Rorijs Stjuarts: Kāpēc demokrātijai ir nozīme

Mazais Billijs dodas uz skolu, apsēžas solā un skolotāja viņam vaicā: „Ar ko nodarbojas tavs tēvs?” Mazais BIllijs atbild: „Mans tēvs spēlē klavieres opija midzenī.” Skolotāja pazvana vecākiem un saka: „Mazais Billijs šodien pastāstīja ļoti šokējošu stāstu, viņš apgalvoja, ka jūs spēlējat klavieres opija midzenī.” Tēvs atbild: „Es ļoti atvainojos. Tā ir tiesa, es sameloju. Taču kā gan lai es pasaku astoņus gadus vecam puikam, ka viņa tēvs ir politiķis?” (Smiekli)

Man kā politiķim, stāvot jūsu priekšā, vai satiekot kādu svešinieku jebkurā pasaules vietā, kad es beidzot atklāju, ar ko nodarbojos, viņi skatās uz mani it kā es būtu kaut kas pa vidu starp čūsku, mērkaķi un iguānu, tajā pat laikā, es ļoti jūtu, ka kaut kas noiet greizi. 400 gadus nobriestoša demokrātija, kolēģi Parlamentā, kuri man šķiet kā personības, saprātīgi iespaidīgi, arvien izglītotāki, enerģiski, informēti ļaudis, un tomēr spēcīga, spēcīga vilšanās sajūta. Mani kolēģi Parlamentā, jaunajā sasaukumā, ietver ģimenes ārstus, uzņēmējus, profesorus, izcilus ekonomistus, vēsturniekus, rakstniekus, armijas virsniekus, sākot no pulkvežiem līdz pat pulka seržantiem. Tomēr viņi visi, tostarp arī es, ejot zem visām dīvainajām akmens gargulām, jūt, ka mēs esam kļuvuši mazāki nekā mūsu daļu kopsumma. jūtas it kā mēs būtu tikuši pamatīgi noniecināti.

Tā nav problēma tikai Lielbritānijā. Tā ir problēma visās attīstības valstīts un arī vidējo ienākumu valstīs. Piemēram, Jamaikā, paskatieties uz Jamaikas valdības pārstāvjiem, jūs viņus satiekat, viņi nereti ir cilvēki, kuri ir Rodas stipendāti, kuri studējuši Hārvardā vai Prinstonā, tomēr, dodoties uz Kingstonas centru, jūs skatāties uz vienu no nomācošākajiem skatiem, kādu var redzēt kādā pasaules vidējo ienākumu valstī: drūma, nomācoša ainava ar sadegušām un pussagruvušām ēkām. Tā tas ir bijis jau 30 gadus, un pilnvaru nodošanā 1979.,1980. gadā, no Jamaikas vadītāja, kurš bija Rodas stipendāta dēls un Q.C., otram, kurš Hārvardā bija ieguvis doktora grādu ekonomikā, ielās ar narkotikām saistītā vardarbību tika nogalināti vairāk nekā 800 cilvēku.

Pirms 10 gadiem demokrātijas daudzsološums tomēr šķita neparasts. Džordžs V. Bušs atradās savā ikgadējā prezidenta uzrunā kongresam 2003. gadā un teica, ka demokrātija bija spēks, kas pieveiks daudzas pasaules kaites.” Viņš teica: „..tāpēc ka demokrātiskās valdības ciena savus ļaudis, ciena savus kaimiņus, brīvība nesīs mieru.” Ievērojami akadēmisko aprindu pārstāvji tanī pat laikā apstrīdēja to, ka demokrātijai piemīt šī ievērojamā virkne blakus labumu. Viņi nesīs labklājību, drošību uzveiks reliģisku vardarību, nodrošinās, ka valstis nekad atkal nedos patvērumu teroristiem.

Kas ir noticis kopš tā laika? Patiesībā, mēs redzam demokrātiskas valdības sistēmas veidošanu, tādās vietās kā Irāka un Afganistāna, kurām nav nekā no pozitīvajiem blakus labumiem. Afganistānā, piemēram, nav bijušas tikai vienas vai divas vēlēšans. Mēs esam gājuši cauri trīs vēlēšanām gan prezidenta, gan valdības. Ko mēs esam atklājuši? Vai esam atklājuši plaukstošu civilu sabiedrību, spēcīgu likumdošanu un drošību? Nē. Mēs atklājām, ka Afganistānā ir tiesu vara, kas ir vāja un korumpēta, ļoti ierobežotu civilo sabiedrību, kas ir lielā mērā neefektīva, mediji, kuri sāk kāpt sev uz kājām, bet valdība, kas ir ļoti nepopulāra uzskatāma kā dziļi korumpēta, un drošība, kura šokē, drošība, kas ir drausmīga. Pakistānā un daudzās Subsahāras Āfrikas valstīs var redzēt, ka demokrātija un vēlēšanas ir savienojamas ar uzpērkamām valdībām, ar valstīm, kuras ir nestabilas, un bīstamas. Kad man ir saruna ar cilvēkiem, es atceros, piemēram, sarunu Irākā ar kopienu, kas man vaicāja, vai sacelšanās, ko mēs redzam sev priekšā, tā bija provinciālas padomes ēkas izlaupīšana, bija zīme jaunajai demokrātijai? Es jutu, ka tas pats bija tiesa gandrīz ikvienā vidējo ienākumu un attīstības valstī, uz kuru devos, un zināmā mērā tas ir arī attiecināms uz mums.

