Liza Kristīne: Fotogrāfijas, kas pauž liecību mūsdienu verdzībai

Esmu 150 pēdas zem zemes nelikumīgā raktuvju šahtā Ganā. Karstais gaiss ir piesmacis ar putekļiem. ir grūti paelpot. Es jūtu sviedrainu ķermeņu pieskārienus, tiem tumsā man paslīdot garām, taču es neko citu neredzu. Es izdzirdu atskanam balsis, taču šahtā galvenokārt valda vīriešu klepu kakofonija, un akmens skaņas, to laužot ar primitīviem darbarīkiem. Tāpat kā visi pārējie es valkāju lētu un mirgojošu lukturīti, kas piestiprināts man pie galvas ar nodriskātu elastīgo saiti, es tik tikko spēju uzrāpties pa gludo koku zariem, kas atrodas trīs kvadrātpēdu lielās bedres malās, stiepjoties tūkstošiem pēdu zemes dzīlēs. Manai rokai paslīdot, man pēkšņi atmiņā ataust kalnracis, ko pirms dažām dienām biju satikusi, kurš zaudēja tvērienu un nogāzās šahtā no neskaitāmu pēdu augstuma.

Man šeit stāvot un ar jums runājot, šie vīri vēl joprojām atrodas dziļi šajā bedrē, bez samaksas vai atlīdzības riskējot ar savām dzīvībām, un nereti mirstot.

Es varēju izrāpties no šīs bedres un varēju doties mājās, taču viņi visdrīzāk nekad to nevarēs, jo viņi ir ievilkti verdzībā.

Pēdējos 28 gadus esmu dokumentējusi vairāk nekā 70 valstu sešos kontinentos iezemiešu kultūras, 2009. gadā man bija lielais gods būt Vankūveras miera samita individuālajai izstādes dalībniecei. To satriecošo cilvēku vidū, ko tur sastapu, satiku arī kādu atbalstītāju NVO „Free the Slaves”, kas veltīta mūsdienu verdzības izskaušanai. Mēs sākām runāt par verdzību, un es patiesi sāku uzzināt par verdzību, es, protams, iepriekš zināju, ka tā pasaulē pastāv, taču ne tādos apmēros. Pēc mūsu sarunas beigām es jutos ļoti briesmīgi, ja godīgi, man bija kauns par savu zināšanu trūkumu par šīm manā mūžā notiekošajām drausmām, es nodomāju, ka ja es nezināji, cik vēl daudzi cilvēki nezina? Man vēderā sāka degt caurums, tādēļ es pāris nedēļu laikā aizlidoju uz Losandželosu, lai satiktos ar „Free the Slaves” vadītāju un piedāvātu viņiem savu palīdzību.

Tādējādi aizsākot savu ceļojumu mūsdienu verdzībā. Dīvainā kārtā, daudzās no vietām es biju bijusi iepriekš. Dažas es pat uzskatīju par savām otrajām mājām. Taču šoreiz es redzēju skapī paslēptos skeletus.

Pēc piesardzīgām aplēsēm mūsdienu pasaulē ir paverdzināti vairāk nekā 27 miljoni cilvēku. Tas ir divtik liels cilvēku skaits, ko aizveda no Āfrikas, visā pāratlantijas vergu tirdzniecības laikā. Pirms simtu piecdesmit gadiem zemkopībā izmantojams vergs maksāja apmēram trīs reizes vairāk, nekā amerikāņu strādnieka ikgadējā alga. Mūsdienu naudā tie ir aptuveni 50 000 ASV dolāru. Taču mūsdienās veselas ģimenes var tikt paverdzinātas paaudžu paaudzēs par tik niecīgu summu kā 18 dolāri. Pārsteidzošā kārtā, katru gadu verdzība pasaulē nes 13 miljardus ASV dolāru lielu peļņu.

Daudzus ievilina ar viltus solījumiem par labu izglītību, labāku darbu, attopoties, ka viņus piespiež strādāt bez atalgojuma, draudot ar varmācību un neļaujot aiziet.

Mūsdienu verdzībā runa ir par komerciju, paverdzināto cilvēku radītajām precēm esot vērtībai, taču tās radošie cilvēki ir nolietojami un izmetami. Verdzība pastāv gandrīz visā pasaulē, lai arī visur pasaulē tā ir nelikumīga.

