Lorena Zalaznika: Televīzijas sirdsapziņa

Es vēlos pateikt, ka patiesi, pēc šīm apbrīnojamajām runām un idejām, kuras tiek izplatītas un nodotas tālāk, es esmu dīvainā situācijā esot šeit, lai šodien ar jums runātu par televīziju. Tātad, teju visi skatās TV. Mums tas patīk. Mums patīk dažas tā daļas. Šeit, Amerikā, cilvēki patiesībā mīl TV. Vidusmēra amerikānis skatās TV gandrīz 5 stundas dienā. Ja? Es pelnu iztiku televīzijā, tāpēc man tās ir labas ziņas. Taču daudziem cilvēkiem tas tik ļoti nepatīk. Viņi par faktiski ņirgājās. Viņi sauc to par stulbu, un pat vēl ļaunāk, ticiet man. Mana māte uzaugot sauca to par „idiotu kasti”.

Taču es šodien nevēlos debatēt par to, vai pastāv tāda lieta kā labs TV vai slikts TV; es vēlos šodien pateikt jums, ka uzskatu, ka televīzijai ir sirdsapziņa. Iemesls, kādēļ es uzskatu, ka televīzijai ir sirdsapziņa ir, ka es patiesi uzskatu, ka televīzija tieši atspoguļo mūsu nācijas morālos, politiskos, sociālos un emocionālos vajadzību stāvokļus, ka televīzija ir veids, kādā mēs izplatām visu mūsu vērtību sistēmu. Visas šīs parādības ir unikālās tieši cilvēkam, un tās ir daļa no mūsu priekšstata par to, kas ir sirdsapziņa.

Šodien mēs nerunājam par labu vai sliktu TV. Mēs runājam par populāro TV. Mēs runājam par 10 labākajiem raidījumiem „Nielsen” vērtējumā pēdējo 50 gadu laikā. Kā šie „Nielsen” vērtējumi atspoguļo ne tikai to, ko jūs tikko dzirdējāt par mūsu sociālo, kopējo zemapziņu, taču arī to, kā šie 10 labākie raidījumi „Nielsen” vērtējumā pēdējo 50 gadu laikā atspoguļo mūsu priekšstatu par sociālo sirdsapziņu? Kā televīzija attīstās laika gaitā un ko tas vēsta par mūsu sabiedrību?

Runājot par evolūciju, no elementārās bioloģijas skatu punkta, jūs noteikti atceraties, ka dzīvnieku valstij, tostarp – arī cilvēkiem, pastāv četri pirmatnējie pamatinstinkti. Tie ir: izsalkums, dzimumtieksme un kāre pēc varas, kā arī tieksme uz mantrausību. Mums, cilvēkiem, ir svarīgi atcerēties, ka mēs laika gaitā esam attīstījušies, lai savaldītu vai ierobežotu šos dzīvnieciskos pamatinstinktus. Mums piemīt spēja smieties un raudāt. Mēs izjūtam apbrīnu, mēs jūtam žēlumu. Tas mūs atšķir un nodala no dzīvnieku valsts. Vēl viena no cilvēku īpašībām ir, ka mums patīk tikt izklaidētiem. Mums patīk skatīties TV. Tas ir kaut kas tāds, kas mūs skaidri atšķir no dzīvniekiem. Dzīvniekiem var patikt rotaļāties, taču tiem nepatīk noskatīties.

Mans mērķis bija noskaidrot, kā varētu izprast šīs vienreizējās cilvēcīgās attiecības starp televīzijas programmām un cilvēka apziņu. Kādēļ televīzijas izklaide ir attīstījusies tieši tā, kā tas noticis? Es par to domāju par animēto velniņu un eņģeli, kas sēž uz mūsu pleciem. Vai televīzija tieši šādi funkcionē kā mūsu sirdsapziņa, kārdinot un vienlaikus arī atalgojot mūs?

