Kārena Tomsone Volkere: Ko mēs varam mācīties no savām bailēm

Reiz 1819. gadā 3,000 jūdžu attālumā no Čīles krastiem, vienā no visattālākajiem Klusā okeāna apgabaliem 20 amerikāņu jūrnieku noraudzījās, kā viņu kuģis pieplūst ar ūdeni. Viņi bija sadūrušies ar kašalotu, kas kuģa korpusā bija izsitis katastrofālu caurumu. Bangām gāžoties pāri kuģim, tas sāka grimt un komanda saspiedās trijās nelielās laivās. Šie vīri bija 10,000 jūdžu attālumā no mājām, vairāk nekā 1,000 jūras jūdžu attālumā no tuvākā sauszemes pleķīša. Viņu nelielajās laivās bija vien primitīvi navigācijas rīki un ierobežoti pārtikas un ūdens krājumi. Tā bija vaļu medību kuģa „Eseksa” apkalpe, uz kuru stāsta ir balstītas vairākas „Mobija Dika” nodaļas.

Pat no šodienas skatu punkta šī situācija būtu patiešām šausmīga, bet iedomājieties, cik daudz smagāka tā bija tad. Uz sauszemes neviens nezināja, ka bija noticis kas slikts. Neviens nebija devies viņus meklēt. Vairums no mums nekad nav iekļuvuši tik biedējošā situācijā, kāda bija jāpārdzīvo šiem jūrniekiem, bet ikviens no mums zina, ko nozīmē baidīties. Mēs zinām, kāda ir baiļu sajūta, bet nedomāju, ka mēs pievēršam pietiekamu uzmanību savu baiļu nozīmei.

Bērnus bieži mudina uztvert bailes kā vājību, kārtējo bērnišķīgo lietu, no kuras izaugt, kā piena zobiem vai skrituļslidām. Manuprāt, šāds priekšstats nav nejaušība. Neirozinātnieki ir pierādījuši, ka cilvēki ir ieprogrammēti būt par optimistiem. Varbūt tāpēc mēs tik bieži saistām bailes ar briesmām. „Neuztraucies,” mēs mēdzam teikt viens otram. „Nekrīti panikā.” Angļu valodā bailes ir tas, ko mēs uzvaram. Tas, ar ko mēs cīnāmies. Tas, ko mēs pārvaram. Bet ja nu mēs skatītos uz bailēm no jauna skatu punkta? Ja mēs skatītos uz bailēm kā uz mūsu iztēles brīnumainu darbību, kas var būt tikpat dziļdomīga un pamācoša kā pats stāsts?

Šo sakarību starp iztēli un bailēm ir vieglāk saskatīt mazos bērnos, kuru bailes ir neparasti spilgtas. Bērnībā es dzīvoju Kalifornijā, kas parasti ir ļoti jauka vieta, kur dzīvot, tomēr bērnībā tā ik pa laikam mani mazliet biedēja. Es atceros, cik biedējoši bija katras mazakās zemestrīces laikā vērot, kā lustra virs mūsu ēdamgalda šūpojās šurpu turpu. Es dažreiz pat naktīs nevarēju gulēt, šausmu pārņemta, ka, kamēr mēs guļam, varētu notikt spēcīga zemestrīce. Par bērniem, kam ir tādas bailes, mēdz sacīt, ka viņiem ir spilgta iztēle. Bet ar laiku lielākā daļa no mums saprot, ka jāatmet šāda veida iztēle un jāpieaug. Mēs saprotam, ka nav briesmoņi, kas slēpjas zem gultas, un ka ne katra zemestrīce var sagraut ēkas. Bet varbūt tā nav sakritība, ka daži no pasaules radošākajiem prātiem nav tikuši vaļā no šīm bailēm arī kā pieaugušie. Tā pati krāšņa iztēle, kas radīja „Sugu izcelšanos”, „Džeinu Eiru” un „Zudušo laiku meklējot”, radīja arī smagus sirdēstus, kas pieaugušo dzīvē vajāja Čārlzu Darvinu, Šarloti Brontē un Marselu Prustu. Rodas jautājums: ko mēs pārējie varam iemācīties par bailēm no sapņotājiem un maziem bērniem?

