Matjē Rikārs par laimi kā paradumu

Laikam tas ir globalizācijas rezultāts, ka varat atrast Coca-Cola skārdenes Everesta virsotnē un Budistu mūku Monterejā. (Smiekli) Tā nu, atsaucoties uz jūsu laipno ielūgumu, pirms pāris dienām es ierados šeit no Himalajiem. Tādēļ arī jūs es vēlētos ielūgt uz Himalajiem, un parādīt vietu, kur meditētāji kā es, kuri sākuši kā molekulārbiologi Pastēra institūtā, ir atraduši savu ceļu uz kalniem.

Lūk, daži attēli, kurus man paveicās uzņemt esot tur. Austrumtibetā ir Kailaša kalns — brīnišķīga ainava. Tas ir no Marlboro apgabala. (Smiekli) Šis ir tirkīza ezers. Meditētājs. Šī ir gada karstākā diena kaut kur Austrumtibetā, 1.augusts. Vakarā, pirms došanās pie miera, mani tibetiešu draugi teica: „Mēs gulēsim ārā.” „Kāpēc?” es jautāju: „Mums teltī ir gana daudz vietas.” Viņi teica: „Jā, bet ir taču vasara.” (Smiekli)

Nu mēs parunāsim par laimi. Kā francūzim man jāsaka, ka ir daudzi franču intelektuāļi, kuri domā, ka laime nepavisam nav interesanta. (Smiekli) Es nupat uzrakstīju eseju par laimi, un tajā bija pretruna. Un kāds reiz ir uzrakstījis rakstu, kurā teikts: „Neuzstiepiet mums laimes netīros darbus.” (Smiekli) „Mums nerūp būšana laimīgiem. Mums jādzīvo ar kaisli. Mums patīk dzīves kalni un lejas. Mums patīk mūsu ciešanas, jo ir tik laba sajūta, kad tās uz brīdi rimstas.” (Smiekli)

Šādu skatu es redzu no savas eremīta mītnes balkona Himalajos. Tā izmēros ir aptuveni 2 x 3 metri, un jūs visi esat laipni lūgti jebkurā laikā. (Smiekli)

Nu parunāsim par laimi un labklājību. Pirmkārt, par spīti tam, ko saka franču intelektuāļi, diez vai kāds mostas no rīta, domājot, „Ļaujiet man ciest visu dienu!” (Smiekli) Kas nozīmē, apzināti vai nē, tieši vai netieši, īstermiņā vai ilgtermiņā, lai ko arī mēs darītu, uz ko cerētu, par ko sapņotu, kaut kā tas viss ir saistīts ar dziļu un patiesu vēlmi pēc laimes un labklājības. Kā teicis Paskāls: „Pat tas, kurš pakaras, savā veidā meklē ceļu kā izbeigt savas ciešanas, viņš vienkārši neatrod cita.” Bet ja paskatāties literatūrā, Austrumu un Rietumu, jūs varat atrast ārkārtīgi lielu laimes definīciju dažādību. Daži cilvēki saka, es vienmēr esmu ticējis atmiņām par pagātni, sapņiem par nākotni, bet nekad tagadnei. Daži cilvēki saka, ka laime ir tieši tagad; tā ir pašreizējā mirkļa kvalitāte, svaigums. Tas arī franču filozofu Anrī Bergsonu vedināja uz domām, ka „Visi lielie domātāji laimi ir atstājuši līdz galam nenodefinētu, lai katrs no tiem varētu to definēt savā veidā.”

Tas būtu pieņemami, ja tās mūsu dzīvēs būtu otršķirīgas rūpes. Bet ja tas ir kas tāds, kas noteiks katra mūsu dzīves mirkļa kvalitāti, tad labāk būtu zināt, kas tieši tas ir. Iespējams, tieši tādēļ, ka īsti nezinām, kas ir laime, mēs to meklējot bieži pagriežam tai muguru. Lai arī mēs vēlamies izvairīties no ciešanām, šķiet, mēs skrienam tām tieši pretim. Tas arī rodas no dažāda veida pārpratumiem.

