Džulians Trežers: 5 veidi kā labāk klausīties

Mēs zaudējam savu klausīšanās spēju. Mēs pavadām aptuveni 60% no mūsu sazināšanās laika klausoties, bet mums tas īpaši labi nepadodas. Mēs atceramies tikai 25% no tā, ko dzirdam. Ne jūs, ne šajā sarunā, bet tā parasti ir taisnība. Nodefinēsim klausīšanos kā radītās skaņas saprašanu. Tas ir garīgs process, un tas ir ieguves process.

Mēs tam lietojam dažus diezgan kolosālus paņēmienus. Viens no tiem ir struktūras atpazīšana. (Pūļa troksnis) Kokteiļu ballītē kā, piemēram, šī, ja es pateiktu, "Deivid, Sāra, paklausieties," daži no jums sarosītos. Mēs atpazīstam struktūras, lai atšķirtu troksni no signāla, un īpaši no mūsu vārda. Izšķiršana ir vēl viens paņēmiens, kuru izmantojam. Ja es šo rozā troksni atstāšu uz vairāk kā pāris minūtēm, jūs burtiski apklusīsiet, lai to dzirdētu. Mēs klausāmies atšķirības, mēs neņemam vērā skaņas, kas nemainās.

Un ir gara virkne filtru. Šie filtri atsijā visu skaņu, kurai mēs nepievēršam uzmanību. Vairums cilvēku pilnībā neapzinās par šādu filtru esamību. Bet tie patiesībā savā veidā rada mūsu realitāti, jo nosaka, kam mēs šobrīd pievēršam uzmanību. Došu jums vienu piemēru: Skaņai un klausoties ļoti svarīgs ir nodoms. Kad es apprecējos ar savu sievu, es viņai apsolīju, ka klausīšos viņā katru dienu tāpat kā pirmajā reizē. Tas ir kas tāds, ko ikdienā ātri vien aizmirsu. (Smiekli) Atrodoties attiecībās šāda apņemšanās ir apsveicama.

Bet tas nav viss. Skaņa palīdz mums orientēties laikā un telpā. Ja jūs tagad šajā telpā aizverat acis, jums rodas priekšstats par telpas izmēru, no atbalsošanās un skaņu atskaņošanās no virsmām. Un jūs apzināties to, cik daudz cilvēku jums ir apkārt, jo dzirdat klusos trokšņus. Un skaņa tāpat palīdz mums orientēties laikā jo skaņa vienmēr satur laiku. Patiesībā, klausīšanās ir galvenais veids, kā mēs pieredzam laika plūdumu no pagātnes uz nākotni. "Skanīgums ir laiks un nozīme" — lielisks citāts.

Sākumā es jau teicu, ka mēs zaudējam savu klausīšanās spēju. Kāpēc es tā teicu? Tam ir daudz iemeslu. Pirmkārt, mēs izgudrojām ieraksta veidus — sākumā rakstību, tad skaņas ierakstus un tagad arī video ierakstus. Rūpīgas un uzmanīgas klausīšanās nozīme ir vienkārši izzudusi. Otrkārt, mūsdienās pasaule ir tik trokšņaina, (Troksnis) ar šo pieaugošo vizuālo un skaņu kakofoniju, ka ir grūti klausīties; ir nogurdinoši klausīties. Daudzi cilvēki meklē patvērumu austiņās, bet viņi pārvērš lielas, sabiedriskas vietas kā šī, kopīgus skanējumus, par miljoniem niecīgiem, maziem personīgiem skaņu burbuļiem. Šajā gadījumā neviens citos neklausās.

Mēs kļūstam nepacietīgi. Mēs vairs negribam runas, mēs gribam skaņas fragmentus. Un runas māksla ir aizvietota, kas, manuprāt, ir bīstami — ar personisko pašapraidi. Es nezinu, cik daudz klausīšanās ir šajā sarunā, kas diemžēl ir ļoti izplatīti, īpaši Lielbritānijā. Mēs kļūstam nejūtīgi. Mūsu medijiem ir jākliedz uz mums ar šāda veida virsrakstiem, lai piesaistītu mūsu uzmanību. Un tas nozīmē, ka mums ir grūtāk pievērst uzmanību visam, kas ir kluss, smalks, nepārspīlēts.

Tas, ka mēs zaudējam savu klausīšanās spēju ir nopietna problēma. Tas nav banāli. Jo klausīšanās ir mūsu ceļš uz sapratni. Apzināta klausīšanās vienmēr rada sapratni. Un vienīgi bez apzinātas klausīšanās var notikt kas šāds — pasaule, kurā mēs nemaz viens otrā neklausāmies ir patiesi biedējoša vieta. Tāpēc es vēlētos ar jums dalīties ar pieciem vienkāršiem vingrinājumiem, rīkiem, kurus vienmēr varat izmantot, lai uzlabotu paši savu apzināto klausīšanos. Vai jūs to vēlētos?

