Riks Vorens par jēgpilnu dzīvi.

Man bieži jautā, ar ko tevi pārsteidz šī grāmata? Un es atbildu - ka es to uzrakstīju. Nekad, pat vispārdrošākajos sapņos, kas man ir bijuši, nekad neesmu spējis saredzēt sevi kā rakstnieku. Un man bieži jautā, kāpēc, pēc tavām domām, tik daudzi cilvēki to ir izlasījuši? Vēl arvien grāmata tiek pārdota ap miljons eksemplāriem mēnesī. Un es domāju, ka tas ir tāpēc, ka garīgais tukšums ir universāla slimība. Manuprāt, ir brīdis, kad mēs liekam savas galvas uz spilvena un domājam: ”Dzīvē ir jābūt kaut kam vairāk." Ceļamies no rīta, ejam uz darbu, nākam mājās un skatāmies TV, ejam gulēt, ceļamies no rīta, ejam uz darbu, nākam mājās, skatāmies TV, ejam gulēt, nedēļas nogalēs ejam uz ballītēm. Daudzi cilvēki saka: ”Es dzīvoju.” Nē, tu nedzīvo – tā ir tikai eksistēšana. Tikai eksistēšana. Es patiešām domāju, ka ir šīs iekšējās alkas. Es ticu tam, ko Kriss teica. Es ticu, ka tu neesi nejaušība. Tavi vecāki varbūt tevi nebija plānojuši, bet es ticu, ka Dievs gan plānoja. Domāju, ka ir nejauši vecāki, par to nav šaubu. Es nedomāju, ka ir nejauši bērni.

Un es domāju, ka tu esi nozīmīgs. Es domāju, ka esi nozīmīgs Dievam, es domāju, ka esi nozīmīgs vēsturei, es domāju, ka tu esi nozīmīgs Visumam. Un es domāju, ka atšķirība starp to, ko es saucu par izdzīvošanas līmeni, dzīvi panākumu līmenī un nozīmīgas dzīves līmeni, ir tas, vai esi sapratis, kāpēc esi šeit uz Zemes? Esmu saticis daudzus cilvēkus, kuri ir ļoti gudri un saka: ”Bet kāpēc es nevaru tikt galā ar savām problēmām?”. Un es satieku daudzus ļoti veiksmīgus cilvēkus, kuri saka: ”Kāpēc es nejūtos vairāk apmierināts? Kāpēc es jūtos kā neīsts? Kāpēc es jūtos tā, it kā man būtu jāizliekas par kaut ko vairāk nekā es patiesībā esmu?” Es domāju, ka tam pamatā ir šis jautājums par jēgu, nozīmīgumu, mērķi. Es domāju, ka tam pamatā ir jautājums par to, kāpēc es esmu šeit? Kādam nolūkam? Kurp es virzos? Tie nav reliģiski jautājumi - tie ir cilvēcīgi jautājumi.

Es gribēju pateikt Maiklam, pirms viņš runā, ka es patiešām augstu novērtēju to, ko viņš dara, jo tas ļauj paveikt manas dzīves darbu daudz vienkāršāk. Būdams mācītājs, es redzu daudz īpatņu. Un esmu apguvis mācību, ka īpatņi ir katrā dzīves jomā. Reliģijai nepieder monopols šajā jomā, bet tajā ir ievērojams daudzums savu īpatņu. Ir sekulāri īpatņi, ir gudri īpatņi un ir stulbi īpatņi. Ir ļaudis - viņdien pie manis pienāca kundzīte, un viņai bija balta papīra lapa -- Maikl, tev tas patiks -- un viņa teica: "Ko tu tajā redzi?" Un es ieskatījos tajā un es teicu: "Nu, es neredzu neko." Un viņa turpināja: "Es redzu Jēzu," un sāka raudāt un aizgāja. Un es teicu: "Labi. Jauki. Hmm. Man prieks par tevi."

