Džimijs Veilss
1,169,311 views • 20:01

Čārlzs van Dorens, kurš vēlāk kļuva par Britannica vecāko redaktoru, reiz teica, ka ideālajai enciklopēdijai būtu jābūt radikālai ‒ tā nedrīkstētu būt droša. Bet ja kaut ko zināt par Britannica vēsturi kopš 1962. gada, tā it nemaz nav radikāla, arvien tā pati pilnīgi drošā, smagnējā tipa enciklopēdija. Savukārt, Vikipēdija sākas ar ļoti radikālu domu, proti, iedomāties pasauli, kurā ikvienam cilvēkam uz zemeslodes ir brīva pieeja visas cilvēces zināšanu kopumam.

Un to mēs arī darām. Vikipēdija ‒ tikko redzējāt nelielu tās demonstrējumu ‒ ir brīvi licencēta enciklopēdija. To raksta tūkstošiem brīvprātīgo visā pasaulē daudzās, daudzās valodās. To raksta ar wiki programmatūru, ko viņš jums tikko nodemonstrēja. Ar to jebkurš var ātri labot un saglabāt, un tas uzreiz nopublicējas internetā. Vikipēdijā visu pārvalda gandrīz tikai un vienīgi brīvprātīgi darbinieki. Tāpēc, Jokai runājot par jaunām organizēšanās metodēm, viņš precīzi apraksta Vikipēdiju. Šodien es nedaudz vairāk pastāstīšu, kā tā patiesi darbojas no iekšienes.

Vikipēdija pieder Wikimedia Foundation, ko esmu dibinājis es, bezpeļņas organizācija. Mūsu mērķis, galvenais Wikimedia Foundation uzdevums, ir ikvienam cilvēkam uz zemeslodes nodrošināt bezmaksas enciklopēdiju. Ja padomājat, ko tas nozīmē, tas nozīmē daudz vairāk kā tikai labas vietnes izveidi. Mūs patiešām interesē visas digitālās piekļuves problēmas, vispasaules nabadzība, nabadzībā slīgstošo iespēja piekļūt viņiem vajadzīgajai informācijai labu lēmumu pieņemšamai. Tāpēc mums būs daudz darāmā, kas pārsniedz interneta robežas. Tas ir viens no galvenajiem iemesliem kādēļ izvēlējāmies atvērto licencēšanu, jo tas ļauj vietējiem uzņēmējiem vai jebkuram, kas to vēlas, izmantot mūsu saturu pēc saviem ieskatiem, kopēt, izplatīt tālāk, un to var darīt gan komerciāli, gan nekomerciāli. Tā kā Vikipēdija visā pasaulē pavērs daudz un dažādas iespējas.

Mūs finansē sabiedriski ziedojumi, un interesantākais no tā ir, cik Vikipēdijas darbībai patiesībā vajag maz naudas. Jokai parādīja diagrammu ar iespiedmašīnas izmaksām. Es pastāstīšu, kādas ir Vikipēdijas izmaksas. Taču vispirms parādīšu, cik tā ir liela. Mums ir vairāk nekā 600 000 rakstu angļu valodā. Mums pavisam ir divi miljoni rakstu daudzās, daudzās dažādās valodās. Lielākās valodas ir vācu, japāņu, franču ‒ visas Rietumeiropas valodas ir diezgan lielas. Bet tikai aptuveni trešdaļa visu mūsu vietnes apmeklējumu ved uz Vikipēdiju angļu valodā. Daudziem tas ir pārsteigums. Daudzi internetu iedomājas kā ļoti anglocentrisku, bet mēs patiešām esam globāli. Mēs esam daudzās, daudzās valodās. Cik populāri esam kļuvuši? Mēs esam viena no top 50 vietnēm, un esam populārāki par New York Times. Te mēs nonākam pie Jokai minētā.

