījumi, kuros aplūkots komandā vai organizācijā sastopamais dodošas uzvedības biežums. Jo vairāk cilvēki palīdz, dalās savās zināšanās un sniedz atbalstu, jo organizācija veiksmīgāka visos izmērāmajos rādītājos: lielāka peļņa, klientu apmierinātība, darbinieku noturība, pat zemākas operatīvās izmaksas. Tātad devēji velta daudz laika, lai palīdzētu citiem un uzlabotu komandu, un tad diemžēl paši tādēļ cieš. Es gribu parunāt par to, kā veidot kultūru, kurā devējiem ir iespēja gūt panākumus.

Tā nu es domāju: "Ja devēji sasniedz sliktākos rezultātus, kam tad ir vislabākie?" Sākšu ar labajām ziņām – tie nav ņēmēji. Ņēmēji parasti ātri izvirzās, bet lielākoties arī ātri krīt. Viņi uzraujas uz līdzsvarotājiem. Līdzsvarotāji tic principam "dots pret dotu", taisnīgai pasaulei. Satiekot kādu ņēmēju, viņi par dzīves misiju izvirza sodīt viņu uz velna paraušanu.

(Smiekli)

Taisnība ir uzvarējusi.

Vairums cilvēku ir līdzsvarotāji. Tas nozīmē, ka, ja esat ņēmējs, agri vai vēlu saņemsiet pēc nopelniem. Dots devējam atdodas. Tātad loģiskais secinājums ir: līdzsvarotājiem jābūt tiem, kas uzrāda labākos rezultātus. Bet tā nav. Katrā darbā un organizācijā, ko esmu pētījis, labākie rezultāti atkal tiek devējiem.

Aplūkojiet datus, kur esmu apkopojis simtiem tirdzniecības aģentu ieņēmumu rādītājus! Redzams, ka devēji sasniedz abas galējības. Viņi sastāda zemo ieņēmumu veidotāju vairākumu, bet uzrāda arī lielākos ieņēmumus. Līdzīga tendence vērojama inženieru produktivitātē un medicīnas studentu atzīmēs. Devēji visbiežāk uzrāda zemākos un augstākos rezultātus katrā izmērāmajā panākumu rādītājā. Tas liek jautāt, kā radīt pasauli, kurā šiem devējiem būtu iespēja gūt panākumus. Gribu runāt par to, kā to paveikt ne tikai biznesā, bet arī nevalstiskajās organizācijās, skolās, pat valdībā. Esat gatavi?

(Gaviles)

Es tāpat būtu pastāstījis, bet paldies par entuziasmu!

(Smiekli)

Pirmkārt, ir ļoti svarīgi saprast, ka devēji ir jūsu vērtīgākie cilvēki, bet, ja neuzmanās, viņi mēdz izdegt. Tāpēc jāpasargā devēji jūsu vidū. Par to esmu daudz iemācījies no labākā žurnāla Fortune tīklošanās speciālista. Tas ir tas puisis, nevis kaķis.

(Smiekli)

Viņu sauc Adams Rifkins. Viņš ir ļoti veiksmīgs uzņēmējs, kas milzum daudz laika pavada, palīdzot citiem cilvēkiem. Un viņa slepenais ierocis ir piecu minūšu labais darbs. Adams saka: "Tev nav jābūt Mātei Terēzei vai Gandijam, lai būtu devējs. Tev tikai jāatrod sīkumi, kas rada lielu vērtību citu cilvēku dzīvēs." Tas var būt tik vienkārši kā iepazīstināt divus cilvēkus, kuriem šī iepazīšanās būtu noderīga. Vari dalīties savās zināšanās vai dot atsauksmi. Vai arī tas var būt kaut kas tik vienkāršs kā pateikt: "Zini, mēģināšu atrast kādu, kura paveiktais palicis nepamanīts." Šie piecu minūšu labie darbi ir ļoti svarīgi, lai devēji spētu norobežoties un sevi pasargāt.

Otrs svarīgākais noteikums, ja gribiet radīt devējiem labvēlīgu kultūru, ir nepieciešama vide, kur palīdzības lūgšana ir norma, kur cilvēki daudz prasa. Šis kādam varētu šķist pārāk pazīstams.

[Tātad visās līdzšinējās attiecībās esat vienmēr bijis devējs?]