Kad pēdējo triju gadu laikā grāmata kļuva par vislabāk pārdoto grāmatu pasaulē, man it kā sākās maza krīze. Jo es uzreiz nesapratu, kas ir tā visa mērķis? Jo tas atnesa milzīgu naudas daudzumu. Kad tu uzraksti pasaules bestselleru, tas ir milzums naudas. Un tas sagādāja daudz lielāku uzmanību, nekā es gribēju. Kad es dibināju Sadlebekas baznīcu, man bija 25 gadi. Es to uzsāku ar vienu citu ģimeni 1980. gadā. Un es nolēmu, ka es nekad neuzstāšos TV, jo es negribēju kļūt par slavenību, es negribēju būt tā saucamais, citēju "evanģēlists, teleevaņģēlists" -- tas nebija mans mērķis. Un kur gadījies, kur ne, tas sagādāja daudz naudas un daudz uzmanības. Es nedomāju -- nu, tas ir pasaules uzskats; un es jums teikšu, katram ir savs pasaules uzskats.

Katrs ir slēdzis derības par kaut ko. Jūs slēdzat derības un likme ir jūsu dzīve -- jūsu interesēs ir zināt, uz ko un kāpēc jūs esat saderējuši. Un tā, katrs ir uz kaut ko derējis savu dzīvi, un ziniet, kad es noslēdzu derības, man gadījās noticēt, ka Jēzus bija tas, par ko viņš uzdevās. Bet visiem ir -- un es ticu plurālistiskā sabiedrībā -- katrs der uz kaut ko. Un, kad es uzsāku baznīcu, ziniet, es neplānoju darīt to, ko es daru pašlaik. Un tad, kad es uzrakstīju šo grāmatu un ne no šā, ne no tā kļuva ļoti populāra, tad es sāku domāt, kas ir tā mērķis? Jo, kā jau teicu, es nedomāju, ka jums jebkad tiek dota naudu vai slava savam personīgajam ego. Es vienkārši tam neticu. Un, kad tu raksti grāmatu un pirmais teikums grāmatā ir "Tas nav par tevi", tad, kad pēkšņi tā kļūst par vēsturē vairāk pārdoto grāmatu, tev ir jāsaprot, jā, laikam tas nav par mani. Tas ir pat bērnam saprotams. Un tā - kas ir šī visa mērķis?

Un es sāku domāt par to, ko es saucu par bagātības pārvaldīšanu un ietekmes pārvaldīšanu. Tāpēc es uzskatu, ka pārvaldīšana ir noteicošā. Tāpēc, ja esi labākais kādā jomā -- biznesā, politikā, sportā, mākslā, zinātnē, jebkurā jomā -- jums tā nepieder, jūs esat tās pārvaldnieks. Tāpēc es, piemēram, ticu vides aizsardzībai. Tā nav mana planēta. Tā nebija mana, pirms biju piedzimis. Tā nekļūs mana, kad nomiršu. Esmu šeit uz 80 gadiem un tad viss.

Kādu dienu es debatēju sarunu šovā un puisis izaicinoši pajautāja: "Ko mācītājs dara vides aizsardzības labā?" Un es jautāju šim zēnam, es teicu: "Labi, vai tu tici, ka cilvēki ir atbildīgi par to, lai padarītu zemi par nedaudz labāku vietu nākošajai paaudzei? Vai tu domā, ka mums jāuzņemas nopietna atbildība par vides aizsardzību?" Un viņš sacīja: "Nē." Es sacīju: "Tu nedomā?" Es sacīju: "Ļauj man to paskaidrot vēlreiz. Vai tu tici, ka mums kā cilvēciskām būtnēm -- es nerunāju par reliģiju -- vai tu tici, ka mums kā cilvēciskām būtnēm, ir atbildība rūpēties par šo planētu un padarīt to mazliet labāku nākamajām paaudzēm?" Un viņš atbildēja: "Nē. Ne vairāk, kā jebkurai citai sugai." Kad viņš pateica vārdu "sugai", viņš atklāja savu pasaules uzskatu. Un viņš pateica: "Par vides aizsardzību man nav jāuzņemas lielāka atbildība nekā pīlei." Nu labi, es zinu, ka bieži mēs uzvedamies kā pīles, bet tu neesi pīle. Tu neesi pīle. Un tu esi atbildīgs - tas ir mans pasaules uzskats. Un tāpēc jums jāsaprot, kas ir jūsu pasaule, jūsu pasaules uzskats.

