Ramona Pīrsone: Negaidīta izdziedēšanās vieta

Es patiesībā jums pastāstīšu ko tādu, par ko neesmu runājusi, iespējams, vairāk kā 10 gadus. Pacietieties, kamēr vedīšu jūs cauri šim ceļojumam. Kad es biju 22 gadus veca, atnācu mājās no darba, uzliku kaklasiksnu savam sunim, un devos savā ierastajā skrējienā. Man nebija ne jausmas, ka tajā brīdī mana dzīve mainīsies uz visiem laikiem. Kamēr es gatavoju savu suni skrējienam, kāds vīrietis bārā beidza dzert, paņēma savas mašīnas atslēgas, iekāpa mašīnā un devās uz dienvidiem, vai vienalga uz kurieni. Es skrēju pāri ielai, un vienīgā lieta, ko es faktiski atceros, ir sajūta, it kā granāta man ietriektos galvā. Un es atceros noliekam savas rokas uz zemes un jūtot, ka manas dzīvības asinis man iztek no kakla un manas mutes.

Notika tas, ka viņš brauca pie sarkanās gaismas un notrieca mani un manu suni. Suns pakļuva zem automašīnas. Es izlidoju mašīnas priekšā, un tad tā pārbrauca man pāri kājām. Mana kreisā kāja iesprūda ritenī -- tā sagriezās. Mašīnas buferis trāpīja man pa rīkli, atplēšot to vaļā. Rezultātā no trieciena es guvu krūškurvja traumu. Aiz tavas sirds ir aorta. Tā ir lielākā artērija, un tā bija pārrauta, tāpēc asinis burbuļoja ārā no manas mutes. Tās putoja, un ar mani notika šausmīgas lietas. Es nesapratu, kas notiek, bet iejaucās svešinieki, centās likt manai sirdij iet, sisties. Es saku "iet", jo tā trīsuļoja un viņi centās tai atkal iedvest dzīvību. Kāds bija gudrs un ielika Bic pildspalvu manā kaklā, lai atvērtu manu elpvadu, lai tajā varētu iekļūt gaiss. Un mana plauša sabruka, tāpēc kāds mani atgrieza vaļā un ielika tur spraudīti, lai apturētu katastrofisko notikumu. Kaut kā es nokļuvu slimnīcā. Es biju ievīstīta ledū, un tad galu galā ievadīta zāļu izraisītā komā.

Pēc 18 mēnešiem es pamodos. Es biju akla, nevarēju parunāt, un nevarēju pastaigāt. Es svēru 64 mārciņas. Slimnīcai nebija ne jausmas, ko darīt ar tādiem cilvēkiem. Un viņi sāka mani saukt par Gomeru. Tas ir cits stāsts, kuru es pat nesākšu. Man tika veiktas tik daudzas operācijas, lai saliktu atpakaļ kopā manu kaklu, pāris reizes lai atjaunotu manu sirdi. Dažas lietas izdevās, dažas nē. Manī tika ievietots daudz titāna, kauli no līķiem, lai manas pēdas kustētos pareizi. Un beigās es biju ar plastmasas degunu, porcelāna zobiem un dažādām citām lietām. Bet beidzot es atkal sāku izskatīties pēc cilvēka. Taču reizēm ir grūti runāt par šīm lietām, tāpēc pacietiet mani. Man tika veiktas vairāk kā 50 operācijas. Bet kurš gan skaita?

