Ričarda Brensona dzīve 30,000 pēdu augstumā

Kriss Andersons: Laipni lūdzam TED.

Ričards Brensons: Liels paldies. Pirmais TED bija lielisks.

KA: Vai satikāt kādu interesantu cilvēku?

RB: Labākais TED ir tas, ka šeit visi ir interesanti. Es biju ļoti priecīgs redzēt Goldiju Hounu, jo man viņai bija jāatvainojas. Es pirms apmēram diviem gadiem kopā ar viņu vakariņoju un es -- viņai bija šis lielais laulību gredzens, un es to uzvilku sev pirkstā un nevarēju vairs dabūt nost. Un es tovakar atgriezos mājās pie sievas un viņa gribēja zināt, kāpēc man pirkstā ir citas sievietes masīvais, lielais laulību gredzens. Un nākamajā rītā mums vajadzēja iet pie juveliera un to dabūt nost. Tā nu, (Smiekli) atvainošanās Goldijai.

KA: Tas ir diezgan labi. Mēs parādīsim dažus slaidus, no jūsu uzņēmumiem. Jūs savā laikā izveidojāt vienu vai divus. Tātad, jūs zināt, Virgin Atlantic, Virgin Records -- Šķiet, ka tas viss sākās ar žurnālu "Student". Un tad, jā, arī visi pārējie. Kā jūs to darāt?

RB: Es lasu šīs dažādās TED norādes -- jūs nedrīkstētu runāt par jūsu biznesu, un tas, un tagad jūs prasāt man. Es domāju, ka jūs nevarēsiet nodabūt mani nost no skatuves, ja jau jūs pajautājāt šo jautājumu. (Smiekli)

KA: Tas atkarīgs no tā, kāda ir atbilde.

RB: Nē, es domāju, ka esmu agri iemācījies ka, ja tu vari vadīt vienu uzņēmumu, tu vari vadīt vienalga cik daudz uzņēmumu. Uzņēmumi ir domāti tam, lai atrastu pareizos cilvēkus, lai šos cilvēkus iedvesmotu, izdabūtu no viņiem ārā vislabāko, un man patīk mācīties, un es esmu neticami ziņkārīgs, un man patīk uzņemties, zināt, status quo, un censties to apvērst otrādi. Esmu pieredzējis dzīvi kā vienu garu mācīšanās procesu. Un ja es redzu -- ja es lidoju ar kāda cita aviokompāniju un ja šī pieredze nav patīkama, kura tāda arī nebija -- pirms 21 gada, tad es domāju, labi, varbūt es varu izveidot tādu aviokompāniju, ar kuru man būtu patīkami lidot. Un tad es dabūju vienu lietotu 747 no Boeing, un ļāvu tai lidot.

KA: Tā bija dīvaina lieta, jo jūs izdarījāt ko tādu, ko vairums cilvēku uzskatīja par neprātu. Un patiesībā tā vienu brīdi gandrīz nogremdēja jūsu impēriju. Es runāju ar vienu no investīciju baņķieriem, kurš uzskatīja, tajā laikā, kad jūs būtībā pārdevāt Virgin Records un ieguldījāt lielus līdzekļus Virgin Atlantic, un viņa uzskats bija, ka jūs pārdevāt pasaules ceturto lielāko ierakstu kompāniju par labu 25. lielākajai aviokompānijai un ka jūs bijāt pilnīgi traks. Kāpēc jūs to darījāt?

RB: Es domāju, ka ir ļoti šaura robežlīnija starp panākumiem un sakāvi. Un es domāju, ka ja jūs sākat biznesu bez finansiāla atbalsta, jūs visdrīzāk nonāksiet šīs robežlīnijas nepareizajā pusē. Mums bija -- mums uzbruka British Airways; viņi centās mūsu aviolīniju izstumt no biznesa, un viņi uzsāka to, kas ir kļuvis pazīstams kā zemisko triku kampaņa. Un es sapratu, ka visa impērija visdrīzāk sabruks, ja vien es no kaut kā nešķiršos. Un lai saglabātu darbu cilvēkiem, kas strādāja aviokompānijā, un lai saglabātu darbu cilvēkiem, kas strādāja ierakstu kompānijā, man bija jāpārdod ģimenes dārglietas, lai pasargātu aviokompāniju.

KA: Pēc Napster, jūs patiesībā izskatāties nedaudz līdzīgs ģēnijam darot, ko tādu.

RB: Jā, izrādījās, ka tas bija pareizais gājiens. Bet jā, tajā laikā bija skumji, bet mēs tikām tam pāri.

