Maikls Spekters (Michael Specter): Zinātnes noliegšanas briesmas

Iedomāsimies, ka mums te ir mašīna, liela mašīna, stilīga, TEDiska mašīna, un tā ir laika mašīna. Un ikvienam no šajā telpā esošajiem ir tajā jāiekāpj. Jūs varat doties atpakaļ, jūs varat doties uz priekšu; jūs nevarat palikt uz vietas. Man interesē — ko jūs izvēlētos, jo pēdējā laikā bieži esmu uzdevis šo jautājumu saviem draugiem, un viņi visi grib doties atpakaļ. Es nezinu. Viņi grib doties atpakaļ, pirms bija izgudrotas automašīnas vai Twitter vai "Amerikāņu elks" ("American Idol"). Es nezinu. Es esmu pārliecināts, ka ir kaut kāds valdzinājums nodoties nostaļģijai, domām par to kā-būtu-ja-būtu. Un to es saprotu.

Bet jāsaka, ka es neesmu no tiem cilvēkiem. Es nevēlos doties atpakaļ, un ne jau tāpēc, ka esmu piedzīvojumu kārs — bet tāpēc, ka uz šīs planētas esošās iespējas nedodas atpakaļ, tās iet uz priekšu. Tātad es vēlos iekāpt mašīnā un es gribu doties uz priekšu. Uz mūsu planētas šis ir visu laiku labākais laiks — vienalga, pēc kuriem rādītājiem vērtējat: veselība, pārticība, mobilitāte, iespējas, saslimšanu skaita samazināšanās. Šādi laiki vēl nekad nav bijuši. Visi mani vec-vecvecāki nomira, pirms bija sasnieguši 60 gadu vecumu. Mani vecvecāki jau tika līdz 70 gadu slieksnim. Mani vecāki jau tuvojas 80 gadu vecumam. Tad nu ļoti jācer, ka mans nodzīvoto gadu skaits sāksies ar ciparu 9. Bet nav pat jārunā par tādiem cilvēkiem kā mēs, jo tas ir daudz plašākā nozīmē.

Šodien Ņūdeli (New Dehli) dzimuša bērna dzīves ilgumu var prognozēt tādu pašu, kāds pirms 100 gadiem bija pasaulē bagātākajam cilvēkam. Padomājiet par to. Tas ir neiedomājams fakts. Un kāpēc tā ir patiesība? Bakas. Bakas nogalināja miljardiem cilvēku uz šīs planētas. Tās mainīja pasaules demogrāfisko karti tā, kā to nekad nav mainījis neviens karš. Tās ir prom. Izzudušas. Mēs tās pieveicām. Puff. Pārtikušajās valstīs slimību, kas tikai pirms paaudzes vēl apdraudēja miljoniem cilvēku, gandrīz vairs vispār nav. Difterija, masaliņas, poliomielīts... vai kāds vispār zina, kas tās tādas ir? Vakcīnas, modernā medicīna, mūsu spēja pabarot miljardiem cilvēku — tās ir zinātniskās metodes uzvaras. Un, manuprāt, zinātniskā metode — izmēģināt lietas, redzēt, vai tās darbojas, mainīt, ja nedarbojas — ir viens no lielākajiem cilvēces sasniegumiem.

Tās ir tās labās ziņas. Diemžēl vairāk labo ziņu nav, jo ir arī citas problēmas, un tās ir daudzkārt pieminētas, un viena no tām ir fakts, ka, par spīti visiem mūsu sasniegumiem, miljards cilvēku iet gulēt izsalkuši šajā pasaulē, katru dienu. Šis skaits palielinās, un palielinās ļoti strauji, un tas ir apkaunojoši. Un ne tikai tas — savu fantāziju mēs esam izmantojuši, lai pamatīgi piedrazotu šo planētu. Dzeramais ūdens, aramzeme, lietusmeži, nafta, gāze: to krājumi beidzas, un tie izbeigsies drīz, un, ja vien mēs neizdomāsim, kā no šīs ķezas izkļūt, arī mums pienāks beigas.