Viens no izplatītākajiem ir laimes un baudas neatšķiršana. Bet, ja paskatāties uz abu īpašībām, bauda ir atkarīga no laika, vietas, tās objekta. Tas ir kas tāds, kas maina savu dabu. Piemēram, skaista šokolādes kūka, pirmais gabaliņš ir gards, otrais jau mazāk, un tad mēs jūtam riebumu. (Smiekli) Tā ir lietu daba. Mums apnīk. Es reiz biju Baha cienītājs. Spēlēju viņa skaņdarbus uz ģitāras. Es varu to noklausīties divas, trīs, piecas reizes. Ja man būtu jāklausās 24 stundas dienā, nepārtraukti, tas varētu būt ļoti apnicīgi. Ja jums ir auksti, pienākt pie uguns ir jauki. Tad, pēc brīža jūs jau atkāpjaties, un pēcāk jau sāk kļūt par karstu. Piedzīvojot labās sajūtas, tās sevi it kā izsmeļ. Tas ir kas tāds, kas nestaro no jums uz āru. Piemēram, jūs varat just spēcīgu baudu, kad tajā pat laikā citi ap jums ļoti cieš.

Kas tad tādā gadījumā ir laime? Laime, protams, ir tik nenoteikts vārds, tādēļ teiksim labklājība. Es uzskatu, ka labākā definīcija no budistu viedokļa, ir tāda, ka labklājība ir ne tikai vienkārša baudpilna sajūta. Tā ir dziļa miera un piepildījuma sajūta, tāda, kura caurauž visus citus emocionālos stāvokļus, visus priekus un bēdas, kas nāk mūsu ceļā. Jums tas varētu būt pārsteidzoši. Vai mums var būt šāda labsajūta, kad mums ir skumji? Savā ziņā kāpēc gan nē? Tādēļ, ka mēs runājam par citu līmeni.

Paskatieties uz krastā nākošajiem viļņiem. Jums esot viļņa apakšā, jūs atsitaties pret dibenu. Ietriecaties klintī. Jums sērfojot virspusē, esat pacēlumā. Tā jūs nokļūstat no pacēluma pagrimumā — nav dziļuma. Ja palūkojaties uz jūru, varat ieraudzīt skaistu, mierīgu okeānu, kā spogulis. Var būt vētras, bet okeāna dzīles ir nemainīgi mierīgas. Kā gan tas ir iespējams? Tas var būt tikai un vienīgi esības stāvoklis, nevis pārejoša sajūta vai emocija. Pat prieks var būt laimes avots. Taču pastāv arī ļauns prieks, var priecāties par cita ciešanām.

Tātad kā mēs turpinām savus laimes meklējumus? Ļoti bieži mēs skatāmies ārpus sevis. Mēs domājam, ka ja varēsim savākt šo un to, visus nepieciešamos apstākļus vienkopus, ir teiciens: „Visu, kas vajadzīgs laimei par to, lai būtu laimīgs.” Pats teikums jau atklāj laimes iznīcības nolemtību. Visu, kas vajadzīgs. Ja mums kaut kas pietrūkst, laimes sajūta izzūd. Tāpat, kad kaut kas notiek ne tā, mēs tik ļoti cenšamies savest kārtībā ārējo vidi, taču mūsu vara pār ārpasauli ir ierobežota, pārejoša, un, nereti, iedomāta. Nu paskatieties uz iekšējiem apstākļiem. Vai tie nav spēcīgāki? Vai tas nav prāts, kas pārtulko kādu ārējo apstākli laimē un ciešanās? Vai tas nav stiprāks? Pēc pieredzes mēs zinām, ka varam būt sava veida „mazajā paradīzē”, taču tajā pat laikā iekšēji būt pilnībā nelaimīgi.