Problēma ir tāda, ka lielākā cilvēku daļa nekad pa īstam par to nav aizdomājusies. Viņi nekad pa īstam -- viņi nekad pa īstam to nesistematizē vai nekvalificē, vai nenosaka tās daudzumu un nesaka: "Tas ir tas, kam es ticu. Tas ir, kāpēc es ticu tam, kam es ticu." Personīgi man nepietiek ticības, lai būtu ateists. Bet jūs varat, jūs varat. Tomēr jūsu pasaules uzskats nosaka visu pārējo jūsu dzīvē, jo tas nosaka jūsu lēmumus, tas nosaka jūsu attiecības, tas nosaka jūsu pašapziņas līmeni. Tas patiesība nosaka visu jūsu dzīvē. Acimredzot tas, kam mēs ticam -- un jūs to ziniet -- nosaka mūsu rīcību, un mūsu rīcība nosaka to, kas mēs kļūsim dzīvē.

Un tā visa šī nauda sāka mani pārpludināt, un visa šī slava sāka mani pārpludināt, un es domāju, ko lai es ar to iesāku? Vispirms mana sieva un es pieņēmām piecus lēmumus, ko darīt ar naudu. "Pirmkārt," mēs teicām, "neizlietosim to personīgajām vajadzībām." Es nedevos pirkt lielāku māju. Man nav savas viesu mājas. Es joprojām braucu ar to pašu četrgadīgo Fordu, ar kuru braucu pirms tam. Mēs tikai pateicām, mēs to nelietosim sev. Otrkārt, es pārstāju saņemt mācītāja algu no baznīcas, kurā esmu mācītājs. Un treškārt, es saskaitīju visu, ko man baznīca bija samaksājusi pēdējos 25 gados, un es atdevu to atpakaļ. Un es atdevu to atpakaļ, jo negribēju, lai kāds domā, ka es to daru naudas dēļ - nē, ne naudas. Es personīgi nekad neesmu saticis priesteri vai mācītāju, vai kādu, kurš notur dievkalpojumu naudas dēļ. Zinu, ka tas ir stereotips. Man nekad nav gadījies satikt kādu no tiem. Ticiet man, ir daudz vieglāki veidi, kā pelnīt naudu.

Mācītāji 24 stundas diennaktī ir sazvanāmi. Viņi ir kā ārsti. Es ierados šodien ar nokavēšanos. Es biju cerējis būt šeit vakar, jo mans sievastēvs dzīvo, iespējams, savas pēdējās 48 stundas, pirms viņš mirs no vēža. Un es redzu cilvēku, kurš nodzīvojis savu dzīvi -- viņam pašlaik ap 85 -- un viņš mirst mierā. Ziniet, jūsu pasaules uzskatu apstiprina ne jau jūsu rīcība labajos laikos. Jūsu pasaules uzskatu apstiprina jūsu uzvedība aiziešanas brīdī, bērēs. Un pēc tam, kad esmu bijis burtiski simtos vai tūkstošos bērēs un aiziešanas brīžos, varu teikt, ka ir atšķirība. Ir atšķirība, kam tu tici.

Tātad, mēs to visu atmaksājām atpakaļ, un tad mēs nodibinājām trīs fondus, kuru mērķis bija strādāt pie pasaules nozīmīgākajām problēmām: analfabētisms, nabadzība, pandēmijas slimības -- īpaši HIV / AIDS -- un mēs nodibinājām šos fondus, un ieguldījām tajos naudu. Pēdējais, ko mēs izdarījām, ir tas, ka kļuvām par - es to saucu par "apgriezto desmito tiesu". Kad pirms 30 gadiem mana sieva un es apprecējāmies, mēs sākām maksāt desmito tiesu. Tas ir Bībeles princips, kurš saka, dod 10 procentus no tā, ko tu saņem, labdarībai, dod to prom, lai palīdzētu citiem cilvēkiem. Un tā, mēs sākām to darīt, un katru gadu mēs paaugstinājām savu desmito tiesu par 1 procentu. Tā savā pirmajā kopdzīves gadā mēs pārgājām uz 11 procentiem, otrajā gadā mēs pārgājām uz 12 procentiem, trešajā gadā mēs pārgājām uz 13 procentiem un tā tālāk. Kāpēc es tā darīju? Jo katrreiz, kad es dodu, tas sadragā materiālisma kontroli pār manu dzīvi. Materiālisms vienmēr ir par ņemšanu - ņem, ņem, ņem, ņem visu, ko vien vari, krāj visu, ko dabūji, sēdi uz sakrātā un sabojā visu pārējo, ko vēl neesi sakrājis. Tas viss ir par to, lai dabūtu vairāk. Un mēs domājam, ka labā dzīve izskatās labi. Tas ir svarīgāks par visu -- labi izskatīties, labi justies un lai tev pieder labumi. Bet tā nav labā dzīve. Visu laiku es satieku cilvēkus, kuriem tas ir, un nav teikts, ka viņi ir laimīgi. Ja nauda patiešām darītu tevi laimīgu, tad pasaules bagātākie ļaudis būtu arī laimīgākie. Bet es personīgi zinu, ka tā nav taisnība. Tā vienkārši nav taisnība.