(Smiekli)

Veiksmīgie devēji saprot, ka ir normāli arī saņemt palīdzību. Ja esam organizācijas vadītāji, varam to veicināt. Mēs varam atvieglot palīdzības lūgšanu. Kopā ar dažiem kolēģiem pētījām slimnīcas. Atklājām, ka dažos stāvos māsiņas bieži meklēja palīdzību, bet citos to darīja minimāli. Galvenā atšķirība stāvos, kur palīdzības lūgšana bija ierasta, kur tā bija norma, bija, ka šajos stāvos bija viena māsa, kuras vienīgais darbs bija palīdzēt pārējām nodaļas māsām. Kad palīdzība bija pieejama, māsas teica: ''Tas nav apkaunojoši, tas nav vājums lūgt palīdzību, tas pat tiek veicināts."

Palīdzības lūgšana ir svarīga,

ne tikai lai nosargātu devēju panākumus un labklājību. Tā ir arī būtiska, lai mudinātu vairāk cilvēkus būt devējiem. Pēc statistikas datiem kaut kur starp 75 un 90 procentiem katras palīdzības pamatā ir lūgums. Bet daudzi nelūdz. Viņi nevēlas izskatīties nekompetenti, viņi nezina, pie kā vērsties, viņi negrib apgrūtināt citus. Tomēr, ja neviens nekad nelūgs palīdzību, organizācijā būs daudz satrauktu devēju, kas gribētu nākt un palīdzēt, ja vien viņi zinātu, kam un kā palīdzēt.

Manuprāt, vissvarīgākais, ja gribat izveidot veiksmīgu devēju kultūru, ir pārdomāt, ko uzņemat savā komandā. Izdomāju, ja vēlaties attīstīt produktīva dāsnuma kultūru, jums būtu jāpieņem darbā bariņš devēju. Bet biju pārsteigts, atklājot, ka tas patiesībā tā nemaz nav. Ņēmēja negatīvā ietekme uz darba vidi parasti dubultā, trīskāršā apmērā pārsniedz pozitīvo devēja ietekmi. Padomājiet no šādas puses: darvas karote var sabojāt medus mucu, bet karote medus darvu saldāku nepadarīs. Es nezinu, kas ar to domāts.

(Smiekli)

Es ceru, ka jūs saprotiet.

Atliek tikai ielaist vienu ņēmēju komandā, lai redzētu, ka devēji pārstās palīdzēt. Viņi teiks: "Esmu čūsku un haizivju ieskauts. Kāpēc gan man palīdzēt?" Taču, ja iekļausiet komandā vienu devēju, tas neradīs pēkšņus dāsnuma uzplūdus. Visbiežāk cilvēki reaģē: "Lieliski! Viņš var paveikt visu mūsu darbu." Efektīva darbinieku atlase, izvērtēšana un komandas veidošana nav tikai devēju pieņemšana darbā. Tā ir arī izvairīšanās no ņēmējiem. Ja jums tas izdosies, jums paliks tikai devēji un līdzsvarotāji. Devēji būs dāsni, jo viņiem nebūs jāuztraucas par sekām. Un līdzsvarotāju skaistums slēpjas tajā, ka viņi pielāgojas normai.

Kā atmaskot ņēmēju, pirms ir par vēlu? Mēs patiesībā neesam pārāk prasmīgi ņēmēju noteikšanā, jo īpaši pēc pirmajiem iespaidiem. Ir kāda personības iezīme, kas mūs maldina. Tā ir patīkamība. Viena no īpašībām, kas raksturīga cilvēkiem visās kultūrās. Patīkamie cilvēki ir silti un draudzīgi, viņi ir jauki un pieklājīgi. Daudzi sastopami Kanādā...

(Smiekli)

Tur patiesībā bija nacionālais konkurss, lai atrastu jaunu Kanādas saukli un pabeigtu teikumu "Tik kanādisks kā...". Domāju, ka uzvarēs "Tik kanādisks kā kļavu sīrups" vai "... hokejs". Bet nē, kanādieši par jauno valsts saukli izvēlējās, es nejokoju, "Tik kanādisks, cik apstākļi ļauj."

(Smiekli)

Tie, kas ir ļoti patīkami vai varbūt nedaudz kanādieši sapratīs uzreiz. Kā es varu skaidri pateikt, kāds esmu, ja pastāvīgi cenšos pielāgoties, lai izpatiktu citiem? Nepatīkamie cilvēki ar to neaizraujas. Viņi ir daudz kritiskāki, skeptiskāki, izaicinošāki, un ir lielāka varbūtība, ka viņi iestāsies juridiskajā fakultātē.

