Madeleina Olbraita: Par to, kā būt sievietei un diplomātei

Peta Mičela: Kāda ir šīs piespraudes vēsture?

Madeleina Olbraita: Tā ir saistīta ar izlaušanos caur stikla griestiem.

P.M.: Ak tā. Tad tā ir ļoti piemērota TEDWomen.

M.O.: Ik rītu pēc piecelšanās es pavadu ilgu laiku, cenšoties paredzēt, kas sagaidāms. Ar manām piespraudēm saistītie notikumi sākās Sadama Huseina dēļ. Es jums pastāstīšu, kā tas notika. Es biju iecelta par vēstnieci Apvienotajās Nācijās. Tas bija pēc Persijas līča kara beigām. Kā vēstniecei man tika doti norādījumi. Pēc pamiera iestāšanās tika pieņemta rinda lēmumu par sankcijām, un man tika doti norādījumi pastāvīgi stāstīt briesmu lietas par Sadamu Huseinu, kas bija pamatotas -- viņš bija okupējis kaimiņvalsti. Tad pēkšņi Bagdādes avīzēs tika publicēts dzejolis, kurā es tiku salīdzināta, starp citām lietām, ar neiedomājamu čūsku. Tā sagadījās, ka man piederēja čūskveida piespraude. Es to valkāju Irākas sarunu laikā. (Smiekli) Un, kad es ierados preses konferencē, žurnālisti to ievēroja, un jautāja: "Kāpēc jūs valkājiet šo čūskveidīgo piespraudi?" Es atbildēju: "Tāpēc, ka Sadams Huseins mani salīdzināja ar neiedomājamu čūsku." Tad es sapratu, ka tas varētu kļūt interesanti. Es devos iepirkties un iegādājos daudzas piespraudes, kas efektīvi atspoguļotu manu viedokli par dienišķajām aktualitātēm. Tā tas viss sākās.

P.M.: Cik liela ir jūsu kolekcija?

M.O.: Diezgan liela. Tā tagad ir ceļojoša izstāde. Pašlaik tā atrodas Indianapolisē, bet iepriekš tā bija Smitsona institūtā. To pavada mana grāmata, kuras virsraksts ir: "Lasiet manas piespraudes."

(Smiekli)

P.M.: Tātad tā bija laba doma. Es atceros, kad jūs kļuvāt par pirmo sievieti - ārlietu ministri, un pastāvīgi tika plaši apspriests jūsu apģērbs, un izskats, kas ir bieži apspriests temats, ja runa iet par sievietēm, īpaši, ja viņas ieņem vadošus posteņus. Kādas ir jūsu izjūtas par visu šo --

M.O.: Vispār tas ir diezgan kaitinoši, jo neviens nekad neapraksta vīriešu apģērbu. Bet cilvēki uzmanīgi sekoja līdzi manam apģērbam. Šajā sakarā ir interesants stāsts: pirms es devos uz Ņujorku kā ANO vēstniece, man bija saruna ar Džīnu Kirkpatriku, manu priekšteci vēstnieces amatā, un viņa teica: "Jums ir jāatmet akadēmiskā stila apģērbs. Dodieties pasaulē, izskatoties kā diplomāte." Tas man sniedza daudzas iepirkšanās iespējas. Bet joprojām man tika uzdoti tādi jautājumi, kā, piemēram, "Vai jūs valkājāt cepuri?","Cik īsi bija jūsu svārki?". Un vēl viena lieta -- vai jūs atcerieties, ka Kondolīza Raisa kādā svinīgā pasākumā bija uzvilkusi zābakus, un tika par to kritizēta. Vīrietis par to nekad netiktu kritizēts. Bet tas nav svarīgi.

P.M.: Mums visiem, gan vīriešiem, gan sievietēm, ir svarīgi atrast veidus, kā definēt mūsu sabiedriskās lomas, un darīt to sabiedriski atbildīgā veidā, ietekmējot nākotni. Kā jums izdevās atrast līdzsvaru starp sarežģīto diplomātisko darbu, stingras savas valsts parstāvēšanu pasaules arēnā, un jūsu lomu kā māte, vecmāmiņa, un ģimenes sargātāja? Un kā jums izdevās to sasniegt?

