Marks Peigls: Kā valoda pārvērta cilvēci

Katram no jums piemīt visvarenākā, bīstamākā un graujošākā prasme, ko dabiskā izlase jelkad ir izstrādājusi. Tā ir neiroaudio tehnoloģija, ar kuru var pārprogrammēt citu cilvēku prātus. Es, protams, runāju par valodu, jo tā ļauj jums ievietot domu no sava prātā pa tiešo kādā cita prātā, un viņi var mēģināt darīt to pašu, nevienam no jums neveicot ķirurģisku operāciju. Tā vietā, jums runājot, jūs patiesībā lietojat telemetrijas formu, kas nav nemaz tik atšķirīga no jūsu televīzijas tālvadības pults. Vienīgi šī ierīce paļaujas uz infrasarkanās gaismas pulsiem, jūsu valoda paļaujas uz pulsiem, atsevišķiem skaņas pulsiem.

Un jums lietojot tālvadības pulti, lai mainītu savas televīzijas iekšējos iestatījumus, kas atbilstu jūsu garastāvoklim, jūs izmantojat valodu, lai mainītu kāda smadzeņu iekšējos uzstādījumus, lai tie atbilstu jūsu vēlmēm. Valodas ir mūsu gēnu runāšana, kas cenšas panākt vēlamo. Un iedomājaties zīdaiņa izbrīnu, kad viņš pirmo reizi atklāj, ka tik vien kā izdvešot skaņu, viņš kā ar burvestības palīdzību var pārvietot pa telpu priekšmetus un varbūt pat tik tālu, kā viņa mutē.

Valodas graujošais spēks gadsimtiem ilgi ir ticis atzīts tādās lietās kā cenzūra, grāmatās, kuras jūs nedrīkstat lasīt, frāzēs, kuras nevarat lietot un vārdos, kurus nevarat teikt. Faktiski, Bābeles torņa stāsts Bībelē kalpo kā fabula un brīdinājums par valodas spēku. Tajā stāstīts par to, kā senie cilvēki savā augstprātībā iedomājās, ka izmantojot viņu valodu, lai sadarbotos, viņi varētu uzcelt torni, kas ļautu tiem nokļūt līdz pašām debesīm. Dievs, sadusmojies par šādu mēģinājumu, ņēma un iznīcināja šo torni un lai būtu drošs, ka šāds mēģinājums vairs neatkārtotos, viņš sajauca cilvēkus, piešķirot tiem atšķirīgas valodas -- radīja sajukumu tiem piešķirot atšķirīgas valodas. Un tas noved pie šīs apbrīnojamās ironijas, ka mūsu valodas pastāv, lai kavētu mūsu saziņu. Pat šodien mēs zinām, ka ir vārdi, kurus mēs nevaram lietot, frāzes, kuras nevaram teikt, jo ja mēs tās izmantotu, mums varētu uzbrukt, apcietināt vai pat nogalināt. Un tas viss gaisa pūsmas dēļ, kas nāk no mūsu mutēm.

Tāda kņada par vienu no mūsu prasmēm parāda, ka par to ir vērts runāt. Un tas ir kā un kādēļ šī nozīmīgā prasme attīstījās un kāpēc tā attīstījās tikai mūsu sugai? Tas ir nedaudz pārsteidzoši, jo lai gūtu atbildi uz šo jautājumu, mums jāpievēršas pie šimpanžu lietota darbarīka. Šīs šimpanzes izmanto rīkus un mēs uztveram to kā viņu saprāta zīmi. Bet ja viņi patiešām būtu saprātīgi, kāpēc lai viņi termītu izdabūšanai no zemes nelietotu lāpstu, nevis koku? Un ja viņi būtu patiešām saprātīgi, kāpēc lai viņi sistu vaļā riekstus ar akmeni? Kāpēc lai viņi vienkārši neaizietu uz veikalu un nenopirktu maisu ar riekstiem, kurus kāds cits viņu vietā jau ir attaisījis? Kāpēc nē? Mēs taču tā darām.

