Stīvena Džonsona „Spoku kartes” ekskursija

Ja vēl neesat neko pasūtījuši, manuprāt, rigatoni ar pikanto tomātu mērci vislabāk iet kopā ar tievās zarnas slimībām.

(Smiekli)

Piedodiet, vienkārši ir tāda sajūta, ka iekārtojuma dēļ man šeit būtu jāuzstājas 'stand-up'. Nē, uz pāris turpmākajām minūtēm es vēlos jūs aizvest atpakaļ uz 1854. gadu Londonā, un īsumā pastāstīt par šo uzliesmojumu, kurš daudzejādā ziņā, manuprāt, palīdzēja radīt tādu pasauli, kādā mēs dzīvojam šodien, un īpaši tāda veida pilsētās, kurās dzīvojam šobrīd. Šis laika posms 1854. gads, 19. gadsimta vidus daļā, Londonas vēsturē, ir neticami interesants vairāku iemeslu dēļ. Taču, manuprāt, vissvarīgākais ir tas, ka Londona bija pilsēta ar 2,5 miljoniem iedzīvotājiem un tobrīd tā bija lielākā pilsēta uz pasaules. Taču tā arī bija lielākā jebkad uzbūvētā pilsēta.

Un tā Viktoriāņi mēģināja dzīvot un vienlaicīgi izgudrot pilnīgi jaunu dzīvošanas mērogu: šis dzīvošanas mērogs, ko mēs, kā jau zināt, nu saucam par „lielpilsētas dzīvi.” Tas daudzējādi, tajā brīdi 1850-to vidū, bija pilnīga katastrofa. Tā pamatā bija pilsēta, kas dzīvoja ar moderna veida rūpniecības metropoli ar Elizabetes laikmeta publisko infrastruktūru. Tāpēc, piemēram, lai jūs nedaudz sašķebinātu, cilvēkiem viņu pagrabā bija atkritumu bedre. Kādu vienu līdz divas pēdas dziļa. Viņi tur iekšā gāza spaini pēc spaiņi un cerēja, ka tas kaut kādā veidā pazudīs, un protams, tas nekur nepazuda. Viss šis draņķis, būtībā bija uzkrājies tik tālu, ka pilsēta bija neticami pretīga, lai tikai staigātu apkārt pa to.

Tā bija apbrīnojami smirdoša pilsēta. Ne tikai atkritumu bedru dēļ, cilvēkus satriektu arī lielais mājlopu daudzums pilsētā. Ne tikai zirgus, cilvēki bēniņos turēja govis, kuras viņi izmantoja piena ieguvei, kuras viņi varēja uzvilkt augšā un glabāt bēniņos līdz brīdim, kad to piens burtiski izbeidzās un tās nomira, un pēc tam viņi tās vilka pa ielu uz kaulu katliem. Jūs šajā laikā varētu vienkārši staigāt pa Londonu un būt vienkārši satriekti par smārdu. Viss beidzās ar to, ka visa topošā sabiedrības veselības sistēma bija pārliecināta, ka smaka bija tā, kas visus nogalināja, kas radīja šīs slimības, kas varētu iztraukties cauri pilsētai katrus trīs vai četrus gadus. Holēra šajā laika posmā tiešām bija liela slepkava.

Tā nokļuva Londonā 1832. gadā, un ik pēc četriem vai pieciem gadiem kārtējā epidēmija Londonā un visā Lielbritānijā paņemtu 10 000, 20 000 cilvēku dzīvību. Un tā varas iestādes bija pārliecinātas, ka problēma bija šī smaka. Mums vajadzēja atbrīvoties no smakas Tā viņi faktiski izdomāja vairākus no agrīnajiem topošās sabiedrības veselības aizsardzības iejaukšanās veidiem pilsētas sistēmā, no kurām viena tika nosaukta par „Traucējumu likumu”, piespiežot visus, iespēju robežās, iztukšot atkritumu bedres un vienkārši iegāzt visus atkritumus upē. Jo, ja mēs to dabūjam prom no ielas, smaržos daudz labāk, un, ā, pareizi, mēs dzeram no upes. Tādēļ beigu beigās holēras uzliesmojumi īstenībā pat palielinājās jo, kā mēs tagad zinām, holēra patiesībā ir ūdenī. Tā ir ūdens izraisīta slimība, nevis kaut kas ir kaut kur gaisā. Tas nav kaut kas, ko var saost vai ieelpot; tas ir kaut kas, ko jūs norijat.

