Kārena Ārmstronga izsaka savu ''TED Prize'' vēlēšanos: Labestības hartu

Tas ir tāds gods. Un ir brīnišķīgi būt tādas organizācijas priekšā, kas spēj padarīt pasauli labāku. Un es esmu ārkārtīgi pateicīga par iespēju jūs šodien uzrunāt.

Esmu arī diezgan pārsteigta, jo, kad atskatos uz savu dzīvi, pēdējā lieta, ko jebkad gribēju, bija rakstīt par vai būt jebkurā veidā saistītai ar reliģiju. Pēc tam, kad pametu klosteri, godīgi sakot, par reliģiju vairs negribēju ne dzirdēt. Man likās, ka tas ir viss. Un 13 gadus es turējos no tās pa gabalu. Gribēju būt par angļu literatūras profesori. Un precīzāk, es noteikti negribēju kļūt par rakstnieci. Bet tad es cietu vairākas karjeras neveiksmes, vienu pēc otras, un beigās nonācu televīzijā. (Smiekli) Es to teicu Bilam Mojeram, un viņš teica: "O, mēs pieņemam jebkuru." (Smiekli)

Un es strādāju pie diezgan pretrunīgām reliģiskām programmām. Tās bija diezgan populāras Anglijā, kur reliģija bija ārkārtīgi nepopulāra. Tāpēc beidzot, vienīgo reizi savā dzīvē, es pārstāvēju vispārpieņemtus uzskatus. Bet mani aizsūtīja uz Jeruzālemi, lai es uzņemtu filmu par agrīno kristietību. Un tur, pirmo reizi, es saskāros ar citām reliģiskajām tradīcijām: jūdaismu un islāmu, kristietības māsas reliģijām. Un es atklāju, ka es par šīm reliģijām neko nezinu, neskatoties uz savu stipri reliģisko pagātni. Es biju skatījusies uz jūdaismu kā uz kristietības ievadu, savukārt par islamu es vispār neko nezināju.

Bet tajā pilsētā, tajā nomocītajā pilsētā, kur šīs trīs reliģijas tik acīmredzami nemierīgi saduras kopā, tu sāc apzināties arī dziļās saistības starp tām. Tieši citu reliģisko tradīciju izpēte man deva atklāsmi par to, kas reliģija var būt, un palīdzēja man paskatīties uz manas pašas reliģiju citā gaismā.

Šīs izpētes laikā es sev atklāju apbrīnojamas lietas, par kurām agrāk nebiju iedomājusies. Godīgi sakot, tajās dienās, kad biju nolēmusi, ka par reliģiju vairs dzirdēt negribu, man likās, ka tās doktrīnas - šķietami nepierādītas un abstraktas - ir pilnīgi neiespējamas. Un man par lielu pārsteigumu, kad es nopietni sāku pētīt citas reliģiskās tradīcijas, es sāku apzināties, ka ticība - tā pati, par kuru, mūsdienās mēs ceļam tādu traci -- ir ļoti nesens reliģiskā entuziasma elements, kas parādījās tikai Rietumos, apmēram 17-ajā gadsimtā. Pats vārds "ticēt" (beLieVe) kādreiz nozīmēja mīlēt (LoVe), novērtēt, turēt mīļu. 17. gadsimtā tā nozīme kļuva daudz šaurāka, un grāmatā, ko pašlaik rakstu, es pētu šī procesa iemeslus, un šis vārds sāka nozīmēt intelektuālu pārvietošanos uz kādu apliecinājumu kopumu. Credo, latīniski "es ticu" - tas nenozīmēja "Es pieņemu ticības mācības atribūtiku" Tas nozīmēja "Es apņemos. Es piedalos." Patiešām dažas pasaules reliģijas nav augstās domās par reliģisko ortodoksālismu. Korānā reliģiska filozofēšana - reliģiskais ortodoksālisms - tiek noliegts kā "zanna": tukša spriedelēšana par lietām, par kurām neviens nekad nevar būt pārliecināts, bet kas padara cilvēkus ķildīgus un muļķīgi sektantiskus. (Smiekli)

Bet ja ne ticība, tad kas ir reliģijas pamatā? Tas, ko esmu konstatējusi, ka jebkurai reliģijai galvenais ir tai raksturīga uzvedība. Tā vietā, lai izlemtu, ticēt Dievam vai nē, vispirms tu rīkojies. Tava uzvedība ir paļāvības pilna, un tikai tad tu sāc saprast reliģijas patiesības. Un reliģiskās doktrīnas ir paredzētas, lai aicinātu uz rīcību; tās var saprast tikai tad, kad tu tās pielieto praksē.

