Monika Bulāja: Nemanītā Afganistānas gaisma

Mani ceļojumi uz Afganistānu sākās pirms daudziem, daudziem gadiem, pie manas valsts, manas dzimtenes — Polijas austrumu robežas. Es klīdu pa savas vecmātes pasakās aprakstītajiem mežiem. Vietu, kur katrs lauks sevī glabā aizgājušos, kur 20. gadsimtā miljoniem cilvēku ir tikuši deportēti vai nogalināti.

Taču par spīti iznīcībai, man izdevās saskatīt šo vietu dvēseli. Es satiku pazemīgus ļaudis. Es dzirdēju viņu lūgsnas un es ēdu viņu maizi. Tad 20 gadus es devos uz austrumiem, no Austrumeiropas līdz Centrālāzijai, cauri Kaukāzu kalniem, Tuvajiem Austrumiem, Ziemeļāfrikai, Krievijai. Un es sastapos ar vēl pazemīgākiem cilvēkiem. Viņi dalījās ar mani savā maizē un lūgsnās. Tādēļ es devos uz Afganistānu.

Kādu dienu es šķērsoju tiltu pāri Amudarjai. Es gāju kājām, viena. Afgāņu karavīrs bija tik izbrīnīts mani ieraugot, ka aizmirsa apzīmogot manu pasi. Taču viņš man piedāvāja tasi tējas. Es sapratu, ka viņa izbrīns bija mana aizsardzība.

Tā nu es gāju kājām, jāju uz zirga, jaka, braucu ar mašīnu, autostopiem, dodoties no Irānas robežas līdz Vahānas koridora robežai. Un pa ceļam es atradu nūru — Afganistānas apslēpto gaismu. Mani vienīgie ieroči bija burtnīca un "Leica" kamera. Es dzirdēju sufi, pazemīgo, taču talibu nīsto, musulmaņu, lūgsnas. Apslēptā upe, kurā vijas misticisms, no Gibraltāra līdz Indijai. Mošeja, kur godbijīgos citzemniekus apber ar svētībām un prieka asarām, un uzņem kā dieva dāvanu.

Ko gan mēs zinām par šo valsti un cilvēkiem, kurus mēs izliekamies aizstāvam, par ciematiem, kur vienīgās zāles pret sāpēm un līdzeklis pret izsalkumu ir opijs? Lūk, no opija atkarīgi cilvēki, kuri guļ uz Kabulas māju jumtiem 10 gadus pēc mūsu kara sākuma. Šīs ir klejojošas meitenes, kuras kļuva par afgāņu biznesmeņu prostitūtām.

Ko gan mēs zinām par sievietēm 10 gadus pēc kara? Tērpušās Ķīnā ražotos neilona maisos, ko sauc par burkām. Vienudien es redzēju lielāko Afganistānas skolu, meiteņu skolu. Skorpionu pilnajās pazemes telpās šeit mācās 13,000 meiteņu. Viņu kaisme mācīties bija tik liela, ka man acīs sariesās asaras.

Ko gan mēs zinām par talibanu pie durvīm piespraustajiem draudu ziņojumiem tiem cilvēkiem, kuri uzdrošinās sūtīt savas meitas uz Balhu mācīties? Reģions nav drošs, tas ir pilns ar talibiem, taču viņi to dara tik un tā.

Mans mērķis ir sniegt balsi šiem klusējošajiem cilvēkiem, parādīt nemanīto gaismu šīs lielās spēles aizsegā, plašsaziņas līdzekļu neievērotās mazās pasaules un pasaules konfliktu praviešus.

Paldies.

(Aplausi)