Dalailama reiz bija Portugālē, un tobrīd apkārt notika daudzi celtniecības darbi. Tad nu vienu vakaru viņš teica: „Skatieties, jūs būvējat visas šīs lietas, bet vai nebūtu jauki uzbūvēt arī kaut ko iekšēji?” Viņš teica: „Pat ja jums ir ar augstākajām tehnoloģijām aprīkots dzīvoklis super modernas un ērtas ēkas 100. stāvā, ja esat iekšēji nelaimīgs, viss, ko meklēsit, būs logs, pa kuru izlēkt.” Tagad pretējais, mēs zinām, ka ir ļoti daudz cilvēku, kuri ir ļoti grūtos apstākļos, taču tajā pat laikā spēj uzturēt sevī iekšējo mieru, spēku, brīvību un pārliecību. Šajā gadījumā iekšējās sajūtas ir stiprākas. Protams, arī ārējie apstākļi mūs ietekmē, ir brīnišķīgi dzīvot ilgāk, veselīgāk, būt izglītotiem, ar iespējām ceļot un brīvi iegūt mums nepieciešamo informāciju, būt brīviem. Tas ir ļoti vēlams. Taču tajā pat laikā ar to vien nepietiek. Tie ir tikai papildu nosacījumi, apstākļi, kuri palīdz. Pieredze, kas visu tulko, ir mūsu prātos. Mēs varam jautāt sev, kā audzināt un uzturēt sevī šo laimes sajūtu, tos iekšējos apstākļus, kuri noteiks laimi. Tam ir nepieciešams tikai mazliet pieredzes.

Mums ir jāsaprot sevī, ka ir noteikti prāta stāvokļi, kuri veicina šādas labklājības zelšanu, tas ko grieķi sauca par eidemoniju, zelšanu. Tāpat ir apstākļi, kam uz labklājību ir pretēja iedarbība. Ja paskatāmies uz mūsu pašu pieredzi, dusmas, naids, griezsirdība, lepnums, uzmācīgas vēlmes, pārāk stipra pieķeršanās, tās visas mūs neatstāj patīkamā prāta stāvoklī pēc šo emociju pieredzēšanas. Tāpat tās ir nelabvēlīgas citu laimei. Tātad varam uzskatīt, jo vairāk iepriekšminētie iemitinās mūsu prātos, un, veido tādu kā ķēdes reakciju, jo mēs jūtamies nelaimīgāki un samocītāki. Pretēji, visiem ir labi zināms, ka nesavtīgs dāsnums, no attāluma, nevienam par to nezinot, bērna dzīvības glābšana, kāda padarīšana laimīgu. Mums nevajag atzinību. Mums nevajag pateicību. Pats padarītais piepilda mūs ar ļoti spēcīgu līdzvērtīguma sajūtu ar savu iekšējo būtību. Mēs vēlētos, lai šī sajūta nekad nebeigtos.

Vai ir iespējams mainīt to, kā dzīvojam, mainīt mūsu prātus? Vai tās nav negatīvās, graujošās emocijas, kas raksturīgas prātam? Vai ir iespējamas pārmaiņas mūsu emocijās, rakstura iezīmēs un garastāvokļos? Tādēļ mums jājautā, kāda ir prāta daba? Ja mēs lūkojamies no eksperimentālā skatupunkta, apziņas galvenais uzdevums ir vienkārši apzināties un uztvert. Apziņa ir kā spogulis, kas ļauj uz tās spoguļoties attēliem. Spogulī varat redzēt gan skaistas, gan neglītas sejas. Spogulis to ļauj tajā pat laikā sevi neaptraipot, šie attēli to nepārveido un neietekmē. Tieši tāpat aiz ikkatras domas ir tīra apziņa, apzināšanās. Tā ir daba. Pēc būtības tā nevar tikt aptraipīta ar naidu un greizsirdību, jo tad, ja tie vienmēr būtu klātesoši, kā krāsa, kas iesūcas audumā, tad šīs emocijas būtu klātesošas kaut kādā mērā visu laiku. Mēs taču zinām, ka neesam vienmēr dusmīgi, vienmēr greizsirdīgi, vienmēr dāsni.

Tas ir tādēļ, ka apziņai pašos pamatos piemīt tīri kognitīva kvalitāte, kas to atšķir no akmens, vienmēr ir vieta pārmaiņām, jo visas emocijas ir mainīgas. Tā ir vieta prāta vingrināšanai. Prāta vingrinājumi ir balstīta uz ideju, ka divi pretēji garīgi faktori nevar notikt vienā un tajā pat laikā. Jūs varat nonākt no mīlestības līdz naidam, bet jūs nevarat vienā un tajā pašā laikā, pret vienu un to pašu personu, just vēlmi darīt pāri un darīt labu. Jūs nevarat ar vienu un to pašu žestu paspiest roku un iesist. Tātad emocijām ir dabīgi pretlīdzekļi, kuri ir iznīcinoši mūsu iekšējai labklājībai. Tas ir ceļš kā turpināt. Līksme salīdzinājumā ar greizsirdību. Iekšējas brīvības sajūta pretēji stiprām pieķeršanās un apsēstības sajūtām. Labvēlība un laipnība pret naidu. Tad, protams, katrai emocijai būtu nepieciešams savs dabīgais pretlīdzeklis.