Tad lūk, goda vieta šajā praksē ir dota līdzjūtībai. Tas ir apbrīnojams fakts, ka katrā no lielajām pasaules reliģijām, līdzjūtība -- spēja izjust kopā ar otru, līdzīgi kā mēs domājam par šo vakaru -- tas ir ne tikai jebkuras īstas reliģiozitātes pārbaude, tas ir arī ceļš uz to, ko ebreji, kristieši un musulmaņi sauc par "Dievu" vai "dievišķo". Tā ir līdzjūtība, saka Buda, kas jūs atvedīs uz Nirvānu. Kāpēc? Tāpēc, ka līdzjūtībā, kad mēs viens otram jūtam līdzi, mēs atsakāmies no sava troņa savas pasaules centrā, un mēs savā vietā noliekam otru cilvēku. Un, kad mēs atbrīvojamies no ego, tad mēs esam gatavi, lai redzētu dievišķo.

Katra no lielajām pasaules reliģijām ir uzsvērusi -- ir teikusi -- un ir likusi savas tradīcijas pamatā to, kas kļuvis zināms kā Zelta likums. Pirmais to dibināja Konfūcijs piecus gadsimtus pirms Kristus: "Nedari otram to, ko tu negribētu, lai dara tev." Viņš teica, ka tas bija galvenais pavediens, kas vijās cauri visai viņa mācībai un ka viņa mācekļiem to vajadzētu lietot praksē visu dienu, katru dienu. Tas bija Zelta likums, kas tos aizvestu pie pārākās vērtības, ko viņš sauca par ren, cilvēciska sirsnība, kas pati par sevi bija pārāka pieredze.

Tā ir absolūti svarīga arī monoteismos. Ir slavens stāsts par kādu diženu rabīnu, Hillelu, vecāku Jēzus līdzgaitnieku. Pie viņa atnāca pagāns un piedāvājās pāriet uz jūdaismu, ja rabīns varētu atstāstīt visu jūdu mācību, stāvot uz vienas kājas. Hillels nostājās uz vienas kājas un teica: "'Tas, ko tu ienīsti, nedari to savam tuvākajam. Tā ir Tora. Pārējais ir komentāri. Ej un mācies to." (Smiekli)

Un "ej un mācies to" bija tas, ko viņš gribēja teikt. Viņš teica: "Jūsu ekseģēzē, jums ir skaidri jāapzinās, ka katrs teikums Torā ir komentārs, glazūra Zelta likumam. " Varenais rabīns Meirs teica, ka jebkura rakstu interpretācija, kura ved uz naidu vai citu cilvēku nicināšanu -- jebkura cilvēka nicināšanu -- ir nepareiza interpretācija.

Svētais Augustīns teica tieši to pašu. Raksti, viņš saka, "neko citu nemāca kā žēlsirdību, un mēs nedrīkstam atstāt rakstu interpretāciju, līdz esam atraduši tai līdzjūtības pilnu interpretāciju." Un šī cīņa atrast līdzjūtību dažos rakstos, kas var būt diezgan atbaidoši, ir labs mēģinājums, lai to pašu darītu ikdienas dzīvē. (Aplausi)

Bet paskatieties uz mūsu pasauli tagad. Mēs dzīvojam pasaulē, kura ir -- kur reliģija ir tikusi nolaupīta. Kur teroristi citē Korānu, lai attaisnotu savu nežēlīgo vardarbību. Kur tā vietā, lai ievērotu Jēzus vārdus, "Mīliet savus ienaidniekus. Nenosodiet citus," mūsu acu priekšā kristieši nemitīgi nosoda citus cilvēkus, nemitīgi lietojot rakstus kā līdzekli strīdos ar citiem cilvēkiem, kā pierādījumu savam pārākumam. Laiku gaitā, reliģija ir izmantota, lai apspiestu citus, un tas ir cilvēces patmīlības, cilvēces savtības dēļ. Mums kā sugai ir talants sabojāt brīnišķīgas lietas.

