Stīvens Pinkers iezīmē balto lapu

Pirms gada runāju ar jums par grāmatu, kas tolaik bija tikai tapšanas procesā un pa šo laiku ir jau publicēta. Šodien vēlos ar jums apspriest dažas grāmatas ierosinātās pretrunas. Grāmatas nosaukums ir "The Blank Slate", atsaucoties uz pazīstamo atziņu ka cilvēka prāts ir kā balta lapa un visa tā struktūra rodas socializēšanās, kultūras, audzināšanas un pieredzes rezultātā. "Baltā lapa" bija viena no 20. gadsimta vadošajām idejām. Lūk, daži citāti, kas par to liecina: "Cilvēkam iedabas nav." To teicis vēsturnieks Hosē Ortega i Gasets. "Cilvēkam nav instinktu" - antropologs Ešlijs Montagjū; "Cilvēka smadzenes spējīgas uz plašu uzvedības spektru, taču nekas no tā nav iedzimts" - zinātnieks Stīvens Džejs Gulds.

Vairāku iemeslu dēļ iespējams apšaubīt to, ka cilvēka prāts ir kā balta lapa, un daži iegansti izriet no veselā saprāta. Kā daudzi cilvēki man gadu gaitā teikuši, jebkurš vairāku bērnu vecāks zina, ka bērni piedzimst ar noteiktu temperamentu un talantiem, viss nav no ārpuses iegūts. Un ikviens, kuram ir bijis gan bērns, gan mājdzīvnieks, noteikti pamanījis, ka bērns, dzirdot valodu, to apgūst, savukārt mājdzīvnieks nē visticamāk tādēļ, ka starp viņiem valda kāda iedzimta atšķirība. Un ikviens, kurš iesaistījies heteroseksuālās attiecībās, zina, ka vīrieša un sievietes prāts nav neatšķirami. Kā arī, manuprāt, cilvēku zinātniskā izpēte sniedz arvien jaunus apliecinājumus tam, ka mēs patiešām nepiedzimstam kā baltas lapas. Piemēram, antropoloģijā ir pētījums par cilvēku universālijām. Ja esat studējuši antropoloģiju, zināt, ka antropologiem sagādā profesionālu baudu parādīt, cik eksotiskas var būt citas kultūras, un ka pastāv vietas, kur viss, domājams, ir tieši pretējs tam, kā ir šeit. Taču, ja tā vietā aplūkosiet kopīgo pasaules kultūrās, atklāsiet, ka pastāv neiedomājami bagātīgs uzvedības un emociju tīkls, kā arī pasaules skaidrojuma veidi, kas sastopami katrā no pasaules vairāk nekā 6 000 kultūrām. Antropologs Donalds Brauns centies to visu uzskaitīt, sākot ar estētiku, pieķeršanos un vecuma hierarhiju, līdz pat zīdīšanas pārtraukšanai, ieročiem, laikapstākļiem mēģinājumiem kontrolēt, baltajai krāsai un pasaules skatījumam.

Arī ģenētika un neirozinātne pastāvīgi apliecina, ka smadzenēm piemīt sarežģīta struktūra. Neirobiologa Pola Tomsona un viņa kolēģu nesenā pētījumā, kurā viņi, pielietojot MRT, mērīja pelēkās vielas izplatību, proti, smadzeņu garozas ārējo slāni lielā skaitā cilvēku pāru. Viņi atzīmēja sakarības starp pelēkās vielas biezumu dažādos smadzeņu reģionos, izmantojot pieņemtu krāsu shēmu, kurā atšķirību trūkums iezīmēts kā violets un jebkura cita krāsa norāda uz statistiski nozīmīgu sakarību. Lūk, kas notiek, ja cilvēkus nejaušā secībā sakārto pa pāriem. Pēc definīcijas, diviem nejauši izvēlētiem cilvēkiem nevarētu būt sakarību pelēkās vielas izplatībā smadzeņu garozā. Tā ir cilvēkiem, kuriem kopīga daļa DNS - divzigotu dvīņiem. Kā redzat, plaši smadzeņu reģioni nav iekrāsoti violeti, tātad, ja kādam ir biezāka smadzeņu garoza atbilstošajā reģionā, tāpat ir arī viņa neidentiskajam dvīnim. Lūk, kas notiek, ja jūs izvēlaties pāri, kuram kopīgi visi DNS, proti, klonus vai identiskus dvīņus. Jūs redzat plašus smadzeņu garozas reģionus, kuros pastāv masveida sakritība pelēkās vielas izplatībā.

