Maikls Šermers: Kādēļ cilvēki tic dīvainām lietām

Sveiki, esmu Maikls Šermers, „Skeptics Society” vadītājs, žurnāla „Skeptic” izdevējs. Mēs izmeklējam paranormālus, pseidozinātniskus, atsevišķu grupu un kultu apgalvojumus, kā arī visādus citādus apgalvojumus, kas izteikti zinātnes, pseidozinātnes, štruntīgas zinātnes, un maģiskās zinātnes, pataloģiskās zinātnes, sliktas zinātnes, nezinātnes vārdā, un vecās labās muļķības arī. Ja vien pēdējo laiku neesat pavadījuši uz Marsa, tad zināt, ka šeit tādu lietu ir daudz.

Daži mūs dēvē par apšaubītājiem, kam ir visai negatīva pieskaņa. Taču būsim reāli, ir daudz apšaubāmas informācijas, un mēs esam kā apšaubītāju komanda, kā policijas nodaļa, kas to likvidē. Mēs esam kā slikto ideju Ralfs Neiders, (Smiekli) mēģinot sliktās idejas aizstāt ar labajām.

Parādīšu jums sliktas idejas piemēru. Es paņēmu līdzi šo. To mums iedeva „NBC Dateline”, lai mēs to pārbaudītu. To ražo Rietumvirdžīnijas uzņēmums „Quadro Corporation”. To sauc par „Quadro 2000 Dowser Rod”. (Smiekli) Šo te vidusskolu administratoriem pārdeva par 900 ASV dolāriem gabalā. Tas ir plastmasas gabals, kam piestiprināta „Radio Shack” antena. Ar rīksti var meklēt visādas lietas, bet tieši šī ir izstrādāta, lai skolēnu skapīšos meklētu marihuānu. (Smiekli)

Tā darbojas šādi, jūs ejat pa gaiteni un sagaidāt, līdz tā liecas uz konkrēta skapīša pusi, un tad jūs atverat to skapīti. Tad nu tas izskatās apmēram šādi. Es parādīšu. (Smiekli) Nē, nu, tai ir tendence liekties pa labi. Šī ir zinātne, tad nu mēs veiksim kontrolētu eksperimentu. Nu tas noteikti lieksies uz šo pusi. (Smiekli)

Kungs, vai jūs, lūdzu, neiztukšotu savas kabatas? (Smiekli)

Tad nu jautājums bija, vai ar to tiešām skapīšos var atrast marihuānu? Atbilde ir, jā, ja atverat pietiekami daudz skapīšu. (Smiekli) (Aplausi)

Taču zinātnē mums ir jāņem vērā arī kļūmes, ne tikai izdošanās gadījumi. Manas šodienas īsās runas galvenā mācība, visticamāk, ir tāda, ka šādi darbojas mediji, astrologi, taro kāršu lasītāji un tamlīdzīgi ļaudis. Cilvēki atceras izdošanās gadījumus, bet aizmirst kļūmes. Zinātnē mums ir jāglabā datubāze par visiem mēģinājumiem, un jāpēta, vai izdošanās gadījumu skaits kaut kā izceļas uz kopējā gadījumu skaita fona, vai tā nav tikai veiksme.

Šajā gadījumā mēs to pārbaudījām. Mums bija divas necaurredzamas kārbas, vienā bija valsts apstiprināta THC marihuāna, un otrā nebija nekā. Rīkstīte pareizi uzminēja 50% gadījumu, tieši šādu rezultātu varētu gaidīt arī no monētas mešanas modeļa. Tas bija tikai mazs, jautrs piemērs tam, ar ko mēs nodarbojamies.

Laikraksts „Skeptic” tiek izdots reizi ceturksnī. Katram žurnālam ir sava tēma, šī tēma ir par intelekta nākotni. Vai cilvēki kļūst gudrāki vai dumjāki? Darba pieredzes dēļ man par šo tēmu ir savs viedoklis. Taču patiesībā izrādās, ka ļaudis kļūst gudrāki. 10 gadu laikā IQ palielinās par 3 punktiem. Diezgan interesanti.

Nedomājiet par skepticismu kā lietu, arī zinātne nav lieta. Vai zinātne un reliģija ir savienojamas? Tas ir tāpat, kā jautāt, vai var apvienot zinātni un santehniku? Tās vienkārši ir divas dažādas lietas. Zinātne nav lieta, tā ir darbība. Tas ir domāšanas veids. Tas ir dabīgu skaidrojumu meklējumi visām parādībām.