Lai meklētu atbildi uz šiem jautājumiem, mēs veicām pētījumu. Mēs devāmies 50 gadu pagātnē uz 1959/1960 televīzijas sezonu. Mēs izpētījām Top-20 „Nielsen” raidījumus katru gadu 50 gadu garumā, kopumā tūkstoš raidījumu. Mēs runājām ar vairāk nekā 3000 cilvēkiem, gandrīz 3,600, vecumā no 18 līdz 70, un jautājām tiem, kā viņi emocionāli jutās. Kā jūs jutāties skatoties katru no šiem raidījumiem? Vai jūs jutāt morālās divdomības sajūtu? Vai jūs jutāties sadusmots? Vai smējāties? Ko tas jums nozīmēja? Tāpēc mūsu vispasaules TED publika es vēlos pateikt, ka tas bija ASV pētījuma paraugs Taču kā jūs redzat, šie emocionālo vajadzību stāvokļi ir patiesi universāli. Un, balsoties uz faktiem, vairāk nekā 80 procenti no ASV populārākajiem raidījumiem tiek eksportēti un ir izplatīti visā pasaulē. Tāpēc es patiesi ceru, ka mūsu vispasaules publika varēs to attiecināt arī uz sevi.

Vēlos izteikt divas pateicības, pirms pārejam pie pirmā datu slaida: Par manis iedvesmošanu pat iedomāties par sirdsapziņas koncepciju un trikiem, ko tā ar mums var ikdienā izspēlēt, es pateicos leģendārajam rabīnam Džekam Sternam. Un par to veidu, kādā es gatavojos prezentēt iegūtos datus, es vēlos pateikties TED kopienas superzvaigznei Hansam Roslingam, kuru tikko iespējams jau redzējāt.

Labi, tad nu sākam. Tātad, te jūs redzat, no 1960 līdz 2010, mūsu pētījuma 50 gadus. Divas lietas, ar kurām mēs sāksim – iedvesmas fāze un morālās divdomības stāvoklis. Šī pētījuma mērķim, mēs nedefinējām iedvesmu kā televīzijas raidījumus, kas sniedz pacilātību, kas liek man daudz pozitīvāk domāt par pasauli. Morālā divdomība ir tie raidījumi, kuros es nesaprotu atšķirību starp pareizo un nepareizo. Kad mēs sākam pētījumu, sešdesmitajos gados jūs redzat, ka iedvesma ir noturīga. Tas ir iemesls, kādēļ mēs skatāmies TV. Morālā divdomība sāk attīstīties. Tieši sešdesmito gadu beigās morālā divdomība kāpj, iedvesma sāk mazināties. Kādēļ? Kubas raķešu krīze, Džona Kenedija sašaušana, civilo tiesību kustība, rasu nemieri, Vjetnamas karš, Martina Lutera Kinga sašaušana, Bobija Kenedija sašaušana, Votergeitas skandāls. Skat, kas notiek. Septiņdesmitajos gados iedvesmas līmenis strauji krīt. Morādā divdomība kāpj debesīs. Līknes krustojas, taču pie varas ir Ronalds Reigans, telegēniskais prezidents. Iedvesma cenšas atgūties. Taču, skat, tā nevar: AIDS, notikumi Irānā, „Challenger” katastrofa, Černobiļa. Morālā divdomība kļūst par noteicošo spēku televīzijā no 1990. uz nākamajiem 20 gadiem.

