Pols Blūms: Baudas avoti

Šodien es runāšu par ikdienas dzīves baudām. Taču vēlos sākt ar stāstu par neparastu un šausmīgu cilvēku. Šis ir Hermanis Gērings. Gērings bija Hitlera labā roka 2. Pasaules karā, viņa nozīmētais pēctecis. Tāpat kā Hitlers, arī Gērings sevi iedomājās par mākslas kolekcionāru. Viņš devās cauri Eiropai, 2. Pasaules kara laikā, zogot, izspiežot un šad tad nopērkot dažādas gleznas savai kolekcijai. Viņš patiešām vēlējās kādu Vermēra darbs. Hitleram bija divi Vermēra darbi, bet viņam nebija neviena. Tā nu viņš beidzot atrada mākslas darbu uzpircēju, holandiešu mākslas darbu uzpircēju Hanu van Mēgerenu, kurš pārdeva viņam brīnišķīgu Vermēra darbu par cenu, kāda tagad būtu 10 miljoni dolāru. Tas bija viņa visu laiku mīļākais mākslas darbs.

2. Pasaules karš beidzās, un Gērings tika sagūstīts, tiesāts Nirnbergā un galu galā notiesāts uz nāvi. Tad sabiedrotie spēki pārskatīja viņa kolekcijas, un atrada gleznas, un devās meklēt cilvēkus, kas viņam tās pārdeva. Vienubrīd Nīderlandes policija ieradās Amsterdamā un apcietināja Van Mēgerenu. Van Mēgerens tika apsūdzēts par nodevību, kura pati par sevi ir sodāma ar nāvi. Pēc sešām cietumā pavadītām nedēļām Van Mēgerens atzinās. Taču viņš neatzinās nodevībā. Viņš teica: „Es nepārdevu lielisku meistardarbu tam nacistam. Es to uzgleznoju pats, es esmu viltotājs.” Neviens viņam neticēja. Viņš teica: „Es to pierādīšu. Atnesiet man audeklu un krāsas, un es uzgleznošu Vermēra gleznu daudz labāk par to, ko pārdevu tam pretīgajam nacistam. Man arī vajadzīgs alkohols un morfijs, jo tikai tā es varu strādāt.” (Smiekli) Tā nu viņi visu atnesa. Viņš uzgleznoja skaistu Vermēra gleznu. Apsūdzību nodevībā atcēla. Viņš saņēma mazāku apsūdzību par viltošanu, izcieta gada cietumsodu un mira kā nīderlandiešu varonis. Ir daudz kas vairāk, ko teikt par Van Mēgerenu, taču nu es vēlos pievērsties Gēringam, kurš šajā attēlā redzams, tiekot pratinātam Nirnbergā.

Gērings katrā ziņā bija briesmīgs cilvēks. Pat kā nacists viņš bija briesmīgs cilvēks. Viņa amerikāņu pratinātāji aprakstīja viņu kā draudzīgu psihopātu. Taču jūs varētu just līdzjūtību par viņa reakciju, kad viņam pateica, ka viņa mīļākā glezna īstenībā bija viltojums. Saskaņā ar viņa biogrāfu: „Viņš izskatījās, it kā pirmo reizi būtu atklājis, ka pasaulē ir ļaunums.” (Smiekli) Drīz pēc tam viņš izdarīja pašnāvību. Galu galā viņš tika atklājis, ka glezna, kura, viņaprāt, bija šāda, īstenībā bija šāda. Tā izskatījās tāpat, taču tai bija citāda izcelsme, tas bija cits mākslas darbs.

Tas nebija tikai viņš, kurš bija šokā. Van Mēgerenam tiekot tiesātam, viņš nespēja beigt runāt. Viņš lielījās par visiem lieliskajiem meistardarbiem, ko viņš pats tika uzgleznojis, bet kurus piedēvēja citiem māksliniekiem. Piemēram, „Vakariņas Emmausā”, kura tika uzskatīta par Vermēra lieliskāko meistardarbu, viņa labāko darbu, cilvēki ieradās no visas pasaules, lai to redzētu, tas īstenībā bija viltojums. Tā nebija tā glezna, bet šī glezna. To atklājot, glezna zaudēja visu savu vērtību un tika izņemta no muzeja.