Iemesls, kāpēc šimpanzes tā nedara ir tas, ko psihologi un antropologi sauc par sociālo mācīšanos. Tiem trūkst spējas mācīties no citiem kopējot vai atdarinot vai vienkārši skatoties. Rezultātā tie nevar uzlabot citu idejas vai mācīties no citu kļūdām -- iegūt no citu gudrības. Un tāpēc tie vienu un to pašu lietu dara atkal un atkal un atkal. Faktiski mēs varētu doties miljons gadu senā pagātnē un šīs šimpanzes darītu to pašu, ar tiem pašiem kokiem vilktu ārā termītus un izmantotu tos pašus akmeņus, lai atvērtu riekstus.

Tas varētu skanēt augstprātīgi vai pat lepni. Kā mēs to zinām? Jo tieši tā darīja mūsu priekšteči, Homo erectus. Šie pērtiķi ar vertikālo stāju pirms diviem miljoniem gadu attīstījās Āfrikas savannā, un viņi izgatavoja šos teicamos rokas cirvjus, kas brīnišķīgi ieguļ jūsu rokās. Bet ja mēs paskatāmies uz fosīlijām, var redzēt, ka viņi atkal un atkal un atkal, miljons gadus no vietas, izgatavoja vienādus rokas cirvjus. Tam var izsekot, veicot fosīliju pētījumus. Ja mēs izsakām minējumus par to, cik ilgi Homo erectus dzīvoja, cik liels bija to paaudžu laiks, sanāk ap 40,000 vecāku paaudzēm, kuras vēl radīja savas atvases un citi, kas no malas skatījās, kura laikā rokas cirvji praktiski nemainījās. Nav pat skaidrs, ka mūsu ģenētiski tuvākajiem radiniekiem, neandertāliešiem, bija sociālā mācīšanās. Skaidrs, ka viņu darbarīki bija daudz sarežģītāki nekā Homo erectus, tomēr aptuveni 300,000 gadu laikā arī tie mainījās tikai pavisam nedaudz, kad šīs sugas, neandertālieši, apdzīvoja Eirāziju.

Labi, tas mums pavēsta, ka pretēji vecajam sakāmvārdam "ko pērtiķis redz, to dara", par lielu izbrīnu pārējie dzīvnieki patiesībā tā īsti to nespēj darīt -- vismaz ne tik ļoti izteikti. Un pat, skatoties uz šo attēlu, tas šķiet aizdomīgi neīsts -- kaut kas no "Barnum & Bailey" cirka.

Bet salīdzinot ar šiem dzīvniekiem, mēs mācāmies. Mēs varam mācīties, skatoties uz citiem cilvēkiem un kopējot vai atdarinot to, ko dara viņi. Tad mēs varam izvēlēties vislabāko no iespējamo izvēļu klāsta. Mēs varam iegūt no citu idejām. Mēs varam veidot savu pieredzi no citu gudrības. Un rezultātā mūsu idejas uzkrājas, un mūsu tehnoloģija attīstās. Un šī kopīgā kulturālā pielāgošanās, kā to sauc antropologi, šī ideju uzkrāšanās, jūsu kņadas un sadarbības pilnajā ikdienā ir atbildīga par visu jums apkārt. Pasaule ir pilnībā mainījusies salīdzinājumā ar to, kāda tā bija pirms 1,000 vai pat 2,000 gadiem. Un tas ir kopējās kulturālās pielāgošanās dēļ. Krēsli, uz kuriem jūs sēžat, gaismas šajā auditorijā, mans mikrofons, jūsu apkārt nēsātie iPad un iPod ir kopīgās kulturālās pielāgošanās rezultāts.