Un tā, labā dzīve nav labs izskats, laba pašsajūta vai labi īpašumi, tā ir būšana labam un labu lietu darīšana. Tev ziedojot savu dzīvi. Dzīves nozīmīgumu nenosaka sabiedriskais stāvoklis, jo tu vienmēr atradīsi kādu, kurš ir dabūjis vairāk par tevi. To nenosaka sekss. To nenosaka alga. Tas nāk no kalpošanas citiem. Ziedojot kaut kam savu dzīvi, mēs rodam tajā nozīmi, mēs rodam tajā jēgu. Es ticu, ka mūs tādus radīja Dievs. Un tā mēs sākām dot atpakaļ, un tagad, pēc 30 dzīves gadiem, mana sieva un es esam apvērsuši desmito tiesu - mēs atdodam 90 procentus un dzīvojam no 10 procentiem. Tā ir īstenībā vienkāršākā daļa. Smagākā daļa ir, ko lai es daru ar visu šo uzmanību? Jo esmu sācis saņemt visdažādākos uzaicinājumus. Es tikko atgriezos no gandrīz mēnesi garas runāšanas turnejas trīs dažādos kontinentos, es tajā neiedziļināšos, bet tā bija pārsteidzoša lieta. Man jānolemj, ko lai daru ar šo, šo slavu, ko atnesa grāmata?

Būdams mācītājs, es sāku lasīt Bībeli. Lūk, pants no Bībeles - 72. psalms, kur Salamons lūdz lielāku ietekmi. Kad jūs lasāt šo lūgšanu, tā skan neiedomājami savtīgi, egocentriski. Tā skan, it kā viņš bez maz vai teiktu: "Dievs, es gribu, lai Tu padari mani slavenu." To viņš lūdz. Viņš saka: "Es gribu, lai Tu dari mani slavenu. Es gribu, lai Tu izplati slavu par manu vārdu visās zemēs, es gribu, lai Tu man dod spēku, es gribu, lai Tu dari mani slavenu. Es gribu, ka Tu dod man ietekmi." Un tas tiešām skan kā visegoistiskā lieta, ko vispār varētu prasīt, dodoties lūgšanā. Līdz jūs izlasāt visu psalmu, visu nodaļu. Un tad viņš saka: "Lai ķēniņš" -- tajā laikā viņš bija Izraēla tautas ķēniņš varas zenītā -- "lai ķēniņš varētu rūpēties par atraitnēm un bāreņiem, atbalstīt nomāktos, aizsargāt nespējīgos, rūpēties par slimajiem, palīdzēt nabadzīgajiem, uzrunāt cittautiešus, tos, kuri ir cietumos." Būtībā viņš runā par sabiedrības atstumtajiem.

Un kamēr es to lasīju, es vēroju to un, ziniet, padomāju, ka šis izteikums nozīmē, ka ietekmes mērķis ir aizstāvēt tos, kuriem nav ietekmes. Ietekmīguma mērķis nav celt savu ego vai savu personīgo kapitālu. Un, starp citu, jūsu personīgais kapitāls nav tas pats, kas jūsu pašvērtējums. Jūsu vērtību nenosaka jūsu bagātības, To nosaka kaut kas pilnīgi cits. Un tāpēc ietekmes mērķis ir aizstāvēt tos, kuriem nav ietekmes. Un man bija jāatzīst, ka pēdējā laikā neesmu domājis par atraitnēm un bāreņiem. Tie nav manā redzamības zonā. Esmu mācītājs baznīcā, kura atrodas vienā no visbagātākajiem Amerikas rajoniem -- slēgto sabiedrību kopums. Man ir baznīca, kas ir pilna ar kompāniju vadītājiem un zinātniekiem. Un piecu gadu laikā es varētu nekad neredzēt bezpajumtnieku. Viņu vienkārši nav manā ceļā. Viņi ir 13 jūdžu attālumā uz Santa Anas ceļa. Un tā man bija jāsaka: "Labi, es pielietotu visu pārticību un ietekmi, kas man ir, lai palīdzētu tiem, kuriem nav ne kā no tā.'