KA: Šobrīd jūs ļoti daudz izmantojat Virgin zīmolu, un liekas, ka jūs gūstat sinerģiju no vienas lietas citai. Kādu vietu šis zīmols ieņem jūsu galvā?

RB: Man patīk domāt, ka tas iestājas par kvalitāti, jūs zināt, ja kāds sazinās ar Virgin kompāniju, viņš --

KA: Viņi ir kvalitāte, Ričard, visi saka, ka kvalitāte ir -- būtība?

RB: Nē, bet es domāju līdz tam vēl nonākt. Mums ir jautri, un es domāju, ka cilvēki, kas tur strādā, to izbauda. Mēs, mēs -- kā es saku, mēs ienākam un iekustinām citas nozares, un es domāju, ka mēs to darām citādi, un es domāju, ka šīs nozares nav gluži tādas pašas kā pirms Virgin ierašanās tirgū.

KA: Jums ir bijuši pāris gadījumi -- kad zīmols varbūt nenostrādāja tik labi. Es domāju Virgin Brides -- kas tur notika? (Smiekli)

RB: Mēs nevarējām atrast nevienu klientu. (Smiekli) (Aplausi)

KA: Mani arī māc ziņkāre, kāpēc -- Es domāju, ka jūs palaidāt garām iespēju ar jūsu prezervatīvu laišanu tirgū -- jūs tos nosaucāt par Mates. Es prātoju, vai jūs nebūtu varējuši izmantot Virgin zīmolu arī tiem? Vairs neesmu jaunava, vai kaut ko tamlīdzīgu.

RB: Vēlreiz atkārtoju, ka mums bija problēmas atrast pircējus. Mums bija -- bieži vien, kad uzņēmums sāk strādāt un tu saņem pircēju sūdzības, tu vari ar viņiem vienoties. Bet apmēram trīs mēnešus pēc prezervatīvu kompānijas atvēršanas es saņēmu vēstuli, sūdzību, un es apsēdos un uzrakstīju vēstuli atpakaļ šai kundzei, ļoti atvainojoties. Bet acīmredzami, nebija daudz, ko es varēju darīt. Un pēc sešiem vai deviņiem mēnešiem pēc tam, kad bija radusies problēma, es saņēmu šo apburošo vēstuli ar bērna fotogrāfiju un lūgumu būt par krusttēvu, par kuru es arī kļuvu. Tā nu viss beidzās labi.

KA: Tiešām? Jums vajadzēja paņemt līdzi šo bildi. Tas ir lieliski.

RB: Vajadzēja gan.

KA: Tātad, palīdziet mums ar dažiem skaitļiem. Es domāju to, kādi ir skaitļi? Cik liela kopumā ir grupa? Cik daudz -- kādi ir kopējie ienākumi?

RB: Tie ir apmēram 25 miljardi dolāru kopumā.

KA: Un cik daudz ir darbinieki?

RB: Apmēram 55,000.

KA: Jūs esat ticis fotografēts dažādos veidos un dažādos laikos un nekad neesat uztraucies, ka jūsu gods tiek likts uz spēles, vai kā tamlīdzīgi. Kas tas bija? Vai tas bija īstenībā?

RB: Jā. Mēs atvērām lielveikalu Losandželosā, es domāju. Nē, es domāju -- KA: Bet tie ir jūsu mati? RB: Nē. KA: Kas tas bija?

RB: Apciemoju, lai padzertu tēju.

KA: Skaidrs. (Smiekli)

KA: Tas bija diezgan smieklīgi. Tā bija lieliska motorlaiva, kurā --

RB: Tā mašīna, ko mēs -- patiesībā mēs, mēs -- tas šķiet bija TEDsteru pasākums. Vai tas -- vai jūs varat iepauzēt uz šī kādu minūti? (Smiekli)

RB: Tas ir smags darbs, vai ne?

KA: Es domāju -- tas ir smags darbs. (Smiekli) Kad pirmo reizi ierados Amerikā, es izmēģināju šo arī ar darbiniekiem un viņi -- viņiem ir šeit šie atšķirīgie likumi, tas ir ļoti savādi.

RB: Es zinu, advokāti man teica, ka nedrīkstu darīt šādas lietas, bet --

KA: Runāt par kaut ko, stāstīt par kaut ko --

RB: "Pammy" mēs izveidojām, zināt, kļūdaini domājot, ka mēs varam pārspēt Coca-Cola, un mēs izveidojām kolas pudeli ar nosaukumu "The Pammy", un tā nedaudz bija pēc formas līdzīga Pamelai Andersonei. Bet problēma bija tajā, ka tā nepārtraukti gāzās otrādi, bet -- (Smiekli)

KA: To droši vien izveidoja Filipe Starks?

