Tims Harfords: Mēģinājumi, kļūdas un Dieva komplekss

Ir Otrais pasaules karš. Vācu ieslodzījuma nometne. Šis vīrs, Ārčijs Kokrens, ir karagūsteknis un ārsts, un viņam ir problēma. Problēma ir tāda, ka viņa aprūpē esošie vīri cieta no mokošas un novājinošas slimības, ko Ārčijs īsti neizprata. Simptomi bija briesmīga šķidruma uzkrāšanās zem ādas. Taču viņš nezina, vai tā infekcija vai arī tas radies nepilnvērtīga uztura dēļ. Viņš nezina, kā to ārstēt. Viņš strādā naidīgā vidē. Cilvēki karā dara šaušalīgas lietas. Vācu nometnes uzraugi, nogarlaikojušies, izklaides pēc cietuma nometnē bija sākuši uz labu laimi šaudīties. Vienā konkrētā gadījumā kāds no sargiem iemeta granātu cietumnieku tualetē, kamēr tā bija pilna cietumnieku. Viņš apgalvoja, ka dzirdējis aizdomīgus smieklus. Ārčijs Kokrens kā nometnes ārsts bija viens no pirmajiem cilvēkiem, kam bija jātiek ar to galā. Vēl viena lieta: Ārčijs pats cieta no šīs slimības.

Tā, nu, situācija šķita gaužām izmisīga. Taču Ārčijs Kokrens bija attapīgs cilvēks. Viņš nometnē jau bija slepus ievedis C vitamīnu, un tagad bija spējis sadabūt melnajā tirgū pieejamajos marmīta krājumus. Daži no jums varētu nezināt, kas īsti ir marmīts. Marmīts ir angļu iecienīts brokastu ēdiens. Tas izskatās kā jēlnafta. Tas garšo ... pikanti. Pats galvenais, tas bija bagātīgs B12 vitamīna avots. Tā Ārčijs iespēju robežās sadala savā aprūpē esošos vīrus divās vienādās grupās. Pusei no tiem viņš dod C vitamīnu. Pusei viņš dod B12 vitamīnu. Viņš sīki un uzmanīgi savā burtnīcā apraksta iegūtos rezultātus. Un jau pēc pāris dienām kļūst skaidrs, ka, lai arī kas izraisītu šo slimību, marmīts ir zāles pret to.

Tā nu Kokrens dodas pie vāciešiem, kas vada ieslodzījuma nometni, Nu jums uz mirkli ir jāpiepūlē iztēle, aizmirstiet par šo fotogrāfiju, iedomājieties puisi ar garu, rudu bārdu un sarkanu matu cekulu. Viņam nav bijusi iespēja noskūties, tāds kā Billijam Konolijam līdzīgs tēls. Kokrens savā skotu akcentā, brīvā vācu valodā, taču ar skotu akcentu, sāk šķendēties vāciešiem un stāstīt to, ka vācu kultūra bija tā, kas pasaulei sniedza Šilleru un Gēti. Viņš nespējot saprast, kā šāds barbarisms tiek paciests, un pauž savu neapmierinātību. Tad viņš dodas atpakaļ uz savu kameru, sabrūk un sāk raudāt, jo ir pārliecināts, ka situācija ir bezcerīga. Taču jauns vācu ārsts ievēro Ārčija Kokrena burtnīcu un saka saviem kolēģiem: „Šie pierādījumi ir nenoliedzami. Ja mēs neapgādājam ieslodzītos ar vitamīniem, tas ir kara noziegums.” Un nākamajā rītā uz nometni tiek atvesti B12 vitamīna krājumi un ieslodzītie sāk atgūties.

Es jums šo stāstu nestāstu, jo domāju, ka Ārčijs Kokrens ir baigais vecis, lai gan Ārčijs Kokrens ir baigais vecis. Es šo stāstu nestāstu pat tādēļ, ka uzskatu, ka mums vajadzētu veikt vairāk rūpīgi kontrolētu randomizētu pētījumu visos publiskās politikas aspektos, lai arī, manuprāt, tas būtu patiesi lieliski. Es jums šo stāstu stāstīju, jo Ārčijs Kokrens visu savu dzīvi cīnījās ar briesmīgu kaiti un saprata, ka tā novārdzina cilvēkus un posta sabiedrību. Viņam tai bija nosaukums. Viņš to dēvēja par Dieva kompleksu. Es ļoti, ļoti viegli varu aprakstīt Dieva kompleksa simptomus. Tātad kompleksa simptomi, neatkarībā no problēmas sarežģītības jums ir pilnībā nepārvarams uzskats, ka jūsu risinājums ir nekļūdīgi pareizs.