Kāpēc tam ir nozīmei? Jūs, psihologi, kāpēc izcelsmei ir tik liela nozīme? Kāpēc mēs tik ļoti atsaucamies uz savām zināšanām par to, no kurienes kaut kas nāk? Uz to ir atbilde, ko sniegtu daudzi cilvēki. Daudzi sociologi kā Veblēns un Volfe iebilstu, ka iemesls, kāpēc mēs uztveram izcelsmi tik nopietni, ir tas, ka mēs esam snobi, jo mēs esam koncentrējušies uz sabiedrisko stāvokli. Starp daudzām lietām, ja vēlaties izrādīt to, cik esat bagāts, cik esat ietekmīgs, vienmēr labāk būt oriģināla nevis viltojuma īpašniekam, jo vienmēr oriģinālu būs mazāk nekā viltojumu. Es nešaubos, ka tam ir nozīme, bet es vēlos jūs šodien pārliecināt, ka notiek arī kas cits. Es vēlos jūs pārliecināt, ka cilvēki ir zināmā mērā dzimuši esencālisti. Es ar to domāju, ka mēs nereaģējam uz lietām tā, kā tās redzam, vai jūtam, vai dzirdam tās. Visbiežāk mūsu atbilde ir atkarīga no mūsu pārliecības par to, kas tās īstenībā ir, no kurienes tās nāk, no kā tās taisītas, kāda ir to apslēptā daba. Es vēlos teikt, ka tā ir patiesība, ne tikai tas, kā mēs domājam par lietām, bet kā mēs reaģējam uz lietām.

Tā nu es vēlos pateikt, ka bauda ir dziļa un to, ka tā nav patiesība tikai par augstāka līmeņa baudām kā māksla, bet pat šķietami vienkāršās baudas ietekmē mūsu pārliecība par apslēptu būtību. Paņemsim ēdienu. Vai jūs to ēstu? Laba atbilde ir: „Atkarībā no tā, kas tas ir.” Daži no jums to ēstu, ja tā ir cūkgaļa, bet nav liellopu gaļa. Daži no jums to ēstu, ja tā ir liellopu gaļa, bet ne cūkgaļa. Maz no jums to ēstu, ja tā ir žurka vai cilvēks. Daži no jums to ēstu tikai tad, ja tas ir dīvainas krāsas tofu gabaliņš. Tas nav tik pārsteidzoši.

Daudz interesantāk ir tas, ka kā tas jums garšo būs kritiski atkarīgs no tā, ko, jūsuprāt, ēdat. Viena šāda demonstrācija tika veikta ar maziem bērniem. Kā piespiest bērnu ne tikai ēst burkānus un dzert pienu, bet gūt lielāku baudu no burkānu ēšanas un piena dzeršanas, domāt, ka tie garšo labāk? Tas ir vienkārši, pasakot, ka tie ir no McDonald's. Viņi tic, ka McDonald's ēdiens ir garšīgāks, un tas noved pie tā, ka viņiem tas šķiet garšīgāks.

Kā piedabūt pieaugušos tiešām izbaudīt vīnu? Tas ir ļoti vienkārši: ielejiet to no dārgas pudeles. Ir dučiem, iespējams, pat simtiem pētījumu, kas parāda, ka, ticot, ka dzerat ko dārgu, tas jums garšo labāk. Tas nesen tika veikts no neirozinātnes viedokļa. Viņi iedabūja cilvēkus magnētiskās rezonanses skenerī, un kamēr viņi tur gulēja, pa caurulīti viņi dabūja nelieliem malkiem dzert vīnu. Viņu priekšā uz ekrāna bija informācija par vīnu. Ikviens, protams, dzēra tieši to pašu vīnu. Taču ja ticat, ka dzerat dārgu vīnu, smadzeņu daļas, kas ir saistītas ar baudu un atalgojumu, izgaismojas kā Ziemassvētku eglīte. Jums tas ne tikai šķiet daudz patīkamāks, jūs patiešām to izjūtat citādāk.