RB: Protams.

KA: Tātad, mēs parādīsim vēl pāris attēlus. Virgin Brides. Ļoti jauki. Un labi, šeit apstāsimies. Tas bija -- jūs ieguvāt kādu godalgu?

RB: Jā, pirms 25 gadiem mēs bijām izdevuši Sex Pistols "God Save The Queen," un es nekad nebiju gaidījis, ka pēc 25 gadiem viņa patiesībā mūs iecels par bruņiniekiem. Bet kaut kā viņai būs bijusi slikta atmiņa, es tā domāju.

KA: Labi, Dievs viņu sargāja un jūs ieguvāt pelnītu atalgojumu. Vai jums patīk, ka jūs sauc par seru Ričardu?

RB: Neviens mani nekad nav saucis par seru Ričardu. Laiku pa laikam Amerikā es dzirdu, ka cilvēki saka sers Ričards, un tad es nodomāju, ka tur tiek spēlēta kāda Šekspīra luga. Bet nekur citur to nedzirdu.

KA: Labi. Tātad jūs varat lietot savu bruņinieka titulu vienmēr, vai tas ir tikai...

RB: Nē. Es pieļauju, ka ja tev ir problēmas kaut ko pasūtīt restorānā, tas var lieti noderēt.

KA: Tas nav Ričards Brensons, tas ir sers Ričards Brensons.

RB: Es pieņemšu sekretāri, lai to lietotu.

KA: Labi. Aplūkosim kosmosa lietu. Es domāju ar mums, mums ir video, kur parādīts, kas jums padomā, un Virgin Galactic augstu gaisā. Tas ir Bērta Rutana izveidotais kosmosa kuģis?

RB: Jā, tas būs gatavs pēc -- gatavs 12 mēnešu laikā, un tad mēs 12 mēnešus veiksim rūpīgas pārbaudes, un tad pēc 24 mēnešiem cilvēki varēs doties kosmosā.

KA: Tā iekšpuse ir Filipes Starka izveidota?

RB: Filipe ir izveidojis -- jā, nedaudz no tā -- logotipus, un viņš būvē kosmosa staciju Ņūmeksikā, un būtībā viņš ir paņēmis aci, un kosmosa stacija būs viena milzīga acs, un tad, kad tu esi kosmosā, tu vari redzēt šo milzīgo aci skatoties uz tevi. Un, kad tu piezemējies, tu varēsi ieiet atpakaļ šajā milzīgajā acī. Bet viņš ir pilnīgi ģeniāls, kad runa ir par dizainu.

KA: Bet jūs neuzticējāt viņam dzinēju?

RB: Filipe ir diezgan ekscentrisks, tādēļ nedomāju, ka viņš būtu labākais kandidāts dzinēja izstrādei.

KA: Viņš teica brīnišķīgu runu šeit pirms divām dienām.

RB: Jā? Nē, viņš ir --

KA: Labi, daži cilvēki uzskatīja to par brīnišķīgu, daži cilvēki uzskata, ka tā bija pilnīgi dīvaina. Bet es personīgi domāju, ka tā bija brīnišķīga.

RB: Viņš ir apbrīnojams entuziasts, un tāpēc man viņš patīk. Bet --

KA: Tātad, jūsos vienmēr ir bijusi šī izpētīšanas kāre. Vai jūs to kādreiz esat nožēlojis?

RB: Daudzreiz. Lidojot ar gaisa balonu un laivu ekspedīcijās, ko esam darījuši pagātnē -- es esmu ticis izrauts no jūras ar helikopteru sešas reizes, tā nu -- un katru reizi es necerēju pārrasties mājās, lai par to pastāstītu. Šajos brīžos tu brīnies, ko tu te dari vai...

KA: Kas bija vistrakākais -- kad jūs domājāt, ka tas ir viss, es varētu vairs neatgriezties?