Tās nav tikai anatomiskas atšķirības, kā ausu ļipiņu forma, bet gan attiecas uz domu un rīcību, kas lieliski atspoguļota šajā pazīstamajā Čārlza Adamsa karikatūrā: "Šķirti kopš dzimšanas, Malifertu dvīņi nejauši sastopas." Kā redzams, tie ir divi izgudrotāji, kuriem klēpī identiskas uzpariktes, un viņi satiekas patentu izsniedzēja uzgaidāmajā telpā. Karikatūra nav nemaz tik pārspīlēta, jo kopš dzimšanas šķirtu, pieaugušā vecumā testētu, identisku dvīņu izpēte uzrāda pārsteidzošas līdzības. Tā ir ar ikvienu kopš dzimšanas šķirtu identisku dvīņu pāri, kas jebkad ticis pētīts, taču daudz retāk ar kopš dzimšanas šķirtiem divzigotu dvīņiem. Mans mīļākais dvīņu pāra piemērs, no kuriem viens audzis katoliskā nacistu ģimenē Vācijā, savukārt otrs - ebreju ģimenē Trinidadā. Ienākot Minesotas laboratorijā, viņiem mugurā bija identiski zili krekli ar uzplečiem, abiem patika mērcēt kafijā tostermaizi ar sviestu, abiem ap locītavām bija gumijas apsēji, abi norāva ūdeni pirms un pēc tualetes izmantošanas un abiem patika pārsteigt cilvēkus, nošķaudoties pārpildītos liftos, lai redzētu viņus salecamies. Saprotams, šāds stāsts pārsniedz visas cerības, taču, administrējot psiholoģisko pārbaužu virknes, nonāksiet pie tiem pašiem rezultātiem - proti, kopš dzimšanas šķirti identiski dvīņi uzrāda visai pārsteidzošu līdzību.

Ņemsim talkā veselo saprātu un zinātnes datus, lai apšaubītu baltās lapas doktrīnu - kādēļ lai tā būtu tik pievilcīga ideja? Cilvēki šim apgalvojumam pieķeras vairāku politisku iemeslu dēļ. Pirmkārt, ja esam baltas lapas, tad, pēc principa, esam vienlīdzīgi, jo nulle līdzvērtīga nullei līdzvērtīga nullei līdzvērtīga nullei. Ja uz lapas kas uzrakstīts, dažiem cilvēkiem varētu būt dots vairāk nekā citiem, un, atbilstoši šādai domu gaitai, tas attaisnotu diskrimināciju un nevienlīdzību.

Vēl kādas cilvēka dabā esošas politiskas bailes - ja mēs esam baltas lapas, tad varam cilvēci uzlabot - mūžsenais sapnis par mūsu sugas uzlabošanu ar sociālās inženierijas palīdzību. Savukārt, ja mums ir iedzimti noteikti instinkti, iespējams, daži no tiem mūs nolemj savtīgumam, aizspriedumiem un vardarbībai. Grāmatā rakstu, ka patiesībā tie nav izrietoši secinājumi. Īsāk sakot: pirmkārt, taisnīguma koncepcija nav tas pats, kas vienāduma koncepcija. Kad Tomass Džefersons Neatkarības deklarācijā rakstīja: "Mēs par pašsaprotamu uzskatām patiesību, ka visi cilvēki radīti vienlīdzīgi", viņš nedomāja: "Mēs par pašsaprotamu uzskatām patiesību, ka visi cilvēki ir kloni." Drīzāk jau, ka visi cilvēki ir vienlīdzīgi savās tiesībās un pret ikvienu jāizturas kā pret indivīdu, nevis ar aizspriedumiem, kas izriet no konkrētu grupu statistikas, kam viņi, iespējams, pieder. Un, pat ja mēs būtu piedzimuši ar noteiktām zemiskām tieksmēm, tās automātiski nenoved pie zemiskas rīcības. Tas tā ir tādēļ, ka cilvēka prāts ir sarežģīta no daudzām daļām sastāvoša sistēma un dažas no tām ierobežo citas. Piemēram, ir lielisks iemesls ticēt, ka būtībā visi cilvēki piedzimst ar morāles izjūtu, ka mums ir kognitīvas spējas, kas ļauj mācīties no vēstures. Pat ja cilvēkiem ir savtīguma vai mantrausības impulsi, tie viņu galvaskausos nav vienīgie, ir arī citas prāta daļas, kas tiem pretojas.

