Patriks Šapets: Karikatūru spēks

Nu jā, es esmu laikrakstu karikatūrists — politiskais karikatūrists. Es nezinu vai esat dzirdējuši par to — laikrakstiem? Tā ir tāda papīra lasāmviela. (Smiekli) Tas ir vieglāks par iPad. Mazliet lētāks arī. Zināt, ko apgalvo? Apgalvo, ka prese iznīkst. Kurš to apgalvo? Paši mediji. Taču tie nav nekādi jaunumi, vai ne? Jūs jau esat par to lasījuši.

(Smiekli)

Dāmas un kungi, pasaule ir kļuvusi mazāka. Es zinu, ka tā ir klišeja, bet skatieties, skatieties cik tā ir maza, cik sīciņa tā ir kļuvusi. Jūs, protams, zināt iemeslu. Tā ir pateicoties tehnoloģijām. Jā. (Smiekli) Vai šeit ir kāds datorgrafiķis? Jā, labi, vispār Jūs padarat manu dzīvi nožēlojamu, jo skārienjūtīgie paliktņi agrāk bija apaļi, jaukā apaļā formā. No tā var izveidot labu karikatūru, bet ko lai iesāk ar plakano skārienjūtīgo paliktni, tām kvadrātainajām lietiņām? Tur kā karikatūrists es neko nevaru iesākt. Nu, Jūs zināt, ka pasaule tagad ir plakana. Tā ir taisnība. Internets ir sasniedzis katru pasaules nostūri, pašas nabadzīgākās un tālākas vietas. Katrā Āfrikas ciematā ir interneta kafejnīca. (Smiekli) Nejautājiet tur pēc Frappuccino. Tā mēs savienojam digitālo plaisu. Trešās pasaules valstis ir saistītas. Mēs esam saistīti. Kas notiks tālāk? Jums pienācis pasts. Jā. Internets ir mūs pilnvarojis. Tas ir pilnvarojis Jūs. Tas ir pilnvarojis mani, un tas ir pilnvarojis arī dažus citus.

(Smiekli)

Zināt, šīs pēdējās divas karikatūras, es tās zīmēju Hanojas konferences laikā. Viņi nebija pieraduši pie tā komunistu 2.0 Vjetnamā. (Smiekli) Tā es zīmēju karikatūras uz lielā ekrāna, tas bija diezgan sensacionāli, un tad viens puisis pienāk pie manis. Viņš fotografēja mani un manas skices, un es nodomāju: ''Nu gan forši, vjetnamiešu fans.'' Kad pienāca nākamā diena, es nodomāju: ''Oho, viņš gan ir liels karikatūru mīļotājs.'' Taču trešajā dienā es beidzot sapratu, ka tas īstenībā bija viņa darbs. Tagad jau Vjetnamas policijas arhīvā vajadzētu būt simtiem fotogrāfiju ar mani, kur es smaidu ar savām skicēm

(Smiekli)

Nē, bet tā ir tiesa. Internets ir mainījis pasauli. Tas ir izmainījis mūzikas industriju. Tas ir mainijīs veidu, kā mēs iegādājamies mūziku. Tie, kuri ir pietiekami veci, atceras, ka mums nācās iet uz veikalu, lai to nozagtu. (Smiekli) Tas arī ir mainījis veidu, kā Jūsu nākotnes darba devējs skatīsies uz Jūsu darba iesniegumu. Tā kā esiet piesardzīgs ar to Facebook profilu. Tava mamma ir tev mācījusi, esi uzmanīgs. Tehnoloģijas ir arī mūs atbrīvojušas. Tas ir bezmaksas WiFi. Nu jā, tas ir atbrīvojis mūs no darba galda. Tā ir Jūsu dzīve. Izbaudiet to. (Smiekli) Īsumā, tehnoloģijas, internets, ir izmainījuši mūsu dzīvesveidu. Tehnoloģijas guru, kā šis cilvēks, tā vācu žurnāls nosauca 21. gadsimta filozofu, viņi ietekmē veidu kā mēs uzvedamies. Viņi ietekmē veidu kā mēs tērējamies. Viņi ietekmē mūsu vēlmes. (Smiekli) (Aplausi) Jums tas nepatiks. Tehnoloģijas ir pat mainījušas mūsu attiecības ar Dievu.