RB: Es domāju, ka gaisa balona piedzīvojumi bija -- ikviens no tiem bija -- ikvienā no tiem patiesībā mēs bijām tam tuvu. Un pirmkārt mēs -- neviens pirms tam nebija šķērsojis Atlantijas okeānu karstā gaisa balonā, tā nu mums bija jāuzbūvē karstā gaisa balons, kas bija spējīgs lidot ātrā gaisa straumē, un mēs nebijām pilnīgi pārliecināti, vai tad, kad balons nokļūs ātrā gaisa straumē, vai tas spēs izturēt vēja plūsmas ar 200, 220 jūdzēs stundā lielu ātrumu. Un tā nu sākuma pacelšanās no Sugarloaf, lai šķērsotu Atlantijas okeānu, kā spiedāmies iekšā reaktīvajā plūsmā, šis milzīgais balons -- balona augšpuse sasniedza pāris simtu jūdžu ātrumu stundā, kapsula, kurā mēs atradāmies apakšā, gāja ar, iespējams, divu jūdžu ātrumu stundā, un tā vienkārši atdalījās. Un tas bija kā turēties pie tūkstoš zirgiem. Un mēs turējām katru īkšķi, lūdzoties, lai balons turētos kopā, ko tas par laimi tas arī izdarīja. Bet visu šo balonu ceļojumu beigas bija, zināt -- katru reizi kaut kas nogāja greizi, un šajā situācijā vispieredzējušākais gaisa balonā lidojošais, kurš bija kopā ar mani, izlēca un atstāja mani, cīnoties par savu dzīvību. (Smiekli)

KA: Vai viņš jums teica, lai lecat, vai arī viņš tikai teica, "Es tinos!" un...

RB: Nē, viņš teica, lai lecu, bet kad viņa svars vairs nebija, balons pacēlās līdz 12,000 pēdu augstumam un es...

KA: Un jūs iedvesmojāt ar to Īana Makevana romānu.

RB: Jā. Nē, es uzliku savu skābekļa masku un uzkāpu balona augšpusē, ar savu izpletni, skatoties uz virpuļojošajiem mākoņiem lejup, cenšoties saņemt drosmi, lai izlēktu Ziemeļjūrā, kura -- un tie bija daži ļoti, ļoti, ļoti vientuļi brīži. Bet, lai vai kā, mēs to pārdzīvojām.

KA: Vai jūs izlēcāt, vai arī -- tas beigās nolaidās lejā?

RB: Es zināju, ka degviela bija palikusi apmēram pusstundai, un es arī zināju, ka, ja es izlektu, man būtu palikušas tikai pāris dzīves minūtes. Tā nu es iekāpu atpakaļ kapsulā un izmisīgi centos būt drošs, ka es pieņēmu pareizo lēmumu. Un uzrakstīju pāris rindiņas savai ģimenei. Un tad uzkāpu atpakaļ augšā, paskatījos atkal lejup uz šiem mākoņiem, iekāpu atkal atpakaļ kapsulā. Un tad beidzot nodomāju, ka ir labāks veids. Šis milzīgais balons bija virs manis, tas ir vislielākais izpletnis, kāpēc to neizmantot? Un tad es vadīju balonu lejup cauri mākoņiem, un apmēram 50 pēdu, pirms es ietriektos jūrā, es izlēcu no tā. Balons ietriecās jūrā un bez manis uzšāvās augšup līdz 10,000 pēdām. Bet tā bija lieliska sajūta būt ūdenī un --

KA: Ko jūs uzrakstījāt savai ģimenei?

RB: Tikai to, ko jūs darītu šādā situācijā, uzrakstīju tikai "es jūs ļoti mīlu" un -- Es jau pirms šī ceļojuma uzrakstīju viņiem vēstuli, kuru -- gadījumam, ja kaut kas būtu noticis. Bet, par laimi, viņiem tā nekad nebija jāizlasa.

KA: Jūsu kompānijām bija neticamas sabiedrisko attiecību vērtības pēc šiem varoņdarbiem. Gadi -- līdz kamēr es pārstāju skatīties uz aptaujām, jūs Lielbritānijā un citur tikāt cildināts kā dižs varonis. Un ciniķi varētu teikt, ka viņš ir tikai gudrs biznesa zellis, kurš ir gatavs uz visu, lai pareklamētu sevi un savus uzņēmumus. Cik liela bija sabiedrisko attiecību vērtība? RB: Protams, sabiedrisko attiecību eksperti teica, ka pēdējā lieta, ko tu varētu darīt kā aviokompānijas īpašnieks, ir sēsties balonos un laivās, un ietriekties jūrās. (Smiekli)

KA: Viņiem bija iemesls, Ričard.

RB: Patiesībā, es domāju, ka mūsu aviokompānija paņēma pilnas lapas reklāmu sakot, zini, beidz, Ričard, ir labāki veidi, lai šķērsotu Atlantijas okeānu. (Smiekli)

KA: Lai to visu izdarītu, jums bija jābūt ģēnijam no paša sākuma, pareizi?