Vēl viens veids, kā atrast vispārīgu pretlīdzekli visām emocijām, ir skatīties uz mūsu dabu pēc būtības. Parasti, jūtoties aizkaitinātiem, neapmierinātiem vai dusmīgiem uz kādu, vai apsēsti ar kaut ko, prāts atkal un atkal pie tās atgriežas. Katru reizi, kad domas atgriežas pie šī objekta, tas pastiprina šo apsēstību vai aizkaitinātību. Tas ir pašpastiprinošs process. Mums vienkārši tā vietā, lai skatītos uz āru, jālūkojas uz iekšu. Paskatieties uz dusmām kā tādām. Tās izskatās draudīgas, kā augošs musonu vai negaisa mākonis. Bet ja iedomājamies sevi sēžot uz šī mākoņa, ja tur nonākam, tā ir tikai migla. Ja jūs šādā veidā paskatīsities uz dusmām, tās pazudīs kā sals rīta saulē. Ja darīsit to atkal un atkal, dusmu tendence uzrasties atkal, kļūs arvien mazāka ar katru reizi, kad tās izkliedēsit. Beigu beigās, lai arī šī emocija varētu rasties, tā tikai pārskries prātu, kā putnam pārlidojot pāri galvai, neatstājot nekādas pēdas. Šāds ir prāta vingrināšanas princips.

Tas prasa laiku, visām šīm mūsu prāta kaitēm un tendencēm bija vajadzīgs laiks, lai tās samilztu, tāpat būs nepieciešams laiks, lai no tām tiktu vaļā. Bet tas ir vienīgais ceļš. Prāta pārveidošana — tā ir galvenā meditācijas jēga. Tas nozīmē iepazīšanos ar jaunu esamības veidu, jaunu lietu uztveres veidu, tādu, kurš ir vairāk saskaņā ar realitāti, savstarpējo atkarību, ar nepārtraukto pārmaiņu straumi, kas ir mūsu esamības un apziņas pamats.

Tātad, sakarības ar kognitīvo zinātni, ja reiz esam pie tā nonākuši, un es pieņemu, ka tā ir tēma, ar kuru mums jātiek galā īsā laikā, ar smadzeņu plastiskumu. Smadzenes tika uztvertas kā vairāk vai mazāk nemainīgas. Visas pamata saiknes, skaitļos un daudzumos, līdz pēdējiem 20 gadiem, sasniedzot pieauguša cilvēka vecumu, tika uztvertas kā vairāk vai mazāk nemainīgas. Nesen ticis atklāts, ka tās var ļoti mainīties. Kā esam dzirdējuši, vijolniekam, kurš vingrinājies 10000 stundu, ļoti izmainās tās smadzeņu daļas, kas atbild par pirkstu kustībām, palielinot sinaptisko saišu atbalstu. Vai mēs to pašu varam paveikt ar cilvēku īpašībām? Ar laipnību, pacietību, atvērtību?

Tas ir tas, ko dara izcilie meditētāji. Daži no viņiem, kuri bija ieradušies uz laboratorijām Medisonā, Viskonsīnā vai Bērklijā, veica divdesmit līdz četrdesmit tūkstoš stundu meditācijas. Viņi 3 gadus dzīvo nošķirtībā, meditējot 12 stundas dienā. Un tad visu savu atlikušo dzīvi viņi meditē divas līdz trīs stundas dienā. Viņi ir patiesi Olimpiskie čempioni prāta vingrināšanā. (Smiekli) Šī ir vieta, kur atradās meditētāji, jūs redzat, tā ir diezgan iedvesmojoša. Un nu šeit ar 256 elektrodiem. (Smiekli)