(Smiekli)

Tagad man nevajadzētu sākt šo. Reliģiskās un politiskās karikatūras, kā Jūs iespējams esat dzirdējuši, veido sarežģītu savienību. Kopš 2005. gada dienas, kad grupa ar dāņu karikatūristiem uzzīmēja karikatūras, kuru rezonanse izplatījās pa visu pasauli demonstrācijas, fatvā. Viņi izraisīja nemierus. Cilvēki mira šajos nemieros. Tas ir tik šausmīgi. Cilvēki mira karikatūru dēļ. Es gribu teikt — man tajā laikā bija nojauta, ka karikatūras, patiesībā, tika izmantotas abās pusēs. Tās pirmie izmantoja dāņu laikraksts, kurš gribēja pierādīt savus uzskatus Islāmam. Kāds dāņu karikatūrists man teica, ka viņš bija viens no 24, kurš saņēma uzdevumu uzzīmēt pravieti. 12 no viņiem atteicās. Vai Jūs to zinājāt? Viņš man teica: ''Neviens man neteiks, ko es drīkstu zīmēt. Tā tas nenotiek.'' Protams, karikatūras izmantoja arī ekstrēmisti un politiķi no otras puses. Viņi gribēja izprovocēt strīdu. Tālāko Jūs jau zināt. Mēs zinām, ka karikatūras var tikt izmantotas kā ieroči. Vēsture mums parāda, ka tās ir izmantojuši nacisti, lai uzbruktu ebrejiem. Nu, mēs esam šeit. Apvienoto Nāciju organizācijā viena daļa pasaules uzstāj sodīt par reliģisku apvainošana, viņi to sauc par reliģijas apmelošanu, tikmēr otra pasaules daļa cīnas pretī, lai aizstāvētu vārda brīvību. Tā kā civilizācijas konflikts ir klāt, un karikatūras tam visam ir pa vidu? Tas man lika aizdomāties. Tagad Jūs mani redzat domājam pie manas virtuves galda. Un tā kā Jūs esat manā virtuvē, lūdzu, iepazīstaties, mana sieva.

(Smiekli)

2006. gadā pēc dažiem mēnešiem, es aizbraucu uz Kotdivuāru, Rietumāfriku. Runājot par sašķelšanos. Valsts bija sadalīta divās daļās. Ziemeļos bija dumpis, valdība dienvidos, galvaspilsētā — Abidžānā bet vidū franču karaspēks. Tas izskatās pēc milzīga hamburgera. Jūs negribētu atrasties tā vidū. Es biju tur, lai ziņotu par notikumiem karikatūru veidā. Es jau esmu to darījis 15 gadus. Varat to saukt par manu papilddarbu. Jūs varat pamanīt, ka stils ir savādāks. Tas iespējams ir nopietnāks, nekā redakcijas karikatūras. Es devos uz tādu vietu kā Gaza 2009. gada kara laikā. Tā kā šī īstenībā ir žurnālistika karikatūru veidā. Jūs par to dzirdēsiet vēl un vēl. Es uzskatu, ka šī ir žurnālistikas nākotne.

Un protams, es devos apskatīt arī dumpiniekus ziemeļos. Tie bija nabaga cilvēki, kuri cīnījās par savām tiesībām. Šim konfliktam, kā vairumam konfliktu Āfrikā, bija etniskā puse. Es devos satikt Dozo. Dozo ir vietējie mednieki Rietumāfrikā. Cilvēki baidās no viņiem. Viņi ļoti palīdz dumpjos. Tic, ka viņiem piemīt burvju spējas. Viņi spēj pazust un izbēgt no lodēm. Es devos satikt Dozo vadoni. Viņš man pastāstīja par savām burvju spējām. Viņš teica: ''Es spēju vienā mirklī nocirst tavu galvu un atgriest tevi atkal dzīvē.'' Es atbildēju: ''Nu, šķiet, ka mums tagad kam tādam nav laika.'' (Smiekli) ''Kādu citu reizi.''