Tātad tradīcijas arī uzsvēra -- un tas manuprāt ir svarīgi -- ka tu nevari un nedrīksti aprobežot savu labestību savas grupas ietvaros: savas nācijas ietvaros vai savas reliģijas piekritēju ietvaros. Tev ir jābūt tam, ko ķīniešu prātnieki sauc par "jian ai": līdzjūtība pret katru. Mīli savus ienaidniekus. Godini svešinieku. Mēs sapulcējām jūs, saka Korāns, ciltīs un tautās, lai jūs labāk viens otru pazītu.

Un šīs universālās vērtības tiek aizmirstas, kad reliģija tiek ļaunprātīgi izmantota - zemiskiem mērķiem. Es nevaru saskaitīt cik daudzi taksometru vadītāji, kuri, kad es tiem pastāstu par savu nodarbošanos, mani informē, ka reliģija ir bijusi visu lielo pasaules karu cēlonis. Nepareizi. Mūsu pašreizējo problēmu cēlonis ir politisks.

Reliģija ir sava veida vainošanas kara fronte, un, kad konflikts ir iesakņojies reģionā, reliģija tajā tiek ievilkta un klūst par daļu no problēmas. Mūsu mūsdienīgums ir kļuvis ārkārtīgi vardarbīgs. Starp 1914. un 1945. gadu, Eiropā vien bruņotu konfliktu dēļ mira 70 miljonu cilvēku. Un tik daudz mūsu iestādes, pat futbols, kurš reiz bija patīkama laika pavadīšana, tagad izraisa nemierus, kur cilvēki pat mirst. Un nav pārsteigums, ka šis vardarbīgais ētoss ir ietekmējis arī reliģiju.

Turklāt es domāju, ka visapkārt ir daudz reliģiskā analfabētisma. Izskatās, ka cilvēki jauc reliģisku ticību ar ticēšanu lietām. It kā - mēs bieži saucam reliģiskos cilvēkus par ticīgajiem, it kā tā būtu galvenā lieta, ko viņi dara. Un bieži otršķirīgi mērķi tiek izvirzīti pirmajā vietā, līdzjūtības un Zelta likuma vietā. Jo Zelta likums ir grūts. Dažreiz, kad runāju konferencēs par līdzjūtību, dažreiz es redzu dumpīgas izteiksmes, kas šķērso dažas sejas, jo daudzi reliģiski cilvēki dod priekšroku tam, lai viņiem būtu taisnība, nekā būt līdzjūtīgiem. (Smiekli)

Tagad - bet tas vēl nav viss. Kopš 11. septembra, kad mans darbs par Islāmu mani pēkšņī neiedomājamā veidā pamudināja iziet sabiedrībā, es jau biju bijusi visos pasaules stūros, un biju visur redzējusi ilgošanos pēc pārmaiņām. Biju tikko atgriezusies no Pakistānas, kur burtiski tūkstošiem cilvēku nāca uz manām lekcijām, pirmkārt jau tāpēc, ka viņi ilgojās dzirdēt draudzīgu Rietumu balsi. Sevišķi nāca jaunie cilvēki. Un tie man prasīja -- jaunie cilvēki prasīja: "Ko mēs varam darīt? Ko mēs varam darīt, lai ko mainītu?" Un man teica: "Jums nevajag būt pret mums pieklājīgai. Pasakiet, kur mēs kļūdamies. Runāsim kopā par to, kur reliģija ir aizgājusi greizi."