Ārčijs bija ārsts, tādēļ viņš daudz uzturējās citu ārstu sabiedrībā. Un ārsti bieži cieš no Dieva kompleksa. Es gan esmu ekonomists, nevis ārsts, taču es savu kolēģu ekonomistu vidū nepārtraukti saskatu Dieva kompleksu. Es to saskatu mūsu uzņēmumu vadītājos. Es to saskatu politiķos, par ko balsojam, cilvēkos, kuri, noraugoties uz apbrīnojami sarežģītu pasauli, tik un tā ir pilnībā pārliecināti, ka izprot to, kā pasaule darbojas. Ziniet, dzirdot par nākotnē esošajiem miljardiem, pasaule ir daudz par sarežģītu, lai to tā vienkārši varētu izprast.

Ļaujiet man minēt piemēru. Uz mirkli iedomājieties, ka Tima Harforda vietā jūsu priekšā stāv Hanss Roslings, rādot savus grafikus. Jūs taču pazīstiet Hansu: TED Miku Džegeru. (Smiekli) Viņš jums rādītu visu šo apbrīnojamo statistiku, apbrīnojamās animācijas. Tās ir ģeniālas, tas ir apbrīnojams darbs. Taču tipisks Hansa Roslinga grafiks: padomājiet uz mirkli, ne par to, kas tajā attēlots, bet gan par to, kas tajā nav parādīts. Tajā būs attēlots IKP uz iedzīvotāju, iedzīvotāji, mūža ilgums, tas arī viss. Trīs datu vienības par katru valsti, trīs datu vienības. Trīs datu vienības nav nekas. Paskatieties uz šo grafiku.

To veidojis fiziķis Cēzars Hidalgo. Viņš strādā MTI. Jūs no tā nesapratīsiet ne vārda, taču tā tas izskatās. Cēzars ir izgājis cauri datu bāzei ar vairāk nekā 5000 dažādām precēm, un ir izmantojis tīklu analīzes paņēmienus, lai izpētītu šo datu bāzi un grafiski attēlotu saistību starp dažādām precēm. Tas ir apbrīnojams, apbrīnojams darbs. Tajā redzamas visas šīs savstarpējās sakarības un saistības. Manuprāt, tas ir patiesi noderīgi, mēģinot izprast to, kā aug ekonomikas. Ģeniāls darbs. Mēs ar Cēzaru mēģinājām uzrakstīt rakstu „The New York Times” žurnālam, izskaidrojot, kā tas strādā. Mēs sapratām, ka Cēzara darbi ir pārlieku labi, lai tos skaidrotu „The New York Times” žurnālā.

Pieci tūkstoši preču, tas tāpat nav nekas. Pieci tūkstoši preču, iedomājieties, kā būtu saskaitīt katru Cēzara datos iekļauto preču kategoriju. Iedomājieties, ka jums būtu sekunde katrai preču kategorijai. Šīs sesijas laikā jūs paspētu saskaitīt visas 5000. Nu iedomājieties darīt to pašu ar katru „Walmart” pārdošanā esošo preču veidu. To ir ap 100 000. Tas aizņemtu visu dienu. Nu iedomājieties saskaitīt katru atsevišķo preci un pakalpojumu, kas atrodas pārdošanā tādās milzu ekonomikās, kā Tokija, Londona vai Ņujorka. Edinburgā tas ir vēl sarežģītāk, jo ir jāieskaita arī visi viskiji un pledi. Ja jūs vēlētos saskaitīt visas Ņujorkā pieejamās preces un pakalpojumus, beigās sanāktu 10 miljardi un skaitīšana aizņemtu 317 gadu. Lūk, cik sarežģītu ekonomiku esam radījuši. Un es tikai skaitu tosterus. Es necenšos atrisināt Tuvo Austrumu problēmu. Tā sarežģītība ir prātam neaptverama. Lūk, nedaudz konteksta, sabiedrībā, kurā attīstījušās mūsu smadzenes bija aptuveni 300 preču un pakalpojumu. Tos varēja saskaitīt piecās minūtēs.