Paskatieties uz šo. Šī diagramma dokumentēs ļoti līdzīgu tendenci. Taču šajā gadījumā, mums ir mierinājums, sarkanais burbulis, sociālie komentāri un nepiemērotība ir zili un zaļi. Šajā laikā televīzija rāda „Bonanza”, neaizmirstiet, ir arī „Gunsmoke”, varat skatīties „Endiju Grifinu”, jums ir pašmāju raidījumi par komfortu. Lūk, pieaugums. Komforts paliek neskarts. Nevajadzīgums sāk augt. Pēkšņi ceļas sociālie komentāri. Jūs nonākat 1969. gadā, un skat, kas notiek. Jums ir komforts, nevajadzība, sociālie komentāri, kuri ne tikai cīnās mūsu sabiedrībā, taču ir divi jau nostiprinājušies raidījumi -- „Gunsmoke” un „Gomer Pyle”, kuri 1969. gadā ir otrais un trešais labāk novērtētais televīzijas raidījums. Kurš ir pirmais? Sociāli negodbijīgais hipiju šovs, „Rowan and Martin's Laugh-In”. Tomēr, tie visi savstarpēji sadzīvo. Skatītāji reaģēja dramatiski.

Paskatieties uz šo zaļo smaili 1966. gadā attiecībā uz šo vadošo raidījumu. Kad jūs dzirdat šo industrijas jēdzienu, „uzlecošs hits”, ko tas nozīmē? Tas nozīmē, kas 1966. gada televīzijas sezonā, „Brāļi Smadersi” uzradās kā no zila gaisa. Tas bija pirmais šovs, kas ļāva skatītājiem teikt: „Ak, Dievs, es varu izteikt savas domas par Vjetnamas karu, par prezidentūru caur televīziju?” Lūk, to mēs domājam ar „uzlecošs šovs”.

Un tad, gluži kā iepriekšējā diagrammā, skat kas notiek. 1970. gadā dambis plīst. Dambis plīst. Komforts vairs nav iemesls, kura dēļ mēs skatāmies televīziju. Sociālie komentāri un neatbilstība septiņdesmito gadu laikā pieaug. Nu paskatieties uz šo. Ko nozīmē septiņdesmitie gadi? Normanu Līru. Jums ir „All in the Family”, „Sanford and Son”, un vadošais šovs, kurš atradās Top-10 visus septiņdesmitos, "MASH". Visu 50 gadu laikā, kuros mēs pētījām televīziju, septiņi no 10 raidījumiem, kuri saņēma visaugstākos novērtējumus par neatbilstību, tika translēti Vjetnamas kara laikā, pieci no 10 prezidenta Niksona administrācijas laikā. Tikai viena paaudze, 20 gadi, un mēs esam atklājuši... Oho! Televīzija to var paveikt? Tā var man likt šādi justies? Tā var mūs mainīt? Tāpēc šim ļoti, ļoti atjautīgajam pūlim, es vēlos arī piebilst, ka digitālie ļaudis neizgudroja sagrāvi. Ārčijs Bankers tika izsviests no sava ērtā krēsla līdz ar mums visiem pārējiem Pirms 40 gadiem.

Šīs ir īsa diagramma. Lūk, vēl viena īpašība: fantāzija un iztēle, kuras kategorijā ietilpst tādi šovi, kurus raksturotu: „tie aizved mani no manas ikdienas pasaules” un „liek man justies labāk”. Tas tiek pretstatīts sarkanajam punktam, bezdarbam, kas ir vienkārša Nodarbinātības aģentūras statistika. Jūs redzēsiet, ka katru reizi, kad pieaug fantāzijas un iztēles šovu reitingi, tie ceļas līdz ar bezdarba līmeni. Vai mēs vēlamies redzēt šovus par cilvēkiem, kuri taupa naudu un ir bez darba? Nē. Septiņdesmitajos vadošais šovs ir „Kibersieviete”, kurš iekļuva 1973. gada Top-10. Tam sekoja „Sešu miljonu dolāru vīrs” un „Čārlija eņģeļi”. Vēl viena smaile astoņdesmitajos, smaile šovos par kontroli un varu. Kādi bija tie raidījumi? Valdzinoši un bagāti. „Dalasa”, „Fantāziju sala”. Neticama mūsu nacionālās psihes attēlošana ar dažiem smagiem un ātriem faktiem: bezdarbs.