Kas ir ticamāk, starpplanētu saprāta vai daudzdimensiju būtņu ceļošana starpzvaigžņu telpas plašumos, lai atstātu riņķus Kanzasā, fermera Boba labības laukā, reklamējot mūsu mājaslapu, skeptic.com? Vai drīzāk iespējams, ka kāds no „Skeptic” lasītājiem to izdarīja, izmantojot Photoshop? Mums vienmēr ir jāvaicā, (Smiekli) kāds ir visticamākais skaidrojums? Pirms sakām, ka kaut kas ir ārpus šīs pasaules, vispirms ir jāpārliecinās, ka tā nav šajā pasaulē. Kas ir ticamāk, Arnolds saņēma ārpuszemes palīdzību, kandidējot uz senatora amatu? Vai „World Weekly News” savas ziņas vienkārši izdomā? (Smiekli)

Šī pati tēma ir skaisti parādīta šajā Sidneja Herisa karikatūrā. Tiem, kas sēž aizmugurē, teksts ir: „Un tad notiek brīnums. Man šķiet, 2. darbība ir jāpaskaidro mazliet izvērstāk.” Šis attēls viens pats pilnībā atbruņo visus saprātīgās radīšanas argumentus. Nekā vairāk tur nav. (Aplausi) Var jau teikt, ka notiek brīnums. Tikai tas neko nepaskaidro. Tas neko nedod, nav nekā, ko pārbaudīt. Tās ir beigas sarunai ar radīšanas kreacionistiem.

Turpretī, tā ir taisnība, zinātnieki reizēm svaidās ar terminiem kā aizstājējvārdiem — tumšā enerģija, tumšā matērija vai kaut kas tamlīdzīgs. Līdz brīdim, kad sapratīsim, kas tas ir, mēs to vienkārši sauksim šādi. Zinātnei tas ir cēloņu ķēdes sākums. Saprātīgās radīšanas kreacionistiem tās ir ķēdes beigas. Atkal varam vaicāt, kas ir ticamāk, vai NLO ir citplanētiešu kosmosa kuģi vai uztveres kļūdas, vai pat viltojumi?

Lūk, NLO attēls, kas uzņemts manās mājās Altadenā, Kalifornijā, Skatoties Pasadenas virzienā. Ja tas mazliet atgādina Buick disku, tas ir tādēļ, ka tas arī ir Buick disks. Nav nepieciešams Photoshop, nav vajadzīgs kvalitatīvs aprīkojums, nav nepieciešami datori. Šis ir uzņemts ar vienreizlietojamo Kodak Instamatic fotoaparātu. Pie rokas vienkārši jābūt kādam, kas ir gatavs pamest disku. Fotoaparāts gatavībā un aiziet. (Smiekli)

Lai gan iespējams, ka vairums šo lietu ir viltojumi vai ilūzijas, vai tamlīdzīgi, bet dažas no tām ir īstas, vairāk ticams, ka tās visas ir viltojumi, tāpat kā riņķi labības laukā.

Runājot par ko nopietnāku, zinātnē mēs meklējam līdzsvaru starp datiem un teorijām. Galileja gadījumā viņam bija divas problēmas, kad viņš pavērsa teleskopu pret Saturnu. Pirmkārt, nebija teorijas par planētu gredzeniem. Un otrkārt, viņa dati bija graudaini un neskaidri, un viņš nevarēja noteikt, uz ko tieši skatās. Galilejs rakstīja to, ko bija redzējis: „Es pamanīju, ka vistālākajai planētai ir trīs ķermeņi.” Šādi bija viņa secinājumi par redzēto. Tātad bez planētu gredzenu teorijas un tikai ar neskaidriem datiem nevar radīt labu teoriju. Šis jautājums netika atrisināts līdz 1655. gadam.