Tāda ir mūsu apkārtējās pasaules sarežģītība. Varbūt tādēļ mums Dieva komplekss šķiet tik kārdinošs. Mēs mēdzam norobežoties un teikt: „Mēs varam uzzīmēt attēlu, mēs varam publicēt grafikus, mēs to saprotam, mēs saprotam, kā tas strādā.” Lai arī mēs nesaprotam. Mēs nekad nesaprotam. Tam visam apakšā nav nekāds nihilistisks vēstījums. Es nesaku, ka mēs nespējam atrisināt sarežģītas problēmas sarežģītā pasaulē. Mēs to acīmredzami spējam. Taču veids, kā mēs tās risinām ir ar pazemību. Atmetot Dieva kompleksu un izmantojot problēmu risināšanas paņēmienus, kas tiešām strādā. Mums ir efektīvi problēmu risināšanas paņēmieni. Tagad parādiet man veiksmīgu sarežģītu sistēmu, un es jums parādīšu sistēmu, kas radusies mēģinājumu un kļūdu rezultātā.

Lūk, piemērs. Šis bērns radās mēģinājumu un kļūdu rezultātā. Saprotu, ka tas ir neskaidrs apgalvojums. Varbūt man būtu jāprecizē. Šis bērns ir cilvēka ķermenis - tas attīstījās evolūcijā. Kas ir evolūcija? Miljonu gadu laikā, variācija un atlase, variācija un atlase, mēģinājumi un kļūdas, mēģinājumi un kļūdas. Bioloģiskās sistēmas nav vienīgās, kas ar mēģinājumiem un kļūdām rada brīnumu lietas. Mēs to varam izmantot arī ražošanas kontekstā.

Pieņemsim, ka vēlaties radīt tīrīšanas līdzekli. Pieņemsim, ka esat Unilever un vēlaties netālu no Liverpūlas esošā rūpnīcā radīt tīrīšanas līdzekli. Kā jūs to izdarāt? Jums ir pamatīga tvertne, kas pilna ar šķidru tīrīšanas līdzekli. Jūs zem augsta spiediena pārsūknējat caur sprauslu. Jūs izveidojat izsmidzināmu tīrīšanas līdzekli. Tad līdzeklis sakalst. Tas pārvēršas pulverī. Pulveris nobirst uz grīdas. Jūs to saslaukāt un ieberat kartona kastēs. Jūs to pārdodat lielveikalā. Jūs nopelnāt daudz naudas. Kādu jūs izveidojat šo sprauslu? Izrādās, tas ir ļoti svarīgi. Ja Jūs ķeraties pie Dieva kompleksa, Jums jāatrod sev mazs Dieviņš. Jūs atrodat matemātiķi; jūs atrodat sev fiziķi - kādu, kurš saprot šī šķidruma dinamiku. Un viņš vai viņa aprēķinās optimālo sprauslas dizainu. Unilever tā arī darīja un tas neizdevās — pārāk sarežģīti. Pat šī problēma bija pārāk sarežģīta.

Taču ģenētiķis profesors Stīvs Džounss apraksta, kā Unilever tomēr atrisināja šo problēmu, mēģinājumi un kļūdas, variācija un atlase. Paņemiet sprauslu un uz labu laimi izveidojiet 10 sprauslas variācijas. Izmēģiniet visas 10; paturiet to, kas ir vislabākā. Izveidojiet tai 10 variācijas. Izmēģiniet visas 10. Paturiet to, kas ir vislabākā. Izmēģiniet šīs sprauslas 10 variācijas. Saprotiet, kā tās lietas notiek, vai ne? Pēc 45 paaudzēm jums būs lieliska sprausla. Tās nedaudz izskatās kā šaha kauliņš, un savu funkciju pilda ideāli. Mums nav ne jausmas, kādēļ tā ir, pilnīgi nekādas nojausmas. Tajā brīdī, kad atkāpjieties no Dieva kompleksa, vienkārši izmēģinot lērumu lietu; izmantojot sistemātisku veidu, lai noteiktu, kas strādā un kas nē, jūs varat atrisināt problēmu.

