Šukla Bose: Individuāla pieeja katra bērna izglītošanai

Es stāvu šeit, šodien, jūsu priekšā, visā savā pazemībā vēloties dalīties ar jums savā 6 gadus garajā ceļā sociālā darba un izglītības jomā. Es neesmu ne diplomēta akadēmiķe, ne arī pieredzējusi sociālā darbiniece. 26 gadus es strādāju korporatīvajā pasaulē, mēģinot padarīt dažādas organizācijas peļņu nesošas. Un tad, 2003. gadā, es aizsāku “Parikrma Humanity Foundation" organizāciju burtiski no sava virtuves galda.

Pirmā lieta, ko darījām, bija graustu rajonu apmeklēšana. Starp citu, vai jūs zinājāt, ka Bengalūrā ir 2 miljoni cilvēku, kas dzīvo aptuveni 800 graustu rajonos. Mēs, protams, nevarējām apmeklēt visus, bet mēģinājām aptvert pēc iespējas vairāk. Apmeklējumu laikā mēs identificējām mājas, no kurām bērni neiet skolās. Mēs runājām ar viņu vecākiem, mēģinot pārliecināt, ka bērni ir jāsūta skolā. Spēlējāmies ar bērniem. Un mājās pārnācām noguruši, taču ar smaidošu seju un mirdzošu acu tēliem mūsu domās, un devāmies pie miera.

Mēs degām nepacietībā uzsākt darbu, bet skaitļi mūs satrieca. 200 miljoni bērnu vecumā no 4 līdz 14 gadiem, kas neapmeklē skolu; 100 miljoni bērnu kas iet skolā, bet neprot lasīt; 125 miljoni, kuri nespēj veikt vienkāršus aprēķinus matemātikā. Tāpat mūsu rīcībā nonāca informācija, ka, no valdības puses, finansējums skolām ir 250 miljardi Indijas rūpiju, no kurām 90% tiek izlietoti skolotāju un administrācijas atalgojumam. Tajā pašā laikā Indijā ir viens no augstākajiem skolotāju kavējuma rādītājiem pasaulē. Katrs ceturtais skolotājs neapmeklē skolu visu akadēmisko gadu.

Šie skaitļi bija prātam neaptverami un pārsteidzoši. Mums nepārtraukti tika uzdoti tādi jautājumi kā: "Kad uzsāksiet darbu?" "Cik skolas jūs atvērsiet?" “Cik bērnu varēs tās apmeklēt?” “Kādos mērogos jūs strādāsiet?” “Kā paplašināsieties?” Bija grūti nenobīties, bet mēs iecirtāmies un teicām, ka šeit runa nav par skaitļiem. Mēs vēlamies pievērst uzmanību katram bērnam. Izvadīt viņu cauri skolas gaitām, aizsūtīt viņu uz koledžu, un sagatavot labākai dzīvei un darbam.

Tā mēs aizsākām “Parikrma Humanity Foundation" organizācijas darbību. Pirmā skola tika nodibināta graustu rajonā, kurā bija 70 tūkstoši cilvēku, kas dzīvoja zem nabadzības sliekšņa. Skola atradās uz vienīgās šai apkārtnē esošās divstāvu ēkas jumta. Un griestu vietā bija skārda plāksne, kas telpu nosedza tikai daļēji. Tāda bija mūsu pirmā skola, kurā mācības uzsāka 165 skolēni. Indijā akadēmiskais gads sākas jūnijā. Un jūnijā bieži līst - tajās reizēs mēs visi bijām saspiedušies zem tā skārda "jumta", gaidot, kad pāries lietavas. Šī pieredze mūs tik ļoti vienoja! Visi, kas mēs toreiz bijām kopā zem tā jumta, esam kopā arī šodien. Tad mēs atvērām otro, trešo, ceturto skolu un koledžu. 6 gadu laikā esam atvēruši 4 skolas un vienu koledžu, kuras apmeklē 1100 bērnu no 28 graustu rajoniem un 4 patversmēm. (Aplausi)

