Rebeka Makinona: Atgūsim Internetu!

Es sākšu ar Džordža Orvela iedvesmotu reklāmu, kuru, 1984. gadā laida gaisā Apple.

(Video) Lielais Brālis: Mēs esam viena tauta ar vienu gribu, vieniem nodomiem un vienu mērķi. Lai mūsu ienaidnieki paši sevi aizrunā līdz nāvei, mēs viņus sakausim ar viņu pašu apjukumu. Mēs gūsim virsroku. Stāstītājs: 24. janvārī Apple Computer pieteiks Macintosh. Jūs redzēsit, kādēļ 1984. gads nebūs kā „1984. gads”.

Rebeka Makinona: Šī video pametvēstījums rezonē cilvēkos pat šodien. Inovatīvos uzņēmumos radīta tehnoloģija mūs visus atbrīvos. Pārlecam vairāk kā divas desmitgades uz priekšu: Apple Ķīnā palaiž iPhone un pēc Ķīnas valdības pieprasījuma Ķīnas aplikāciju veikalā tiek cenzēta Dalailamas aplikācija līdz ar vairākām citām, politiski jutīgām aplikācijām. Arī amerikāņu politiskā karikatūrista Marka Fiores izveidotā satīriskā aplikācija ASV tika cenzēta, jo dažiem Apple darbiniekiem šķita, ka dažām grupām tā varētu būt aizvainojoša. Viņa aplikācija netika atjaunota līdz brīdim, kad viņš ieguva Pulicera prēmiju. Vācu laikrakstam „Stern” nācās pakļauties aplikācijas cenzūrai jo Apple auklītes to uzskatīja nedaudz par rasistisku tās lietotājiem neskatoties uz faktu, ka pašu laikrakstu var pārdot bez ierobežojumiem visā Vācijā. Vēl strīdīgāks un nesenāks ir gadījums kad Apple cenzēja Palestīnas protestētāju aplikāciju pēc tam kad Izraēlas valdība pauda bažas, ka aplikāciju var izmantot vardarbīgu uzbrukumu organizēšanā.

Lūk, kas par lietu. Mēs esam situācijā, kur privāti uzņēmumi nereti ar cenzūru izrīkojas samērā patvaļīgi un bieži, savos ierobežojumos ir stīvāki kā brīvās runas konstitucionālie standarti, pie kuriem demokrātijā esam pieraduši. Vai tie pakļaujas autoritāru režīmu cenzūras prasībām, kuras neatbilst pārvaldīto cilvēku gribai. Vai tās izpilda valdību, kurām nav tiesiskas varas, pieprasījumus un aicinājums pār daudziem vai vairumu lietotāju un skatītāju, kuri attiecīgo apšaubīto saturu patērēs.

Lūk, situācija. Pasaulē pirms Interneta mūsu fizisko brīvību suverenitāti, vai tās trūkumu, gandrīz pilnībā kontrolēja valstis. Taču nu mums digitālajā vidē ir jauns slānis ar privāto suverenitāti. Viņu lēmumi par programmēšanu, tehniku, dizainu un pakalpojumu nosacījumiem visi darbojas kā sava veida likumi, kas nosaka, ko varam vai nevaram darīt savās digitālajās dzīvēs. Šīs suverenitātes, globāli savā starpā dažādos veidos konfliktējot un saistoties, var ļoti aizraujošos veidos izaicināt valstu suverenitāti, taču reizēm tās arī var to stiprināt un paplašināt, laikā, kad kontrole pār to, ko cilvēki var un nevar darīt ar informāciju vairāk kā jebkad fiziskajā pasaulē nosaka varas realizāciju. Pat brīvās pasaules vadītājam vajag mazliet palīdzības no Feisbukistānas sultāna, ja viņš nākamgad vēlās tikt pārvēlēts.

Šīs platformas noteikti bija ļoti noderīgas aktīvistiem Tunīsijā un Ēģiptē vēl pagājušajā pavasarī. Kā teica Vails Gonims, Google vadīgājs Ēģiptē pa dienu un slepenais Facebook aktīvists pa nakti, reiz slaveni teica CNN pēc Mubaraka atkāpšanās no amata: „Ja vēlaties atbrīvot sabiedrību, dodiet viņiem Internetu.” Taču gāzt valdību ir viena lieta, izveidot stabilu demokrātiju ir nedaudz sarežģītāk. Kreisajā pusē ir fotogrāfija, ko uzņēma ēģiptiešu aktīvists, kurš bija viens no iebrucējiem Ēģiptes drosības dienesta birojos martā. Vairāki aģenti sadriskāja cik vien daudz dokumentus spēja un atstāja tos kaudzēs. Taču daži no dokumentiem palika neskarti, un aktīvisti, vismaz daži no tiem, atrada savus izsekošanas dosjē, kuri bija pilni ar viņu e-pastu sarakšu norakstiem, tālruņa īsziņām, pat Skype sarunām. Viens aktīvists pat atrada līgumu ar rietumu uzņēmumu, kas pārdeva novērošanas tehnoloģiju Ēģiptes drošības dienestiem. Ēģiptiešu aktīvisti pieņem, ka šīs novērošanas tehnoloģijas vēl joprojām izmanto pagaidu varas, kas pārvalda Ēģiptes saziņas tīklus.