Daudziem speciālistiem kopīgā kulturālā pielāgošanās vai sociālā mācīšanās ir pabeigts darbs, stāsta beigas. Mūsu suga spēj izgatavot dažādas lietas, tādēļ tai ir izdevies sasniegt tādu labklājību kā nevienai citai. Faktiski mēs pat varam radīt šīs "dzīves lietas" -- kā jau es teicu, visu mums apkārt. Bet faktiski, izrādās, ka laikā pirms apmēram 200,000 gadu, kad mūsu suga radās un iemantoja sociālo mācīšanos, tas patiesībā bija mūsu stāsta sākums, nevis beigas. Mūsu sociālās mācīšanās iemantošanas dēļ radās sociāla un evolucionāra dilemma, kuras atrisināšana droši vien noteiktu ne tikai mūsu turpmāko psiholoģijas virzību, bet arī visas pasaules turpmāko virzību. Un pats svarīgākais ir, ka tas mums paskaidro kādēļ mums ir valoda.

Un iemesls, kādēļ radās šī dilemma kā izrādās ir tas, ka sociālā mācīšanās ir vizuālā piesavināšanās. Ja es varu mācīties, tevi vērojot, es varu nozagt tavas labākās idejas, un es varu būt ieguvējs no tavām pūlēm, netērējot laiku un enerģiju, darot to, ko darīji tu, lai tās izstrādātu. Ja es redzu kādu ēsmu to izmanto, lai ķertu zivis vai es redzu, kā tu asini savu rokas cirvi, lai padarītu to labāku vai arī, ja es tev paslepus sekoju līdz tavai sēņu lasīšanas vietai, es varu būt ieguvējs no tavām zināšanām un gudrības, un prasmes, un varbūt pat noķert šo zivi pirms to izdari tu. Sociālā mācīšanās patiesi ir vizuālā piesavināšanās. Un jebkurā sugā, kas to apguvusi, tu būtu spiests slēpt savas labākās idejas, lai kāds tev tās nenozagtu.

Un pirms apmēram 200,000 gadu mūsu suga saskārās ar šo krīzi. Un mums patiešām ir tikai divas iespējas kā risināt konfliktus, ko radītu vizuālā piesavināšanās. Viena no šīm iespējām būtu, ka mēs nošķiramies mazās radniecīgās grupās. Jo tad labumu no mūsu idejām un gudrības gūtu tikai mūsu radinieki. Būtu pirms apmēram 200,000 gadiem mēs izvēlējušies šo iespēju, mēs droši vien pašlaik vēl joprojām dzīvotu kā neandertālieši, kad tie pirmo reizi ienāca Eiropā pirms 40,000 gadiem. Un tas ir tādēļ, ka mazās grupās ir mazāk ideju, ir mazāk jaunievedumu. Un mazās grupās ir tieksme notikt vairāk negadījumiem un neveiksmēm. Tāpēc, ja mēs būtu izvēlējušies šo ceļu, mūsu attīstības ceļš mūs būtu novedis līdz strupceļam -- un tas būtu patiesi īss.

Otrā iespēja, ko mēs varējām izvēlēties bija izstrādāt saziņas sistēmas, kas mums ļautu dalīties ar idejām un savā starpā sadarboties. Šīs iespējas izvēlēšanās nozīmētu daudz lielāku zināšanu un gudrības uzkrāšanos, kas būtu pieejama ikvienam cilvēkam, kas ir daudz vairāk nekā vienas ģimenes vai pat viena cilvēka ietvaros. Mēs izvēlējāmies otro iespēju un tā rezultātā izveidojām valodu.

Valoda attīstījās, lai atrisinātu vizuālās piesavināšanās krīzi. Valoda ir sociālās tehnoloģijas daļa, kas veicina ieguvumus no sadarbības -- panākot vienošanās, noslēdzot darījumus un saskaņojot mūsu darbības. Un jūs varat redzēt, ka jaunatīstības sabiedrībā, kas bija valodas apgūšanas sākums, valodas neesamība nozīmētu to pašu, ko putns bez spārniem. Tāpat kā spārni pavēra šos gaisa plašumus, ko putniem izmantot, valoda pavēra cilvēkiem iespēju sadarboties un izmantot to savā labā. Un mēs to uztveram kā pilnībā pašsaprotamu lietu, jo mēs esam suga, kas ar valodu jau ir tik ļoti saradusi.