Tā nu galu galā slimnīca izlēma, ka man jādodas prom. Viņiem vajadzēja atbrīvot vietu kādam citam, kas, kā viņi domāja, varētu atlabt no tā, kas viņam bija. Ikviens zaudēja ticību, ka es varētu atveseļoties. Viņi būtībā pielika pie sienas karti, meta šautriņu, un tās mērķis bija veco ļaužu pansionāts šeit, Kolorādo. Un es zinu, ka jūs visi kasāt savu galvu: "Veco ļaužu pansionāts? Ko gan tu tur darīsi?" Bet ja jūs padomājat par visām spējām un talantiem, kas šobrīd atrodas šajā telpā, tad tā tas ir arī veco ļaužu pansionātā. Tur bija visas šīs spējas un talanti, kas bija šiem senioriem. Viena priekšrocība, kas viņiem ir pār vairumu no jums, ir gudrība, jo viņiem bijusi gara dzīve. Un tajā dzīves brīdī man bija vajadzīga šī gudrība.

Bet iedomājieties, kā viņi jutās, kad es parādījos uz viņu durvju sliekšņa? Tajā brīdī es biju pieņēmusies svarā par 4 mārciņām, un es svēru 68 mārciņas. Es biju plikpauraina. Es valkāju slimnīcas apavus. Un kāds man ziedoja tenisa kurpes. Vienā rokā man bija balta nūja, bet otrā rokā - soma pilna ar medicīnisko vēsturi. Un vecie cilvēki saprata, ka viņiem jānotur ārkārtas sapulce. (Smiekli) Viņi atkāpās un skatījās viens uz otru, un viņi it kā sacīja, "Labi, kādas spējas mums, kas ir šai telpā, piemīt? Šim bērnam vajag daudz darba."

Galu galā viņi sāka saskaņot savus talantus un spējas ar visām manām vajadzībām. Bet viena no pirmajām lietām, kas viņiem bija jāizdara, bija jānovērtē, kas man steidzami vajadzīgs . Man bija jāsaprot, kā ēst kā normālam cilvēkam, jo līdz tam brīdim es ēdu caur caurulīti kaklā un caur savām vēnām. Man bija jāmēģina atkal censties ēst normāli. Un viņi visam šim procesam gāja cauri. Un tad viņiem bija jāsaprot: "Viņai vajag mēbeles. Viņa guļ šī dzīvokļa stūrī." Viņi gāja pie saviem skapīšiem un visi atnesa savas liekās lietas, viņi iedeva man katlus un pannas, segas, visu. Un nākamā lieta, ko man vajadzēja, bija pārvērtības. Tad nu projām bija zaļie traipi un to vietā nāca poliestera un augu attēli. (Smiekli) Mēs nerunāsim par matu sakārtojumiem, ko viņi centās man piespiedu kārtā izveidot, kad mani mati atauga. Bet es pateicu "nē" ziliem matiem.

(Smiekli)

Beigu beigās notika tā, ka viņi izdomāja, ka man vajag mācīties runāt. Tu nevari būt neatkarīgs cilvēks, ja esi akls un neproti runāt. Viņi izsprieda, ka nespēja redzēt ir viena lieta, bet viņiem vajadzēja likt man runāt. Kamēr Sallija, biroja vadītāja, pa dienu mācīja mani runāt, tas ir grūti, jo, kad tu esi bērns, tu uztver lietas kā pašsaprotamas. Tu neapzināti mācies lietas. Bet manā gadījumā, es biju pieaugusi un tas bija apkaunojoši, un man bija jāmācās, kā saskaņot manu jauno rīkli ar manu mēli un manus jaunos zobus ar lūpām, un ieelpot gaisu un pateikt vārdu. Es uzvedos kā divgadīgs bērns un atteicos darboties.

Bet cilvēkiem bija labāka doma. Viņi man šo procesu gribēja padarīt jautru. Viņi mācīja man lamuvārdu "Scrabble" naktī, (Smiekli) un tad, slepenībā, kā lādēties kā jūrniekam. Es to vienkārši atstāšu jūsu iztēlei, kādi bija mani pirmie vārdi, kad Sallija beidzot pacēla manu pašapziņu.