Uz brīdi atkal atgriezīsimies 1819. gadā, pie situācijas, ar kuru saskārās kuģa "Eseksa" apkalpe. Iedomāsimies, kādas bailes raisījās viņu iztēlē, viņu laivām dreifējot Klusā okeāna vidū. Kopš kuģa apgāšanās bija pagājušas jau divdesmit četras stundas. Bija pienācis laiks izveidot darbības plānu, bet izvēļu bija pavisam nedaudz. Savā aizraujošajā katastrofas liecībā Nataniels Filbriks rakstījis, ka šie vīri esot atradušies tik tālu no sauszemes, cik vien tas uz zemeslodes iespējams. Viņi zināja, ka vistuvākās sasniedzamās salas bija Marķīzu salas, 1 200 jūdžu attālumā. Tomēr viņi bija dzirdējuši šaušalīgas baumas, ka šīs un vairākas apkārtējās salas apdzīvo cilvēkēdāji. Vīri iztēlojās, kā viņi izceļas krastā tikai, lai tiktu noslepkavoti un apēsti vakariņās. Cits galamērķis varēja būt Havaju salas, taču, ņemot vērā gadalaiku, kapteinis bažījās par to, ka viņus skartu smagas vētras. Pēdējā, trešā iespēja, bija vislaikietilpīgāka un visgrūtākā: airēt 1 500 jūdžu dienvidu virzienā, cerot sasniegt noteiktas vēja plūsmas, kas viņus galu galā aizpūstu līdz Dienvidamerikas krastiem. Tomēr viņi apzinājās, ka tik ilgstošam ceļojumam varētu nepietikt ar esošajiem pārtikas un ūdens krājumiem. Tapt par kanibālu upuriem, tikt satriektiem vētrā, nomirt no bada, nesasniedzot sauszemi. Lūk, kādi tēli veidojās šo nabaga cilvēku iztēlēs, un, kā vēlāk izrādījās, bailes, kurās viņi galu galā ieklausījās, noteica to, vai viņiem bija lemts izdzīvot vai mirt.

Mēs tikpat labi varētu saukt šīs bailes citā vārdā. Kā būtu, ja mēs tās sauktu nevis par bailēm, bet par stāstiem? Tāpēc, ka lielākoties tieši tā ir. Savā ziņā tas ir nejaušs stāstījums, kuru veidot mēs protam jau kopš dzimšanas. Bailēm un stāstījumiem ir kopīgas sastāvdaļas. Tiem ir vienāda uzbūve. Kā jau visos stāstos, bailēm ir personāži. Mūsu bailēs šie personāži esam mēs paši. Bailēm ir arī sižets. Tām ir sākums, vidus un beigas. Jūs iekāpjat lidmašīnā, tā paceļas gaisā, dzinējs sabojājas. Mūsu bailēs arī ir tēlainība, kas var būt tikpat koša kā tā, ko varat atrast grāmatās. Iztēlojieties cilvēkēdāju, cilvēka zobi, kas iecērtas cilvēka ādā, cilvēka miesa cepas uz ugunskura. Bailes ietver sevī arī intrigu. Ja es esmu veikusi savu stāstītāja uzdevumu, jums vajadzētu vēlēties zināt „Eseksas” stāsta nobeigumu. Bailes provocē mūsos ļoti līdzīgu pretreakciju. Līdzīgi lieliskiem stāstiem mūsu bailes vērš mūsu uzmanību uz jautājumu, kas ir vienlīdz svarīgs gan dzīvē, gan literatūrā: kas notiks tālāk? Citiem vārdiem sakot, bailes mūs liek aizdomāties par nākotni. Cilvēki, starp citu, ir vienīgās būtnes, kas šādi spēj domāt par nākotni, projecējot sevi nākotnē, un šis laika ceļojums ir vēl viena kopīga iezīme, kas vieno stāstījumu un bailes.

Kā rakstniece es varu teikt, ka, rakstot stāstus, ir svarīgi iemācīties paredzēt, kā viens notikums stāstā ietekmēs visus turpmākos notikumus, tāpat darbojas arī bailes. Bailēs tāpat kā daiļliteratūrā viens notikums vienmēr izraisa citu. Rakstot savu pirmo romānu „Brīnumu laikmets”, es mēnešiem ilgi centos paredzēt, kas notiktu ja pēkšņi sāktu palēnināties Zemes griešanās ātrums. Kā tas ietekmētu diennaktis? Kas notiktu ar mūsu labību? Kā izmainītos cilvēku domāšana? Tikai vēlāk es aptvēru, ka šie jautājumi ir ļoti līdzīgi tiem, kas mani mocīja bērnībā, kad naktīs nevarēju aizmigt. Es mēdzu uztraukties, ja naktī būtu zemestrīce, kas notiktu ar mūsu māju? Kas notiktu ar manu ģimeni? Atbildes uz šiem jautājumiem allaž pārveidojās par stāstu. Tāpēc ja mēs domāsim par savām bailēm ne tik vien kā par bailēm, bet kā par stāstiem, tad mēs varēsim sevi uzskatīt par šo stāstu autoriem. Bet vienlaikus ir tikpat svarīgi domāt par sevi kā par šo baiļu lasītājiem, un tam, kā mēs tās lasām, var būt milzīga ietekme uz mūsu turpmāko dzīvi.