RB: Es to nenoliegšu. (Smiekli)

KA: Labi, tas nav gluži Hārdbols, labi.

KA: Vai jūs nebijāt vienkārši briesmīgs skolā?

RB: Es biju dislektiķis, man nebija sapratnes par darbu skolā. Es noteikti būtu izkritis IQ testos. Un tas bija viens no iemesliem, kāpēc es pametu skolu 15 gadu vecumā. Un, ja es -- ja es kādā lietā neesmu ieinteresēts, es to neuztveru. Kā kādam, kurš ir dislektiķis, tev ir arī dažas diezgan dīvainas situācijas. Es domāju, piemēram, man bija -- zināt, es vadīju Eiropā lielāko privāto kompāniju grupu, bet nebiju spējīgs just atšķirību starp neto un bruto. Un valdes sanāksmes bija fascinējošas. (Smiekli) Un tā, tās ir labas vai sliktas ziņas? Un parasti cilvēki teiktu, o, tās ir sliktas ziņas.

KA: Bet vienkārši lai noskaidrotu, 25 miljardi ir bruto, vai ne, tas ir bruto? (Smiekli)

RB: Es ceru, ka patiesībā tas ir neto -- (Smiekli) Es to pareizi pateicu.

KA: Nē, ticiet man, tas ir bruto. (Smiekli)

RB: Kad man palika 50 gadi, kāds izveda mani ārā no sapulču telpas un teica, "Klausies, Ričard, te ir -- ļauj man uzzīmēt diagrammu -- jūrā ir tīkls, un zivs ir no jūras tikusi ierauta šajā tīklā. Un tāds ir ieguvums, kas tev palicis šajā mazajā tīklā, viss pārējais ir apēsts." Un es beidzot visu to sapratu. (Smiekli) (Aplausi)

KA: Bet es domāju, skolā -- esot -- esot diezgan nožēlojams akadēmiski, jūs bijāt arī kriketa un futbola komandu kaptenis, tad jūs bijāt sava veida -- jūs bijāt dabisks vadonis, bet nedaudz arī -- bijāt arī dumpinieks, vai kā jūs...

RB: Jā, es domāju, ka biju nedaudz cilvēks ar citādiem uzskatiem un -- bet es -- un es biju, jā, man, par laimi, veicās sportā un tā beidzot man bija kaut kas, kur skolā būt pārākam par citiem.

KA: Un dažas dīvainas lietas notika arī agrāk jūsu dzīvē. Es domāju stāstu par jūsu māti, kas atstāja jūs, kad bijāt četrus gadus vecs, uz lauka, sakot "Labi, ej mājās." Vai tas patiešām notika?

RB: Viņa bija, zināt, viņa uzskatīja, ka mums jābūt patstāvīgiem jau no agra vecuma. Tāpēc viņa mums nodarīja lietas, par kurām tagad tiktu apcietināta, kā, piemēram, izgrūžot mūs no mašīnas, un sakot, lai paši atrodam ceļu uz vecāsmātes māju, apmēram piecas jūdzes pirms tām. Un liekot mums doties apbrīnojami garos braucienos ar riteņiem. Un mums nekad nebija atļauts skatīties televīziju un tamlīdzīgas lietas.

KA: Bet vai risks ir šajās lietās? Telpā ir daudz cilvēku, kuri ir veseli, viņiem ir bērni, un mums ir šī dilemma par to, kā viņus uzmundrināt. Vai jūs skatāties uz šo bērnu paaudzi un domājat, ka viņi ir pārāk izlutināti, viņi neapzinās, kas viņiem ir, mēs izaudzināsim privileģētu paaudzi...

RB: Nē, es domāju, ka ja jūs audzināt bērnus, jūs tikai vēlaties apbērt viņus ar mīlestību un uzslavām, un aizrautību. Tāpēc es nedomāju, ka jūs varat pārāk daudz izlutināt savus bērnus.