Īstenībā šī mēģinājuma un kļūdu metode veiksmīgās iestādēs tiek izmantota daudz biežāk, nekā mēs to vēlētos atzīt. Mēs visi esam dzirdējuši par to, kā strādā ekonomikas. ASV ekonomika vēl joprojām ir pasaules varenākā ekonomika. Kā tā kļuva par pasaules varenāko ekonomiku? Es varētu jums minēt visādus faktus un skaitļus par ASV ekonomiku, taču, manuprāt, šis ir ievērojamākais: katru gadu pazūd desmit procenti amerikāņu uzņēmumu. Tas ir milzīgs neveiksmju rādītājs. Tās ir daudz lielāks nekā, teiksim, amerikāņu neveiksmju rādītājs. Katru gadu nepazūd desmit procenti amerikāņu. Kas mūs noved pie secinājuma, ka amerikāņu uzņēmējdarbība izgāžas ātrāk nekā amerikāņi, un tādējādi amerikāņu uzņēmējdarbība attīstās ātrāk nekā paši amerikāņi. Un ar laiku, tā būs attīstījusies līdz tik augstai pakāpei, ka tā mūs padarīs par saviem mājdzīvniekiem. (Smiekli) Ja tā to jau, protams, nav izdarījusi. Dažreiz es par to aizdomājos. Mēģinājumu un kļūdu process ir tas, kas izskaidro šo milzīgo novirzi, šo apbrīnojamo Rietumu ekonomiku veikumu. Tas nenotika, jo pie varas tika kāds neticami gudrs cilvēks. Tas noticis mēģinājumu un kļūdu rezultātā.

Es pēdējos pāris mēnešus visu laiku par to runāju, un dažreiz cilvēki man saka: „Tim, tas ir diezgan acīmredzami. Acīmredzot mēģinājumi un kļūdas ir ļoti svarīgas. Acīmredzot eksperimentēšana ir ļoti svarīga. Kāpēc tu staigā apkārt un visiem stāsti šo tik acīmredzamo lietu?”

"Labi," es atbildu. Jūsuprāt tas ir acīmredzami? Es atzīšu, ka tas ir acīmredzami, kad skolas bērniem sāks mācīt, ka ir problēmas, uz kurām nav tādas pareizās atbildes. Beidziet viņiem dot jautājumu sarakstus, kur katram jautājumam ir atbilde. Un stūrī, aiz skolotāja galda ir autoritatīva persona, kas zina visas atbildes. Un ja tu nespēj atrast atbildes, tad tu esi vai nu slinks, vai stulbs. Kad skolas pārstās tā visu laiku darīt, es to atzīšu, jā, tas ir acīmredzams, ka mēģinājumi un kļūdas ir laba lieta. Kad politiķis, kas kandidē ievēlēšanai amatā, piecelsies un teiks: „Es vēlos salabot mūsu veselības aprūpes sistēmu. Es vēlos salabot mūsu izglītības sistēmu. Man nav ne jausmas, kā to izdarīt. Man ir pusducis ideju. Mēs tās izmēģināsim. Tās visas visdrīzāk izgāzīsies. Tad mēs izmēģināsim vēl citas idejas. Mēs atradīsim kādas, kas darbojas. Mēs tās attīstīsim. Mēs atbrīvosimies no tām, kas nestrādā.” Kad politiķis veidos savu kampaņu ar šādu nostādni, un, pats galvenais, kad tādi vēlētāji kā jūs un es būs gatavi balsot par šāda veida politiķi, tad es atzīšu, ka tas ir acīmredzami, ka mēģinājumi un kļūdas strādā un, ka - paldies.