Tātad jautājums ir: vai mēs to varam? Es domāju, ka varam. Manuprāt ir skaidrs, ka varam iegūt pārtiku, ar ko pabarot miljardiem cilvēku, neizlaupot zemi, uz kuras viņi dzīvo. Es uzskatu, ka varam nodrošināt šo pasauli ar enerģiju, kas to vienlacīgi arī neiznīcina. Es tam patiešām ticu, un, nē, tās nav domas par to kā-būtu-ja-būtu. Bet man naktīs neļauj aizmigt viena lieta — viena no lietām, kas man vakaros neļauj aizmigt. Mums nekad agrāk nav bijis nepieciešams zinātnes progress tik ļoti kā tagad, nekad, un mēs arī nekad agrāk neesam varējuši to izmantot pareizi, kā mēs to varam tagad. Mēs esam uz pārsteidzošu, aizraujošu notikumu sliekšņa daudzās jomās. Un tomēr, man patiešām šķiet, ka mums vajadzētu doties atpakaļ gadu simtus, 300 gadus pirms Apgaismības, lai atrastu laiku, kad pretojāmies progresam, kad mēs cīnījāmies par šīm lietām enerģiskāk, vairākās frontēs, nekā cīnāmies tagad.

Cilvēki iekūņojas savos uzskatos, un iekūņojas tik cieši, ka viņus nevar atbrīvot. Viņus neatbrīvo pat patiesība. Un, nu jā, katram ir tiesības uz savu viedokli; katram ir tiesības pat uz savu viedokli par progresu, bet zināt, uz ko jums nav tiesību? Jums nav tiesību uz saviem faktiem. Atvainojiet, jums tādu tiesību nav. Es to sapratu tikai pēc kāda laika.

Pirms kādiem desmit gadiem es rakstīju publikāciju par vakcīnām, laikrakstam "The New Yorker", tādu mazu rakstu. Un es biju pārsteigts, ka sastapos ar iebildumiem, iebildumiem par to, kas, galu galā, ir visefektīvākais sabiedrības veselības pasākums visā cilvēces vēsturē. Es nezināju, ko darīt, tāpēc es vienkārši darīju to pašu, ko parasti — uzrakstīju rakstu un dzīvoju tālāk. Drīz pēc tam es uzrakstīju rakstu par ģenētiski modificētu pārtiku. Tas pats, tikai lielākā apmērā. Cilvēki juka prātā. Tad nu es uzrakstīju publikāciju arī par to, un nevarēju saprast, kāpēc cilvēki to uzskatīja par "Frankenšteina pārtiku", kāpēc viņo domāja, ka molekulu pārvietošana noteiktā, nevis nejaušā veidā, ir dabas likumu pārkāpšana. Bet — jūs jau zināt — es daru to, ko es daru. Es uzrakstīju rakstu un dzīvoju tālāk. Galu galā — es esmu žurnālists; mēs uzrakstām, mēs iesniedzam, mēs ejam vakariņās, viss ir kārtībā.

(Smiekli)

Bet šie raksti man nelika mieru, un es nevarēju saprast, kāpēc, bet galu galā es sapratu. Tas bija tāpēc, ka tie fanātiķi, kas mani tracināja, īstenībā nemaz nebija fanātiķi. Tie bija prātīgi cilvēki, izglītoti cilvēki, kārtīgi ļaudis. Tieši tādi cilvēki, kādi sēž šajā zālē. Un tas vienkārši manī radīja tik lielas bažas... bet tad man ienāca prātā, ziniet, būsim godīgi: mēs šajā pasaulē esam nonākuši līdz brīdim, kad mūsu attiecības ar progresu vairs nav tādas kā agrāk. Mēs par to runājam divkosīgi. Mēs par to runājam ironiski, liekot pēdiņās: "Progress". Labi, tam ir savi iemesli, un, manuprāt, mēs šos iemeslus zinām. Mums ir zudusi ticība institūcijām, autoritātei, un reizēm arī pašai zinātnei, un nav iemesla, kāpēc lai tā nezustu. Var nosaukt tikai dažus vārdus, un cilvēki sapratīs. Černobiļa, Bupāla, Challenger, Vioxx, masu iznīcināšanas ieroči, visādas neizdarības. Es ar to gribu teikt, jūs saprotat, jūs varat izvēlēties savu sarakstu. Ir problēmas un ir jautājumi par cilvēkiem, par kuriem mēs domājām, ka viņiem vienmēr taisnība. Tapēc esiet skeptiski. Uzdodiet jautājumus, pieprasiet pierādījumus. Neko neuztveriet kā pašu par sevi saprotamu. Bet ir kāda lieta: kad jūs saņemat pierādījumus, šie pierādījumi ir jāpieņem, un tas mums tik labi neizdodas. Un es tā varu apgalvot, jo mūs ir pārņēmusi tāda baiļu epidēmija, kādu vēl nekad neesmu redzējis, un ceru vairs neredzēt.