Indijā un Nepālā mani aizveda līdz ķieģeļu cepļiem. Šis savādais un šausminošais skats bija kā nokļūšana Senajā Ēģiptē vai Dantes „Peklē”. 130 grādu lielas temperatūras ieskauti vīrieši, sievietes, bērni, patiesībā veselas ģimenes, sedza milzīga putekļu sega, tiem mehāniski uz savām galvām kraujot ķieģeļus, vienā reizē līdz pat 18, un nesot tos no apdedzināšanas cepļiem līdz kravas mašīnām simtiem jardu attālumā. Vienveidības un pārguruma notrulināti viņi strādā klusēdami, atkārtojot uzdevumu atkal un atkal 16 vai 17 stundas dienā. Nav pārtraukumi, lai paēstu vai padzertos, un spēcīgā atūdeņošanas urinēšanu lielā mēra padarīja nebūtisku. Karstums un putekļi bija tik stipri, ka mans fotoaparāts uzkarsa tik ļoti, ka tam nevarēja pat pieskarties, un pārstāja darboties. Katras 20 minūtes man bija jādodas atpakaļ uz mūsu kreiseri, lai iztīrītu savu aprīkojumu, izpūstu to ar gaisa kondicionieri, lai to atdzīvinātu. Man tur sēžot, es nodomāju, ka ar manu fotoaparātu apejas daudz labāk, nekā ar šiem cilvēkiem.

Atgriežoties pie cepļiem, es gribēju raudāt, taču man blakus esošais abolicionists mani ātri sagrāba un teica: „Liza, nedari to. Te tā vienkārši nedari.” Viņš skaidri un gaiši paskaidroja, ka šāda emociju izrādīšana tādās vietās kā šī ir ļoti bīstama, ne tikai man, bet arī viņiem. Es nedrīkstēju viņiem nekā piedāvāt tiešu palīdzību. Es nedrīkstēju viņiem dot naudu, neko. Es nebiju šīs valsts pilsone. Es situāciju, kurā viņi jau bija, varēju tikai pasliktināt. Man bija jāpaļaujas uz „Free the Slaves”, lai tie darbotos sistēmā un parūpētos par viņu atbrīvošanu, es ticēju, ka viņi tā darīs. Es savus sirdspukstus atkal sāku just tikai atgriežoties mājās.

Himalajos es sastapu bērnus, kas jūdzēm lejā pa kalnainu teritoriju nesa akmeņus līdz pie ceļa gaidošajām kravas mašīnām. Lielās šīfera plāksnes bija smagākas, nekā tās nesošie bērni, kuri tās ar paštaisītiem zaru, auklas un nodriskātas drēbes stiprinājumiem balstīja uz savām galvām. Pieredzēt ko tik satriecošu ir grūti. Kā gan mēs varam ietekmēt ko tik mānīgu un reizē pieaugošu? Daži nemaz nezina, ka ir paverdzināti, 16, 17 stundas dienā strādājot bez nekādas samaksas, jo tāda ir bijusi visa viņu dzīve. Viņiem to nav ar ko salīdzināt. Šiem ciematniekiem pieprasot brīvību, vergturi nodedzināja visas viņu mājas. Šiem cilvēkiem nebija nekā, viņi bija tik sagrauti, ka gribēja jau padoties, taču vidū esošā sieviete iedrošināja viņus nepadoties, un vietējie abolocionisti palīdzēja viņiem iznomāt pašiem savas akmeņlauztuves, tā nu viņi veic to pašu smago darbu, taču nu viņi to dara sev un saņem par to samaksu, un viņi to dara, esot brīvi.

Izdzirdot vārdu „verdzība”, mēs nereti iedomājamies tieši seksuālo ekspluatāciju, šīs pasaules apziņas dēļ mani brīdināja, ka man būs grūti droši strādāt šajā konkrētajā nozarē.

Katmandu mani pavadīja sievietes, kuras pašas bija bijušas seksuālās verdzības upuri. Viņas mani noveda lejā pa šaurām kāpnēm, kas veda netīrā, blāvi fluorescences izgaismotā pagrabā. Tas pats par sevi nebija bordelis. Tas drīzāk atgādināja restorānu. Kabīņu restorāns, kā to pazīst tirdzniecībā ir piespiedu prostitūcijas vietas. Katrā ir mazas, privātas telpas, kur vergi, sievietes, kopā ar mazām meitenēm un zēniem, no kuriem daži ir līdz pat septiņus gadus jauni, ir spiesti izklaidēt klientus, mudinot tos pirkt vēl ēdienu un alkoholu. Katra kabīne ir tumša un noputējusi, apzīmēta ar uz sienas uzkrāsotu skaitli, finiera un aizkaru nodalītas. To darbinieki no saviem klientiem nereti piedzīvo traģisku seksuālu vardarbību. Stāvot gandrīz pilnīgā tumsā, es atceros sajūtam šīs straujās, spēcīgās bailes, un tajā brīdī es varēju tikai iedomāties, kā tas varētu būt, esam iesprostotam šajā ellē. Man bija viens veids, kā izkļūt: kāpnes, pa kurām es biju nokāpusi. Citu durvju nebija. Nebija logu, kas būtu gana lieli, lai pa tiem varētu izrāpties. Šiem cilvēkiem nebija glābiņa, tā kā mēs sākām runāt par tik sarežģītu tematu, svarīgi ir minēt, ka verdzība, tostarp seksuālā ekspluatācija notiek arī jūsu paša pagalmā.