Kāda tad ir tā atbilde? Vai atbilde ir vienkārši aizmirst par demokrātijas ideju? Laikam jau nē. Tas būtu absurdi, ja mēs atkal iesaistītos tāda veida darbībās, kādās iesaistījāmies Irākā un Afganistānā, ja mēs pēkšņi attaptos situācijā, kurā mums būtu uzspiests, jebkas cits, izņemot demokrātisko sistēmu. Jebkas cits mūsos radītu pretējas vērtības, tas radītu pilnīgi pretējas cilvēku vēlmes tas radītu pilnīgi pretējas intereses. Es atceros ka, piemēram, Irākā, mums ejot cauri sajūtu posmam, kad vajadzēja novilcināt demokrātiju. Mēs gājām cauri sajūtu posmam, kad saņemtā mācība no Bosnijas bija, ka vēlēšanas notika pārāk agri, nostiprinot reliģisko vardarbību un ekstrēmistu partijas, tāpēc Irākā 2003. gadā tika pieņemts lēmums, nerīkot vēlēšanas divus gadus. Ieguldīsim vēlētāju izglītībā. Ieguldīsim demokratizācijā. Rezultāts bija tas, ka es atklāju milzīgu pūli ar cilvēkiem stāvot ārpus mana biroja, šī patiesībā ir fotogrāfija uzņemta Lībijā, bet es ieraudzīju tādu pašu ainu Irākā, cilvēkiem stāvot ārā un kliedzot par vēlēšanām, man iznākot ārā un vaicājot: „Kas ir noticis ar pagaidu provinciālo padomi? Kas ir noticis ar cilvēkiem, kurus mēs izvēlējāmies? Tur ir sunnītu šeihs, tur ir šiītu šeihs, tur ir septiņi vadoņi no septiņām galvenajām ciltīm, tur ir kristietis, tur ir sabietis, tur ir sieviešu pārstāvji, tur ir visas politiskās partijas, šajā padomē. Kas kaiš ar cilvēkiem, ko izvēlējāmies?” Atbilde bija: „Problēma nav cilvēki, kurus izvēlies. Problēma ir tā, ka tu viņus izvēlies” Afganistānā, pat visattālākajās kopienās, es neesmu saticis, kādu, kurš negribētu izteikties par tiem, kas viņus pārvalda. Pašās atālākajās kopienās, es nekad neesmu saticis iedzīvotāju, kurš negribētu vēlēt.

Tāpēc mums vajadzētu atzīt, ka par spīti apšaubāmai statistikai, par spīti faktam, ka 84 procenti cilvēku Lielbritānijā jūt, ka politika ir sabrukusi, par spīti faktam, ka tad, kad es biju Irākā, mēs veicām viedokļu aptauju 2003. gadā un vaicājām cilvēkiem, kādai politiskai sistēmai viņi dod priekšroku, un atbilde bija, ka 7 procenti vēlējās ASV sistēmu, 5 procenti vēlējās Francijas sistēmu, 3 procenti vēlējās Lielbritānijas sistēmu, un gandrīz 40 procenti vēlējās Dubaijas sistēmu, kura nav demokrātiskas valsts, bet samērā veiksmīga jauna monarhija, demokrātija ir vērtība, par kuru mums vajadzētu cīnīties. Taču, lai to darītu mums vajag tikt vaļa no noderīgiem argumentiem. Mums vajag tikt vaļā no teikšanas, ka demokrātijai ir nozīme to lietu dēļ, ko tā sniedz. Mums vajag tikt vaļā no sajūtas, tajā pašā veidā, ka cilvēku tiesības ir nozīmīgas, to lietu dēļ, ko tās sniedz, vai sieviešu tiesības ir nozīmīgas, to lietu dēl, ko tās sniedz. Kāpēc mums vajadzētu tikt vaļā no šiem argumentiem? Tāpēc, ka tie ir ļoti bīstami. Ja mēs nodeklarējam, ka, piemēram, spīdzināšana ir nepareiza, tāpēc, ka tā neiegūst noderīgu informāciju, vai mēs sakām, jums vajag sieviešu tiesības tāpēc, ka tas stimulē ekonomisko izaugsmi, divkāršojot darba spēka apjomu, Atstāj sevi atvērtu lietām, kur Ziemeļkorejas valdība var pārdomāt un teikt: „Patiesībā, mēs šobrīd ļoti sekmīgi iegūstam noderīgu informāciju ar spīdzināšanu” vai arī Saūdas Arābijas valdība saka: „Patiesībā mūsu ekonomiskā izaugsme ir pietiekama, liels paldies, ievērojami labāk kā jūsējā, varbūt tāpēc mums nevajag virzīt uz priekšu sieviešu tiesību programmu,”