Jūs jau zināt, ka Bībelē ir stāsts par Mozu. Vai jūs tam ticat vai nē -- tam tiešām nav nozīmes. Bet Mozus, ja jūs redzējāt filmu "Desmit baušļi", Mozus iziet, un tur ir šis degošais krūms, un Dievs runā uz viņu. Un Dievs saka: "Mozu, kas ir tavā rokā?" Manuprāt, tas ir viens no svarīgākajiem jautājumiem, kādu jums jebkad var uzdot. Kas ir jūsu rokā?" Mozus saka: "Tā ir nūja. Tā ir gana nūja." Un Dievs saka: "Met to zemē." Un, ja jūs atceraties filmu, tad zināt, ka Mozus nomet nūju zemē un tā pārvēršas par čūsku. Un tad Dievs saka: "Pacel to." Un viņš paceļ to atkal atpakaļ, un tā pārvēršas atkal par nūju. Es lasu to un domāju, par ko tad tas viss ir? Jā, par ko tad tas viss ir? Labi, es zinu pāris lietas. Pirmkārt, Dievs nekad nerada brīnumus, lai izrādītos. Tas nav vienkārši: "Oho, vai tas nav vareni?" Un, starp citu, manam Dievam nav jāparādās uz siermaizītes.. Ziniet, ja Dievs parādīsies, viņš neparādīsies uz siermaizītes.

(Smiekli)

Ja? Tāpēc man patīk tas, ko dara Maikls, jo, ja viņš atmasko, tad man vairs to nevajag darīt. Bet Dievs -- mans Dievs -- neparādās uz saules apspīdētām ūdens lāsēm Viņam ir daži spēcīgāki veidi, lai panāktu to, ko Viņš vēlas panākt. Bet Viņš nedara brīnumus, lai dižotos.

Otrkārt, ja Dievs jebkad uzdod jautājumu, Viņš jau zin atbildi. Protams, ja viņš ir Dievs, tad tas nozīmētu, ka tad, kad viņš uzdod jautājumu, tas ir jūsu labā, nevis Viņa. Un tā, Viņš jautā: "Kas ir tavā rokā?" Un tā, kas bija Mozus rokā? Tā bija gana nūja. Un tagad, sekojiet līdzi manai domai.

Šī nūja simbolizēja trīs lietas par Mozus dzīvi. Pirmkārt, tā bija viņa identitāte. Viņš bija gans. Tas ir viņa aroda simbols. Es esmu gans. Tas ir viņa identitātes simbols, viņa karjera, viņa darbs. Otrkārt, tas nav tikai viņa identitātes simbols, tas ir viņa ienākumu simbols, jo visi viņa aktīvi ieguldīti aitās. Tajās dienās nevienam nebija bankas kontu, vai American Express karšu, vai drošības fondu. Jūsu aktīvi ir ieguldīti jūsu ganāmpulkā. Tātad tas ir viņa identitātes un arī viņa ienākumu simbols. Un treškārt - tas ir viņa ietekmes simbols. Ko jūs darāt ar ganu nūju? Ar to jūs pārdzenat aitas no punkta A uz punktu B, kā nu to protat. Jūs dzenat ar to vai bikstāt ar to, viens vai otrs. Un tā, Viņš saka: "Tu gatavojies noskaidrot savu identitāti. Kas ir tavā rokā? Tev ir identitāte, tev ir ienākumi, tev ir ietekme. Kas ir tavā rokā?" Un Viņš saka: "Ja tu to nometīsi zemē, es to atdzīvināšu. Es darīšu lietas, kuras tu nekad pat iedomāties nevarētu." Un, ja jūs esat redzējuši šo filmu "Desmit baušļi", visi tie lielie brīnumi, kas notiek Ēģiptē, tiek darīti, izmantojot šo nūju.