Bet jums ir jāsaprot, ka pat visvienkāršākā apmaiņas rīcība ir pilnīgi atkarīga no valodas. Un lai saprastu kāpēc, apspriedīsim divus scenārijus no mūsu attīstības sākotnes. Iedomāsimies, ka jums patiešām labi padodas izgatavot bultu uzgaļus, taču jums galīgi nepadodas koka bultu taisīšana un spalvu piestiprināšana. Jūs zināt, ka divi citi cilvēki labi pieprot taisīt koka bultas, taču uzgaļu taisīšanā viņi ir bezcerīgi. Tādēļ tas, ko jūs darāt -- viens no šiem cilvēkiem vēl tā īsti nav apguvis valodu. Un iedomāsimies, ka otram ir laba valodas prasme.

Jūs kādu dienu paņemat savu bultu uzgaļu kaudzi, un aizejat pie tā, kas vēl neprot īsti labi runāt, un jūs viņam priekšā noliekat šos bultu uzgaļus, cerot, ka viņš sapratīs, ka jūs vēlaties iemainīt šos uzgaļus pret pabeigtām bultām. Bet viņš paskatās uz bultu uzgaļu kaudzi, nodomā, ka tie ir dāvana, paņem tās, pasmaida un aiziet prom. Jūs sanikno viņa žestikulēšana. Rodas konflikts un jūs tiekat sadurts ar vienu no saviem bultu uzgaļiem. Labi, izspēlēsim vēlreiz šo situāciju, un jūs dodaties pie tā, kurš prot valodu. Jūs noliekat bultu uzgaļus un sakāt, "Es vēlētos iemainīt šos bultu uzgaļus pret pabeigtām bultām. Sadalīsim pusi uz pusi." Viņš atbild, "Labi. Mani tas apmierina. Darīsim tā." Apmaiņa ir veikta.

Tiklīdz mums ir valoda, mēs varam apvienot mūsu idejas un sadarboties labklājības veicināšanai, kas nebūtu iespējams bez valodas. Un tas ir iemesls, kādēļ mūsu suga ir izplatījusies pa visu pasauli, kamēr pārējie dzīvnieki sēž un nīkst būros zoodārzos. Tāpēc mēs spējam izgatavot kosmosa kuģus un celt katedrāles, kamēr pārējie pasaules dzīvnieki ar kokiem baksta zemi, lai dabūtu ārā termītus. Labi, ja šis valodas un tās vērtības skatījums vizuālās piesavināšanās atrisināšanas gadījumā ir patiess, tad visām sugām, kas to apgūst, būtu jāpiedzīvo ļoti straujš radošuma un labklājības pieaugums. Un tieši to arī parāda arheoloģiskie dati.

Ja jūs paskatāties uz mūsu senčiem neandertāliešiem un Homo erectus, mūsu tuvākajiem priekštečiem, tie apdzīvoja pavisam nelielu pasaules daļu. Bet, kad pirms aptuveni 200,000 gadiem radās mūsu suga, neilgi pēc tam mēs steidzīgi izgājām no Āfrikas un izplatījāmies pa visu pasauli, apdzīvojot gandrīz katru Zemes nostūri. Kamēr pārējās sugas ir ierobežotas ar dzīvošanu tikai tādās vietās, kurām viņu gēni var pielāgoties ar sociālo mācīšanos un valodu mēs, atbilstoši mūsu vajadzībām, varējām pārveidot vidi. Un tāpēc mēs sasniedzām tādu labklājību, kādu nav sasniedzis neviens cits dzīvnieks. Valoda patiesībā ir visnoderīgākā prasme, kas mums jelkad ir radusies. Tā ir visnoderīgākā dabiskās atlases izstrādātā, mums piemītošā prasme jaunu zemju un resursu apgūšanai, kā arī pielāgošanās dažādiem dzīves apstākļiem.