KA: Jūs neesat iznācis pārāk slikts, man jāsaka, es -- Jūsu skolas direktors jums teica -- Viņš atklāja skolā jums sava veida noslēpumu -- viņš teica, ka vai nu jūs būsiet miljonārs vai dosieties uz cietumu, un es neesmu drošs, kurš tas būs. Kurš no šī notika vispirms? (Smiekli)

RB: Esmu izdarījis abus. Es domāju, ka vispirms devos uz cietumu. Pret mani patiesībā bija iesniegta prasība par divām diezgan senām darbībām Lielbritānijā. Pret mani tika iesniegta prasība par 1889. gada Venerisko slimību aktu un 1916. gada Nepiedienīgu reklāmu aktu. Pirmajā reizē, publiski pieminot vārdus "veneriskā slimība", kura -- mums bija centrs, kur mēs palīdzējām jauniem cilvēkiem, kam bija problēmas. Un viena no problēmām, kas bija jauniem cilvēkiem, bija veneriskā slimība. Un ir sens likums, kur teikts, ka tu patiesībā nevari pieminēt vārdus "veneriskā slimība" vai to publicēt. Tā nu policija klauvēja pie durvīm, un pateica, ka mūs apcietinās, ja mēs turpināsim pieminēt vārdus "veneriskā slimība". Mēs to nomainījām uz "sociālas slimības" un cilvēki ieradās ar pūtītēm un plankumiem, bet neviens vairs neieradās ar veneriskajām slimībām. Tad mēs atkal nomainījām atpakaļ uz "veneriskās slimības" un tūlīt tikām apcietināti. Un pēc tam, "Neņem galvā blēņas, šeit ir Sex Pistols," policija izlēma, ka vārds "blēņas" (bollocks) ir rupjš vārds un mēs tikām apcietināti, jo lietojām vārdu "blēņas" (bollocks) Sex Pistols albumā. Un Džons Mortimers, dramaturgs, mūs atbalstīja. Un viņš prasīja, vai varu atrast valodniecības ekspertu, kas atrastu citu definīciju vārdam "blēņas" (bollocks). Un es piezvanīju uz Notinghemas universitāti, un es prasīju, vai varu parunāt ar valodniecības profesoru. Un viņš teica "Vārds "bollocks" nav -- tam nav nekāda sakara ar pautiem. Tā patiesībā ir iesauka, kāda tika dota priesteriem 18. gadsimtā." (Smiekli) Un viņš turpināja, "Turklāt es arī pats esmu priesteris." Un es teicu, "Vai jums nebūtu nekas pretī ierasties tiesā?" Un viņš teica, ka būs priecīgs. Un es teicu -- un viņš teica, "Vai jūs vēlaties, lai uzvelku savu stāvo apkaklīti?" Un es teicu, "Jā, tas būtu - lūdzu ..." (Smiekli)

KA: Tas ir lieliski.

RB: Tā nu mūsu galvenais liecinieks bija -- pārliecināja, ka tas patiesībā bija "Neņem galvā priesteri, šeit ir Sex Pistols" (Smiekli) Un tiesnesis nolēma, ka mēs -- negribīgi nolēma, ka mēs neesam vainīgi, tā nu -- (Smiekli)

KA: Tas ir cietsirdīgi. (Aplausi) Nopietni jautājot, vai šajā ir arī tumšā puse? Daudzi cilvēki teiktu, ka nav iespējams, ka kāds varētu savienot šo neticamo uzņēmumu kolekciju, neiedurot pāris cilvēkiem mugurā, darot dažas neglītas lietas. Jūs esat bijis apsūdzēts cietsirdībā. Kāds par jums tika uzrakstījis nejauku biogrāfiju. Vai kaut kas no tās ir patiesība? Vai kāda daļa no tās ir patiesība?

RB: Es patiesībā nedomāju, ka stereotips par uzņēmēju, kas, lai tiktu virsotnē, samin cilvēkus, vispārīgi runājot, darbojas. Es domāju, ka ja tu pret cilvēkiem izturies labi, cilvēki atgriezīsies atkal un atkal. Un es domāju, ka viss, kas tev dzīvē pieder, ir tava reputācija, un šī ir ļoti maza pasaule. Un es patiesībā domāju, ka vislabākais veids, lai kļūtu par veiksmīga biznesa vadītāju, ir taisnīga un laba izturēšanās pret cilvēkiem, un man gribētos domāt, ka šādi mēs arī vadām Virgin.

KA: Un kā ir ar cilvēkiem, kuri jūs mīl un kuri redz jūs pavadot laiku -- jūs tiekat iesaistīts šajos jaunajos projektos, bet sajūta ir gandrīz tāda, ka jūs esat atkarīgs no jaunu lietu radīšanas. Jūs pārņem ideja un, aiziet! Vai jūs domājat par dzīves līdzsvarošanu? Ko domā jūsu ģimene par katru reizi, kad jūs sākat kaut ko lielu un jaunu?