Jo šķiet, ka mūsu pašreizējā situācija ir tik nopietna, ka jebkura ideoloģija, kas neveicina globālu sapratni un globālu viens otra novērtēšanu, neiztur laika pārbaudi. Un reliģija, ar tās daudzajiem sekotājiem... Šeit, Savienotajās Valstīs, cilvēki varbūt ir reliģiski citādā veidā, kā viens pārskats tikko parādījis -- bet viņi vienalga grib būt reliģiski. Tikai Rietumeiropa ir saglabājusi tās sekulārismu, kas sāk izskatīties diezgan mīļi vecmodīgs.

Bet cilvēki vēlas būt reliģiski, un reliģiju būtu jāveido par harmonijas spēku pasaulē, kas tā var būt, un kam tai vajadzētu būt -- Zelta likuma dēļ. "Nedari citam to, ko tu negribētu, lai dara tev": ētoss, kas būtu jāpiemēro visā pasaulē. Mums nevajadzētu darīt citām nācijām to, ko mēs negribam, lai mums dara.

Un, lai kam mēs ticētu, tas ir reliģisks jautājums, tas ir garīgs jautājums. Tas ir dziļi morāls jautājums, kas saista visus, kam būtu jāsaista visi. Un kā es saku, tur ārā ir izsalkums pēc pārmaiņām. Te ASV, man šķiet, jūs šajā vēlēšanu kampaņā jau to redzat ilgas pēc pārmaiņām. Ilgas pēc tā, lai cilvēki visās pasaules baznīcās un visās pasaules mošejās pēc 11. septembra sanāktu kopā, lai izveidotu sapratnes tīklu. Ilgas pēc tā, lai mošejas un sinagogas teiktu: "Mums jāsāk runāt vienam ar otru." Manuprāt, ir laiks pāraugt ideju par iecietību un virzīties uz atzinību vienam pret otru.

Es gribētu pieminēt vienu stāstu. Tas nāk no "Iliādas". Bet tas stāsta par to, kādam šim garīgumam būtu jābūt. Jūs jau zināt "Iliādas" stāstu: 10 gadu karš starp Grieķiju un Troju. Vienā brīdī Ahilejs, Grieķijas slavenais karavīrs, izņem savu karaspēku no kara. Tajā juceklī, kas seko, viņa mīļotais draugs Patrokls tiek nogalināts - viņš tiek nogalināts vienā kaujā ar vienu no Trojas prinčiem, Hektoru. Un Ahilejs zaudē prātu no skumjām un dusmām, un atriebības, un viņš izkropļo tā ķermeni -- viņš nogalina Hektoru, viņš izkropļo viņa ķermeni un pēc tam atsakās atdot viņa ķermeni viņa ģimenei apbedīšanai, kas grieķu etosā nozīmē, ka Hektora dvēsela mūžīgi klejos, pazudusi. Tad vienu nakti, Priams, Trojas ķēniņš, vecs vīrs, slepus dodas uz grieķu nometni, tiek līdz Ahileja teltij un prasa sava dēla ķermeni. Un visi ir šokā, kad vecais vīrs noņem savu galvas apsegu un parāda sevi. Un Ahilejs skatās uz viņu un domā par savu tēvu. Un viņš sāk raudāt. Un Priams skatās uz cilvēku, kurš ir nogalinājis tik daudzus viņa dēlus, un viņš arī sāk raudāt. Un raudu skaņas piepildīja māju. Grieķi uzskatīja, ka raudāšana kopā radīja saikni starp cilvēkiem. Tad Ahilejs paņem Hektora ķermeni, viņš to ļoti maigi atdod tēvam, un abi vīri skatās viens uz otru, un redz viens otrā dievišķo.

Šis etoss ir atrodams arī citās reliģijās. Tas ir tas, kas nozīmē šausmu pārvarēšanu, kuras izjūtam, kad mūs apdraud mūsu ienaidnieki, un kas liek novērtēt otru. Tas ir ļoti svarīgi, ka vārds "svēts", kas attiecināts uz Dievu, ivritā ir "Kadosh": atdalīts, citāds. Un bieži iespējams, ka mūsu ienaidnieku lielā atšķirība, kura brīdina mūs par viņu pilnīgi mistisko ārpusrobežu, kas ir Dievs.