Grāmatā es pārskatu šādas pretrunas, kā arī citus bīstamos jautājumus, ugunszonas, černobiļas, trešās sliedes utt., tostarp, mākslas, klonēšanu, noziedzību, brīvo gribu, izglītību, evolūciju, dzimumu atšķirības, Dievu, homoseksualitāti, bērnu iznīcināšanu, nevienlīdzīgumu, marksismu, morāli, nacismu, audzināšanu, politiku, rasi, reliģiju, resursu izplatību, sociālo inženieriju, tehnoloģisko risku un karu. Pats par sevi saprotams, pieķeršanās šādiem tematiem nozīmē noteiktu risku. Pabeidzis pirmo grāmatas uzmetumu, iedevu to dažiem kolēģiem, lūdzot komentēt, un, lūk, dažas no saņemtajām atbildēm: "Labāk aprīko māju ar novērošanas kameru." "Vairs neceri ne uz kādiem apbalvojumiem, darba piedāvājumiem vai statusu zinātniskajā sabiedrībā." "Pasaki publicētājiem, lai autora biogrāfijā nemin tavu dzimto pilsētu." "Tev ir kāds īpašums?" (Smiekli)

Grāmata iznāca oktobrī, un nekas briesmīgs nav noticis Es... proti... Bija pamats satraukumam, un dažbrīd es jutos satraukts, apzinoties, kas noticis ar ļaudīm, kuri pieņēmuši pretrunīgas nostājas vai atklājuši ko satraucošu biheiviorālajās zinātnēs. Ir daudzi gadījumi, no kuriem dažus minu grāmatā, kad cilvēki tikuši nomelnoti, saukti par nacistiem, viņiem fiziski uzbrukts, draudēts ar kriminālu vajāšanu par to, ka uzgājuši vai pārsprieduši pretrunīgus atklājumus. Nekad nevar zināt, kad iekritīsi kādā slazdā. Mans iecienītākais piemērs attiecas uz pāris psihologiem, kuri pētīja kreiļus un publicēja datus, parādot, ka kreiļi vidēji ir uzņēmīgāki pret slimībām, tendēti uz negadījumiem un viņiem ir īsāks mūža ilgums. Starp citu, vēl aizvien nav skaidrs, vai tas ir patiess vispārinājums, taču tolaik dati to atbalstīja. Visai drīz viņus appludināja dusmīgas vēstules, nāves draudi, aizliegums publicēties vairākos zinātniskos žurnālos, ko veicināja nokaitināti kreiļi un viņu advokāti, un viņiem patiešām bija bail pārlasīt korespondenci visas nesen ieelpotās indes un nopēlumu dēļ.

Nu, nakts tikko sākusies, taču grāmata ir lasāma jau pusgadu, un nekas briesmīgs nav noticis. Nekādas šausminošas profesionālas sekas, neesmu ticis izraidīts no Kembridžas pilsētas. Taču es gribēju runāt par divām "bīstamajām" tēmām, kas izsaukušas visspēcīgāko reakciju 80 un vēl mazliet apskatos, kas tikuši "The Blank Slate". Dažas sekundes parādīšu jums tēmu sarakstu, lai redzētu, vai uzminēsiet, kuras tās ir. Es teiktu, šie divi jautājumi, iespējams, ierosināja aptuveni 90% reakcijas dažādos apskatos un radio intervijās. Tā nav vardarbība vai karš, ne arī rase vai dzimums, ne markisms, ne nacisms. Tie ir: māksla un audzināšana. (Smiekli) Ļaujiet man jums pastāstīt, kas veicināja šādas aizkaitinātas atsauksmes, un jūs varēsiet lemt, vai apgalvojumi patiesi ir tik neiedomājami.