Valoda patiesībā ir mūsu gēnu balss. Tomēr vēl neieguvuši valodu mēs paveicām ko patiesi dīvainu, pat savādu. Mums, izplatoties pasaulē, mēs esam izstrādājuši tūkstošiem dažādu valodu. Pašlaik uz Zemes runā apmēram septiņos vai astoņos tūkstošos valodu. Jūs varētu apgalvot, ka tas ir tikai dabīgi. Mums nošķiroties, loģiski, ka nošķirsies arī mūsu valodas. Bet patiesā mīkla un ironija ir, ka visvairāk atšķirīgo valodu uz Zemes ir tieši vietās, kur cilvēki dzīvo visciešāk.

Ja mēs dotos uz Papua-Jaungvinejas salu, mēs tur varētu atrast no apmēram 800 līdz 1,000 atšķirīgām cilvēku valodām. dažādām cilvēku valodām. kas tiek runātas uz vienas nieka salas. Salā ir vietas, kur ik pēc divām vai trim jūdzēm varat sastapties ar jaunu valodu. Lai arī cik neticami tas izklausītos, es reiz satiku kādu papuasu vīru un vaicāju, vai tā patiešām ir. Un viņš atbildēja, "Nē. Vietām tās ir vēl blīvāk." Un tā ir tiesa; uz šīs salas ir vietas, kur ik pēc jūdzes var sastapties ar jaunu valodu. Tā tas arī ir dažās nošķirtās, okeānā esošās salās.

Un tā vien šķiet, ka mēs izmantojam valodu ne tikai, lai sadarbotos, bet lai grupētu mūsu sadarbības grupas un veidotu identitātes, un, iespējams, lai pasargātu mūsu zināšanas un gudrību un prasmes no slepenas noklausīšanās. Un to zinām, jo mums, pētot dažādas valodu grupas un sasaistot tās ar kultūru, mēs redzam, ka dažādās valodas palēnina grupu savstarpējo ideju apmaiņu. Tās palēnina tehnoloģiju plūsmu. Un tās pat palēnina gēnu plūsmu. Es nevaru apgalvot jūsu vietā, tomēr šis izskatās pēc gadījuma, kad mums nav seksa ar cilvēkiem, ar kuriem mēs nevaram sarunāties. (Smiekli) Tomēr, lai iebilstu pret iepriekš dzirdētajiem apgalvojumiem, mums, iespējams, ir bijusi diezgan nepatīkama ģenētiskā niekošanās ar neandertāliešiem un denisoviešiem.

(Smiekli)

Labi, šī mums piemītošā tendence, šī mūsu šķietami dabīgā tendence izolēties, turēties nostāk, ar galvu pa priekšu iegāžas mūsdienu pasaulē. Šis iespaidīgais attēls nav pasaules karte. Patiesībā, tās ir Facebook noslēgto draudzību saites. Un, kad jūs salīdzināt šīs draudzības saites pēc to platuma un garuma, tās praktiski stiepjas pāri visai pasaulei. Mūsdienu pasaule sazinās pati ar sevi un savā starpā vairāk nekā jelkad agrāk. Un šī saziņa, šī vispasaules savienojamība, šī globalizācija rada apgrūtinājumu. Jo šīs dažādās valodas rada šķērsli, kā mēs nupat to redzējām, lai apmainītos ar precēm un idejām un tehnoloģijām un gudrībām. Un tās rada šķērsli sadarbībai.

Un nekur citur to nevar redzēt skaidrāk kā Eiropas Savienībā, kur 27 dalībvalstīs runā 23 oficiālajās valodās. Eiropas Savienība, veicot tulkojumus šajās 23 oficiālajās valodās ikgadēji iztērē vairāk kā vienu miljardu eiro. Pašlaik ir pasūtīti tulkojumi, kuru vērtība sniedzas līdz 1,45 miljardiem ASV dolāru. Padomāsim par šīs situācijas absurdumu. Ja 27 indivīdi no šīm 27 dalībvalstīm apsēstos pie galda, katrs runājot vienā no savām 23 valodām, pavisam vienkārša matemātika jums pateiktu, ka katru divu cilvēku saziņai būtu nepieciešama 253 cilvēku liela tulku armija. Eiropas Savienība noalgo pastāvīgos darbiniekus, ap 2,500 tulkiem. 2007. gadā vien -- un es esmu drošs, ka ir jaunāki skaitļi -- tika pasūtīts apmēram 1,3 miljonu lapu tulkojumi vienā pašā angļu valodā.