Un tagad, šī ir mana vēlēšanās: Es vēlos, lai jūs palīdzat izveidot, uzsākt un izplatīt Labestības hartu -- kuru izstrātu iedvesmas pilnu domātāju grupa no jūdaisma, kristietības un islama - trim Ābrahāma tradīcijām - un kuru pamatā ir Zelta likuma pamatprincips. Mums jārada kustība starp visiem šiem cilvēkiem, ar kuriem es tiekos savos ceļojumos -- jūs varbūt arī satiekat -- kuri grib iesaistīties šajā kustībā, tādā pat veidā, un atgūt savu ticību, kas, viņuprāt, - kā es saku -- ir tikusi nolaupīta. Mums jādod iespēja cilvēkiem atcerēties līdzjūtības garu un jāsniedz vadlīnijas. Šī Harta nebūtu milzīgs dokuments. Es gribētu redzēt to -- lai tā sniegtu vadlīnijas par to, kā interpretēt Svētos Rakstus, šie teksti, kas tiek izmantoti ļaunprātīgi. Atcerieties, ko rakstu mācītāji un ko Augustins teica par to, kā Raksti būtu jāreglamentē pēc labdarības principa. Atgriezīsimies pie tā. Un ideja, arī - no ebrejiem, kristiešiem un musulmaņiem - šīs tradīcijas tagad tik bieži ķildojas - strādā kopā, lai izveidotu dokumentu, kuru, mēs ceram, parakstīs vismaz tūkstoši vecāko reliģisko līderu no visām pasaules tradīcijām.

Un jūs esat tie cilvēki. Es esmu tikai vientuļa zinātniece. Neskatoties uz domu, ka es mīlu labi pavadīt laiku, -- es patiesībā pavadu daudz laika vienatnē studējot, un es neesmu ļoti -- jūs esat cilvēki ar zināšanām par plašsaziņas līdzekļiem, lai izskaidrotu man, kā mēs varētu to nodot ikvienam, ikvienam uz planētas. Man bija dažas sākotnējas sarunas, un, piemēram, arhibīskaps Desmonds Tutu labprāt dod savu vārdu, kā arī Imams Faisals Raufs, Imams Ņujorkā. Es arī strādātu Civilizāciju aliansē Apvienoto Nāciju Organizācijā. Es biju daļa no tās Apvienoto Nāciju Organizācijas iniciatīvas, kuru sauc par Civilizāciju aliansi, kuru Kofi Annans lūdza diagnosticēt ekstrēmisma cēloņus, kā arī sniegt praktiskas vadlīnijas dalībvalstīm par to, kā izvairīties no turpmāka ekstrēmisma pieauguma.

Un alianse ir teikusi man, ka viņi ir ļoti priecīgi strādāt ar to. Nozīme tam ir tāda, ka tas ir -- es redzu, ka daži no jums sāk izskatīties satraukti, jo jūs domājat, ka tā ir lēna un birokrātiska organizācija. Bet tas, ko Apvienoto Nāciju Organizācijas var darīt, ir sniegt mums kādu neitralitāti, tā, ka to neredz kā Rietumu vai kristiešu iniciatīvu, bet, ka tā nāk, kā tas bija, no Apvienoto Nāciju Organizācijas, no pasaules -- kas varētu palīdzēt ar šāda veida birokrātiju.

Un tā es aicinu jūs palīdzēt man šajā tapšanas procesā -- šajā hartā -- hartas veidošanā, uzsākot to un izplatīt to tā, lai tā kļūtu Es gribētu redzēt to katrā pasaules koledžā, katrā baznīcā, katrā mošejā, katrā sinagogā, lai cilvēki varētu apskatīt savas tradīcijas, izmantot tās, un pārvērst reliģiju par pasaules miera avotu, par ko tā var būt un par ko tai jābūt. Liels paldies. (Aplausi)