Šeit parādīta Vikipēdijas izaugsme, mēs esam zilā līnija, un tas tur ir The New York Times. Un interesanti ir tas, ka New York Times vietne ir milzīga, apjomīga uzņēmuma produkts ar nav ne jausmas cik simtiem algotu darbinieku. Mums ir tieši viens darbinieks, un šis darbinieks ir mūsu vadošais programmatūras izstrādātājs. Mēs viņu pieņēmām darbā tikai 2005. gada janvārī, visa izaugsme pirms tam... Serverus uztur klaiņojoši brīvprātīgie. Visu labošanu veic brīvprātīgie. Mēs esam organizējušies tā, kā neviena cita tradicionālā organizācija, ko varat iedomāties. Cilvēki vienmēr jautā: „Kurš atbild par to?” vai „Kurš dara to?” Atbilde ir: jebkurš, kurš vēlas iesaistīties. Tā ir ļoti neparasta un juceklīga lieta. Mums tagad ir vairāk nekā 90 serveru trijās vietās. Tos uztur brīvprātīgi sistēmu administratori, kas ir tiešsaistē. Jebkurā diennakts laikā varu pieslēgties un ieraudzīt, ka uz mani gaida kādi 8‒10 cilvēki, lai kaut ko pajautātu par serveriem. Uzņēmumā to nevar atļauties. Nav iespējams 24 stundas diennaktī tiešsaistē uzturēt cilvēku komandu, darot to, ko darām Vikipēdijā.

Mēs mēnesī saņemam ap 1,4 miljardu lapu apmeklējumu, tā ka tas tiešām ir kļuvis par kaut ko nozīmīgu. Visu veic brīvprātīgie. Mūsu kopējās interneta izmantošanas izmaksas ir ap 5000 dolāriem mēnesī. Un tās, principā, ir mūsu galvenās izmaksas. Mēs patiesībā varētu arī iztikt bez darbinieka. Mēs pieņēmām darbā Braienu, tādēļ ka viņš divus gadus strādāja uz pusslodzi un uz pilnu slodzi Vikipēdijā. Tāpēc mēs viņu pieņēmām darbā, lai viņam būtu personīgā dzīve, un viņš šad tad varētu aiziet uz kino. Redzot visu šo juceklīgo organizāciju, rodas viens jautājums: kāpēc tas viss nav mēsls? Kādēļ vietne ir tik laba, cik tā ir?

Pirmkārt, cik laba tā ir? Nu, diezgan laba. Tā nav ideāla, taču tā ir daudz labāka, nekā varētu sagaidīt, ņemot vērā mūsu pilnībā juceklīgo modeli. Redzot, kā viņš lapā par mani veica aplamo labojumu, varētu nodomāt: „Tas viss, acīmredzami pārvērtīsies nekam nederīgā mēslā.” Bet, redzot kvalitātes pārbaudes, to gan pagaidām nav bijis pietiekoši un es tiešām mudinu tās veikt vairāk. Salīdzinot Vikipēdiju ar tradicionālajām lietām, mēs bez šaubām esam labāki.

Kāds vācu žurnāls salīdzināja Vikipēdiju vācu valodā, kas ir daudz, daudz mazāka par angļu, ar Microsoft Encarta un Brockhaus multividi, un mēs bijām labāki visās kategorijās. Viņi nolīga ekspertus apskatīt rakstus un salīdzināt kvalitāti, un mēs ar rezultātu bijām ļoti apmierināti.

Daudzi ir dzirdējuši par Buša-Kerija skandālu Vikipēdijā. Mediji to ir atspoguļojuši visai plaši. Tas sākās ar rakstu žurnālā „Red Herring”. Man piezvanīja žurnālisti, un viņi, jāsaka, vismaz pareizi uzrakstīja manu vārdu, bet viņi ļoti gribēja pateikt, ka Buša un Kerija skandalozā sāncensība plosa Vikipēdijas kopienu. Un tad viņi citē mani šādi: „Tas ir visskandalozākais gadījums Vikipēdijas vēsturē.” Kaut arī patiesībā es teicu, ka tur nav nekā skandaloza. Mazliet neprecīzs citāts.

(Smiekli)

Rakstus diezgan pamatīgi laboja. Un tā ir taisnība, ka mums dažos gadījumos tie bija jābloķē. Žurnāls „Time” nesen ziņoja: „Dažreiz jāizmanto galēji līdzekļi, un Veilss lielāko 2004. gada daļu bloķēja šķirkļus par Bušu un Keriju. Tas bija pēc tam, kad žurnālistam teicu, ka tie dažreiz šad un tad bija jābloķē. Tātad patiesībā, kopumā ņemot, šādi strīdīgi gadījumi, ko, jūsuprāt, Vikipēdijā risinām, mūs it nemaz neuztrauc.