Šī ir Kristiāna Heigensa grāmata, kurā viņš izveidojis katalogu ar visām kļūdām, ko cilvēki ir pieļāvuši, mēģinot izdomāt, kas notiek ar Saturnu. Heigensam bija divas lietas. Viņam bija laba teorija par planētu gredzeniem un to, kā darbojas saules sistēma. Turklāt viņam bija labāki, precīzāki teleskopiskie dati, kuros Heigenss varēja noteikt, ka Zeme, saskaņā ar Keplera likumiem, riņķo ātrāk, nekā Saturns, ka mēs to apdzenam. Gredzenus mēs redzam dažādos leņķos. Šie apgalvojumi izrādījās patiesi.

Ja kādam ir teorija, šī teorija var ietvert kaudzēm uztveres kļūdu. Tāpēc mēģinam skaidrot, kāpēc cilvēki tic dīvainām lietām. Es sākšu vienkāršā līmenī un pēc tam pāriešu uz nopietnākām lietām. Mums ir tendence saskatīt sejas.

Šī ir seja uz Marsa, kura tika atklāta 1976. gadā, un tika organizēta vesela kustība, lai NASA nofotografētu šo apgabalu, jo cilvēki domāja, ka šis ir monumentāls marsiešu arhitektūras piemineklis. Izrādās, lūk, ir 2001. gada tuvplāns. Ja samiedzat acis, joprojām varat redzēt seju. Kad miedzaties, tad faktiski no skaidra attēla atkal padarāt to par neskaidru. Tātad samazināt datu kvalitāti. Ja nebūtu teicis, ko meklēt, jūs joprojām redzētu seju, jo evolūcija mums ieprogrammējusi seju saskatīšanu.

Sejas mums ir sociāli svarīgas. Un, protams, smaidiņi. Visu veidu sejas var saskatīt vienkārši. (Smiekli) Uz Marsa var redzēt smaidiņu, re. Ja astronomi būtu vardes, varbūt viņi redzētu vardīti Kermītu. Vai redzat viņu šeit? Mazas varžu kājiņas. Vai ja ģeologi būtu ziloņi?

Reliģiskā ikonogrāfija. (Smiekli) 1996. gadā to atklāja kāds Tenisijas maiznieks. Viņš iekasēja piecus dolārus no katra, kas gribēja apskatīt mūķeņmaizīti, līdz Mātes Terēzes advokāts viņu iesūdzēja par prettiesisku rīcību. Lūk, mūsu Gvadelupas lēdija un mūsu Vastonvilas lēdija, tepat mazliet tālāk uz šīs ielas. Vai mazliet atpakaļ no šejienes? Koka miza ir īpaši labs materiāls, jo tā ir jauki graudaina, žuburaina, ar melnbaltiem traipiem, un varat atrast shēmas, cilvēks ir shēmas meklējošs dzīvnieks.

Lūk, Jaunava Marija uz stikla loga Sanpaulu. Lūk, Jaunava Marija ir parādījusies uz siermaizes, es to pat dabūju paturēt rokā kādā Lasvegasas kazino, protams, jo šī ir Amerika. (Smiekli) Kazino par šo siermaizi eBay izsolē samaksāja 28 500 dolāru. (Smiekli) Bet pēc kā gan tā īstenībā izskatās, pēc Jaunavas Marijas? (Smiekli) Tai ir tās savilktās lūpiņas, kā 1940. gadu stilā.

Jaunava Marija Klīrvoterā, Floridā. Šo es pat aizbraucu apskatīt. Tur bija daudz cilvēku, ticīgie ieradās savos ratiņkrēslos un ar kruķiem, un tamlīdzīgi. Mēs ieradās to izpētīt. Vienkārši, lai jums būtu priekšstats, tas ir Davkinss, es un Apbrīnojamais Rendijs, līdzās divu, divu ar pusi stāvu lieluma attēlam. Visas tās sveces, šī attēla godināšanai cilvēki bija iedeguši tik daudz tūkstošu sveču. Tā nu mēs apgājām no aizmugures, vienkārši, lai redzētu, kas tur notiek, un izrādās, ka jebkur, kur ir smidzināšanas aparāts un palma, var iegūt tādu efektu. Šeit Jaunava Marija atrodas otrā pusē, kuru viņi sāka slaucīt nost. Laikam vienā ēkā drīkst būt tikai viens brīnums. (Smiekli) Vai tas patiesi ir Marijas brīnums, vai varbūt Mārdžas brīnums? (Smiekli)