Aptuveni pirms 12 gadiem tika publicēts raksts, briesmīgs raksts, kas autisma epidēmiju saistīja ar masalu, cūciņu un masaliņu vakcīnu potēm. Ļoti biedējoši. Tika veikts mīlzīgs daudzums pētījumu, lai to pārbaudītu. Vajadzēja veikt milzumu pētījumu — tas ir svarīgs jautājums. Tika saņemti rezultāti. Tika saņemti rezultāti no ASV, no Anglijas, no Zviedrijas, no Kanādas, un visi liecināja vienu — nekādas saistības, pilnīgi nekādas saistības. Bet tam nav nozīmes. Nav nozīmes, jo mēs ticam anekdotēm, mēs ticam tam, ko redzam, vai domājam, ka redzam, kas mums šķiet īsts. Mēs neticam kaudzei dokumentu no valsts ierēdņa, kas sniedz mums datus, un es to saprotu, man šķiet, mēs visi saprotam. Bet zināt ko? Rezultāti bija briesmīgi, briesmīgi tāpēc, ka ir fakts: ASV ir viena no vienīgajām valstīm pasaulē, kur veikto masaliņu vakcīnu skaits samazinās. Tas ir apkaunojoši, un mums būtu jākaunās. Tas ir drausmīgi. Kas notika, lai mēs to varētu darīt.

Tagad es to saprotu. Es tiešām saprotu. Jo — vai kādam šeit ir masaliņas? Vai kāds no šīs auditorijas kādreiz ir redzējis, ka kāds mirst no masaliņām? Negadās pārāk bieži. Šajā valstī nenotiek vispār, bet pasaulē pagājšgad tas notika 160 000 reizes. Daudzi mirst masaliņu dēļ — katru stundu pa 20 mirušajiem. Bet tā kā tas nenotiek šeit, mēs to varam izmest no prāta, un tādi cilvēki kā Dženija Makartija (Jenny McCarthy) var staigāt apkārt un sludināt bailes un analfabētismu no tādiem šoviem kā Oprah un Larry King Live. Un viņi to dara tāpēc, ka neredz cēloņsakarības un korelācijas. Viņi nesaprot, ka šīs lietas liekas vienādas, bet gandrīz nekad nav viens un tas pats. Un tas mums ir jāiemācās, un jāiemācās ļoti drīz.

Šis vīrs, Džonass Solks (Jonas Salk), bija varonis. Viņš mūs izglāba no viena no visļaunākajiem postiem cilvēces vēsturē. Nekādu baiļu, nekādas agonijas, čušš, un poliomielīta vairs nav. Tas vīrs pa vidu, tas gan ne. Viņu sauc Pauls Ofits (Paul Offit). Viņš kopā ar bariņu cilvēku tikko izveidoja rotavīrusa vakcīnu. Tā glābj 400, 500 tūkstoš bērnu dzīvības jaunattīstības zemēs katru gadu. Tīri labi, vai ne? Jā, labi gan, bet Pauls staigā apkārt, runājot par vakcīnām, un stāsta, cik vērtīgas tās ir, un ka cilvēkiem būtu jābeidz gausties. Un viņš to saka tieši tādā veidā. Tad nu Pauls ir terorists. Kad Pauls runā publiskā sanāksmē, viņš nevar uzstāties bez bruņotiem miesassargiem. Viņam zvana uz mājām, jo cilvēkiem patīk viņam sacīt, ka viņi atceras, kurā skolā mācās viņa bērni. Un kāpēc? Jo Pauls izveidoja vakcīnu.

Man tas jums nav jāsaka, bet vakcīnas ir būtiski nepieciešamas. Ja tās atņem, slimības atgriežas, briesmīgas slimības, un tas jau notiek. Šajā valstī tagad ir masalas. Un situācija pasliktinās, un drīz vien bērni atkal mirs, jo viss ir atkarīgs tikai no skaitļiem. Un viņi nemirs tikai no masalām vien. Kā ar poliomielītu? Paņemam to arī. Kāpēc ne? Man pirms pāris nedeļām atrakstīja bijusī klasesbiedre, un viņa teica, ka es esot mazliet par skarbu. Neviens vēl tā nebija teicis. Viņa netaisījās vakcinēt savus bērnus pret poliomielītu. Nekādā gadījumā. Nu labi. Kāpēc? Jo pie mums nav poliomielīta. Un zināt ko? Mums šajā valstī poliomielīta nebija vakar. Šodien, nezinu, varbūt kāds vīrs šorīt Lagosā iekāpa lidmašīnā, un viņš lido uz LAX, pašlaik viņš atrodas virs Ohaio. Pēc pāris stundām viņš piezemēsies, noīrēs mašīnu un ieradīsies Longbīčā (Long Beach), un šovakar apmeklēs kādu no tām lieliskajām TED sanāksmēm. Un viņš nezina, ka ir inficējies ar paralītisku slimību, un mēs arī nezinām, jo tā nu tas notiek. Tāda ir planēta, uz kuras dzīvojam. Neizliecieties, ka tā nav.