Rakstus par pretrunīgām tēmām bieži labo, bet tie kopienā neizraisa daudz strīdu. Tam par iemeslu ir tas, ka lielākā daļa izprot vajadzību pēc neitralitātes. Patiesā cīņa ir nevis starp labējiem un kreisajiem, kā daudzi uzskata, bet gan starp domājošo cilvēku daļu un ākstiem. Un nevienam politiskajam spēkam uz šīm divām īpašībām nav monopola. Patiesība konkrēti par Buša un Kerija starpgadījumu ir tā, ka Buša un Kerija šķirkļi bija slēgti mazāk nekā vienu procentu visa 2004. gada, un nevis tāpēc, ka tie būtu strīdīgi, bet gan parasta vandalisma dēļ, kas dažreiz notiek pat uz skatuves...

(Smiekli)

Dažkārt žurnālisti man ziņo, ka tie ir sagrozījuši Vikipēdijas rakstus un ir pārsteigti, ka to tik ātri novērš. Es vienmēr saku: „Lūdzu, nedariet tā. Tas nav labi.” Kā tad mēs to paveicam? Kā veicam kvalitātes pārvaldību? Kā tā darbojas?

Ir daži elementi, pārsvarā tie ir lietošanas noteikumi un daži programmatūras elementi. Lielākais un svarīgākais ir mūsu neitrālā skatpunkta politika. To es esmu noteicis jau no paša sākuma kā kopienas pamatprincipu, kas pilnībā nav apspriežams. Tas ir sociālās sadarbošanās jēdziens, tāpēc mēs daudz nerunājam par taisnību vai objektivitāti. Tam par iemeslu ir, ka, ja mēs sakām, ka par kādu tēmu rakstīsim tikai „taisnību”, tas mums par to, ko rakstīt, nepasaka pilnīgi neko, jo es nepiekrītu jums par to, kas ir taisnība. Tā vietā mums ir tāds žargona vārds: „neitralitāte”. kam kopienā ir gara vēsture, un tas principā nozīmē, ka katrā strīdīgā gadījumā Vikipēdijai nevajadzētu ieņemt savu nostāju. Mums vienkārši jāziņo par to, ko par to teikuši autoritatīvi avoti. Šī neitralitātes politika mums ir ļoti svarīga, jo tā stiprina ļoti dažādo kopienu, un ļauj tai vienoties, lai kaut ko paveiktu.

Mums ir ļoti dažādi dalībnieki ‒ politiskās, reliģiskās un kultūras izcelsmes ziņā. Turoties pie šī stingrā neitralitātes principa, kas galīgi nav apspriežams, mēs nodrošinām, ka cilvēki var sastrādāties un ka šķirkļi vienkārši nekļūst par nemitīgiem strīdiem starp labējiem un kreisajiem. Ja kāds šādi rīkojas, viņam lūdz kopienu pamest.

Tātad reāllaika savstarpēja koriģēšana. Ikviens labojums vietnē nokļūst „Neseno izmaiņu” lapā. Līdzko viņš veica izmaiņu, tā nokļuva „Neseno izmaiņu” lapā. Šī neseno izmaiņu lapa ir arī sasaistīta ar IRC kanālu, kas ir interneta tērzētavas kanāls, ko cilvēki uzrauga ar dažādiem programmatūras rīkiem. Var arī saņemt RSS ziņojumus vai e-pasta vēstules par veiktajām izmaiņām. Un tad dalībnieki var izveidot savu uzraugāmo rakstu sarakstu. Manu šķirkli uzrauga diezgan daudz brīvprātīgo, jo to dažkārt vandalizē. Un tāpēc kāds to ļoti ātri ievēro, un tad viņi izmaiņas vienkārši atceļ.

Piemēram, ir „jauno šķirkļu kanāls”, un jūs varat ieiet noteiktā Vikipēdijas lapā un redzēt katru jauno šķirkli, tam topot. Tas ir ļoti svarīgi, jo daudzi jauni šķirkļi ir vienkārši mēsli, kas tūlīt pat jāizdzēš, piemēram, „asdfasdf.” Bet tā arī ir viena no interesantākajām lietām par dažiem jaunajiem šķirkļiem. Cilvēki sāk rakstu par kādu interesantu tēmu, citiem tā šķiet interesanta un tie steidz palīgā un uzlabo to.