Mūsu sapnis ir ļoti vienkāršs - izskolot katru no šiem bērniem, sagatavot viņus ne tikai būt izglītotiem, bet arī iemācīt viņus dzīvot mierā šajā konfliktu plosītajā, haotiskajā un globalizētajā pasaulē. Mūsdienās, kad jūs sazinieties globāli, jums ir jārunā angliski. Tāpēc visās mūsu skolās mācības notiek angļu valodā. Pastāv mīts, ka bērni no graustu rajoniem nespēj iemācīties angļu valodu. Neviens viņu ģimenēs nav runājis angliski. Neviens no viņu vienaudžiem nav runājis angliski. Mūsuprāt, šis mīts nav patiess.

Meitene: Man patīk piedzīvojumu grāmatas. Dažas no manām iecienītākajām ir Alfrēda Hičkoka grāmatas un “Hardy Boys”. Lai gan tās ir atšķirīgas, viena par maģiju, pārējās - detektīvi, man šīs grāmatas ļoti patīk tāpēc, ka tajās ir kas īpašs. Tieši vārdu krājuma un rakstīšanas stila ziņā. Ar to es domāju – iesākot lasīt grāmatu, es nevaru pārtraukt lasīšanu līdz kamēr neesmu izlasījusi to līdz galam. Pat, ja, lai pabeigtu lasīšanu, nepieciešamas trīs vai četras ar pusi stundas, es to izdaru.

Zēns: Es veicu pētījumu un ieguvu informāciju par pasaules ātrākajām mašīnām un motocikliem. Man patīk Ducatti ZZ143 tāpēc, ka tas ir pasaules ātrākais motocikls. Un vēl man patīk Pulsar 220 DTSI tāpēc, ka tas ir Indijas ātrākais motocikls. (Smiekli)

Šukla Bose: Šīs meitenes tēvs, kuru jūs nupat redzējāt, pārdod ziedus ceļmalā. Un šis mazais zēns apmeklē skolu jau 5 gadus. Vai nav dīvaini, ka maziem zēniem visā pasaulē patīk ātri motocikli? (Smiekli) Protams, viņš nekad dzīvē nav tādu redzējis vai ar tādu braucis, bet ir sameklējis daudz informācijas caur Google meklētāju. Kad mēs dibinājām mūsu skolas, mēs izlēmām izmantot labāko iespējamo mācību plānu. Šajā gadījumā tas izrādījās ICSE plāns. Bija cilvēki, kas smējās un teica, ka šis plāns varētu būt pārāk grūts mūsu skolēniem. Ka viņi nespēs to pilnībā apgūt. Viņi ne tikai to veiksmīgi apgūst, bet apgūst pat ar izcilību. Apmeklējot mūsu skolas, jūs redzētu, cik labi sokas mūsu skolēniem.

Eksistē arī mīts, ka, graustu rajonu bērnu vecāki nav ieinteresēti sūtīt savus bērnus skolā. Ka viss, ko viņi vēlas, ir, lai bērni pēc iespējas ātrāk sāktu strādāt. Bet tās ir pilnīgas muļķības. Vecāki visā pasaulē vēlas saviem bērniem labāku dzīvi. Viņiem tikai ir jādod iespēja noticēt, ka šādas pārmaiņas ir iespējamas.

Video: (Hindi)

SB: Vecāku sapulču apmeklētības rādītājs ir 80%, reizēm pat 100%. Tas ir ievērojami vairāk kā daudzās augstāka līmeņa skolās. Pat tēvi ir sākuši apmeklēt vecāku sapulces. Ir ļoti interesanti, ka, skolām uzsākot savu darbību, vecāki savu ierašanos uz sapulcēm atzīmēja ar pirkstu nospiedumiem žurnālā. Šobrīd viņi ir sākuši parakstīties. Viņu bērni ir viņiem to iemācījuši. Tas ir apbrīnojami – cik daudz var iemācīt bērni.