M.O.: Jāmin tāda interesanta lieta, ka man jautāja par manām izjūtām, kļūstot par pirmo sievieti - ārlietu ministri dažas minūtes tūlīt pēc manas apstiprināšanas amatā. Un es atbildēju: "Esmu bijusi sieviete jau sešdesmit gadus, bet ārlietu ministre -- tikai dažas minūtes." Un tā tas turpinājās. (Smiekli) Bet patiesībā es ļoti priecājos, ka esmu sieviete. Un tad notika, ka -- un es domāju, ka šajā auditorijā noteikti ir cilvēki, kas mani sapratīs -- es devos uz savu pirmo tikšanos ANO ietvaros. Ar to arī viss sākās, jo šajā organizācijā dominē vīrieši. Tā es tur sēdēju -- Drošības padome sastāv no piecpadsmit locekļiem -- uz mani blenza četrpadsmit vīri, un jūs variet iedomāties, kas norisinājās manā prātā. Parasti katram gribas iepazīties ar telpas atmosfēru, noskaidrot, vai atrodies draudzīgos cilvēkos, un parādīt sevi no inteliģentās puses. Un tad man radās atklāsme -- pag, man priekšā ir uzraksts "Amerikas Savienotās Valstis". Ja es šodien nerunāšu, tad neviens nedzirdēs ASV balsi. Tā bija pirmā reize, kad es sapratu, ka man ir jāpārvar mana parastā sievišķīgā vilcināšanās un jābūt spējīgai runāt savas valsts vārdā. Tas atkārtojās vairākas reizes, un man šķiet, ka man bija ievērojamas priekšrocības kā sievietei. Es uzskatu, ka sievietes ir veiksmīgākas personiskajās attiecībās, un, acīredzot, ir spējīgas nepieciešamības gadījumos saukt lietas to īstajos vārdos. Bet man jāsaka, ka mana jaunākā, septiņus gadus vecā, mazmeita pagājšgad teica savai mātei, manai meitai: "Un kas par to, ka vecmāmiņa Madija ir ārlietu ministre? Visas ārlietu ministres ir meitenes."

(Smiekli)

(Aplausi)

P.M.: Jo, cik vien viņa atceras -- (M.O.: Tieši tā.)

P.M.: Tās ir lielas pārmaiņas. Jums apceļojot pasauli, ko jūs tagad bieži dariet, kā jūs novērtējiet sieviešu un meiteņu situāciju pasaules mērogā? Ko mēs esam saniegušas?

M.O.: Es uzskatu, ka stāvoklis lēnām uzlabojas, bet, protams, joprojām ir ģeogrāfiski apgabali, kuros nekas nav mainījies. Tas nozīmē, ka mēs nedrīkstam aizmirst, ka, kaut arī daudzām sievietēm ir lielas iespējas -- un jūs, Peta, esiet viena no vadošajām savā jomā -- joprojām daudzas sievietes nav spējīgas pievērst uzmanību šai problēmai un mainīt situāciju saviem spēkiem, un nesaprot, ka sievietēm ir jāpalīdz viena otrai. Pēc manām domām -- un es esmu analizējusi šo problēmu no valsts drošības viedokļa -- būdama ārlietu ministres amatā, es nolēmu izvirzīt ar sievietēm saistītos jautājumus Amerikas ārlietu politikas priekšplānā, ne tikai tāpēc, ka pati esmu feministe, bet arī tādēļ, ka es uzskatu, ka sabiedrība kā tāda iegūst, ja sievietēm ir politiskās un ekonomiskās tiesības, jo izplatot jauno sabiedrisko vērtību sistēmu, uzlabojot veselības aizsardzību un izglītības sistēmu, sākas ekonomisks uzplaukums. Tādēļ es uzskatu, ka mums, kas dzīvo valstīs, kurās sievietēm ir ekonomiskās un politiskās tiesības, ir jāpalīdz citām sievietēm. Un es tam veltīju galveno uzmanību gan būdama ANO, gan kā ārlietu ministre.