Ko gan viņi uzzināja? Protams, to pašu. Zinātniskais embargo, kas ticis piedēvēts dabai, cerams tiks pieņemts. Tam ir darīšana ar līdzcietību, bezierunu līdzcietību. Mēs jautājām meditētājiem, kuri to ir darījuši daudzus jo daudzus gadus, radīt savos prātos tādu stāvokli, kur ir nekas cits kā vien pilnīga labvēlība, pilnīgi pieejams jūtīgums. Protams, vingrināšanās laikā tas tika darīts ar objektiem. Mēs domājam par cilvēkiem, kuri cieš, par cilvēkiem, kurus mīlam, taču vienubrīd tas kļūst par stāvokli, kurš pārņem visu mūsu būtību. Lūk, sākotnējie rezultāti, kurus varu jums parādīt tādēļ, ka tie jau tikuši rādīti. grafiks parāda 150 pārbaudes, tiek apskatītas atšķirības starp labo un kreiso priekšējo daivu. Īsumā, cilvēki, kuriem ir lielāka aktivitāte prefrontālajā garozā ir nomāktāki, nesavaldīgāki. Viņi neparāda daudz pozitīvas ietekmes. Un pretēji — ar lielāku aktivitāti kreisajā pusē, parādās lielāka tendence uz altruismu, laimi, izteiksmi, ziņkāri un tā tālāk. Tātad cilvēkiem ir pamats. Taču tas var tikt mainīts. Ja skatāties komēdiju, vairāk darbojas smadzeņu kreisā puse. Ja par kaut ko priecājaties, atkal vairāk darbojas kreisā puse. Ja esat noskumis, tiek likta lietā labā puse. Šeit ir -0,5 standartnovirze meditētājam, kurš meditē uz līdzcietību. Tas ir kas pavisam ārpus ierastās zvanveida līknes.

Man nav laika iedziļināties dažādos zinātniskos rezultātos. Cerams, tie nāks. Viņi ir izpētījuši, ka, šis ir pēc trīsarpus stundām funkcionālās magnētiskās rezonanses. Tas ir kā izkāpt no kosmosa kuģa. Tāpat, citās laboratorijās ir pierādīts, ka, piemēram, Pola Ekmana laboratorija Bērklijā, ka daži meditētāji spēj valdīt pār savām emocionālajām atbildēm vairāk, nekā domāts. Piemēram, pēkšņas nobiedēšanas eksperimenti. Ja nosēdināt krēslā puisi ar dažādiem aparātiem, kas mēra viņa psiholoģiskās reakcijas, un pēkšņi kaut kur sprāgst bumba, uz to ir tik instinktīva reakcija, 20 gadu laikā es neesmu redzējis nevienu, kurš nepalektos. Daži meditētāji, pat bez cenšanās to nedarīt, bet vienkārši esot pilnībā atvērti, domājot, ka sprādziens būs tikpat mazs notikums kā krītoša zvaigzne, spēj vispār nepakustēties.

Tātad tā visa jēga ir ne jau veidot būtnes cirkam, kas var izdarīt ko tādu, ko nevar citi. Tas ir vairāk, lai pierādītu, ka prāta vingrināšana darbojas. Tā nav tikai greznība. Tie nav papildu vitamīni dvēselei. Tas ir kaut kas, kas noteiks katra mūsu dzīves mirkļa kvalitāti. Mēs esam gatavi pavadīt 15 gadus izglītojoties. Mums patīk skriešana, fitness. Mēs darām visādas lietas, lai paliktu skaisti. Tomēr mēs pavadām tik maz laika, rūpējoties par to, kam ir vislielākā nozīme, to kā funkcionē mūsu prāti, kas savukārt ir būtiskākā lieta, kas nosaka dzīves uztveršanas kvalitāti.

Mūsu līdzcietība ir jāliek lietā. Tas ir tas, ko mēģinām darīt dažādās vietās. Šajā vienā piemērā ir ieguldīts ļoti daudz darba. Bija šī kundze, slima ar kaulu tuberkulozi, atstāta teltī nomirt. Pie viņas bija tikai viņas meita. Vienu gadu vēlāk viņai ir labāk. Mums Tibetā ir dažādas skolas un klīnikas.

Un vienkārši tāpat vien, es jūs atstāšu ar šo skatienu skaistumu, kas par laimi pastāsta vairāk, kā es jebkad varētu pateikt vārdos. Tibetas lēkājošie mūki. (Smiekli) Lidojošie mūki. Liels paldies.