(Publika: Jā.) Labi.

Pirmais ir klusums. Tikai trīs minūtes klusuma dienā ir brīnišķīgs vingrinājums, lai atpūtinātu savas ausis un nostabilizētu, lai jūs atkal varētu dzirdēt klusumu. Ja jūs nevarat panākt pilnīgu klusumu, mēģiniet kaut nedaudz, tas ir pilnīgi pietiekami.

Otrkārt, es to saucu par sajaucēju. (Troksnis) Pat ja jūs esat trokšņainā vidē kā šī — un mēs tādās vietās pavadām daudz laika — kafijas bārā klausieties, cik daudz skaņu kanālus es varu dzirdēt? Cik daudz atsevišķus kanālus šajā sajaukumā es varu saklausīt? Jūs to varat arī darīt skaistā vietā, piemēram, ezerā. Cik daudz putnus es dzirdu? Kur tie atrodas? Kas tā par urdzēšanu? Tas ir lielisks vingrinājums, lai uzlabotu savas klausīšanās kvalitāti.

Treškārt, šo vingrinājumu es saucu par baudīšanu, un tas ir skaists vingrinājums. Tas ir par ikdienišķu skaņu izbaudīšanu. Šis, piemēram, ir mans veļas žāvētājs. (Žāvētājs) Tas ir valsis. Viens, divi, trīs. Viens, divi, trīs. Viens, divi, trīs. Man patīk! Vai vienkārši pamēģiniet izbaudīt šo te. (Kafijas dzirnaviņas) Oho! Ikdienišķas skaņas var būt ļoti interesantas, ja jūs tajās ieklausāties. Es to saucu par apslēpto kori. Tas mums allaž ir apkārt.

Nākamais vingrinājums, kurš iespējams, ir viens no vissvarīgākajiem, ja jūs izvēlaties tikai vienu. Šīs ir klausīšanās pozīcijas — doma ir tāda, ka jūs varat pārvietot savu klausīšanās pozīciju, kas atbilst tam, ko jūs klausāties. Tā ir spēlēšanās ar šiem filtriem. Atceraties, es par šiem filtriem runāju pašā sākumā? Tas ir kā spēlēties ar tiem kā ar svirām, lai tos saprastu un mainītu pozīcijas. Lūk dažas no šīm pozīcijām jeb pozīciju skalām, ko jūs varat izmantot. To ir daudz. Izpriecājieties ar tām. Tas ir ļoti aizraujoši.

Un visbeidzot, akronīms. Jūs to varat izmantot klausoties, saziņā. Ja jūs esat kādā no šīm lomām — un es domāju, ka ikviens, kas klausās šo runu pieder kādai no šīm lomām — akronīms ir RASA, kas ir sanskrita vārds, kas nozīmē ''galvenais'' jeb ''būtība''. Un RASA nozīmē ''saņemt'', kas nozīmē pievērst uzmanību sarunu biedram; ''novērtēt'', izdvešot nelielus trokšņus kā ''hmmm, o, skaidrs''; Kopsavilkums, saziņā ļoti svarīgs vārds ir "tātad"; un ''jautāt'', pēc tam uzdot jautājumus.

Skaņa ir mana kaislība, tā ir mana dzīve. Es par to sarakstīju veselu grāmatu. Es dzīvoju, lai klausītos. No lielākās daļas cilvēku tas ir par daudz prasīts. Bet es ticu, ka ikvienam cilvēkam ir jāklausās apzinīgi, lai dzīvotu pilnvērtīgi — vienotam ar telpu un laiku ar fizisko pasauli, kas mums ir visapkārt, vienotam sapratnē vienam ar otru, nemaz nerunājot par garīgu vienotību, jo ikviens manis zināmais garīgais ceļš jau pašā sirdī nozīmē klausīšanos un pārdomāšanu.

Tāpēc mums jāmāca mūsu skolās klausīšanās kā prasme. Kāpēc tas netiek mācīts? Tas ir traki. Un ja mēs savās skolās varam mācīt klausīšanos, mēs varam mūsu klausīšanos spēju no slidenās nogāzes, kas ved uz šo bīstamo, biedējošo pasauli, par ko es runāju, un pārvietot to uz vietu, kur ikviens vienmēr apzināti klausās — vai arī ir vismaz spējīgs to darīt.

Nezinu kā to panākt, bet šis ir TED, un es domāju, ka TED kopiena ir spējīga uz visu. Es aicinu jūs sazināties ar mani, sazināties citam ar citu, padariet to par savu uzdevumu, un panāksim, ka skolās sāk mācīt ieklausīties, un vienas paaudzes laikā radīsim pasauli, kas apzinīgi klausās — par sakarību pasauli, par sapratnes un miera pasauli.

Paldies, ka mani šodien uzklausījāt.

(Aplausi)