Mūs ir iespējams labot arī anonīmi, kas Vikipēdijā ir viena no strīdīgākajām un intriģējošākajiem lietām. Kriss izmaiņu varēja veikt nekā nereģistrējoties. Viņš vienkārši iegāja vietnē un veica izmaiņu. Taču, kā izrādās, vien ap 18 procentu visus vietnes labojumu veic anonīmi dalībnieki. Ļoti svarīgi ir saprast, ka vairums vietnes labojumu notiek cieši saistītas kopienas ietvaros, kas ir aptuveni 600 līdz 1000 cilvēku, kuri atrodas nepārtrauktā saziņā. Mums ir vairāk nekā 40 IRC kanālu un 40 vēstuļu kopu. Visi šie cilvēki viens otru pazīst. Viņi sazinās. Mums ir bezsaistes tikšanās.

Šie cilvēki veic lielāko daļu darba, un viņi, savā ziņā, ir pusprofesionāļi. Mūsu sev uzstādītie standarti ir līdzvērtīgi vai augstāki, nekā profesionālie kvalitātes standarti. Mēs šos standartus ne vienmēr sasniedzam, bet pēc tiem tiecamies.

Šī cieši saistītā kopiena patiesībā rūpējas par vietni, un viņi ir vieni no gudrākajiem cilvēkiem, ko jebkad esmu saticis. Protams, mans darbs liek tā teikt, bet tā patiešām ir taisnība. Cilvēki, ko piesaista enciklopēdijas rakstīšana prieka pēc, mēdz būt diezgan gudri.

Rīki un programmatūra: ir daudz rīku, kas ļauj mums, ar „mums” es domāju kopienu, novērot sevi un savu darbu. Lūk, piemērs no „plakanās Zemes” šķirkļa vēstures, kurā varat redzēt, ka ir veiktas kādas izmaiņas. Šajā lapā jauki ir tas, ka acumirklī varat uz to palūkoties un redzēt: „Jā, tagad saprotu.” Kādam paskatoties, viņš redz, ka kāds no anonīmas IP adreses manai lapai veica labojumu. Izskatās aizdomīgi. Kas ir šis cilvēks? Kāds uz to paskatās un uzreiz sarkanā iekrāsotas redz visas veiktās izmaiņas, ierauga, labi, izmainīti šādi vārdi un tas. Tas ir viens rīks, ko varam izmantot, lai ļoti ātri uzraudzītu lapas vēsturi.

Vēl mēs kopienā visu atstājam ļoti atvērtu. Vairums sociālo noteikumu un darba metožu programmatūrā paliek pilnībā atvērtas. Tas viss vienkārši ir wiki lapās. Tāpēc programmatūrā nav nekā, kas uzspiestu noteikumus. Man pie rokas ir šāds piemērs no lapas par dzēšanas balsošanu. Es jau minēju, kāds ieraksta „asdfasdf”, un tas jāizdzēš. Šādos gadījumos administratori to vienkārši izdzēš. Nav iemesla par to ļoti strīdēties. Bet varat iedomāties, ka ir ļoti daudz citu jomu, kur jautājums ir, vai tas ir pietiekoši nozīmīgs, lai to iekļautu enciklopēdijā? Vai informācija ir pārbaudāma? Vai tas ir joks? Vai tā ir patiesība? Kas tas ir? Tāpēc mums vajag sociālu metodi, lai saņemtu uz to atbildi. Kopienas iekšienē organiski izveidojusies metode ir balsošana par dzēšanu. Un šajā konkrētajā piemērā tā ir par filmu „Twisted Issues”, un ierosinātājs saka: „Tā it kā ir filma. Tā pilnībā neiztur testu ar Google.” Tests ar Google ir tāds, ka pārbaudāt, vai to var atrast Google, jo ja kaut kas nav pat Google, tas droši vien vispār nepastāv. Likums nav pilnīgs, bet tas ir labs sākumpunkts ātrai izpētei. Tad kāds saka: „Dzēsiet ārā, lūdzu. dzēsiet ārā, tā nav ievērojama." Un tad kāds saka: „Pagaidiet, es to atradu. Es to atradu grāmatā Film Threat Video Guide: the 20 Underground Films You Must See.” Nākamais cilvēks saka: „Savedam kārtībā.” Kāds saka: „Es to atradu IMDB. atstāt, atstāt, atstāt."

