Roberts Gupta: Mūzika ir zāles, mūzika ir veselais saprāts

Reiz kādu dienu, Losandželosas Times slejinieks Stīvs Lopezs pastaigājās pa Losandželosas centra ielām, kad viņš izdzirdēja brīnišķīgu mūziku. Tās avots bija kāds afrioamerikāņu vīrietis, pievilcīgs, raupjš, bez pajumtes, viņš spēlēja vijoli, kurai bija tikai divas stīgas.

Šo stāstu daudzi no jums jau zina, jo Stīva rakstītais kļuva par pamatu grāmatai, no kuras vēlāk uzņēma filmu ar Robertu Dauniju jaunāko Stīvu Lopeza lomā un Džeimiju Foksu Nataniēla Entonija Eijersa lomā, Džuliarda akadēmijā skolotu kontrabasistu, kura daudzsološo karjeru traģiski pārtrauca paranojiskā šizofrēnija. Nataniēls pameta Džuliarda akadēmiju, piedzīvoja pilnīgu sabrukumu, un 30 gadus vēlāk dzīvoja kā bezpajumtnieks Skidrovas ielās Losandželosā. Es iesaku jums visiem izlasīt Stīva grāmatu vai noskatīties filmu, ne tikai, lai izprastu šo brīnišķīgo saiti, kas izveidojusies starp šiem diviem vīriem, bet arī saprastu, kā mūzika palīdzēja to veidot, un galu galā bija instruments, piedodiet par vārdu spēli, kas palīdzēja Nataniēlam vairs nebūt uz ielas.

Es satiku Eijersa kungu 2008.gadā, pirms diviem gadiem Valta Disneja koncerthallē. Viņš nupat bija dzirdējis Bēthovena pirmo un ceturto simfonijas un bija atnācis uz aizkulisēm, lai iepazīstinātu ar sevi. Viņš runāja ļoti dzīvespriecīgā un atklātā tonī par Jo-Jo Ma, Hilariju Klintoni un to kā Dodžers nekad netiks līdz pasaules kausa finālam, viss tas nedrošās vijoles partijas dēļ Bēthovena ceturtās simfonijas pēdējā daļā. Tā mēs sākām runāt par mūziku, un pāris dienas vēlāk es saņēmu e-pastu no Stīva, kurā bija teikts, ka Nataniēls ir ieinteresēts vijoles stundās pie manis.

Droši vien jāmin, ka Nataniēls atsakās no ārstēšanas, jo iepriekš, kad viņš tika ārstēts, tas bija ar šoka terapiju, Torazīnu un rokudzelžiem, un šī rēta ir viņam palikusi uz mūžu, Kā rezultātā viņam nu ir tendence uz šizofrēnijas epizodēm, sliktākās, no kurām izpaužas, viņam uzejot gaisā, un tad pazūdot uz vairākām dienām, klejojumos pa Skidrovas ielām, esot pakļautam to briesmām un sava paša prāta pārņemtajām mokām.

Nataniēls bija šādā nemiera stāvoklī, kad mēs sākām mūsu pirmo stundu Valta Disneja koncerthallē, viņa acīs bija maniakāls spīdums, viņš bija pazudis. Viņš runāja par neredzamiem dēmoniem, dūmiem un par to, kā kāds miegā viņu indēja.

Un man bija bail, nevis par sevi, bet par to, ka es viņu pazaudēšu, ka viņš ieslīgs kādā no saviem stāvokļiem, un ka es sabojāšu viņa attiecības ar vijoli, ja sākšu runāt par gammām, arpēdžio un citām vijoles pedagoģijas aizraujošām formām. (Smiekli) Tā nu es vienkārši sāku spēlēt. Es nospēlēju Bēthovena koncerta vijolei pirmo daļu.

Kamēr es spēlēju, es sapratu, ka Nataniēla acīs parādījās būtiskas izmaiņas. Tas bija it kā viņš būtu kādu neredzamu zāļu iespaidā, ķīmiskas reakcijas iespaidā, kuras katalizators bija manis spēlētā mūzika. Nataniēla maniakālais niknums kļuva par sapratni, klusu ziņkārību un vēlību. Un par brīnumu viņš paņēma savu vijoli un sāka spēlēt pēc dzirdes, nelielus fragmentus no vijoļkoncertiem, kurus viņš man pēcāk lūdza pabeigt — Mendelsons, Čaikovskis, Sibēliuss. Mēs sākām runāt par mūziku, no Baha, līdz Bēthovenam, Brāmsam, Brukneram, un visiem pārējiem „B”, no Bartoka līdz pat Esa-Pekka Salonenam.

Es sapratu, ka viņam bija ne tikai enciklopēdiskas zināšanas mūzikā, bet arī personīga saikne ar mūziku. Viņš par to runāja ar tādu kaislību un sapratni, kāda ir man ar maniem kolēģiem Losandželosas Filharmonijas orķestrī. Caur muzicēšanu un runāšanu par mūziku šis cilvēks bija pārvērties no paranojas mākta, šausmu pārņemta vīrieša, kurš nupat klejojis pa Losandželosas centra ielām, apburošā, erudītā, izcilā Džuliarda akadēmijā skolotā mūziķī.

Mūzika ir zāles. Mūzika mūs maina. Nataniēlam mūzika ir veselais saprāts. Jo mūzika viņam ļauj caur iztēli un radošumu pārmainīt savas domas un maldus realitātē. Un tas ir glābiņš no viņa izmocītā stāvokļa. Es sapratu, ka tā ir pati mākslas būtība. Tas ir tas iemesls, kāpēc mēs radām mūziku, ka mēs ņemam kaut ko, kas eksistē mūsos visos, visdziļākajā līmenī, mūsu emocijas, un caur mākslas prizmu, caur mūsu radošumu, mēs visi esam spējīgi pārveidot šīs emocijas realitātē. Un, ka šo izteiksmes veidu realitāte sasniedz mūs visus, aizkustina mūs, iedvesmo un vieno.

Nataniēlu mūzika ieveda atpakaļ draugu lokā. Mūzikas glābjošais spēks atveda viņu atpakaļ mūziķu ģimenē, kuri viņu saprata, kuri atzina viņa talantus un viņu cienīja. Es vienmēr spēlēšu kopā ar Nataniēlu, vai tā būtu Valta Disneja koncerthalle, vai Skidrovas ielas, tādēļ, ka viņš man atgādina to, kādēļ es kļuvu par mūziķi. Paldies. (Aplausi)

Bruno Džiusani: Paldies jums. Paldies. Roberts Gupta. (Aplausi)

Roberts Gupta: Es jums nospēlēšu kaut ko, ko esmu bezkaunīgi nozadzis no čellistiem. Tādēļ lūdzu piedodiet.

(Smiekli) (Mūzika) (Aplausi)