RB: Es arī ticu, ka būt tēvam ir neiedomājami svarīgi, un no laika, kad bērni bija ļoti mazi, kad viņi dodas brīvdienās, es dodos līdz ar viņiem. Un mēs pavadām projām trīs mēnešus laika kopā. Jā, es rūpēšos. Mēs esam ļoti laimīgi, mums ir šī mazā sala Karību jūrā un mēs varam -- un es varu aizvest viņus tur un mēs varam uzaicināt draugus, un mēs varam kopā spēlēties, bet es arī varu zināt visu, kas notiek.

KA: Pēdējos gados jūs sākāt runāt par šo terminu "kapitālistiskā cilvēkmīlestība". Kas tā ir?

RB: Ir pierādījies, ka kapitālisms ir sistēma, kas darbojas. Kā zināms alternatīva, komunisms, nav darbojies. Bet problēma ar kapitālismu ir tāda, ka beigās dažu cilvēku rokās koncentrējas liela bagātība, un tāpēc, es domāju, šai turībai nāk līdzi liela atbildība. Un es domāju, ir svarīgi, ka cilvēki, kuri ir šajā veiksmīgajā stāvoklī, beigās nesacenšas lielāku un lielāku laivu, un lielāku un lielāku mašīnu dēļ, bet, zināt, izlieto šo naudu, lai izveidotu jaunas darba vietas vai lai pasaulē risinātu problēmas.

KA: Un kuras ir tās problēmas, par kurām jūs visvairāk uztraucaties, kuras jums rūp visvairāk, kurās jūs vēlaties ieguldīt savus līdzekļus?

RB: Ir -- ir daudz problēmu. Globālā sasilšana noteikti ir milzīgs drauds cilvēcei, un mēs ļoti daudz laika un enerģijas veltām lai, pirmkārt, izgudrotu alternatīvus kurināmā veidus un, otrkārt, mēs tikko izveidojām par balvu, gadījumā, ja mēs nesaņemtu atbildi par alternatīvajiem kurināmā veidiem, gadījumā, ka mēs netiktu galā ar to, ka oglekļa izplūdes netiktu ātri samazinātas un gadījumā, ja mēs izietu cauri lūzuma punktam, mums jācenšas iedrošināt cilvēkus, lai nāktu klajā ar risinājumiem, kā izdabūt oglekli no zemes atmosfēras. Un mēs tikai -- zināt, nebija neviens cilvēks, kas pie tā iepriekš būtu strādājis, tāpēc mēs vēlējāmies, lai cilvēki censtos -- lai visas gudrākās smadzenes pasaulē sāktu par to domāt, un lai izdabūtu arī metānu ārā no zemes atmosfēras. Un patiesībā bija ap 15,000 cilvēku, kas aizpildīja anketas, sakot, ka viņi vēlētos to pamēģināt. Un mums ir tikai vajadzīgs viens, tāpēc mēs esam cerīgi.

KA: Jūs arī strādājat pie pāris projektiem Āfrikā?

RB: Jā, mums bija -- mēs veidojam kaut ko, ko sauc par kara telpu, kurš iespējams ir nepareizs vārds -- mēs cenšamies -- iespējams, mēs to mainīsim -- bet, vienalga, tā ir kara telpa, lai censtos saskaņot visus, Āfrikā notiekošos uzbrukumus, visas dažādās Āfrikas sociālās problēmas un censtos skatīties uz vislabākajām praksēm. Tā nu, piemēram, Āfrikā ir ārsts, kurš ir atklājis, ka ja tu iedod mātei antiretrovirālas zāles 24. grūtniecības nedēļā, tad viņas bērns, kad piedzims, nebūs slims ar HIV. Un izplatīt šo informāciju -- visā pārējā Āfrikā ir svarīgi.

KA: "Kara telpa" izklausās, tas izklausās spēcīgi un dramatiski. Un vai ir kāds risks, ka rietumu biznesa varoņi par to ir sajūsmā -- viņi ir pieraduši, ka tiem ir idejas, lai izdarītu lietas, un viņi dziļi tic savām spējām mainīt pasauli. Vai ir risks, ka mēs dodamies uz tādām vietām kā Āfrika un sakām, ka mums jānovērš šī problēma un mēs to spējam izdarīt, man ir visi šie miljardi dolāru, zināt, bla, bla, bla, -- šeit ir lielā ideja. Un savā veidā paņemt daudz sarežģītāku situāciju un patiesībā radīt beigās no tās jucekli. Vai jūs par to uztraucaties?