Tā nu viens no 19. gadsimta sabiedrības veselības sistēmas pirmajiem mirkļiem kļuva efektīva Londonas ūdens apgādes saindēšana, daudz efektīvāk, nekā mūsdienu bioteroristi varētu kādreiz pat sapņot. Tātad tāds bija stāvoklis Londonā 1854. gadā, un šīs asinspirts un aizvainojošu nosacījumi vidū, un šīs zinātniskās neskaidrības vidū par to, kas īstenībā nogalināja cilvēkus, bija ļoti talantīgs klasiskā 19. gadsimta daudzdisciplinārietis Džons Snovs, kurš bija vietējais ārsts Soho, Londonā, kurš aptuveni četrus vai piecus gadus bija strīdējies par to, ka holēra patiesībā bija ūdens izraisīta slimība un būtībā nebija nevienu par to pārliecinājis. Sabiedrības veselības aizsardzības iestāžu ierēdņi lielā mērā ignorēja to, kas viņam bija sakāms. Viņš savu taisnību bija pierādījis ar neskaitāmiem darbiem un izdarījis virkni pētījumu, taču nekas neaizķērās. Daļa no tā, kas man šajā stāstā šķiet interesanta, ir tas, ka dažos veidos, tas ir lielisks gadījumu pētījums par to, kā noris kulturālas pārmaiņas, kā labas idejas beigās uzvar daudz sliktākas idejas. Snovs ilgu laiku strādāja pie šīs lielās atziņas, ko visi ignorēja.

Un tad vienā dienā 1854. gada 28. augustā, jauns bērns, piecu mēnešu veca meitene, kuras vārdu mēs nezinām, mēs viņu zinām tikai kā Mazo Luisu, kaut kā saķēra holēru, inficējās ar holēru Broudstrītā 40. Jūs nevarat to redzēt šajā kartē, taču šī karte kļūst par manas grāmatas otrās puses centrālo tēmu. Tas ir Soho vidū, strādnieku šķiras rajons, šī mazā meitene saslimst un izrādās, ka atkritumu bedre, kas viņiem vēl joprojām bija, neskatoties uz „Traucējumu likumu” robežojās ar ļoti populāru ūdens sūkni, vietējo ūdens tecināšanas bedre, kas bija labi pazīstama visā Soho kā labākā ūdens avots, tā kā visi Soho un apkārtējo rajonu iedzīvotāji devās turp.

Un tā šī meitenīte netīši piesārņoja ūdeni šajā populārājā sūknī, un divas vai trīs dienas vēlāk izcēlās viens no briesmīgākajiem uzliesmojumiem Anglijas vēsturē. Septiņu dienu laikā izmira burtiski 10 procenti no rajonu iedzīvotājiem. un noteikti apmirtu daudz vairāk, ja vien cilvēki nebūtu bēguši pēc sākotnējā uzliesmojuma sākšanās. Tātad tas bija neticami baiss notikums. Bija redzamas veselu ģimeņu miršanas ainas 48 stundu laikā no holēras vienatnē viņu vienistabas apartamentos, viņu mazajos dzīvokļos. Tiešām neparasta, šausminoša aina. Snovs dzīvoja netālu, padzirdējis par uzliesmojumu, izrādīja apbrīnojamo drosmi, dodoties tieši nezvēram rīklē, jo viņš saprata, ka tik koncentrēts uzliesmojums varētu beidzot galu galā pārliecināt cilvēkus, ka patiesībā, reālos holēras draudus rada ūdens apgāde, nevis gaiss. Viņam bija aizdomas, ka tik koncentrēts uzliesmojums droši vien varētu būt saistīts ar vienu avotu. Viena lieta, par ko visiem bija aizdomas, tāpēc, ka tai nebija tradicionālā lēnā ceļa infekcijām, ko jūs varētu sagaidīt.