P.M.: Un vai jūs sastapāties ar pretestību, kad šī prioritāte kļuva par ārlietu politikas kodolu?

M.A.: Daļēji. Pēc manām domām, tas tika uzskatīts par otršķirīgu jautājumu. Galu galā es sapratu, ka ar sievietēm saistītie jautājumi ir vissvarīgākie, jo tie ir tieši saistīti ar dzīvību un nāvi tik dažādos veidos -- un arī tādēļ, ka, kā jau es minēju, tā ir ļoti svarīga daļa no mūsu pasaules uztveres. Piemēram, vairākos karos, kas norisinājās manas karjeras laikā, galvenie upuri bija sievietes. Piemēram, manas karjeras sākumā norisinājās Balkānu kari. Bosnijas sievietes tika izvarotas. Mēs izveidojām kara noziegumu tribunālu, kas izskatīja tieši šāda veida noziegumus. Starp citu, viens no manis organizētajiem pasākumiem notika manas ANO vēstniecības sākumposmā, laikā, kad ANO dalībvalstu skaits pieauga no 183 līdz 192 valstīm. Tā bija viena no pirmajām reizēm, kad man nebija pašai jāgatavo pusdienas. Es liku savam palīgam ielūgt visas pārējās sievietes - pastāvīgās pārstāves. Es cerēju sagaidīt savā dzīvoklī daudzas sievietes. Bet, kad es tur ierados, izrādījās, ka no 183 pārstāvjiem tikai sešas ir sievietes. Valstis, kuru pārstāves ANO bija sievietes, bija Kanāda, Kazahstāna, Filipīna, Trinidada Tobago, Džamaika, Lihtenšteina un es. Kā tipiska amerikāniete, es nolēmu izveidot darba grupu. (Smiekli) Un mēs to izdarījām, un nosaucām sevi par G7.

(Smiekli)

P.M.: Vai tas nozīmē "Septiņas meitenes?" (M.O.: Jā, "Septiņas meitenes".

M.O.: Un mēs centāmies izvirzīt priekšplānā ar sievietēm saistītos jautājumus. Mums izdevās iecelt divas tiesneses - sievietes minētajā kara noziegumu tribunālā. Un pateicoties tam, izvarošana tika atzīta par militāru ieroci, kas ir pārkāpj cilvēktiesības.

(Aplausi)

P.M.: Salīdzinot situāciju dažādās pasaules daļās, var redzēt, ka daudzos gadījumos, īpaši, protams, rietumvalstīs, sievietes sāk ieņemt aizvien vairāk vadošus posteņus, un arī citās valstīs daži šķēršļi tiek likvidēti, kaut gan vēl joprojām pastāv vardarbība un tik daudz citu problēmu, tomēr aizvien vairāk sievietes ņem dalību pie sarunu galdiem. Jūs piedalījāties šādās sarunās kad sievietes visumā netika pārstāvētas, kad jūs bijāt gandrīz vienīgā, ar ļoti retiem iznēmumiem. Vai jūs uzskatiet, un kā jūs to pamatojiet, ka ir sagaidāmas būtiskas paliekošas izmaiņas sakarā ar vardarbību, mieru, un konfliktu atrisinājumu saistītās problēmās?