Un, ja valoda patiesi ir vizuālās piesavināšanās krīzes risinājums, ja valoda patiesi ir šķērslis mūsu sadarbībai, mūsu sugas izstrādāta tehnoloģija, lai veicinātu mūsu ideju apmaiņu un brīvo plūsmu mūsdienu pasaulē, mēs saskaramies ar jautājumu. Un jautājums ir, vai šajā modernajā, globalizētajā pasaulē mēs tiešām varam atļauties visas šīs dažādās valodas.

Teiksim šādi, dabā nekad nav bijis tāds gadījums, kad funkcionāli līdzvērtīgas prasmes varētu līdzpastāvēt. Viena no tām vienmēr panāks, ka otra izzūd. Un mēs redzam šo nepielūdzamo soļošanu pretī standartizācijai. Ir daudz un dažādi veidi kā mērīt lietas -- sverot tās un mērot to garumu -- tomēr vispopulārākā ir metriskā sistēma. Pastāv daudz un dažādi veidi kā skaitīt laiku, tomēr praktiski visā pasaulē ir izplatīta pagalam dīvaina uz skaitli 60 balstīta sistēma, zināma arī kā stundas un minūtes un sekundes. Pastāv daudz un dažādi veidi kā ierakstīt kompaktdiskus vai DVD, taču arī tie visi tiek standartizēti. Un jūs droši vien varat iedomāties vēl daudzus daudzus piemērus no ikdienas dzīves.

Un tā mūsdienu pasaulē mēs saskaramies ar dilemmu. Un tā ir dilemma, ar ko saskaras ķīnietis, kura valodā pasaulē runā vairāk nekā jebkurā citā pasaules valodā taču viņš sēž pie tāfeles, pārveidojot frāzes no ķīniešu valodas uz angļu valodu. Un tas mums rada iespēju, ka pasaule, kurā mēs vēlamies sekmēt sadarbību un apmaiņu un pasaule, kura, iespējams, vairāk kā jebkad ir atkarīga no sadarbības, lai saglabātu un palielinātu mūsu labklājības līmeni, viņa rīcība mums parāda, ka tas var būt ir neizbēgami, ka mums ir jāpieņem šī ideja, ka mūsu liktenis ir dzīvot vienā pasaulē ar vienu valodu.

Paldies.

(Aplausi)

Mets Ridlijs: Mark, viens jautājums. Svante atklāja, ka FOXP2 gēns, kas šķiet ir saistīts ar valodu, tādā pašā veidā kā mums tika atrasts arī neandertāliešiem. Vai jums ir kāda nojauta kā mēs varējām iznīcināt neandertāliešus, ja viņiem arī bija valoda?

Marks Pagels: Tas ir ļoti labs jautājums. Daudzi no jums ir dzirdējuši par pieņēmumu, ka šis FOXP2 gēns, kas šķietami kaut kādā ziņā ir saistīts ar muskuļu kontroli, kas ir saistīta ar valodu. Iemesls kādēļ es neticu, ka tas pierāda, ka neandertāliešiem bija valoda ir -- minēšu vienkāršu līdzību: Ferrari ir mašīnas, kurām ir dzinēji. Manai mašīnai ir dzinējs, taču tas nav Ferrari. Vienkārša atbilde tam ir, ka gēni vieni paši neietekmē tādu sarežģītas lietas izveidošanos kā valoda. Viss, ko mēs zinām par šo FOXP2 gēnu un neandertāliešiem ir, ka viņiem varēja būt attīstīta mutes muskuļu kontrole -- kurš zina. Bet tas patiešām nepierāda, ka viņi prata valodu.

M.R.: Patiešām liels jums paldies.

(Aplausi)