RB: Pirmkārt, šajā konkrētajā situācijā mēs patiesībā -- mēs pie tā strādājam kopā ar valdību. Tabo Mbeki bija problēmas ar pieņemšanu, ka HIV un AIDS ir saistīti, bet šis ir veids man sķiet, kā viņam risināt šo problēmu un tā vietā, lai pasaule kritizētu viņu, tas ir veids, kā tai strādāt kopā ar viņu, ar viņa valdību. Ir svarīgi, ka, ja cilvēki dodas uz Āfriku un cenšas palīdzēt, viņi vienkārši neaizbrauc uz turieni un tad aizbrauc pēc dažiem gadiem prom. Tam jābūt pastāvīgi. Bet es domāju, ka biznesa vadītāji var izmantot savas uzņēmēja iemaņas un palīdzēt valdībām skatīties uz lietām nedaudz citādāk. Piemēram, mēs būvējam klīnikas Āfrikā, kur mēs par brīvu dosim antiretrovirālās zāles, par brīvu dosim ārstniecības līdzekļus tuberkulozei un malārijas ārstniecības līdzekļus. Bet mēs arī cenšamies padarīt tās par patstāvīgām klīnikām, lai cilvēki maksātu par dažādiem citiem aspektiem.

KA: Daudzi ciniķi saka par jums vai par Bilu Geitsu, vai vienalga par ko, ka šī ir patiešām eksistence -- to gandrīz vada kaut kāda veida vēlme, zināt, lai viss būtu kārtībā, lai izvairītos no vainas apziņas, un ka tā nav patiess filantropisks instinkts. Ko jūs viņiem teiktu?

RB: Es domāju, ka visi -- cilvēki dara lietas dažādu iemeslu dēļ un es domāju, ka, zināt, kad es būšu uz nāves gultas, es gribētu just, ka esmu veicis kādas izmaiņas citu cilvēku dzīvēs. Un tā varētu būt patmīlīga lieta, bet tas ir veids, kādā esmu ticis audzināts. Es domāju, ka esmu tādā stāvoklī, lai radikāli mainītu citu cilvēku dzīves uz labo pusi, tāpēc man tā arī jādara.

KA: Cik jums gadu?

RB: Man ir 56 gadi.

KA: Psihologs Ēriks Ēriksons saka, ka, kā es viņu saprotu, un es esmu pilnīgs amatieris, viņš saka, ka cilvēkus, kuriem ir 30, 40 gadi, vada vēlme augt, un tur arī viņi saņem savu piepildījumu, cilvēki, kuriem ir 50, 60 gadi, vairāk cenšas iegūt gudrību un viņi meklē mantojumu. Šķiet, ka jūs vēl joprojām esat nedaudz augšanas fāzē, jūs vēl arvien izgudrojat šos neticamos jaunos plānus. Cik daudz jūs domājat par mantojumu, un kādu jūs vēlētos redzēt savu mantojumu?

RB: Es nešķiet, ka domāju daudz par mantojumu. Man patiktu -- zināt, mana vecmāmiņa nodzīvoja līdz 101 gada vecumam, tā nu, par laimi, man vēl ir 30 līdz 40 gadi, ko dzīvot. Nē, es tikai vēlos dzīvot dzīvi visā tās pilnībā. Zināt, ja es varu kaut ko mainīt, es ceru, ka esmu spējīgs kaut ko mainīt. Un es domāju, ka viena no pozitīvajām lietām šobrīd ir, ka jums ir Sergejs un Lerijs no Google, piemēram, kuri ir labi draugi. Un, paldies Dievam, jums ir divi cilvēki, kuriem patiešām rūp pasaule, un viņi ir tik turīgi. Ja viņi būtu tik turīgi un viņiem nerūpētu pasaule, tas būtu ļoti satraucoši. Un zināt, viņi pasaulē daudz ko mainīs. Un es domāju, ka tas ir svarīgi, ka cilvēki šādā stāvoklī kaut ko maina.

KA: Labi, Ričard, kad es sāku darboties biznesā, es neko par to nezināju, un es arī biju sava veida -- es domāju, ka biznesa cilvēkiem ir jābūt nežēlīgiem, un ka tas bija vienīgais veids, kā gūt panākumus. Un jūs patiešām iedvesmojāt mani. Es uz jums skatījos, es domāju, "viņš to ir izdarījis", varbūt ir cits veids. Es gribētu jums pateikties par iedvesmošanu un par ierašanos šodien TED. Paldies. Liels paldies jums. (Aplausi)