(Smiekli)

Es devos tālāk. Bijusī skolotāja, kurai bija Alcheimera slimība, uzņēmās uzdevumu iemācīt man rakstīt. Liekvārdība patiesībā nāca man par labu. Mēs devāmies tālāk. (Smiekli) Viena no svarīgākajām lietām man bija mācīšanās atkal šķērsot ielu kā aklam cilvēkam. Aizveriet acis. Tagad iedomājieties, ka jums jāšķērso iela. Jūs nezināt, cik tālu šī iela ir, un jūs nezināt, vai ejat taisni, un jūs dzirdat mašīnas džinkstam aizmugurē un priekšā, un jūs piedzīvojāt briesmīgu negadījumu, kas jūs noveda šajā situācijā. Bija divi šķēršļi, kam man bija jātiek cauri. Viens bija pēctraumatiskā stresa sindroms. Un katru reizi, kad es tuvojos stūrim vai ietves malai, es kritu panikā. Un otrs bija cenšanās saprast, kā šķērsot ielu.

Viens no vecajiem cilvēkiem pienāca pie manis, un viņa piestūma mani pie stūra un teica, "Kad tu domā, ka ir laiks iet, vienkārši izbāz nūju uz ielas. Ja to salauž, nešķērso ielu." (Smiekli) Diezgan loģiski. Taču pēc trešās nūjas, kas aizdžinkstēja pār ceļu, viņi saprata, ka viņiem jāsavāc līdzekļi, un viņi piesaistīja līdzekļus, lai es varētu doties uz Braila institūtu un iegūt prasmes būt aklam cilvēkam, un arī saņemt suni pavadoni, kas mainīja manu dzīvi. Es biju spējīga atgriezties koledžā, pateicoties vecajiem cilvēkiem, kas manī ieguldīja, un arī sunim pavadonim, un prasmju komplektam, ko es ieguvu.

Pēc 10 gadiem es atguvu redzi. Bez burvestībām. Man tika veiktas 3 operācijas, un viena no tām bija eksperimentāla. Tā patiesībā bija robotiskā ķirurģija. Viņi aiz manas acs izoperēja hematomu. Lielākā pārmaiņa man bija, ka pasaule turpināja attīstīties, ka bija jaunatklājumi un visādu veidu jaunas lietas -- mobilie tālruņi, portatīvie datori, visas šīs lietas, ko nekad iepriekš nebiju redzējusi. Kā aklam cilvēkam jūsu vizuālā atmiņa izzūd, to aizvieto jūsu sajūtas par lietām, un tas, kā lietas skan, un kā lietas smaržo.

Kādu dienu es biju savā istabā un redzēju šo lietu sēžam istabā, un es nodomāju, ka tas ir briesmonis. Es apgāju tai apkārt. Un teicu, "Es vienkārši tai pieskaršos." Un es tai pieskāros, un turpināju, "Ak, mans Dievs, tas ir veļas grozs." (Smiekli) Viss ir citādāks, kad esi redzīgs, jo tu to uztver kā pašu par sevi saprotamu. Bet kad esi akls, tev ir taustes atmiņa lietām.

Lielākā pārmaiņa bija skatīšanās lejā uz savām rokām un redzēšana, ka esmu zaudējusi 10 gadus no savas dzīves. Man šķita, ka laiks kāda iemesla dēļ nebija gājis uz priekšu, un gāja uz priekšu tikai ģimenei un draugiem. Bet kad es paskatījos lejā, es sapratu, ka arī man tas ir gājis uz priekšu, un ka man vajag tam tikt līdzi, un es to sāku darīt. Kad notika negadījums ar mani, nebija tādu vārdu kā pūļa sadarbība un radikālā sadarbība. Bet koncepts piepildījās -- cilvēki sadarbojās ar citiem cilvēkiem, lai mani pārbūvētu; cilvēki sadarbojās ar citiem cilvēkiem, lai mani no jauna iemācītu. Es te šodien nestāvētu, ja nebūtu bijusi šī ekstrēmā radikālā sadarbība.

Liels paldies Jums.

(Aplausi)