Un tā viņš devās tieši tur un sāka apzināt cilvēkus. Viņš beidzot saņēma palīdzību no cita apbrīnojama cilvēka, kurš grāmatā ir tāds kā otrais galvenais varonis, šī puiša, Henrija Vaitheda, kurš bija vietējās ministrs, kurš ne pavisam nebija zinātnieks, taču bija ar plašiem sakariem sabiedrībā; viņš pazina visus šajā apkaimē. Viņam, Vaithedam, izdevās atrast daudzus cilvēkus, kuri bija dzērušu ūdeni no sūkņa, vai kuri nebija dzēruši ūdeni no sūkņa. Un galu galā Snovs izveidoja uzliesmojuma karti. Viņš atrada arvien vairāk cilvēku, kuri bija dzēruši no sūkņa un kļuva slimi. Cilvēki, kuri nebija dzēruši no sūkņa, nebija slimi. Viņš domāja to parādīt, kā sava veida galda statistiku par cilvēkiem, kas dzīvo dažādos rajonos, cilvēki, kuri nebija, ziniet, cilvēku procenti, kuri nebija, taču galu galā viņam radās ideja, ka viņam bija nepieciešams kaut kas, ko jūs varētu redzēt. Kaut ko, kas uz visu varētu paskatīties vairāk no augšas, uz visām šīm norisēm, kas bija notikušas rajonos.

Un tā nu viņš radīja šo karti, kas būtībā parādīja visus nāves gadījumus rajonos kā melnu līniju pie katras adreses. Kā jau jūs šajā kartē varat redzēt, sūknis atrodas tās centrā un jūs varat redzēt, ka vienā no zemāk esošajām dzīvesvietām bija miruši apmēram 15 cilvēki. Karte ir īstenībā ir nedaudz lielāka. Jums dodoties tālāk un tālāk prom no sūkņa, mirušie kļūst arvien mazāk Pat tik vien kā uzmetot aci, jūs redzat no šī sūkņa plūstam kaut ko indīgu. Tātad ar šīs kartes un ar priviliģētāko palīdzību, nākamo dažu gadu laikā viņš un Vaitheds, galu galā ierēdņiem lika lēnām saprast lietas būtību. Tas prasīja daudz lielāku laiku, nekā mums šajā stāstā būtu gribējies, taču līdz 1866. gadam, kad Londonā sākās nākamais lielais holēras uzliesmojums, ierēdņi bija pārliecināti, daļēji šī stāsta dēļ, daļēji šīs kartes dēļ, ka patiesībā problēma bija ūdens.

Viņi jau bija sākuši būvēt Londonas kanalizāciju, viņi uzreiz devās uz uzliesmojuma vietu un teica, lai visi liek ūdeni vārīties. Un tā bija pēdējā reize, kad Londonā manīja holēras uzliesmojumu. Jā, daļēji šis stāsts, manuprāt, nu, tas ir biedējošs stāsts tas ir ļoti tumšs stāsts, un tas ir stāsts, kas joprojām turpinās daudzās jaunattīstības pilsētās pasaulē. Tas arī ir dziļi optimistisks stāsts, kura mācība ir, ka šādas problēmas ir iespējams atrisināt, ja mēs ņemam vērā teikto, ja mēs ņemam vērā šādas veida karšu gudrību, ja mēs ņemam vērā tādus cilvēkus kā, piemēram, Snovs un Vaitheds, ja mēs klausāmies vietējos iedzīvotājos, kas saprot, kas notiek šādos gadījumos. Tas beidzās ar idejas rašanos par ilgtspējīgu dzīvi liela mēroga metropolē.

Cilvēkiem noraugoties kā septiņu dienu laikā izmirst 10 procenti no visiem rajonu iedzīvotājiem, bija liela vienprātība par to, ka tas nevar turpināties, ka cilvēki nebija radīti, lai dzīvotu pilsētās ar 2,5 miljoniem iedzīvotāju. Taču Snova izdarītā dēļ, šīs kartes dēļ, veselās virknes reformu dēļ, kas notika, rodoties šai kartei, nu mēs pilsētas ar 10 miljoni cilvēku uzskatām par pašsaprotamām, pilsētas kā šī faktiski ir ilgtspējīgas. Mēs neuztraucamies, ka Ņujorkas pilsēta gatavojas sabrukt pati no sevis, ziniet, gluži kā to ņēma un izdarīja Roma, un būtu 10 procenti no tās lieluma pēc 100 vai 200 gadiem. Tāds arī savā veidā ir šīs kartes galvenais mantojums. Tā ir karte par nāves gadījumiem, kas beigās radīja pilnīgi jaunu dzīves veidu, dzīvi, kādu mēs šeit baudām šodien. Liels paldies.