Pāris mēnešus atpakaļ, pagājušā gada beigās, pie mums atnāca dažu skolēnu mātes. Viņas izteica vēlmi mācīties lasīt un rakstīt. Viņas jautāja, vai mēs varētu to viņām iemācīt. Mēs nodibinājām nodarību grupas vecākiem, mātēm. Bija 25 mātes, kuras regulāri apmeklēja skolu. Mēs vēlamies šo programmu turpināt un ieviest to arī citās skolās.

98% no mūsu skolēnu tēviem ir alkoholiķi. Jūs droši vien varat iedomāties, cik disfunkcionālas ir šīs mājsaimniecības, no kurām nāk skolēni. Mēs sūtījām tēvus uz atkarības novēršanas iestādēm. Un kad viņi atgriezās no tām, palīdzējām viņiem atrast darbu, lai viņi neieslīgtu atpakaļ sliktajā ieradumā. Trīs no tēviem apguva pavārmākslu, zināšanas par uzturu un higiēnu. Mēs palīdzējām viņiem iekārtot virtuvi un tagad viņi gatavo ēst skolēniem. Viņi savu darbu dara ļoti labi, jo tie ir viņu pašu bērni, kas saņem šo ēdienu. Bet visvairāk tāpēc, ka ar šo darbu viņi ir iemantojuši cieņu un jūt, ka dara kaut ko vērtīgu.

Vairāk kā 90% no tiem mūsu skolu darbiniekiem, kas nav pedagogi, ir skolēnu vecāki un tuvinieki. Mēs esam uzsākuši dažādas papildus programmas, lai palielinātu bērnu iespējas apmeklēt skolu. Piemēram, arodapmācības programmu viņu vecākajiem brāļiem un māsām, lai jaunākie netiktu atturēti no skolas apmeklēšanas.

Pastāv mīts, ka bērni no graustu rajoniem nevar integrēties ar pārējo sabiedrības daļu. Paskatieties uz šo meiteni, kura bija viena no 28 bērniem, no kuriem pārējie nāk no priviliģētām skolām, labākajām valstī, kura tika izraudzīta Djūkas universitātes talantu identifikācijas programmas ietvaros IIM nometnei Ahmedabadā.

Video: Meitene: Mēs visi bijām ļoti lepni par iespēju doties uz šo nometni. Visi bija ļoti draudzīgi un es ieguvu daudz jaunu draugu. Es jūtu, ka dēļ iespējas sarunāties ar draugiem ir ļoti uzlabojušās manas angļu valodas zināšanas. Nometnē satikās bērni no dažādām sabiedrības daļām, ar atšķirīgiem standartiem un ar atšķirīgiem uzskatiem. Pavisam cita sabiedrība. Es atradu kopīgu valodu ar gandrīz visiem. Viņi bija ļoti draudzīgi. Es ieguvu draugus no Deli un Mumbajas. Pat tagad mēs uzturam kontaktus caur Facebook.

Pēc šī brauciena uz Ahmedabadu esmu kļuvusi citādāka attiecībā uz komunikāciju ar cilvēkiem. Man šķiet, pirms tam es nebiju šāda. Agrāk es tik ātri neuzsāku sarunāties ar cilvēkiem un nebija tik viegli atrast kopīgu valodu ar citiem. Manas angļu valodas zināšanas ir ļoti uzlabojušās. Es iemācījos futbolu, volejbolu, frīsbiju - daudz jaunu spēļu. Man nemaz negribējās atgriezties Bengalūrā. Ēdieni bija lieliski. Man ļoti patika. Man patika, kad maltītes laikā darbinieks pienāca klāt un jautāja, ko es vēlētos ēst. To bija tik patīkami dzirdēt.

(Smiekli) (Aplausi)

SB: Šī meitene strādāja par istabeni pirms sāka apmeklēt skolu. Tagad viņa vēlas kļūt par neiroloģi.