Paņemsim seksu. Šie ir stimuli, kurus esmu izmantojis dažos no saviem eksperimentiem. Cilvēkiem parādot šos attēlus, viņi teiks, ka tie ir diezgan valdzinoši cilvēki. Taču par cik valdzinošiem jūs viņus uzskatāt, cik seksuāli vai romantiski esat aizkustināti, ir kritiski atkarīgs no tā, uz ko, jūsuprāt, skatāties. Jūs, iespējams, domājat, ka attēlā pa kreisi ir vīrietis, bet pa labi ir sieviete. Ja šī pārliecība izrādās nepareiza, tas visu mainīs. (Smiekli) Tas mainīsies, ja viņi izrādīsies daudz jaunāki vai daudz vecāki nekā jums šķiet. Tas mainīsies, ja atklāsit, ka cilvēks, uz kuru raugāties ar iekāri, īstenībā ir jūsu dēla vai meitas, mātes vai tēva apslēpta versija. Zināšana, ka kāds ir jūsu radinieks, parasti izjauc dzimumtieksmi. Iespējams, viens no iepriecinošākajiem atklājumiem baudas psiholoģijā ir, ka ir kas vairāk par ārējo izskatu, kas liek izskatīties labi. Ja jums kāds patīk, viņš jums šķiet pievilcīgāks, Tādēļ laulātie draugi laimīgās laulībās mēdz domāt, ka viņu vīrs vai sieva izskatās daudz labāk, nekā to uzskata citi.

(Smiekli)

Īpaši dramatisks piemērs nāk no neiroloģiskas slimības, ko sauc par Kapgrasa sindromu. Kapgrasa sindroms ir slimība, kad jums ir specifiska mānija. Kapgrasa sindroma cietēji tic, ka cilvēki, kurus viņi mīl vairāk par visu pasaulē, ir tikuši aizvietoti ar ideālām kopijām. Bieži Kapgrasa sindroma rezultāts ir traģisks. Cilvēki ir nogalinājuši tos, ko mīlēja, ticot, ka viņi nogalina viltvārdi. Taču ir vismaz viens gadījums, kad Kapgrasa sindromam bija laimīgas beigas. Tas notika 1931. gadā. „Pētījumos aprakstīja sievieti ar Kapgrasa sindromu, kura sūdzējās par savu slikti apveltīto un seksuāli nepilnvērtīgo mīļāko.” Tas bija pirms viņa saslima ar Kapgrasa sindromu. Pēc tam, kad viņa saslima: „Viņa priecīgi ziņoja, ka atklājusi, ka viņš pārvērties dubultniekā, kurš ir bagāts, vīrišķīgs, izskatīgs un aristokrātisks.” Protams, tas bija tas pats vīrietis, bet viņa to redzēja citādāk.

Kā trešo piemēru gribu minēt patēriņa preces. Viens iemesls, kādēļ jums kaut kas varētu patikt, ir tā lietderīgums. Kurpes jūs varat uzvilkt kājas; ar golfa nūjām varat spēlēt golfu; un košļājamās gumijas košļāšana jums neko nedod. Taču katrai no šīm trim lietām vērtība ir daudz augstāka, nekā to noderīgums, atkarībā no to pagātnes. Golfa nūjas piederēja Džonam F. Kenedijam, un tika izsolītas par trim ceturtdaļām miljona dolāru. Košļājamo gumiju bija košļājusi popzvaigzne Britnija Spīrsa, un to pārdeva par vairākiem simtiem dolāru. Īstenībā ir augošs slavenu cilvēku daļēji apsēstās pārtikas tirgus. (Smiekli) Kurpes, iespējams, ir visvērtīgākās. Balstoties uz neapstiprinātu ziņojumu, Sauda Arābijas miljonārs piedāvāja 10 miljonus dolāru par šo kurpju pāri. Pirms dažiem gadiem Irākas preses konferencē šīs kurpes tika mestas Džordžam Bušam.

(Aplausi)

Šī tieksme pēc lietām neattiecas tikai uz slavenību lietām. Ikvienam no mums, vairumam cilvēku, dzīvē ir kaut kas, kas burtiski ir neaizvietojams, tāpēc, ka tam ir vēsturiska vērtība, varbūt jūsu laulību gredzens, varbūt bērna kurpītes, ja tas pazustu, jūs to nevarētu atgūt. Jūs varētu dabūt ko tādu, kas tam līdzinātos vai būtu tāda pati sajūta, bet jūs nevarētu atgūt to pašu lietu. Kopā ar kolēģiem Džordžu Ņūmenu un Gilu Dīzendraku mēs esam apskatījuši, kāda veida faktori, kāda veida pagātne ir svarīga lietām, kas cilvēkiem patīk. Vienā no mūsu eksperimentiem mēs jautājām cilvēkiem nosaukt slavenu cilvēku, kuru viņi dievina, dzīvu cilvēku, kuru viņi dievina.