Sāksim ar mākslu. Minēju, ka cilvēku universāliju garajā sarakstā, ko redzējāt pirms pāris slaidiem, bija arī māksla. Nav atklāta tāda sabiedrība pat visattālākajos zemes nostūros, kam nebūtu kā tāda, ko mēs uzskatītu par mākslu. Vizuālā māksla -- virsmu un ķermeņa dekorēšana -- ir cilvēku universālija. Stāstu stāstīšana, mūzika, deja, dzeja -- sastopamas visās kultūrās, un daudzi no motīviem un tēmām, kas mums mākslās sniedz baudījumu, atrodami visās cilvēku sabiedrībās: priekšroka simetriskām formām, atkārtojuma un variācijas izmantojums, pat tik specifiska iezīme kā fakts, ka visas pasaules dzeja sastāv no rindām, kuru ilgums ir tuvs 3 sekundēm, ko atdala pauzes. No otras puses, 20. gadsimta otrā puse nereti tiek raksturota kā mākslu noriets. Man ir kolekcija, kas sastāv no 10 vai 15 virsrakstiem no intelektuāļu žurnāliem, kuros apraudāts fakts, ka mākslas mūslaikos atrodas norietā. Piedāvāju jums pāris raksturīgu citātu: "Varam apgalvot, ka laiks, kurā dzīvojam, ir norieta laiks, ka mūsu kultūras standarti ir zemāki, nekā pirms 50 gadiem un ka šī norieta liecības novērojamas ikvienā cilvēku darbības nozarē." To teicis T.S.Eliots nedaudz vairāk kā pirms 50 gadiem. Lūk, nesenāks citāts: "Iespēja mūsdienās uzturēt augstu kultūru kļūst aizvien problemātiskāka. Nopietnas grāmatnīcas zaudē klientūru, bezpeļņas teātri liekākoties izdzīvo, komercializējot repertuāru, simfoniskie orķestri atšķaida savas programmas, sabiedriskā televīzija kļūst aizvien atkarīgāka no britu komēdijseriālu atkārtojumiem, panīkst klasiskās radio stacijas, muzeji rīko kasesgrāvējšovus, deja mirst. To rakstījis Roberts Brasteins, pazīstamais teātra kritiķis un režisors, žurnālā "The New Republic" aptuveni pirms 5 gadiem.

Patiesībā mākslas neiznīkst. Nedomāju, ka tas kādu šeit pārsteigs, taču, vadoties pēc jebkuriem standartiem, to uzplaukums nekad nav bijis lielāks. Protams, pastāv pilnīgi jaunas mākslas formas un jauni mediji, par daudziem esat dzirdējuši šo pāris dienu laikā. Ekonomisko standartu ziņā pieprasījums pēc mākslas visos tās veidos aug kā sēnes pēc lietus - uz to norāda operas biļešu cenas, pārdoto grāmatu skaits, publicēto grāmatu skaits, izdoto mūzikas ierakstu un albumu skaits utt. Vienīgais patiesības grauds šajās žēlabās par mākslas norietu attiecas uz 3 sfērām. Viena no tām ir elitārā māksla kopš 1930tajiem, teiksim, lielo simfonisko orķestru koncertu programmas, kurās lielākoties atskaņo pirms 1930.g. radītus skaņdarbus, vai darbi, kas izstādīti vadošajās galerijās un prestižos muzejos. Literārajā kritikā un analīzē, iespējams, pirms 40 vai 50 gadiem, kritiķi tika uzskatīti par sava veida kultūrvaroņiem. Mūsdienās viņi ir kā nacionālais izsmiekls. Humanitārās un mākslas programmas universitātēs, atbilstoši dažādiem mērījumiem, tiešām sašaurinās. Studenti no tām turas pa gabalu, universitātes pārstāj ieguldīt līdzekļus mākslās un humanitārajās zinībās.