Un interesantais šeit ir tas, ka programmatūra ir, šīs balsis ir vienkārši lapā ierakstīts teksts. Tā īsti nav balsošana, bet gan drīzāk diskusija. Tiesa gan, ka beigās administrators to visu pārlasa, paraugās un saka: „Labi, 18 par dzēšanu, 2 par atstāšanu, tātad dzēšam.” Bet citos gadījumos tie varētu būt 18 par dzēšanu un 2 par atstāšanu, bet mēs to tik un tā atstātu, jo ja tie pēdējie divi teiktu: „Pagaidiet. Neviens cits to nepamanīja, bet es to atradu grāmatā, un es atradu saiti uz lapu, kur tā aprakstīta. Es rīt to savedīšu kārtībā, tāpēc, lūdzu, nedzēsiet,” tad tā paliktu.

Un svarīgi ir arī tas, kādi cilvēki balso. Kā jau teicu, tā ir cieši saistīta kopiena. Pašā apakšā, „Nedzēst, īsta filma,” RickK. RickK ir ļoti slavens vikipēdietis, kurš dara milzum daudz darba pret vandalismu, jokiem un balsošanā par dzēšanu. Viņa balsij kopienā ir liels svars, jo viņš zina, ko dara. Kā tad tas viss tiek pārvaldīts? Cilvēki patiešām vēlas zināt par administratoriem un tamlīdzīgi. Vikipēdijas pārvaldības modelis, kopienas pārvaldība, ir ļoti sarežģīts, bet strādājošs kompromisu sajaukums, ar to domāju, ka mēģinām nebalsot par rakstu saturu, jo vairums uzskatu var nebūt neitrāli. Ir sava daļa demokrātijas, visi administratori, cilvēki, kas var izdzēst lapas. Tas nenozīmē, ka viņiem ir tiesības izdzēst lapas. Viņiem tāpat jāseko visiem noteikumiem, bet viņus ievēl kopiena.

Dažreiz cilvēkiem, kādiem interneta troļļiem, patīk mani apsūdzēt, ka esmu atlasījis administratorus, lai sagrozītu enciklopēdijas saturu. Es par to vienmēr smejos, jo man patiesībā nav ne jausmas, kā viņus ievēl. Ir noteikta aristokrātijas daļa. Es jau piemēram minēju, ka RickK balsij ir daudz lielāks svars nekā kādam, ko nepazīstam.

Es to dažreiz smiedamies saku Andželai, kuru kopiena atkal nesen ievēlēja valdē, fonda valdē, ar vairāk nekā divkāršu balsu pārsvaru pār nākamo kandidātu. Es vienmēr viņu ķircinu, jo saku: „Redzi, Andžela, piemēram, Vikipēdijā varētu izdarīt jebko, un viņa paliktu nesodīta, jo viņa ir tik ļoti apbrīnota un spēcīga.” Bet ironija ir tāda, ka Andžela, protams, to var darīt tāpēc, ka viņa ir tā, kas nekad, nekad nepārkāptu nekādus Vikipēdijas noteikumus. Un es arī labprāt atzīstu, ka viņa ir vienīgā, kas patiešām zina visus Vikipēdijas noteikumus, tāpēc... Mums ir arī monarhija, un tā kopienā ir mana loma...

(Smiekli)

Es par to vienreiz Berlīnē runāju, un nākamajā dienā parādījās laikraksta ar virsrakstu: „Es esmu Anglijas karaliene.”

(Smiekli)

To gluži es neteicu, bet...

(Smiekli)

lieta tāda, ka mana loma kopienā... Atvērtās programmatūras pasaulē ir ilgas tradīcijas „labdabīgā diktatora” modelim. Ja palūkojaties uz lielāko daļu atvērtās programmatūras projektu, tos visus vienpersoniski pārvalda viens cilvēks, par kuru visi ir vienisprātis, ka viņš ir labdabīgais diktators. Man nepatīk apzīmējums „labdabīgais diktators,” un es neuzskatu, ka mans darbs vai mana loma ideju pasaulē ir būt nākotnes diktatoram pār visām cilvēces zināšanām, ko pasaule savākusi. Tas vienkārši nav pareizi. Bet tomēr ir vajadzīga zināma mēra monarhija, zināmā mērā... dažkārt mums jāpieņem lēmums, un mēs negribam pārāk dziļi iesprūst formālajā lēmumu pieņemšanā.