Viena atbilde bija Džordžs Klūnijs. Tad mēs viņiem jautājām, „Cik daudz jūs būtu gatavi maksāt par Džordža Klūnija džemperi?” Atbilde ir vidēja naudas summa, vairāk, nekā jūs maksātu par jaunu džemperi vai džemperi, kas piederējis kādam, kuru nedievināt. Tad mēs jautājām citām cilvēku grupām, mēs viņiem devām atšķirīgus ierobežojumus un atšķirīgus nosacījumus. Piemēram, mēs dažiem cilvēkiem pateicām, „Klau, jūs varat nopirkt džemperi, bet nevarat nevienam teikt, ka jums tas pieder, un nevarat to pārdot tālāk.” Tas samazina tā cenu, liecinot par to, ka tas ir viens iemesls, kāpēc mums tas patīk. Taču patiešam liela ietekme, ir, sakot cilvēkiem: „Klau, jūs varat to pārdot, varat ar to lielīties, bet pirms tas nonāk pie jums, tas tiks kārtīgi izmazgāts.” Tas izraisa milzīgu vērtības krišanos. Kā mana sieva teica: „Tu nomazgāji nost Klūnija utis.”

(Smiekli)

Atgriezīsimies pie mākslas. Es mīlu Šagālu. Es mīlu Šagāla darbus. Ja cilvēki vēlētos konferences beigās man ko uzdāvināt, jūs varētu man nopirkt ko no Šagāla. Taču es nevēlos reprodukciju, pat ja neredzu atšķirību. Tas nav tādēļ vai vienkārši tādēļ, ka es būtu snobs un vēlos lielīties ar to, ka man pieder oriģināls. Drīzāk tas ir tāpēc, ka vēlos kaut ko, kam ir īpaša vēsture. Mākslas darba gadījumā vēsture ir patiešam īpaša. Filozofs Deniss Datons savā brīnišķīgajā grāmatā „Mākslas instinkts” apgalvo, ka: „Mākslas darba vērtība sakņojas pieņēmumos par cilvēka sniegumu, kas ir pamatā viņa jaunradei.” Tas varētu izskaidrot atšķirību starp oriģinālu un viltojumu. Tie var izskatīties līdzīgi, bet tiem ir atšķirīga vēsture. Oriģināls parasti ir radošas darbības iznākums, bet viltojums nav. Uzskatu, ka šī pieeja var izskaidrot atšķirības cilvēku mākslinieciskajā gaumē.

Lūk, Džeksona Polloka darbs. Kuriem no klātesošajiem patīk Džeksona Polloka darbs? Labi. Kuriem tas neko neizsaka? Viņiem tas vienkārši nepatīk. Es necentīšos uzspiest to, kas ir pareizi, taču es izteikšu empīrisku apgalvojumu par cilvēku intuīciju, kas ir tāda, ka, ja jums patīk Džeksona Polloka darbs, jūs centīsities vairāk, lai cilvēki, kuriem tas nepatīk, ticētu, ka šos darbus ir grūti radīt, ka tie prasa daudz laika un enerģijas un radošo enerģiju. Es apzināti izmantoju Džeksonu Polloku kā piemēru, jo ir kāda jauna amerikāņu māksliniece, kura glezno ļoti līdzīgā stilā kā Džeksons Polloks, un viņas darbi bija daudzus desmitus tūkstošus dolāru vērti, galvenokārt tādēļ, ka viņa ir ļoti jauna māksliniece.

Šī ir Marla Olmsteda, kura vairumu savu darbu uzgleznoja triju gadu vecumā. Interesanta lieta par Marlu Olmstedu ir, ka viņas ģimene pieļāva kļūdu, pie sevis uzaicinot televīzijas programmu „60 Minutes II”, lai filmētu viņu gleznojot. Viņi ziņoja, ka viņu trenējot meitenes tēvs. Kad to pārraidīja televīzijā, viņas mākslas vērtība nokritās līdz nullei. Fiziski tā bija tā pati māksla, bet pagātne bija mainījusies.