Tā, atpakaļ uz Abidžānu. Man kopā ar vietējiem karikatūristiem tika dota iespēja vadīt darbnīcu. Es nodomāju, jā, šajā kontekstā, karikatūras tiešām pret kādu var tikt izmantotas kā ierocis. Ar to es gribu teikt, ka prese Kotdivuārā bija ļoti sašķelta. Tā tika salīdzināta ar plašsaziņas līdzekļiem Ruandā pirms genocīda. Tā kā iedomājaties. Un ko gan karikatūrists var iesākt? Dažreiz redaktors var likt kariktūristam zīmēt to, ko viņš vēlas ieraudzīt un karikatūristam ir jāpabaro sava ģimene, vai ne? Tā kā doma bija diezgan skaidra. Mēs sapulcējām kopā karikatūristus no visām Kotdivuāras malām. Mēs uz trim dienām viņus atņēmām viņu laikrakstiem. Es viņiem lūdzu kopā izveidot projektu, valsti ietekmējošo problēmu risināšanu karikatūru veidā, jā, karikatūru veidā. Parādīt pozitīvo karikatūru ietekmi. Tas ir lielisks saziņas rīks gan labiem, gan sliktiem nolūkiem. Karikatūras arī var pārkāpt visas robežas, kā Jūs to esat ievērojuši. Un es domāju, ka humors ir labs veids kā pievērst uzmanību nopietnām problēmām. Es esmu ļoti lepns par to, ko viņi ir paveikuši. Es ar to gribu teikt, ka tās nesaskanēja viena ar otru, bet tas nav tās mērķis. Es arī neprasīju viņiem zīmēt jaukas karikatūras. Pirmajā dienā viņi pat bļāva viens uz otru. Bet tad viņi nonāca līdz grāmatai, atskatoties uz pēdējo 13 gadu Kotdivuāras politiskajām krīzēm.

Tā kā ideja bija tur. Šādus projektus esmu izstrādājis arī 2009. gadā Libānā, šajā gada janvārī Kenijā. Libānā tā nebija grāmata. Iecere bija izmantot to pašu principu, sašķeltā valstī sapulcēt karikatūristus no visām malām un ļaut viņiem radīt kaut ko kopā. Libānā mēs iesaistījām arī laikrakstu redaktorus, liekot viņiem publicēt astoņu karīkatūristu darbus uz vienas lapas, kuros tika pievērsta uzmanība Libānu ietekmējošajām problēmām, tādām kā reliģija, politika un ikdienas dzīve. Un tas nostrādāja. Trīs dienu laikā gandrīz visi laikraksti Beirūtā publicēja visus karikatūristus kopā — opozīcija, koalīcija, kristietis, musulmanis, protams, angliski runājošais un tā tālāk. Šis bija lielisks projekts. Un pēc tam Kenijā mēs pievērsām uzmanību etniskajām problēmām, kas ir kā inde vairākās Āfrikas vietās. Mēs izveidojām video klipus. Jūs tos varat apskatīt Youtube/KenyaTunes.

Miera sludināšanas runas šeit ir vienkāršas, bet, kā Jūs redzat apspiešanas un sašķelšanās apstākļos, ko gan karikatūrists var iesākt? Viņš taču nedrīkst pazaudēt savu darbu. Bet es ticu, ka jebkuros apstākļos un jebkurā vietā vienmēr ir vismaz izvēle neveidot karikatūru, kas tikai veicinātu naidu. Šis ir vēstījums, kuru es cenšos nodot. Es uzskatu, ka mums vienmēr ir izvēle nedarīt slikto. Taču mums ir jāatbalsta šīs kritiskās, atbildīgās balsis Āfrikā, Libānā, Jūsu vietējā avīzītē, Apple veikalā. Mūsdienās tehnoloģiju uzņēmumi ir pasaules lielākie redaktori. Viņi izlemj, kas ir pārāk aizskarošs, pārāk provokatīvs, lai Jūs to ieraudzītu. Tā kā tiešām, runa nav tikai par karikatūrista brīvību. Runa ir arī par Jūsu brīvību. Un diktatoriem visā pasaulē labās ziņas ir, kad karikatūristi, žurnālisti un aktīvisti klusē.

Paldies.

(Aplausi)