Mums patīk ietīties melos. Mums tas ļoti patīk. Vai visi šorīt iedzēra vitamīnus? Ehinācija, mazliet antioksidantu, lai būtu enerģija. Es zinu, ka iedzērāt, jo katru dienu to dara puse amerikāņu. Viņi dzer tās lietas, un lieto alternatīvos medikamentus, un nav svarīgi, cik bieži uzzinām, ka tie nekam neder. Dati vienmēr par to liecina. Tie padara urīnu tumšāku. Gandrīz nekad to efekts nav lielāks. (Smiekli) Nekas, jūs gribat maksāt 28 miljardus dolāru par tumšu urīnu. Es jūs pilnībā atbalstu. (Smiekli) Tumšs urīns. Tumšs. Kāpēc mēs to darām? Kāpēc mēs to darām? Man šķiet, es saprotu — mums nepatīk lielā farmaceitiskā industrija. Mēs nevaram ciest lielu valdību. Mēs tam vīram neuzticamies. Un mums nevajadzētu. Mūsu veselības aprūpes sistēma ir draņķīga. Tā ir nežēlīga pret miljoniem cilvēku. Tā ir apbrīnojami auksta un bezjūtīga pat pret tiem, kuri var to atļauties. Tad nu mēs no tās bēgam, un kurp mēs iemūkam? Mēs ieskrienam lielā placebo rokās. (Smiekli) Tas ir fantastiski. Man patīk lielais placebo. (Applausi)

Bet zināt, tā ir nopietna lieta, jo tie ir draņķi, bet mēs par tiem tērējam miljardiem dolāru. Man te ir visādi mazie paraudziņi. Nekas no tā — ginko, krāpšana, ehinācija, krapšana, akai ogas, es pat nezinu, kas tas ir, bet mēs tam tērējam miljardiem dolāru, tā ir krāpšana. Un vai zināt? Kad es par to stāstu, cilvēki uz mani kliedz, un saka: "Kas tev par daļu? Lai jau cilvēki dara, ko grib. Viņi tā jūtas labi." Vai zināt? Nav taisnība. Jo man vienalga, vai tā ir H.H.S. sekretāre, kas saka: "Hmm, es neņemšu vērā tos pierādījumus, ko mani sniedza mammogrammu eksperti", vai kāds vēža pūšļotājs, kas savus pacientu vēlas ārstēt ar kafijas klizmām. Kad sākat iet pa ceļu, kur ticība un maģija aizstāj pierādījumus un zinātni, nonākat vietā, kur negribat atrasties. Jūs nonākat pie Dienvidāfrikas Thabo Mbeki. Viņš nogalināja 400 000 cilvēku, uzstājot, ka biete, ķiploks un citronu eļļa ir daudz efektīvākas zāles par antiretrovirāliem medikamentiem, kas, kā mēs zinām, var palēnināt AIDS gaitu. Simtiem tūkstošu nevajadzīgu nāves gadījumu valstī, kuru šī slimība ir skārusi ļaunāk kā jebkuru citu. Lūdzun, nestāstiet man, ka šādām lietām nav seku. Ir. Vienmēr ir.

Visnejēdzīgākā epidēmija, kādā mēs pašlaik esam, ir absurdā cīņa starp ģenētiski modificētās pārtikas aizstāvjiem un organisko eliti. Tas ir idiotisks strīds. Tas ir jāpārtrauc. Tas ir strīds par vārdiem, par metaforām. Tā ir ideoloģija, nevis zinātne. Itin visu, ko mēs ēdam — katru rīsa graudiņu, katru pētersīļa kātu, ikvienu Briseles kāpostu, ir modificējis cilvēks. Zināt, Ēdenes dārzā nebija mandarīnu. Nebija nevienas melones. Nebija eglīšu. Mēs to visu uztaisījām. Mēs to izveidojām pēdējo 11 000 gadu laikā. Kaut kas no tā darbojās, kaut kas no tā nedarbojās. Mēs atbrīvojāmies no lietām, kas nedarbojās. Tagad mēs varam to darīt precīzāk. Un, protams, ir riski. Bet mēs varam kaut ko tādu kā vitamīns A ielikt rīsā, un tas var palīdzēt miljoniem cilvēku, miljoniem cilvēku varētu dzīvot ilgāk. Vai jūs nevēlaties to darīt? Jāsaka, es nesaprotu.