Es pievērsu uzmanību vizuālajām mākslām, taču vēlos minēt divus piemērus no mūzikas. Lūk, Džošua Bels, ļoti slavens vijolnieks. „Washington Post” reportieris Džīns Veingartens nolēma iesaistīt viņu pārdrošā eksperimentā. Jautājums ir: Cik ļoti cilvēkiem patiktu Džošua Bels, Džošua Bela mūzika, ja viņi nezinātu, ka klausās Džošua Belu? Tā nu viņš lika Džošua Belam paņemt savu miljons dolāru vijoli uz Vašingtonas metro staciju un stāvēt stūrī, un skatīties, cik daudz naudas viņš nopelnīs. Lūk, īss videoklips. (Vijoles mūzika) Esot tur 45 minūtes, viņš nopelnīja 32 dolārus. Nav slikti. Bet nav arī labi. Acīmredzot, lai patiešām izbaudītu Džušua Bela mūziku, jums jāzina, ka klausāties Džošua Belu. Viņš īstenībā nopelnīja par 20 dolāriem vairāk, taču tos neieskaitīja. Jo parādījās kāda sieviete, viņa redzama video beigās. Viņa pirms pāris nedēļām bija viņu dzirdējusi Kongresa bibliotēkā šajā ekstravagantajā formālajā pasākumā. Tādēļ viņa ir apstulbusi, ka viņš stāv metro stacijā. Viņu pārņem ar žēlums. Viņa atver savu maku un iedod viņam divdesmitnieku.

(Smiekli)

(Aplausi)

Otrais piemērs no mūzikas ir no Džona Keidža modernisma skaņdarba, „4'33".” Kā jau daudzi no jums zina šis ir skaņdarbs, kad pianists sēž uz krēsla, atver klavieres un sēž, un 4 minūtes un 33 sekundes neko nedara šo klusuma brīdi. Cilvēkiem par to ir dažādi viedokļi. Es vēlos minēt, ka to var iegādāties iTunes. (Smiekli) Par 1 dolāru un 99 centiem jūs varat klausīties šajā klusumā, kas ir atšķirīgs no pārējiem klusuma veidiem.

(Smiekli)

Līdz šim esmu runājis par baudu, taču vēlos mudināt, ka viss, ko esmu teicis, tikpat daudz attiecas arī uz sāpēm. Tas, kā jūs domājat par to, ko pieredzat, jūsu pārliecība par tā būtību ietekmē to, kā tas sāp. Kādu burvīgu eksperimentu veica Kurts Grejs un Dens Vegners. Viņi pieslēdza Hārvardas pēdējā kursa studentus elektriskā šoka ierīcei un uz tiem iedarbojās ar sāpīga elektriskā šoka triecienu sēriju. Tā bija piecu sāpīgu šoku sērija. Pusei no viņiem pateica, ka šoku deva kāds blakus telpā, bet cilvēki citā telpā nezināja, ka viņi dod šoku. Tā nebija ļaunprātība, viņi tikai piespieda pogu. Pirmais šoks tiek reģistrēts kā ļoti sāpīgs. Otrais šoks ir mazāk sāpīgs, jo jau esat pie tā nedaudz pieradis. Trešais šoks ir vēl mazāk sāpīgs, ceturtais, piektais. Sāpes samazinās. Citos apstākļos viņiem tiek pateikts, ka cilvēks otrā telpā viņus šokē ar nolūku un zina, ka viņi tos šokē. Pirmais šoks ellīgi sāp. Otrais šoks sāp tikpat stipri, un trešais un ceturtais, un piektais. Tas sāp vairāk, jums ticot, ka kāds to dara ar nolūku.

Visgalējākais piemērs ir, ka dažos gadījumos sāpes pareizajos apstākļos var pārvērsties par baudu. Cilvēkiem ir neparasti interesanta īpašība, kas bieži meklē zema līmeņa sāpju devas kontrolētos apstākļos un no tām gūst baudu, piemēram, ēdot asus čilli piparus un braucot ar amerikāņu kalniņiem. Jautājumu jauki apkopoja dzejnieks Džons Miltons, kurš rakstīja: „Prāts ir pats par sevi, un pats var radīt gan debesis no elles, gan elli no debesīm.”

Ar to es arī beigšu. Paldies.

(Aplausi)