Es pabeigšu šo tēmu ar vēl vienu piemēru, ar audio, skaņas ilūzijām. Ir tāda filma, „Baltais troksnis”, kur spēlē Maikls Kītons, filma ir par to, kā mirušie ar mums sarunājas. Starp citu, visas tās runas par sarunāšanos ar mirušajiem, tas nav nekas īpašs. Izrādās, to var jebkurš. Grūtības sagādā tikai panākšana, lai mirušie kaut ko atbildētu. (Smiekli)

Šajā gadījumā, pieņemsim, ziņojumi ir paslēpti elektroniskā parādībā. Lūk, tīmekļa lapa ReverseSpeech.com, kur lejupielādēju šo te ierakstu. Lūk, skaņa pareizajā virzienā, šī dziesma ir visslavenākā no tām visām. Šeit ir ļoti slavenās dziesmas versija, atskaņojot uz priekšu. Jēziņ, to varētu klausīties visu dienu, vai ne? (Smiekli)

Nu labi, lūk, tā ačgārni, pamēģiniet saklausīt slēptos ziņojumus, kam tur it kā būtu jābūt. (Mūzika) Ko jūs saklausījāt?

(Auditorija: Sātans.)

Maikls Šermers: Sātans? Labi, vismaz sātanu saklausījām. Tagad pamācīšu jūsu smadzeņu klausīšanās daļu, lai tā jums pateiktu, kas būtu jādzird, un pēc tam noklausīsimies vēlreiz. (Smiekli) (Aplausi)

To nevar palaist garām, ja pasaku, kas tur ir. (Smiekli)

Labi, pabeigšu ar pozitīvu, jauku stāstiņu. Skeptics ir izglītības bezpeļņas organizācija. Mēs vienmēr meklējam mazas, labas lietas, ar ko ļaudis nodarbojas.

Anglijā ir popmūzikas dziedātāja. Viena no vispopulārākajām dziedātājām šodien Anglijā ir Keitija Melua. Viņa sarakstīja burvīgu dziesmu. 2005. gadā tā bija topa pieciniekā, dziesmu sauc „Nine Million Bicycles in Beijing”. Dziesma ir mīlas stāsts, viņa ir kā Apvienotās Karalistes Nora Džonsa, par to, kā viņa mīl savu puisi, un salīdzina to ar deviņiem miljoniem velosipēdu, utt. Viņai tur ir viens fragments.

♫ Mēs esam 12 miljardu gaismas gadu no pasaules malas ♫

♫ Tas ir minējums ♫

♫ Neviens nevar pateikt, vai tā ir tiesa ♫

♫ Bet zinu, ka vienmēr būšu ar tevi ♫

Tas ir jauki. Viņa vismaz bija tuvu. Amerikā tas būtu: „Mēs esam 6000 gaismas gadu no pasaules malas”.

(Smiekli)

Mans draugs, Saimons Sings, elementārdaļiņu fiziķis, nu kļuvis par zinātnes izglītības darbinieku, viņš uzrakstīja grāmatu „Lielais sprādziens”, un tamlīdzīgi. Viņš izmanto katru iespēju veicināt labu zinātnes izpratni. Tad nu viņš laikrakstā „The Guardian” uzrakstīja un rediģēja rakstu par Keitijas dziesmu, kurā apgalvoja, vispār mēs precīzi zinām, cik tālu esam no pasaules malas. Tā ir 13,7 miljardu gaismas gadu attālumā, un tas nav minējums. Ar precīzām kļūdas pielaidēm mēs skaidri zinām, cik tālu tā ir. Tātad varam teikt, lai arī tā nav pilnīga patiesība, tā ir visai tuvu patiesībai.

Gods kam gods, pēc raksta publicēšanas Keitija viņam piezvanīja un teica: „Man ir tāds kauns. Es biju astronomijas kluba biedre, man taču vajadzēja zināt.” Viņa pārtaisīja dziesmu. Tad nu es pabeigšu ar jauno versiju. ♫ Mēs esam 13,7 miljardus gaismas gadu ♫ ♫ attālumā no novērojamā visuma malas ♫ ♫ Tas ir labs aprēķins ar precīzi noteiktām kļūdas pielaidēm ♫ ♫ Un, ņemot vērā pieejamo informāciju, ♫ ♫ Es prognozēju, ka vienmēr būšu ar tevi ♫ (Aplausi)

Vai nav kolosāli? (Aplausi)