Mēs iebilstam pret ģenētiski modificētu pārtiku. Kāpēc? Es pastāvīgi dzirdu tādus iebildumus kā: pārāk daudz ķimikāliju, pesticīdu, hormonu, monokultūru, mēs negribam milzu laukos audzēt vienu un to pašu, tas nav pareizi. Mēs negribam, lai kompānijas patentētu dzīvību. Mēs negribam, lai kompānijām piederētu sēklas. Un zināt, kā es atbildu uz to visu? Jā, jums taisnība, Labosim to. Taisnība, mums ir milzīga problēma ar pārtiku, bet tā nav zinātne. Tam nav nekāda sakara ar zinātni. Tie ir likumu, morāles, patentu jautājumi. Jūs zināt — zinātne nav kompānija. Tā nav valsts. Tā pat nav ideja; tā ir process. Tā ir process, un reizēm tā darbojas, bet reizēm nedarbojas, bet ideja, ka mēs nedrīkstam ļaut zinātnei pildīt tās funkciju, jo mums ir bail, ir patiesi nāvējoša, un miljoniem cilvēku tā neļauj labi dzīvot.

Vai zinat, nākamajos 50 gados mums būs jāaudzē par 70% vairāk pārtikas nekā tagad, par 70 procentiem. Tas ieguldījums Āfrikā pēdējo 30 gadu laikā. Apkaunojoši. Apkaunojoši. Viņiem tas ir nepieciešams, un mēs to nedodam. Un kāpēc? Ģenētiski modificēta partika. Mēs negribam iedrošināt cilvēkus ēst visādas puvušas lietas, piemēram, manioku. Manioka ir tāda lieta, ko ēd pusmiljards cilvēku. Tas ir kaut kas līdzīgs kartupelim. Tas ir tikai čupa kaloriju. Draņķīga. Tai nav uzturvielu, nav olbaltumvielu, un zinātnieki to visu tagad mēģina tajā ielikt. Un tad cilvēki varētu to ēst un varētu nezaudēt redzi. Viņi nedzīvotu badā, un vai zināt? Tas būtu jauki. Nebūtu kā restorānā Chez Panisse, bet būtu jauki.

Un es par to varu teikt tikai: kāpēc mēs pret to cīnāmies? Pajautājiet sev paši: kāpēc mēs pret to cīnāmies? Jo nevēlamies bīdīt gēnus? Runa ir par gēnu pārvietošanu. Nevis par ķimikāljām. Nav runa par mūsu smieklīgo aizraušanos ar hormoniem, mūsu vēlmi pēc lielākas pārtikas, labākas pārtikas, izcilākas pārtikas. Nav runa par brokastu pārslām Rice Krispies, ir runa par cilvēku dzīvību nodrošināšanu, un ir pēdējais laiks saprast, ko tas nozīmē. Un vai zināt? Ja mēs to nesapratīsim, ja turpināsim uzvesties tāpat, kā līdz šim, mēs būsim vainīgi par kaut ko tādu, par ko, manuprāt, mēs nevēlamies būt vainīgi, — par augstāko tehnoloģiju koloniālismu. Šeit notiekošo nevar nosaukt citādi. Tas ir savtīgi, tas ir pretīgi, mēs neesam tik zemiski, un mums tas ir jāaptur.

Tad nu pēc šīs aizraujoši jautrās sarunas, (Smiekli) jūs varbūt gribat teikt: "Tad tu joprojām gribi tikt tajā smieklīgajā laika mašīnā un doties uz priekšu?" Noteikti. Jā, pilnīgi noteikti es gribu. Pašlaik tā ir iestrēgusi tagadnē, bet mums ir satriecoša iespēja. Mēs varam laika mašīnu noregulēt, uz ko vien vēlamies. Mēs varam to pārvietot, uz kurieni gribam, un mēs to pārvietosim, uz kurieni gribēsim. Mums ir nepieciešamas šādas sarunas, un mums ir jādomā, bet, kad tiksim laika mašīnā un dosimies uz priekšu, mēs par to priecāsimies. Es zinu, ka to varam, un, man liekas, tieši tas pasaulei tagad ir vajadzīgs.

Paldies.

(Applausi)

Paldies.

(Applausi)