(Laughter)

Tas nav joks, bet empīrisks fakts.

(Smiekli)

Es vienmēr biju domājis, ka patīkamie cilvēki ir devēji un nelaipnie cilvēki ir ņēmēji. Taču, apkopojot datus, biju pārsteigts, neatrodot saistību starp šīm pazīmēm. Izrādās, patīkamība vai nepatīkamība ir ārējā fasāde: cik patīkami ar jums komunicēt? Bet došana un ņemšana ir balstītas iekšējā motivācijā. Kādas ir jūsu vērtības? Kādi ir jūsu nolūki pret citiem?

Ja tiešām gribiet pareizi cilvēkus novērtēt, jānonāk pie tā, ko gaida ikviens klātesošais konsultants – jāzīmē 2x2 shēma.

(Smiekli)

Patīkamos devējus ir viegli pamanīt: viņi visam saka "jā". Nepatīkamos ņēmējus var atpazīt tikpat ātri, bet jūs droši vien viņus sauktu citādāk.

(Smiekli)

Mēs aizmirstam par pārējām kombinācijām. Mūsu organizācijās ir nepatīkami devēji. Tie ir ārēji ir skarbi ļaudis, kam patiesībā rūp citu intereses un labklājība. Inženieri viņus raksturotu: "Ā, nepatīkamie devēji! Viņiem ir slikts interfeiss, bet lieliska operētājsistēma."

(Smiekli)

Ja tas palīdz jums saprast.

(Smiekli)

Mūsu organizācijās nepatīkamie devēji ir pilnīgi nenovērtēti, jo tieši viņi ir tie, kas izsaka kritiskas piezīmes, ko neviens nevēlas dzirdēt, bet kurās vajadzētu ieklausīties. Mums vajadzētu viņus vairāk novērtēt, nevis norakstīt jau pašā sākumā, sakot: "Ai, tāds kašķīgs! Droši vien savtīgs ņēmējs."

Otra kombinācija, ko aizmirstam, ir nāvīga. Patīkamais ņēmējs, pazīstams arī kā blēdis. Cilvēks, kas, acīs skatoties, ir patīkams, bet tad ietrieks dunci mugurā.

(Smiekli)

Un mans iecienītākais viņu atmaskošanas veids intervijās ir pajautāt viņiem: "Vai variet nosaukt četru cilvēku vārdus, kuru karjeru jūs esat būtiski uzlabojis?" Ņēmēji nosauks četrus vārdus, tie būs par viņiem ietekmīgāki cilvēki, jo ņēmēji ir labi pielīdēji, kas atmaksā ar nepateicību. Devēji visdrīzāk nosauks cilvēkus, kas ir zemākā pozīcijā un kam nav lielas teikšanas, kas tiem nevar būt noderīgi. Un, būsim godīgi, paši ziniet, ka vislabāk cilvēku raksturo tas, kā viņš izturas pret viesmīli vai taksometra vadītāju.

Ja mēs to visu paveiksim, ja tiksim vaļā no ņēmējiem organizācijās, ja radīsim drošu vidi palīdzības lūgšanai, ja pasargāsim devējus no izdegšanas un ļausim viņiem būt ambicioziem, tiecoties uz pašu mērķiem, tajā pat laikā ļaujot palīdzēt citiem, mēs varam mainīt izpratni par to, kas ir panākumi. Tā vietā, lai uzskatītu, ka dzīve ir viena liela sacensība, cilvēki sapratīs, ka panākumi patiesībā vairāk saistīti ar došanu.

Ticu, ka saprātīgākais panākumu gūšanas veids ir palīdzēt citiem gūt panākumus. Un, ja varam šo uzskatu izplatīt, mēs varam paranoju apgriezt kājām gaisā. Tai pat ir nosaukums. To sauc par "pronoju". Pronoja ir maldīgs uzskats, ka citi cilvēki vērpj intrigas jūsu labā.

(Smiekli)

Ka viņi jums aiz muguras stāsta par jums īpaši cildinošu informāciju. Labākais devēju kultūrā ir tas, ka tie nav māņi – tā ir realitāte. Es gribu dzīvot pasaulē, kur devēji gūst panākumus, un ceru, ka palīdzēsiet man šo pasauli radīt.

Paldies.

(Aplausi)