Return to the talk Return to talk

Transcript

Select language

Translated by Kristaps Kadiķis
Reviewed by Līga Māliņa

0:11 Es mācu ķīmiju.

0:14 (Sprādziens)

0:15 Labi, labi. Ķīmija nav tikai sprādzieni, tā ir visur. Vai esat kādreiz restorānā aizdomājies un attapies atkal un atkal darām šādi? Daži cilvēki māj ar galvu. Nesen es skolēniem parādīju šo un lūdzu viņiem pamēģināt izskaidrot, kādēļ tā notika. Tam sekojošie jautājumi un sarunas bija aizraujošas. Paskatieties, ko tovakar atsūtīja trešās ķīmijas stundas skolniece Medija.

0:56 (Blīkšķis) (Smiekli)

0:58 Protams, kā Medijas ķīmijas skolotājs es biju sajūsmā, ka viņa devās mājās un turpināja nūģoties ar šādu jocīgu demonstrējumu, līdzīgi tam, ko mēs veicām klasē. Mani vairāk fascinēja tas, ka Medijas zinātkāre palīdzēja viņai spert nākamo soli. Ja ieskatāties mērglāzē, varbūt ieraudzīsiet sveci. Medija izmanto temperatūru, lai radītu jaunu šīs parādības scenāriju.

1:23 Ziniet, tādi jautājumi un zinātkāre, kādi ir Medijai, ir kā magnēts, kas mūs pievelk mūsu skolotājiem, un tie sniedzas pāri visai izglītības tehnoloģijai un modes vārdiem. Taču, ja mēs šīs tehnoloģijas nostādām augstāk par skolēnu jautājumiem, mēs sev atņemam lieliskāko mācīšanas līdzekli: mūsu skolēnu jautājumus. Piemēram, garlaicīgas lekcijas pārnešana uz kabatas ierīces ekrānu varētu aiztaupīt stāstīšanas laiku, bet, ja tā ir mūsu skolēnu pieredzes galvenā daļa, tā ir tā pati atsvešinošā pļāpāšana tikai ietīta skaistā papīrītī. Bet, ja tā vietā mums pietiktu dūšas skolēnus pārsteigt, samulsināt, izvilināt īstus jautājumus, ar šiem jautājumiem mēs kā skolotāji gūtu informāciju, kuru varētu izmantot, lai radītu spēcīgas un izglītojošas mācību metodes.

2:19 Pie malas 21. gadsimta pārgudro vāvuļošanu, patiesība ir tāda, ka es mācu jau 13 gadus, un bija vajadzīga dzīvībai bīstama situācija, lai es atjēgtos no 10 gadu ilgas pseidomācīšanas un lai man palīdzētu saprast, ka skolēnu jautājumi ir īstas mācīšanās aizmetņi, nevis iestudēta mācību programma, kas viņiem sniedz nejaušas informācijas kripatas.

2:46 2010. gada maijā 35 gadu vecumā, ar divgadīgu bērnu un gaidāmu otro bērnu man diagnosticēja lielu aneirismu krūšu kurvja aortas pamatnē. Tas noveda līdz vaļējai sirds operācijai. Šis ir tas e-pasts, ko es saņēmu no sava ārsta. To saņemot, es biju, ar lielajiem burtiem, pilnīgi satriekts, ja? Taču brīžiem es smēlos pārsteidzošu mieru no pārliecības, ko iemiesoja mans ķirurgs. No kurienes viņam tāda pārliecība un bezbailība?

3:20 Kad es viņam to pajautāju, viņš man teica trīs lietas. Pirmkārt, viņš teica, ka viņa zinātkāre viņu spieda uzdot sarežģītus jautājumus par procedūru, par to, kas darbotos un kas nedarbotos. Otrkārt, viņš pieņēma un nebaidījās no ķēpīgā mēģinājumu un kļūdu procesa, no neizbēgamā mēģinājumu un kļūdu procesa. Treškārt, intensīvā pārdomāšanas procesā viņš savāca visu nepieciešamo informāciju, lai izveidotu un pārveidotu šo procedūru, un tad ar drošu roku viņš izglāba manu dzīvību.

3:51 Es aizguvu daudz no šiem viedajiem vārdiem, un pirms es tajā rudenī atgriezos skolā, es uzrakstīju trīs savus noteikumus, kurus līdz pat šodienai ievēroju savu stundu plānošanā. Pirmais noteikums: Zinātkāre ir pats galvenais. Jautājumi var būt kā logi uz lieliskām atbildēm, taču ne otrādi. Otrais noteikums: Pieņemiet jucekli. Mēs visi esam skolotāji. Mēs zinām, ka mācīšanās nav skaista. Tikai tādēļ, ka zinātniskā metode ir atrodama pirmās nodaļas 1.2 apakšpunkta piektajā lapaspusē, kuru mēs visi izlaižam, mēģinājumi un kļūdas vēl joprojām var būt mūsu ikdienas dzīves neformāla daļa Svētās Sirds katedrāles 206. kabinetā. Un trešais noteikums: Pārdomājiet, ko darāt. Tas, ko mēs darām, ir svarīgi. Tas ir pelnījis mūsu rūpes, bet tāpat tas ir pelnījis atkārtotu pievēršanos. Vai mēs varam būt savas klases ķirurgi? Tā it kā tas, ko mēs ikdienā darām, kādudien glābs dzīvības. Mūsu skolēni ir tā vērti. Un katrs gadījums ir citādāks.

4:57 (Sprādziens)

4:58 Labi, labi, Piedodiet. Pirms mēs turpinām, manam iekšējam ķīmijas skolotājam vajadzēja to izdarīt.

5:04 Šīs nu ir manas meitas. Labajā pusē ir mazā Emmalū, dienvidnieku ģimene. Un kreisajā pusē — Railija. Railija tuvāko nedēļu laikā būs jau liela meitene. Viņa būs četrus gadus veca, un ikviens, kurš pazīst kādu četrgadīgo, zina, ko tam patīk jautāt: „Kāpēc?” Jā. Kāpēc? Es tam bērnam varētu iemācīt jebko, jo viņai ir zinātkāre par itin visu. Viņas vecumā mēs visi tādi bijām. Tomēr īstais izaicinājums ir Railijas nākotnes skolotājiem, tiem, kurus viņa vēl nav satikusi. Kā tie veicinās šo zinātkāri?

5:40 Redziet, es apgalvotu, ka Railija ir kā metafora visiem bērniem, un, manuprāt, izstāšanās no skolas var notikt dažādos veidos. Piemēram, divpadsmitklasnieks, kurš ir izstājies vēl pirms mācību gada sākuma vai tukšais sols pilsētas vidusskolas klases beigās. Taču, ja mēs kā izglītotāji atmetīsim šo vienkāršo satura izplatītāju lomu un pieņemsim jaunu lomu kā zinātkāres un jautājumu kultivētāji, mēs varētu viņu dienu skolā padarīt nedaudz jēgpilnāku un aizšķilt viņos iztēles dzirksti.

6:13 Liels paldies.

6:15 (Aplausi)