Lūk, diagnoze. Neviens man nejautāja, taču, atbilstoši pašu standartiem, viņiem nepieciešama jebkāda veida palīdzība. Vēlos apgalvot, ka neba nejaušības dēļ šis, tā sauktais, noriets elitārajās mākslās un kritikā norisinājās tajā pašā vēstures posmā, kad plaši tika noliegta cilvēciskā daba. Ir kāds pazīstams izteikums, ko, meklējot internetā, atradīsiet angļu valodas apmācības programmas literatūrā: "Aptuveni 1910. gada decembrī mainījās cilvēka daba." Pārfrāzēts Virdžīnijas Vulfas citāts, par kura nozīmi strīdas. Taču, aplūkojot programmas, ir skaidrs, ka tas pašlaik tiek izmantots, lai paustu, ka no visiem mākslas uztveres veidiem, kas bija pazīstami gadsimtiem, gadu tūkstošiem ilgi, 20. gadsimtā atsacījās. Skaistumu un baudu mākslā -- iespējams, cilvēcisku universāliju -- sāka uzskatīt par salkanu, vai par kiču vai komerciālu. Bārnets Ņūmans reiz teica, ka modernās mākslas impulss ir vēlme iznīcināt skaistumu, kas tika uzskatīts par buržuāzisku vai novecojušu. Došu jums vienu piemēru. Šis piemērs, raksturo sievietes auguma vizuālo atveidojumu 15. gadsimtā. Lūk, sievietes auguma atveides paraugs no 20. gadsimta. Kā redzat, kaut kas ir mainījies tajā, kā elitārā māksla vēršas pie maņām.

Patiesi, modernisma un postmodernisma kustībās bija vizuāla māksla bez skaistuma, literatūra bez stāsta un sižeta, dzeja bez pantmēra un ritma, arhitektūra un plānošana bez ornamenta, cilvēciska mēroga, zaļuma un dabiskas gaismas, mūzika bez melodijas un ritma, neskaidra kritika, pievēršanās estētikai un ieskatam cilvēka stāvoklī. (Smiekli) Piemērs, kas attaisnos pēdējo apgalvojumu. Viena no pazīstamākajām mūsdienu angļu valodas literatūrzinātniecēm ir Bērklijas pasniedzēja Džūdita Batlere. Paraugs no kādas viņas analīzes: "Pāreja no strukturālista vēstījuma, kurā kapitāls tiek izprasts kā sociālo attiecību veidotājs nosacīti līdzīgos veidos, līdz hegemonijas skatījumam, kurā varas attiecības pakļautas atkārtojumam, saplūšanai un pārfrāzēšanai, noveda pie īslaicīguma jautājuma domāšanā par struktūru un iezīmēja pavērsienu no Althusera teorijas formas, kas strukturālas vienības uzskata par teorētiskiem objektiem..." Nu, ideju uztvērāt. Starp citu, tas ir viens teikums - jūs to varat izanalizēt. Mans apgalvojums "The Blank Slate" bija tāds, ka elitārā māksla un kritika 20. gadsimtā, lai gan ne mākslas kā tādas, ir noliegušas skaistumu, baudu, skaidrību, apjausmu un stilu. Cilvēki izvairās no elitārās mākslas un kritikas. Diez kādēļ? Šis droši vien bija vispretrunīgākais apgalvojums grāmatā. Kāds man vaicāja, vai es to tur iemaisīju, lai novirzītu dusmas no dzimuma un nacisma, kā arī rases u.c. pārskatiem. Par to neizteikšos. Taču tas noteikti iedvesmoja vairākus universitāšu profesorus uz enerģisku reakciju.

Otra saasinātā tēma ir audzināšana. Iesākums šai diskusijai bija fakts, ka mēs visi esam tikuši pakļauti audzināšanas industrijas kopuma padomiem. Tātad, šeit ir -- šeit ir kādas nogurušas mātes citāts: "Mani pārmāc audzināšanas padomu gūzma." Man ar bērniem jāveic daudz fizisku aktivitāšu, lai viņos iedēstītu fiziskas veselības ieradumu, lai viņi izaugtu par veselīgiem pieaugušajiem. Tāpat man ar viņiem jārotaļājas intelektuāli, lai viņi izaugtu gudri. Ir tik daudz spēļu - māls pirkstu lokanībai, vārdu spēles lasītprasmei, kustību rotaļas. Ir tā, it kā man būtu jāvelta sava dzīvei tam, lai izdomātu, ko spēlēt ar bērniem." Domāju, visi, kuri nesen bijuši vecāki, var iejusties šīs mātes ādā.