Tunisijā cenzūra sāka atgriezties jau maijā. Ne tuvu tik plaši kā prezidenta Ben Ali valdīšanas laikā. Aplūkojiet šo bloķēto mājas lapu, tajā var nonākt, cenšoties sasniegt dažas Facebook lapas un citas tīmekļa lapas, kuras, pēc pagaidu varas domām, var veicināt vardarbību. Izrādot savu protestu, blogotājs Slims Amamu, kurš Bena Ali valdīšanas laikā bija ieslodzīts, bet pēc tam darbojās pagaidu valdībā pēc revolūcijas, atkāpās no amata. Tunisijā ir bieži diskutēts par to, kā risināt šāda veida problēmas.

Tviterī bija vairāki cilvēki, kas atbalsta revolūciju, bet teica: „Patiesībā, mēs vēlamies demokrātiju un brīvību izpausties, taču dažas runas ir jātur grožos, jo tās ir pārāk vardabīgas un demokrātiju var destabilizēt.” Taču kā lai izlemj, kurš tiks pilnvarots šādus lēmumus pieņemt un kā pārliecināties, ka viņi šo varu neizmanto ļaunprātīgi? Kā teica Riadhs Gerfali, Tunisijas digitālā aktīvisma veterāns, runājot par šo starpgadījumu, „Iepriekš viss bija vienkārši: labie vienā pusē un sliktie otrā. Tagad viss ir smalkāk.” Laipni lūgti demokrātijā, mūsu draugi no Tinisijas un Ēģiptes.

Realitāte ir, ka pat mūsdienu demokrātiskajās sabiedrībās mums nav labas atbildes uz to, kā līdzsvarot vajadzību pēc drošības un likuma ieviešanas no vienas puses un pilsonisko brīvību aizsardzību, un brīvo runu no otras mūsu digitālajos tīklos. Pat Amerikā, lai ko jūs domātu par Džulianu Asanžu, pat cilvēki, kuri nav viņa lielākie atbalstītāji, ļoti uztraucās par veidiem, kā ASV valdība un daži uzņēmumi attiecas pret Wikileaks. Amazon pārtrauca Wikileaks mājaslapas uzturēšanu pēc tam, kad ASV senators Džo Lībermans saņēma sūdzību, neskatoties uz to, ka Wikileaks nebija nedz apsūdzēti, nedz kur nu vēl notiesāti par kādu noziegumu.

Mēs pieņemam, ka Internets ir tehnoloģija robežu graušanai. Šī karte parāda sociālo tīklu izplatību pasaulē, un Facebook ir iekarojis lielu daļu, kas ir vai nu labi vai slikti, atkarība no tā, kā jums patīk Facebook darbības veids. Taču dažos digitālās vides reģionos robežas paliek nesagrautas. Brazīlijā un Japānā tas ir unikāli kulturālu un valodisku iemeslu dēļ. Taču, ja paskatāmies uz Ķīnu, Vjetnamu un dažām pēcpadomju valstīm, tur notiekošais ir vairāk satraucošs. Ir situācija, kurā attiecības starp valsti un vietējiem sociālo tīklu uzņēmumiem rada situāciju, kur faktiski, šo platformu iespējamais potenciāls tiek ierobežots, attiecību dēļ, kādas pastāv starp uzņēmumiem un valsti.

Ķīnā ir „lielais ugunsmūris”, kā tas kļuvis pazīstams, kurš bloķē Facebook, Twitter, un nu arī Google+ un daudzas citas aizokeāna tīmekļa lapas. Daļēji tas tiek darīts ar rietumu tehnoloģiju palīdzību Taču tā ir tikai puse stāsta. Atlikusī daļa ir prasības, ko Ķīnas valdība uzliek visiem uzņēmumiem, kas darbojas Ķīnas Internetā, zināmas kā pašdisciplīnas sistēma. Vienkārši runājot, tas nozīmē cenzūru un uzraudzību pār tā lietotājiem. Lūk, ceremonija, kuru es pat 2009. gadā apmeklēju, kur Ķīnas interneta sabiedrība pasniedza balvas 20 Ķīnas uzņēmumiem, kuri vislabāk izpildīja pašdisciplīnas prasības, tas ir, kontrolēja savu saturu. Robins Lī, „Baidu”, Ķīnas populārākā meklētāja, galvenais izpilddirektors bija viens no balvas saņēmējiem.

Krievijā, viņi parasti nebloķē Internetu un necenzē tīmekļa lapas. Taču šī mājas lapa, ar nosaukumu, Rospil, kas vērsta uz korupcijas novēršanu. Agrāk, šajā gadā, bija satraucošs starpgadījums, kur cilvēki, kas bija tai ziedojuši naudu caur maksājumu sistēmu ar nosaukumu Yandex Money, pēkšņi saņēma draudīgus zvanus no nacionālistu partijas biedriem, kuri piekļuva informācijai par Rospil mecenātiem, izmantojot sakarus drošības dienestos, kuri savukārt kaut kā tika pie šīs informācijas caur cilvēkiem no Yandex Money. Tam ir stindzinoša ietekme uz cilvēku spēju izmantot Internetu, lai sauktu valdību pie atbildības. Mūsdienu pasaulē ir situācija, kur arvien vairāk valstīs attiecības starp pilsoņiem un valdībām tiek vadītas ar Interneta starpniecību, ko savukārt veido privāti piederoši un darbināti uzņēmumi.