Tā nu, lūk, mana mīļākā diagramma, tāpēc, ka tie ir mūsu pēdējie 20 gadi. Neatkarīgi no tā, vai jūs esat iesaistīts nozarē vai nē, jūs noteikti esat dzirdējuši vai lasījuši par „trīs kameru” situāciju komēdiju norietu un realitātes šovu uzplaukumu. Kā mēs sakām biznesā, 'X' atzīmē šo vietu. Deviņdesmitajos, lielajā smieklu burbulī, mēs skatāmies „Draugus”, "Frasier", "Cheers" un "Sainfeldu". Viss ir labi, bezdarba līmenis ir zems. Taču, lūk: 'X' atzīmē šo vietu. 2001. gadā, 2001. gada septembra televīzijas sezonas laikā, humors uz visiem laikiem atdod vietu saprātīgumam. Kāpēc gan ne? Mums bija 2000. gada prezidenta vēlēšanas, kuras izlēma Augstākā tiesa. Mēs piedzīvojām tehnoloģiju burbuļa plīšanu. Mēs pieredzējām 11. septembri. Sibīrijas mēris kļūst par daļu no sabiedrības vārdu krājuma. Skatieties, kas notiek, kad mēs dodamies tālāk. Gadsimtu mijā notiek strauja Interneta attīstība, par vadošo kļuvusi realitātes televīzija. Ko tagad cilvēki vēlas savā TV? Es būtu domājusi atriebību vai nostalģiju. Sniedz man kādu mierinājumu; mana pasaule sabrūk. Nē, tie vēlas saprātīgumu. Es tevi varu izbalsot no salas. Es varu ļaut Sāras Peilinas meitai turpināt dejot. Es varu izvēlēties nākamo „Amerikāņu elka” uzvarētāju. Tu esi atlaists. Tas viss ir lieliski, vai ne?

Tātad, tik dramatiski atšķirīgi šie televīzijas šovi, pilnīga izklaide, ir bijuši pēdējo 50 gadu laikā. Ar ko es iesāku uzstāšanos? Ir atlicis vēl viens pamatinstinkts. Mēs esam dzīvnieki, mums nepieciešamas mūsu mammas. Televīzijā nav bijusi neviena desmitgade bez konkrētas, dominējošas TV mammas. Piecdesmitajos gados tā bija Dzūna Klīvera oriģinālajā atbalsta seriālā „Leave it to Beaver”. Lucilla Bola palīdzēja mums turpināt smieties sociālās apziņas uzplaukuma laikā sešdesmitajos. Moda Findleja neatbilstošuma iemiesojums septiņdesmitajos, TV ēterā ķērās pie tādām tēmām kā aborti, laulības šķiršana un menopauze. Astoņdesmitajos gados, mums tika pasniegta mūsu pirmā puma — Aleksa Karringtone. Mērfija Brauna ieguva viceprezidentes lomu, viņai popularizējot domu par vientuļajiem vecākiem. Šīs ēras mamma, Brī Van de Kampa. Es nezinu, vai tas ir eņģelis vai velniņš, kas sēž mūsu zemapziņā, sēž uz televīzijas pleciem, taču es zinu, ka man ārkārtīgi patīk šis tēls.

Tāpēc jums visiem, TEDWomen sievietēm, TEDWomen vīriešiem, TEDWomen vispasaules publikai, saku paldies par atļauju prezentēt savu ideju par televīzijas sirdsapziņu. Taču ļaujiet man pateikties arī satriecošajiem šovu veidotājiem, kas katru dienu mostas, lai savas idejas iedzīvinātu televīzijas ekrānos visā šajā televīzijas pastāvēšanas laikā. Viņi, protams, tās iedzīvina televīzijā, taču jūs kā skatītāji, caur savu kopējo sociālo zemapziņu, sniedzat tām dzīvi, ilgu mūžu, spēku vai arī to liedzat.

Tāpēc liels paldies!

(Applausi)