Piemēram, kur tas varētu būt svarīgi: mums nesen bija gadījums, kad Vikipēdiju atklāja neonacistu tīmekļa vietne, un viņi noteica: „Ak, cik šausmīgi, šī žīdu sazvērestību tīmekļa vietne! Izdzēsīsim dažus šķirkļus, kas mums nepatīk. Mēs pamanījām, ka viņiem ir balsošana, tāpēc atsūtīsim... mums ir 40 000 biedru un mēs tos visus atsūtīsim un viņi visi nobalsos, lai šos šķirkļus izdzēš.” Viņiem izdevās dabūt 18 cilvēkus. Tāda, lūk, ir neonacistu matemātika. Tiem vienmēr šķiet, ka viņiem ir 40 000 biedru, kad īstenībā ir tikai 18. Bet viņiem izdevās dabūt 18 cilvēkus, kas ieradās diezgan absurdā veidā balsot par pilnībā derīga raksta dzēšanu. Protams, balsošana beidzās ar rezultātu ap 85 pret 18, tātad demokrātiskajam procesam nekādas īsti briesmas nedraudēja. No otras puses, cilvēki jautāja: „Bet ko darīsim?” Tā taču var gadīties. Ja nu kāda grupa ļoti nopietni saorganizējas, atnāk un vēlas balsot?” Es teicu: „Sūds ar visu, vienkārši nomainīsim noteikumus.” Tāds ir mans darbs kopienā: teikt, ka neļausim mūsu atvērtībai un brīvībai graut satura kvalitāti. Ciktāl cilvēki man šajā postenī uzticas, tik ilgi es tajā varu darboties. Protams, brīvās licencēšanas dēļ, ja es savu darbu daru slikti, brīvprātīgie jebkurā brīdī var aiziet. Es nevienam neko nevaru pavēlēt.

Tātad, pēdējais punkts ir, lai saprastu, kā darbojas Vikipēdija, svarīgi saprast, ka vikimodelis ir mūsu darba modelis, taču mēs neesam fanātiski tīmekļa anarhisti. Patiesībā mēs sociālajā metodikā esam visai elastīgi, jo darba kvalitāti galu galā nosaka kopienas aizrautība ne obligāti pats process, kā to panākam.

Paldies.

(Aplausi)

Bens Saunders: Sveiki, Bens Saunders. Džimij, jūs minējāt objektīvumu kā Vikipēdijas panākumu atslēgu. Mani pārsteidz, ka lielākā daļa mūsu bērnu mācību grāmatu ir pašos pamatos vienpusīgas. Vai esat ievērojuši, ka Vikipēdiju izmantotu skolotāji un kā jūs iztēlojaties Vikipēdiju mainām izglītību?

Džimijs Veilss: Jā, daudzi skolotāji sāk izmantot Vikipēdiju. Medijos atrodams vēstījums par Vikipēdiju, kas, manuprāt, ir izgudrojums. Tas izveidojies uz blogotāju un laikrakstu sāncensības pamata. Un vēstījums ir par to, ka ir tāda traka lieta: Vikipēdija, bet akadēmiķi to neieredz un skolotāji to neieredz. Izrādās, tā nav tiesa. Pēdējo reizi, kad no kāda žurnālista saņēmu e-pasta vēstuli: „Kāpēc akadēmiķi neieredz Vikipēdiju?” es viņam atrakstīju no savas Hārvardas e-pasta adreses, jo nesen tiku tur uzņemts par biedru. Un es atbildēju: „Nu, visi jau neienīst.”

(Smiekli)

Bet, manuprāt, tai būs milzīga ietekme. Mums patiesībā top projekts, par ko personiski esmu sajūsmā, – Vikigrāmatu projekts, kas visās valodās mēģinās radīt mācību grāmatas. Tas ir daudz lielāks projekts. Tā īstenošana prasīs ap 20 gadiem.

Bet daļēji tā ir mūsu misijas pildīšana: ikkatram cilvēkam uz zemeslodes sniegt enciklopēdiju. Mēs nedomājam sasūtīt visiem AOL stila kompaktdiskus. Mēs sniegsim viņiem izmantojamus rīkus. Un daudziem cilvēkiem pasaulē augstskolas līmenī sarakstītas enciklopēdijas sniegšana neko nedod bez veselas gūzmas izglītojošu materiālu, ar kuriem izaugt līdz līmenim, kurā tos varētu izmantot. Vikigrāmatu projekts ir centiens to panākt. Un, manuprāt, mēs redzēsim, tas varbūt nemaz nebūs mūsu projekts, pašlaik ir visvisādu jaunievedumu. Bet brīvi licencējamas mācību grāmatas ir nākamā nozīmīgā lieta izglītībā.