(Aplausi)

Līdz tam, līdz tam es turpināšu muldēt par mēģinājumiem un kļūdām un to, kādēļ mums vajadzētu atteikties no Dieva kompleksa. Jo atzīt paša kļūdīgumu ir tik grūti. Tas ir tik neērti. Ārčijs Kokrens to saprata kā jebkurš cits cilvēks. Bija kāds pētījums, ko viņš veica daudzus gadus pēc 2. pasaules kara. Viņš vēlējās uzzināt, kas ir labākā vietā, kur pacientiem atkopties pēc sirdstriekām. Vai viņiem būtu jāatkopjas specializētā slimnīcas kardioloģijas nodaļā vai varbūt tomēr labāk mājās? Visi kardiologi centās viņu apturēt. Viņi bija Dieva kompleksa pārņemti. Viņa zināja, ka viņu slimnīcas bija īstā vieta pacientiem, un viņi zināja, ka veikt jebkāda veida pētījumus vai eksperimentus ir neētiski.

Lai vai kā, Ārčijam izdevās saņemt atļauju to veikšanai. Viņš veica savu pētījumu. Kad pētījums bija veikts jau kādu laiciņu, viņš savā kabinetā sapulcināja visus savus kolēģus un teica: „Nu, kungi, mums ir pirmie rezultāti. Tie nav statistiski vērā ņemami. Taču mums ir kaut kas. Izrādās, ka jums ir taisnība un es kļūdījos. Pacientiem atkopties no sirdstriekas mājās ir bīstami. Viņiem ir jāatrodas slimnīcā.” Saceļās milzīga kņada, un ārsti sāk dauzīt pa galdu un teikt: „Ārčij, mēs jau visu laiku teicām, ka tas ir neētiski. Tu ar saviem klīniskajiem pētījumiem nogalē cilvēkus. Tev tas ir jāpārtrauc. Tūlīt pat pārtrauc to.” Valda milzīgs juceklis. Ārčijs ļauj tam norimt un tad saka: „Ļoti interesanti, kungi, jo pirms rādīju jums rezultātu tabulu es samainīju abus stabiņus vietām. Izrādās, ka cilvēkus nogalina jūsu slimnīcas un ka viņiem būtu jāatrodas mājās. Vai nu jūs vēlētos pārtraukt pētījumu vai arī pagaidīsim kārtīgākus rezultātus?” Istabā atskanēja sienāžu sisināšana.

Taču Kokrenam tas bija raksturīgi. Ko tādu viņš darīja, jo saprata, ka ir daudz labāka sajūta tur stāvēt un teikt: „Šeit mana mazajā pasaulītē es esmu Dievs, es visu saprotu. Es nevēlos, lai kāds apšauba manu viedokli. Es nevēlos, lai kāds pārbauda manus secinājumus.” Daudz patīkamāka sajūta ir vienkārši noteikt likumu. Kokrens saprata, ka nepārliecinātība, kļūdīgums, tikt apstrīdētam - tas ir sāpīgi. Tādēļ ik pa laikam kādam tevi ir jāpaņem un jāsapurina. Es neizlikšos, ka tas ir vienkārši. Tas nav vienkārši. Tas ir neticami sāpīgi.

Kopš es sāku runāt par šo tematu un pētīt šo tematu, es neesmu spējis aizmirst, ko par šo tematu teicis kāds japāņu matemātiķis. Neilgi pēc kara, jauns vīrs, Jutaka Tanijama, izstrādāja apbrīnojamu pieņēmumu, ko nosauca par Tanijamas-Šimuras teorēmu. Daudzas desmitgades vēlāk tā izrādījās ļoti būtiska Fermā pēdējās teorēmas pierādīšanai. Kā izrādās, tās pierādīšana pierāda arī Fermā pēdējo teorēmu. Pierādot vienu, tiek pierādīta arī otra. Taču tas vienmēr bija pieņēmums. Tanijama mēģināja un mēģināja, un tā arī nekad nespēja pierādīt tās patiesumu. Neilgi pirms savas 30. dzimšanas dienas 1958. gadā Jutaka Tanijama sevi nonāvēja. Viņa draugs, Goro Šimura, kurš kopā ar viņu darbojās matemātikas nozarē, pēc vairākām desmitgadēm izteica pārdomas par Tanijamas dzīvi. Viņš teica: „Kā matemātiķis viņš nebija īpaši uzmanīgs cilvēks. Viņš pieļāva daudz kļūdu. Taču viņa pieļautās kļūdas bija pareizajā virzienā. Es centos viņu atdarināt, taču sapratu, ka pieļaut labas kļūdas ir ļoti sarežģīti.”

Paldies.

(Aplausi)