Mūsu skolēniem lieliski sokas arī sportā. Viņi ir tiešām izcili. Katru gadu Bengalūrā notiek starpskolu sporta sacensības, kurās piedalās 5000 bērnu no 140 labākajām skolām. Trīs gadus pēc kārtas mēs esam ieguvuši apbalvojumu kā labākā skola. Mūsu bērni brauc mājās no sacensībām ar somām pilnām medaļu, ar jauniem draugiem un apbrīnotājiem. Pagājušogad bija pat daži skolēni no elitārām skolām, kuri vēlējās pieteikties mācībām mūsu skolā. Mums ir arī sava “sapņu komanda”.

Kādēļ šādi notiek? Kur rodas pārliecība? Vai atslēga ir projekta mērogi? Mūsu mācībspēku vidū ir profesori no Masačūsetsas tehnoloģiju institūta, Bērklijas, Stenfordas, un Indijas zinātņu institūta, kuri māca mūsu skolēniem dažādas zinātniskas formulas, eksperimentus, vairāk nekā paredzēts mācību programmā. Māksla un mūzika tiek uzskatītas par terapiju, izpausmes līdzekļiem. Tāpat mēs ticam, ka tieši izglītības saturs ir svarīgākais. Nevis infrastruktūra - tualetes, bibliotēkas, bet tas, kas notiek pašā skolā. Laba izglītība nozīmē radīt vidi, kas veicina vēlmi mācīties, izzināt un uzdot jautājumus. Tā ir izglītība šī vārda īstajā nozīmē.

Kad mēs nodibinājām Parikrma, mums nebija ne jausmas, kā viss izvērtīsies, kādā virzienā pagriezīsies. Mēs nealgojām MakKinsiju (McKinsey) biznesa plāna izveidošanai. Taču šobrīd esam pārliecināti, ka tas, ko gribam darīt, ir veidot individuālu pieeju katram bērnam, un nekļūt pārņemtiem ar skaitļiem. Sekot līdzi, lai katrs bērns uzsāktu savu ceļu dzīvē un atraisītu savu potenciālu. Mēs ticam, ka fokusējoties uz kvalitāti, projekta izaugsme mērogos un kvantitātē nāks līdz ar laiku. Šobrīd mums ir partneri no biznesa pasaules, pateicoties kuriem, mēs šobrīd varam atvērt vēl vairāk skolu, taču sākām mēs ar ideju “pa vienam bērnam vien”.

Šis ir 5 gadus vecais Parušarams. Dažus gadus atpakaļ viņš ubagoja autobusa pieturā un tad nonāca patversmē. Viņš apmeklē skolu jau 4,5 mēnešus un iet bērnudārza grupiņā. Viņš ir iemācījies runāt angliski. Mums ir programma, kas ļauj bērniem sākt runāt un saprast angļu valodu 3 mēnešu laikā. Viņš jums varētu angliski pastāstīt stāstus par izslāpušo vārnu, krokodilu un žirafi. Ja jūs viņam jautāsiet, ko viņam patīk darīt, viņš teiks, ka viņam patīk gulēt, ēst un spēlēties. Un ja jūs jautāsiet, ko viņš gribētu darīt, viņa atbilde būs, ka viņš vēlētos doties izjādē ar zirgu. Parušarams katru dienu atnāk pie manis uz kabinetu lai paberzēju viņam vēderu, jo viņš tic, ka tas atnesīs man veiksmi. (Smiekli)

Kad es aizsāku Parikrma, manī bija daudz augstprātīgas vēlmes pārveidot pasauli. Šobrīd es saprotu, ka pati esmu tikusi pārveidota. Mani ir mainījuši mani skolēni. No viņiem es esmu tik daudz mācījusies: mīlestību, līdzcietību, iztēli, un radošumu. Parušarams savā veidā ir “Parikrma Humanity Foundation” simbols kā vienkāršs sākums, bet garš ceļš vēl priekšā. Es jums varu apsolīt, ka Parušarams pēc dažiem gadiem uzstāsies TED konferencē. Paldies. (Applausi)