Daži cilvēki rūpīgāk izpēta savas bailes nekā citi. Nesen lasīju par veiksmīgu uzņēmēju pētījumu, un izrādās, ka viņiem visiem piemīt kopīgs paradums, kuru autors nosauca par „produktīvo paranoju”. Tas nozīmē, ka šie cilvēki neignorē savas bailes, bet tieši otrādi ļoti rūpīgi tās izpēta, un tādējādi tās pārveido par sagatavošanos rīcībai. Tādējādi, ja viņu visļaunākās bailes īstenotos, viņu uzņēmumi būtu tam gatavi.

Protams, dažkārt mūsu bailes tik tiešām piepildās. Tā ir viena no neparastajām iezīmēm, kura piemīt bailēm. Ik pa laikam ar savu baiļu palīdzību mēs paredzam nākotni. Tomēr mēs nevaram būt gatavi visiem scenārijiem ko sagudro mūsu iztēle. Kā tad mēs varam atšķirt bailes, kurās ir vērts ieklausīties, no visām pārējām? Manuprāt, „Eseksas” stāsta nobeigums ir savā ziņā spilgts un vienlaikus traģisks piemērs. Pēc ilgiem prātojumiem vīri beidzot pieņēma lēmumu. Baidoties no kanibāliem, viņi atteicās no domas airēt vistuvāko salu virzienā un izlēma uzsākt garo un daudz grūtāko ceļojumu līdz Dienvidamerikai. Pēc vairāk nekā 2 mēnešiem ceļā pārtikas krājumi beidzās, kā viņi jau bija gaidījuši, un viņi joprojām bija diezgan tālu no sauszemes. Kad divi garām braucoši kuģi izglāba pēdējos izdzīvojušos, dzīvi palikuši bija mazāk kā puse apkalpes, un daži no šiem cilvēkiem paši bija piekopuši sava veida kanibālismu. Pēc dažiem gadiem Hermans Melvils, kurš uz šī stāsta motīviem balstījis „Mobiju Diku”, rakstījis, citēju: „No visām ciešanām, kas bija jāpārdzīvo šiem nabaga cilvēkiem, varēja izvairīties, ja viņi no paša sākuma, pēc kuģa pamešanas airētu Taiti virzienā.” „Taču,” kā rakstīja Melvils: „viņus biedēja kanibāli.” Jautājums ir šāds, kāpēc viņus vairāk biedēja kanibāli nekā nesalīdzināmi lielākā varbūtība nomirt badā? Kāpēc viens stāsts viņus pārliecinājis daudz vairāk nekā otrs? No šī skatu punkta, viņu stāstā būtiskākais ir tas, kā bailes tika nolasītas. Rakstnieks Vladimirs Nabokovs reiz teica, ka labākajam lasītājam piemīt tāds temperaments, kas sevī apvieno divus temperamenta tipus: māksliniecisko un zinātnisko. Labam lasītajam ir mākslinieka kaislība, vēlme iejusties stāstā, bet tik pat svarīgi - lasītajam jāpiemīt zinātnieka aukstasinīgajam spriedumam, kas palīdz samazināt un sarežģīt lasītaja intuitīvo reakciju uz stāstu. Kā mēs varam redzēt „Eseksas” apkalpei nebija problēmu ar māksliniecisko daļu. Viņi iztēlojās virkni šausminošu scenāriju. Problēma bija tajā, ka viņi ieklausījās nepareizajā stāstā. No visiem baiļu uzburtajiem stāstiem viņi ieklausījās tikai šausminošākajā, spilgtākajā stāstā, tajā, ko bija visvieglāk iztēloties: kanibālu stāstā. Ja viņi būtu spējuši lasīt savas bailes līdzīgāk zinātniekam, sagabājot vēsu prātu, varbūt viņi ieklausītos ne tik šausminošajā, bet ticamākajā stāstā par bada nāvi un dotos Taiti virzienā, kā rakstīja Melvils.

Varbūt, ja mēs visi censtos lasīt savas bailes, mūs tik bieži nepārliecinātu tieši rupjākās no tām. Varbūt tad mēs mazāk laika pavadītu uztraucoties par sērijveida slepkavām un lidmašīnu avārijām, un vairāk domātu par nemanāmākām un lēnākām nelaimēm: kluso aterosklerotiskās plātnītes veidošanos, pakāpeniskajām klimata izmaiņām pasaulē. Līdzīgi kā niansētākie stāsti literatūrā bieži ir tie bagātīgākie, mūsu nemanāmākās bailes var būt visīstākās. Uztvertas pareizi, mūsu bailes var uzskatīt par mūsu iztēles brīnumainu dāvanu, savā ziņā ikdienas gaišredzību, paņēmienu, kas palīdz palūkoties uz to, kas mūs sagaida nākotnē, kamēr vēl ir laiks ietekmēt notikumu gaitu. Nolasītas pareizi, bailes var mums sniegt kaut ko tikpat vērtīgu kā mūsu mīlākie daiļdarbi: viedu padomu, lietas būtības izpratni kā arī versiju par netveramāko no lietām — patiesību. Paldies. (Aplausi)