Desmitiem tūkstoši cilvēku tiek paverdzināti lauksaimniecībā, restorānos, mājas kalpībā un vēl daudzās lietās. Nesen „New York Times” ziņa, ka katru gadu seksuālajā verdzībā tiek pārdoti no 100 000 līdz 300 000 amerikāņu bērniem. Tas ir mums visapkārt. Mēs to vienkārši neredzam.

Tekstilrūpniecība ir vēl viena, ko mēs bieži iedomājamies, izdzirdot par piespiedu nodarbinātību. Es apmeklēju Indijas ciematus, kur veselas ģimenes bija paverdzinātas zīda tirdzniecībā. Lūk, ģimenes portrets. Ar melni nokrāsotajām rokām ir tēvs, kamēr zilās un sarkanās rokas ir viņa dēliem. Viņi jauc krāsas lielās mucās, viņi šķidrumā līdz elkoņiem iegremdē zīdu, taču krāsa ir toksiska.

Mans tulks pastāstīja viņu stāstus.

„Mums nav brīvības,” viņi teica. „Tomēr mēs vēl joprojām ceram, ka kādudien varēsim pamest šo māju un doties citur, kur mums par mūsu krāsošanu patiešām samaksās.”

tiek lēsts, ka vairāk nekā 4000 bērnu ir paverdzināti Voltas ezerā, lielākajā cilvēka izveidotajā ezerā pasaulē. Mums pirmo reizi ierodoties, es devos uzmest aci. Es redzēju to, kas šķita kā ģimene laivā makšķerējam, divi vecākie brāļi, daži jaunāki bērni, skan loģiski, vai ne? Nē. Viņi visi bija paverdzināti. Bērni tiek atņemti savām ģimenēm, aizvesti un pārdoti, kur viņi šajās laivās ezerā ir spiesti pavadīt neskaitāmas stundas, lai arī viņi neprot peldēt.

Šim jaunajam bērnam ir astoņi gadi. Mūsu laivai tuvojoties, viņš trīcēja, baidoties, ka tā apgāzīs viņa mazo smailīti. Viņš bija pārbijies, ka tiks iesviests ūdenī. Voltas ezerā iegrimušie skeletveidīgie koka zari bieži ieķērās zvejas tīklos, un nogurušos un izbiedētos bērnus iesviež ūdenī, lai tie atpiņķerētu auklas. Daudzi no tiem noslīkst.

Cik vien ilgi viņš spēj atcerēties, viņš ir ticis piespiests strādāt ezerā. Sava saimnieka iebiedēts, viņš netaisās bēgt, pret viņu visu viņa dzīvi ir izturējušies nežēlīgi, viņš nodod to tālāk arī jaunākajiem vergiem, kurus uzrauga.

Es satiku šos zēnus piecos no rīta, kad viņi vilka iekšā pēdējos no saviem tīkliem, bet viņi aukstā, vējainā naktī bija strādājuši kopš vieniem naktī. Svarīgi ir arī minēt, ka šie tīkli, esot pilni ar zivīm, sver vairāk nekā tūkstoš mārciņu.

Es vēlos jūs iepazīstināt ar Kofi. Kofi tika izglābts no zvejnieku ciemata. Es viņu satiku patversmē, kur „Free the Slaves” rehabilitē verdzības upurus. Te viņš redzams, vannojoties akā un lejot uz galvas lielus ūdens spaiņus. Brīnišķīgās ziņas ir, ka, kamēr es ar jums šodien runāju, Kofi ir atkal kopā ar savu ģimeni, un, kas ir vēl labāk, viņa ģimenei ir palīdzēts pelnīt iztiku un parūpēties par savu bērnu drošību. Kofi ir iespēju iemiesojams. Kas viņš varēs kļūt, tādēļ, ka kāds nebija vienaldzīgs un mainīja viņa dzīvi?