Demokrātijas būtība nav noderīga. Tā nav par lietām, ko tā sniedz. Demokrātijas būtība nav tā, ka tā piegādā likumīgu, efektīvu, labvēlīgu tiesu varu. Tā negarantē mieru tās iekšienē vai ar tās kaimiņiem. Demokrātijas būtība ir patiesa. Demokrātijai ir nozīme tāpēc, ka atspoguļo vienlīdzības un brīvības ideju. Tā atspoguļo goda un cieņas ideju, personas cieņu, ideju, kurā katram indivīdam jābūt vienlīdzīgai balsij, vienlīdzīgai teikšanai valdības veidošanā.

Taču, ja mēs vēlamies atkal padarīt demokrātiju spēcīgu, ja mēs esam gatavi to atdzīvināt, mums vajag iesaistīties jaunā pilsoņu un politiķu projektā. Demokrātija nav vienkārši jautājums par struktūrām. Tas ir prāta stāvoklis. Tā ir darbība. Daļa no šīs darbības ir godīgums. Pēc tam, kad es būšu norunājis šeit, es došos uz radio programmu kuru sauc „Jebkādi jautājumi,” un lieta, ko jūs būsit pamanījuši politiķos šāda veida radio programmās, ir tā, ka viņi nekad mūžā nesaka, ka viņi nezina atbildi uz jautājumu. Nav svarīgi, kāds ir šis jautājums. Ja jautāsit par bērnu nodokļiem, par pingvīnu nākotni Dienvidantarktikā, jautāti atturēties no laika apstākļiem vai nē, Čuncjinas attīstību veicinot oglekļa ieguves ilgtspējīgu attīstību, mums vienmēr jums būs atbilde. Mums tas ir jāizbeidz, mums ir jāpārstāj izlikties par viszinošām būtnēm. Politiķiem vēl vajadzētu iemācīties, laiku pa laikam, teikt noteiktas lietas, ko vēlas vēlētāji, konkrētas lietas, ko vēlētājiem apsolījāt, var būt lietas, ko mēs nespējam sagādāt vai, ko varbūt, mūsuprāt, nevajadzētu sagādāt.

Otra lieta, ko mums vajadzētu darīt, ir saprast mūsu sabiedrību ģenialitāti. Mūsu sabiedrības nekad nav bijušas tik izglītotas, nekad nav bijušas tik uzlādētas, nekad nav bijušas tik veselīgas, nekad nav zinājušas tik daudz, rūpējušās tik daudz, vai vēlējušās izdarīt tik daudz, un tas ir vietējais talants. Viens no iemesliem, kāpēc mēs virzāmies nost no banketa zālēm, kādā mēs tieši šobrīd atrodamies, banketa zālēm ar neatkārtojamiem griestiem attēliem, kuros attēlota karaļu kronēšana, visa izrāde izspēlēta šeit šajā vietā, kur, Anglijas karalim tika nocirsta galva, kāpēc mēs esam pārvietojušies no vietām kā šī, troņiem kā tie, uz pilsētas rātsnamu, mēs pārvietojamies aizvien vairāk un vairāk uz ļaužu enerģijām, un mums vajadzētu piefiksēt to.

Tas var nozīmēt atšķirīgas lietas, atšķirīgās valstīs. Lielbritānijā, tas var nozīmēt vērot frančus, mācīties no frančiem, nekavējoties ievēlēt mēru uz vietas Franču kopienas sistēmā. Afganistānā, tā vietā lai koncentrētos uz lielām prezidenta un parlamenta vēlēšanām, mums vajadzēja darīt to, kas ir afgāņu konstitūcijā jau no paša sākuma, tas ir, tiešas vietējās vēlēšanas rajonu līmenī, un ievēlēt provinciālos gubernatorus.

Bet lai kāda no šīm lietām strādātu, godīgums valodā, vietējā demokrātija, nav jautājums par to, ko dara politiķi. Tas ir jautājums par to, ko dara iedzīvotāji. Lai politiķi būtu godīgi, sabiedrībai jāļauj viņiem būt godīgiem un medijiem, kuri ir starpnieki starp politiķiem un sabiedrību, vajag atļaut politiķiem būt godīgiem. Ja vietējā demokrātija varētu plaukt, tā būtu aktīva un informētu ikviena iedzīvotāja iesaistīšanos.

Citiem vārdiem sakot, lai demokrātija tiktu pārbūvēta un kļūtu atkal spēcīga un rezonējoša, ir nepieciešams ne tikai sabiedrībai iemācīties uzticēties politiķiem, bet politiķiem iemācīties uzticēties sabiedrībai. Tiešām liels paldies. (Aplausi)