Pagājušajā gadā mani uzaicināja uzstāties NBA Visu zvaigžņu spēlē. Un tā, es uzrunāju spēlētājus, jo lielākā daļa no NBA, NFL un visu citu komandu spēlētājiem ir izgājuši šīs 40 jēgpilnās dienas, kā teikts grāmatā. Un es viņiem pajautāju: "Kas ir jūsu rokā? Tātad, kas jūsu rokā?" un atbildēju: " Tā ir basketbola bumba un šī basketbola bumba pārstāv tavu identitāti, to kas tu esi. Tu esi NBA spēlētājs. Tā parāda tavus ienākumus. Tu pelni daudz naudas ar šīs mazās bumbas palīdzību. Un tā pārstāv jūsu ietekmi. Un pat, ja tu gatavojies būt NBA spēlētājs tikai dažus gadus, tu paliksi par NBA spēlētāju visu atlikušo dzīvi. Un tas sniedz jums milzīgu ietekmi. Tātad, ko jūs gatavojaties darīt ar to, kas jums ir dots?"

Un es domāju, ka tas ir galvenais iemesls, kāpēc šodien es ierados te, pie visiem jums - ļoti spējīgiem TED cilvēkiem, lai pajautātu "Kas ir jūsu rokā?". Kas jums ir tāds, ko jums ir iedevuši? Talants, labs pamats, izglītība, brīvība, sakari, iespējas, bagātība, idejas, jaunrades spējas. Ko jūs dariet ar to, kas jums ir sniegts? Manuprāt, tas ir pats galvenais dzīves jautājums. Manuprāt, tas ir tas, ko nozīmē jēgpilna dzīve. Grāmatā es runāju par to, ka jūs esat radīti, lai nodarbotos ar noteiktām lietām, jūs esat tam veidoti. Šīs mazais krusts ietver sevī garīgās dāvanas, sirdi, spējas, personību un pieredzi. Šīs lietas veido jūs. Un, ja jūs gribat zināt, ko darīt ar savu dzīvi, jums jāskatās, kā esat veidoti. Kādam darbam esmu radīts? Kāpēc Dievam jūs radīt, lai jūs kaut ko darītu, un pēc tam nedot iespēju to darīt? Ja esat radīts, lai būtu antropologs, jūs būsiet antropologs. Ja esat radīts būt par zemūdens pētnieku, tad jūs būsiet zemūdens pētnieks. Ja jūs esat radīts, lai slēgtu darījumus, jūs slēgsiet darījumus. Ja jūs esat radīts, lai gleznotu, jūs gleznosiet.

Vai jūs ziniet, ka Dievs smaida, kad jūs esat jūs paši? Kad mani mazie bērni bija mazi -- viņi visi jau ir izauguši, tagad man ir mazbērni -- es mēdzu ieiet un apsēsties uz viņu gultas malas, un es mēdzu skatīties, kā mani bērni guļ. Un es tikai skatījos, kā viņu mazie ķermenīši cēlās un noplaka, cēlās un noplaka. Un es skatījos uz viņiem, tas nav nekas nejaušs. Cēlās un noplaka. Un mani pārņēma prieks, tikai skatoties, kā viņi guļ. Dažiem cilvēkiem ir nepareizs priekšstats, ka Dievs priecājas tikai tad, kad darāt, citēju, "garīgas lietas", piemēram, ejat uz baznīcu vai palīdzat nabagiem, vai, ziniet, izsūdzat grēkus vai darāt ko tamlīdzīgu. Pamatdoma ir tāda, ka Dievs sajūt prieku redzot, ka jūs esat jūs paši. Kāpēc? Viņš jūs radīja. Un, kad jūs dariet to, kam esat radīts, Viņš saka: "Tas ir mans dēls. Tā ir mana meita. Tu lieto talantu un prasmes, ko es tev devu." Un tāpēc mans padoms jums ir skaties, kas ir jūsu rokā -- jūsu personība, jūsu ietekme, jūsu ienākumi -- un sakiet: "Tas nav par mani. Tas ir par to, lai padarītu pasauli par labāku vietu."

Paldies.