Svarīgais jautājums, manuprāt, nav debate par to vai Internets vairāk palīdzēs labajiem nekā sliktajiem. Protams, tas pilnvaros to, kas ir visprasmīgākais šādas tehnoloģijas izmantošanā un vislabāk saprot Internetu, salīdzinājumā ar viņa ienaidnieku. Neatliekamākais jautājums, kas šodien jāuzdod, ir kā panākt, lai Internets attīstās, koncentrējoties uz pilsoņiem. Domāju, jūs visi piekritīsit, ka valdības vienīgais pareizais mērķis ir kalpot tās pilsoņiem un es apgalvotu, ka vienīgais pareizais tehnoloģijas mērķis ir uzlabot mūsu dzīves, nevis ar mums manipulēt vai mūs paverdzināt.

Tātad jautājums ir, mēs zinām kā saukt pie atbildības valdību. Mēs ne vienmēr to izdaram gana labi, taču mums ir priekšstats par politiskajiem un institucionālajiem modeļiem, kuri to var panākt. Kā, lai pie atbildības sauc digitālās vides valdniekus, kuriem būtu jāstrādā sabiedrības interesēs, ja vairums izpilddirektoru apgalvo, ka viņu galvenais pienākums ir palielināt akcionāru peļņu?

Arī valdības regulējumi nereti nav diez ko izpalīdzīgi. Francijā, piemēram, prezidents Sarkozī Interneta uzņēmumu izpilddirektoriem saka: „Mēs esam vienīgie likumīgie sabiedrības interešu pārstāvji.” Taču tad viņš ņem un aizstāv likumus kā bēdīgi slaveno „trīs brīdinājumu” likumu, kas tās pilsoņiem, kuri dalās ar failiem, atslēdz Internetu. Tas tika nosodīts no ANO preses sekretāra par izpausmes brīvību kā neproporcionāls pārkāpums pret pilsoņu tiesībām sazināties un ir licis pilsoniskajām sabiedrībām apšaubīt vai daži politiskie pārstāvji ir vairāk ieinteresēti uzturēt izklaides nozares intereses, nekā aizsargāt savu pilsoņu tiesības. Šeit, Lielbritānijā, arī ir bažas par „Digitālās ekonomikas aktu”, kurš pilsoņu uzraudzībā uzliek lielāku nastu uz privātiem starpniekiem.

Tādēļ mums ir jāatzīst, ka, ja nākotnē vēlamies uz pilsoņiem centrētu Internetu, mums vajadzīga plašāka un ilgstspējīgāka brīvā Interneta kustība. Kā ne kā, gruntsūdens piesārņošanas pārstāšana uzņēmumiem nebija brīva izvēle, tāpat arī kā desmitgadnieku nenodarbināšana, ne jau vadītāji kādudien ņēma un nolēma, ka tā nedarīt būtu pareizāk. Tas bija desmitgažu pastāvoša aktīvisma rezultāts, akcionāru propaganda un patērētāju propaganda. Līdzīgi, valdības neievieš saprātīgus vides un nodarbinātības likumus tikai, tādēļ, ka politiķiem tas ienāk prātā. Tikai ilga un pastāvīga politiskā aktīvisma rezultātā varam tikt pie pareizajiem noteikumiem, un pareizās korporāciju uzvedības. Tāda pati pieeja mums vajadzīga attiecībā uz Internetu.

Mums būs vajadzīga arī politiska inovācija. Pirms aptuveni astoņiem simtiem gadu, Anglijas baroni nolēma, ka Dievišķā karaļa vara vairs tik labi nestrādā, un viņi lika Karalim Džonam parakstīt Lielās brīvības hartu, kurā atzina, ka pat karaļiem, kam iepriekš bija neierobežota vara, būs jāpieturas pie dažiem pamatnoteikumiem. Tas uzsāka ciklu ar mūsu tā saukto politisku inovāciju, kas noveda pie idejas par pārvaldīto piekrišanu, kuru pirmo reizi ieviesa radikāli revolucionārā valdība okeāna otrā pusē — ASV. Nu mums jāizdomā, kā uzbūvēt tīklos pārvaldīto piekrišanu.

Un kā tas izskatītos? Pagaidām mēs vēl nezinām. Taču tam būs vajadzīga inovācija ne tikai politikas virzienā, vai ģeopolitikā, bet tam būs jāietver arī jautājumi par biznesa vadību, investoru uzvedību, patērētāju izvēli un pat programmatūras izveidi un projektēšanu. Katram no mums ir būtiska loma, ko spēlēt šādas pasaules būvēšanā, kurā valdība un tehnoloģija kalpo pasaules cilvēkiem un nevis otrādi.

Liels paldies.

(Aplausi)