M.O.: Es uzskatu, ka, iesaistot vairāk sieviešu sarunās, mainās sarunu tonis un sarunu mērķi. Bet tas nenozīmē, ka visa pasaule dramatiski uzlabotos, ja to pārvaldītu tikai sievietes. Ja jūs tā domājiet, tad esiet aizmirsuši vidusskolu. (Smiekli) Bet galvenā būtība tā, ka, vienā ziņā, jo vairāk sieviešu ir pie konferenču galda, jo lielākas iespējas panākt zināmu vienošanos. Piemēram, kad es devos uz Burundi, mēs ielūdzām Tutsi un Hutu sievietes kopīgi apspriest dažas problēmas, kas bija norisinājušās Ruandā. Tādēļ es domāju, ka sieviešu spējas iedomāties sevi -- es domāju, ka mēs labāk spējam sevi iedomāties otras personas vietā, mums piemīt lielāka iejutība. Tas palīdz rast atbalstu citu sieviešu klātbūtnē.

Kad es biju ārlietu ministre, visā pasaulē bija tikai 13 citas sievietes - ārlietu ministres. Man bija ļoti patīkami satikties ar vienu no viņām. Tagad viņa ir Somijas prezidente, bet iepriekš Tarja Halonena bija Somijas ārlietu ministre un, kādu laiku, arī Eiropas Savienības vadītāja. Tas bija brīnišķīgi. Pēc manām domām, jūs to viegli sapratīsiet. Kādā tikšanās reizē mūsu delegācijas vīrieši, dzirdot mani sakām, "Man ir sajūta, ka kaut kas ir jādara šajā sakarā", vaicāja, "Ko jūs domājiet ar "Man ir sajūta"? " Toreiz Tarja sēdēja galda otrā pusē. Gadījās, ka mēs runājām par ieroču kontroli, un viņa teica: "Man ir sajūta, ka mums tas ir jādara." Un pēkšņi mani vīriešu kārtas kolēģi saprata šīs frāzes nozīmi. Bet tiešām, situāciju atvieglina lielāks sieviešu skaits ar ārlietu politiku saistītos amatos. Vēl viena ļoti svarīga lieta: Liela daļa no valsts drošības politikas neierobežojas tikai ar ārlietu politiku, bet ir saistīta ar budžetiem, militārajiem budžetiem un starptautiskajiem parādiem un to atmaksāšanu. Tādēļ, ja sievietes ir dažādos ar ārlietu politiku saistītos amatos, viņas var viena otru atbalstīt jautājumos, kas skar viņu valstu budžetus.

P.M.: Kā lai mēs atrodam līdzsvaru šajos jautājumos pasaules mērogā? Ar plašāku sieviešu piedalīšanos konferencēs? Ar lielāku vīriešu atbalstu līdzsvarotai pieejai?

M.O.: Man prātā nāk viens veids, kā to sasniegt: Es esmu valdes priekšsēdētāja organizācijā, ko sauc par Nacionālo demokrātisko institūtu, kas atbalsta sievietes - politiskās kandidātes. Pēc manām domām mums ir jāpalīdz citām valstīm izglītot sievietes politisko amatu ieņemšanai, parādīt ceļu uz sieviešu politisko tiesību īstenošanu. Es domāju, ka mums ir jāatbalsta uzņēmējdarbības uzsākšana un jāgarantē sieviešu savstarpējā palīdzība. Man ir iemīļots izteiciens, kuru es uzskatu par ļoti nozīmīgu, jo es piederu paaudzei, kurā, manas karjeras sākumposmā, lai cik tas neticami neizklausītos, bija sievietes, kas mani kritizēja: Kāpēc jūs neesiet biežāk kopā ar saviem bērniem?" vai arī "Vai jums nešķiet, ka jūsu bērni cieš jūsu aizņemtības dēļ?" Un man šķiet, ka mēs bieži vien nevajadzīgi liekam viena otrai justies vainīgai. Patiesībā es domāju, ka vainas apziņa ir katras sievietes sastāvdaļa. Tādēļ mums ir jāsāk palīdzēt viena otrai. Un mans moto ir "Ellē ir rezervēta īpaša vieta sievietēm, kas nepalīdz viena otrai."

(Aplausi)

P.M.: Tādā gadījumā, Olbraita kundze, jūs droši vien nokļūsiet debesīs. Paldies par jūsu klātbūtni šodien.

M.O.: Paldies jums visiem. Paldies, Peta.

(Aplausi)