Te būs daži atskurbinoši fakti par audzināšanu. Vairums audzināšanas pētījumu, uz kuriem šie padomi balstīti, ir bezjēdzīgi. Tie ir bezjēdzīgi, jo nekontrolē iedzimtību. Tie mēra kādu attiecību starp to, ko dara vecāki un kādi izaug bērni, un pieņem, ka saikne ir cēloniska: ka audzināšana veido bērnu. Vecākiem, kuri ar bērniem daudz sarunājas, ir bērni, kuri spēj skaidri formulēt savas domas, vecākiem, kuri ieper savus bērnus, izaug vardarbīgi bērni utt. Tikai daži no viņiem ņem vērā varbūtību, ka vecāki nodod savus gēnus, kas palielina iespēju, ka bērnam sekmēsies valoda vai viņš būs vardarbīgs utt. Kamēr netiks veikti pētījumi ar adoptētiem bērniem, kuriem audžuvecāki nodrošina vidi, bet ne gēnus, mēs nevaram zināt, vai šie secinājumi ir derīgi.

Ģenētiski kontrolēti pētījumi mūs visai atvēsina. Atcerēsimies Malifertu dvīņus - šķirti kopš dzimšanas, viņi satiekas patentu birojā, būdami ārkārtīgi līdzīgi. Kas notiktu, ja Malifertu dvīņi būtu auguši kopā? Jūs teiktu, tad viņi būtu vēl līdzīgāki, jo dalītos ne vien gēnos, bet arī vidē. Tas viņus padarītu superlīdzīgus, vai ne? Nepareizi. Identiski dvīņi, kā arī jebkuri brāļi vai māsas, kas kopš dzimšanas šķirti, ir tikpat līdzīgi viens otram, it kā viņi būtu uzauguši kopā. Viss, kas ar jums notiek konkrētā mājā visu to gadu gaitā neatstāj nekādu neizdzēšamu zīmogu uz jūsu personību vai intelektu. Papildinošs atklājums no pilnīgi atšķirīgas metodoloģijas ir tāds, ka adoptēti, kopā audzināti brāļi un māsas - spoguļattēls šķirti audzinātiem identiskajiem dvīņiem - kuriem ir vieni vecāki, vienas mājas, tā pati apkaime, bet kam nav kopīgu gēnu, it nemaz neizaug līdzīgi. Labi, divi dažādi pētījumi ar līdzīgiem atklājumiem.

Tas liek domāt, ka bērnus ilgtermiņā neveido viņu vecāki, bet daļēji - tikai daļēji - viņu gēni, kā arī kultūra, valsts kultūra kopumā un bērna paša kultūra, proti, vienaudžu grupa (kā šodien jau dzirdējām no Džilas Sobules, tieši tas bērniem rūp) un daudz lielākā mērā, nekā cilvēki būtu gatavi atzīt, nejaušība - nejaušības, smadzenēm attīstoties dzemdē, nejauši notikumi jūsu dzīvē.

Ļaujiet man noslēgumā izteikt kādu piezīmi, lai atgrieztos pie izvēles jautājuma. Domāju, ka cilvēka dabas zinātnes - biheiviorālā ģenētika, evolucionārā psiholoģija, neirozinātne, kognitīvā zinātne - turpmākajos gados aizvien vairāk saļodzīs pamatus dažādām dogmām, karjerām un dziļi iesakņotām politisku uzskatu sistēmām. Tas mūs nostāda izvēles priekšā. Izvēle attiecas uz to, vai noteikti fakti un tēmas par cilvēkiem jāuzskata par tabu, aizliegtajām zināšanām, kurām nevajadzētu pievērsties, jo nekas labs no tā nav gaidāms, vai arī mums tās godīgi vajadzētu izpētīt. Man ir manis paša atbilde uz šo jautājumu. To pirmais izteicis 19. gadsimta dižais rakstnieks Antons Čehovs, kurš sacīja: "Cilvēks kļūs labāks, kad parādīsiet viņam, kāds viņš ir." Domāju, ka šo apgalvojumu nebūtu iespējams izteikt vēl daiļrunīgāk. Liels jums paldies! (Aplausi)