Braucot pa Ganas ceļu ar „Free the Slaves” partneriem, mūsu kreiserim uz mopēda pēkšņi piebrauca kāda abolocionisma biedrs un piesita pie stikla Viņš teica, lai sekojam viņam pa grants ceļu, kas veda džungļos. Ceļa galā viņš mūs skubināja izkāpt no mašīnas un teica šoferim, lai tūlīt dodas projām. Tad viņš norādīja uz tik tikko redzamām pēdām un teica: „Šī ir tā taka, šī ir tā taka. Aiziet.” Mēs sākām iet pa šo taku, pašķīrām vīteņaugus, kas aizšķērsoja taku, un pēc apmēram stundas ilgas iešanas atklājām, ka taku bija appludinājuši nesenie lieti, tādēļ es pacēlu foto aprīkojumu virs savas galvas, mums iegrimstot ūdenī, kas bija man līdz krūtīm. Pēc vēl divām iešanas stundām līkumainā taka pēkšņi aprāvās klajumā, un mums priekšā pavērās milzum daudz bedru, kuras varētu ietilpināt futbola laukumā, =tās visas bija pilnas ar strādājošiem paverdzinātiem cilvēkiem. Daudzām sievietēm, tām skalojot zeltu, pie mugurām ir piesieti viņu bērni, brienot pa ar dzīvsudrabu saindētu ūdeni. Dzīvsudrabu izmanto ekstrakcijas procesā.

Šie kalnrači ir paverdzināti vēl citas Ganas daļas raktuvju šahtā. Viņiem iznākot no šahtas, viņi bija viscaur slapji no saviem sviedriem. Es atceros skatoties to nogurušajās un asinīm pieplūdušajās acīs, jo daudzi no viņi bija bijuši pazemē 72 stundas. Šahtas ir līdz pat 300 pēdas dziļas, un viņiem bija jānes ārā milzīgi akmeņu maisi, kas vēlāk tiks aizvesti uz citu vietu, kur šie akmeņi tiks sadauzīti, lai beigās no tiem varētu iegūt zeltu.

Pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka šī smagā darba vieta ir pilna ar spēcīgiem vīriem, taču, ieskatoties tuvāk, mēs redzējām šajā nomalē strādājam cilvēkus un bērnus, kam paveicies mazāk. Viņi visi ir ievainojumu, slimību un vardarbības upuri. Ļoti iespējams, ka šis muskuļotais cilvēks pēc pāris gadiem beigs kā šis cilvēks, tuberkolozes un saindēšanās ar dzīvsudrabu izpostīts.

Šis ir Manuru. Nomirstot viņa tēvam, viņa tēvocis pārdeva viņu strādāšanai raktuvēs. Nomirstot viņa tēvocim, Manuru mantoja sava tēvoča parādu, kas vēl vairāk neļāva viņam pamest verdzību raktuvēs. Kad es viņu satiku, viņš raktuvēs jau bija strādājis 14 gadus, redzamais kājas ievainojums tika iegūts no kāda negadījuma raktuvēs, tik nopietns, ka ārsti teica, ka kāju nepieciešams amputēt. Papildus tam, Manuru bija tuberkoloze, tomēr tik un tā viņš bija spiests diendienā strādāt šajā raktuvju šahtā.

Pat tad viņam ir sapnis, ka kādu dienu viņš būs brīvs un ar vietējo aktīvistu kā „Free the Slaves” palīdzību kļūs izglītots, tieši šāda apņēmība neiedomājama likteņa priekšā piepilda mani ar milzīgu apbrīnu.

Es vēlos izgaismot verdzību. Strādājot laukā, es paņēmu līdzi daudz sveču, un ar tulka palīdzību es teicu šiem cilvēkiem, kurus fotografēju, ka vēlējos izgaismot viņu stāstus un bezcerīgo stāvokli, lai tad, kad būtu droši gan man, gan viņiem, es radītu šos attēlus. Viņi zināja, ka viņu fotogrāfijas pasaulē redzēsiet jūs. Es gribēju, lai viņa zina, ka mēs par viņiem paudīsim liecību un, ka darīsim visu, kas ir mūsu spēkos, lai mainītu viņu dzīves. Es patiesi ticu, ka, ja mēs viens otru redzam kā līdzcilvēkus, būt iecietīgam pret tādām drausmām kā verdzība kļūst ļoti grūti. Runa nav par šiem attēliem. Runa ir par cilvēkiem, īstiem cilvēkiem, kā tu un es, kas savā dzīvē visi pelnījuši tādas pašas tiesības, godu un cieņu. Nepaiet ne diena, kad es nedomātu par visiem šiem daudzajiem skaistajiem un cietušajiem cilvēkiem, kurus man ir bijis milzīgs gods satikt.

Es ceru, ka šie attēliatmodina spēku

cilvēkos kā jūs, kas tos redzējuši. Es ceru, ka šis spēks iedegs uguni, kas izgaismos verdzību, jo bez šīs gaismas jūga zvērs turpinās mist ēnās.

Liels paldies.

(Aplausi)