Hosē Antonio Abreu par bērniem, kurus pārvērtusi mūzika

Kriss Andersons: Noskatīsimies neparastu runu, kuru mums izdevās iemūžināt pirms pāris nedēļām.

(Mūzika)

Hosē Antonio Abreu: Mani dārgie draugi, dāmas un kungi, šodien esmu prieka pārpilns, saņemot „TED Prize“ visu Venecuēlas izcilo mūzikas skolotāju, mākslinieku un pedagogu vārdā, kuri ir pašaizliedzīgi un uzticami pavadījuši mani šajā 35 gadus garajā ceļā, dibinot, paplašinot un attīstot Venecuēlā Jaunatnes orķestru un koru nacionālo sistēmu.

Kopš es biju mazs zēns, jau agrā bērnībā, es vienmēr vēlējos kļūt par mūziķi, un, paldies Dievam, man tas izdevās. Es saņēmu nepieciešamo atbalstu saviem centieniem no skolotājiem, savas ģimenes un līdzcilvēkiem. Visu savu mūžu esmu sapņojis, ka visiem Venecuēlas bērniem reiz būs pieejama šāda pati iespēja. No šī sapņa un pašiem sirds dziļumiem nāca ideja padarīt mūziku par nozīmīgu un visaptverošu manas valsts realitāti.

Jau kopš paša pirmā mēģinājuma es redzēju spožu nākotni. Tādēļ, ka pirmais mēģinājums izvērtās par lielu izaicinājumu man pašam. Es biju saņēmis ziedojumu — 50 nošu pultis, kuras mēģinājumā varētu izmantot 100 zēnu. Kad es ierados uz mēģinājumu, ieraudzīju, ka ieradušies tikai 11 bērni. Es teicu sev: „Vai nu es slēdzu šo programmu, vai arī palielinu bērnu skaitu.“ Es izlēmu pieņemt izaicinājumu un tajā pašā vakarā apsolīju tiem 11 bērniem, ka padarīšu mūsu orķestri par vienu no vadošajiem pasaulē. Pirms diviem mēnešiem es atcerējos šo solījumu, kad izcils angļu kritiķis, publicējot rakstu „London Times“, jautāja, kurš varētu būt Orķestru pasaules kausa uzvarētājs. Viņš minēja četrus lieliskus pasaules orķestrus un piektais bija Venecuēlas Jaunatnes simfoniskais orķestris. Mūsdienās mēs varam teikt, ka māksla Latīņamerikā vairs nav tikai augstāko aprindu privilēģija, tā ir kļuvusi par sabiedrības tiesībām, ko tādu, kas ir pieejams visiem cilvēkiem.

Bērns: Nav svarīgi no kādas sabiedrības grupas tu nāc, kāda ir tava ādas krāsa vai materiālais stāvoklis. Ja tev ir talants, vēlme un iespējas būt šeit, tu tiec uzņemts. Tu esi ar mums un radi mūziku.

HA: Nesenās Simona Bolivara Venecuēlas Jaunatnes orķestra tūres laikā pa ASV un Eiropu, mums bija iespēja redzēt, kā mūzika līdz pat sirds dziļumiem aizkustināja jaunos klausītājus, kā bērni un pieaugušie steidzās uz skatuvi, lai saņemtu žaketes no mūziķiem, kā ovācijas, kuras reizēm bija pat 30 minūtes ilgas, šķita ilgstam mūžīgi, un kā publika pēc koncerta beigām izgāja uz ielas, lai sveiktu mūsu jauniešus. Tas nozīmēja ne tikai māksliniecisku triumfu, bet arī patiesu emocionālo saikni starp pasaules attīstītāko valstu publiku un Latīņamerikas muzikālo jaunatni, kā jau esam redzējuši Venecuēlā, sniedzot publikai mūzikas, vitalitātes un enerģijas lādiņu, pacilātību un spēku.

Pašā pamatā, orķestris un koris ir kas vairāk kā vienkārši mākslinieciski veidojumi. Tie ir sabiedriskās dzīves piemēri un skolas, tāpēc, ka dziedāt un spēlēt kopā, nozīmē ļoti intīmu līdzāspastāvēšanu un kopīgu virzību uz izcilību un perfektumu, caur sekošanu stingrai disciplīnai, organizācijai un koordinācijai, lai meklētu harmonisku balsu un instrumentu saspēli. Tā tiek arī veidots kopības un brālības gars kolektīvā, attīstīta pašapziņa, un koptas ētiskās un estētiskās vērtības, kas sasaucas ar mūziku visās tās nozīmēs. Tieši tādēļ mūzika ir īpaši svarīga jūtīguma atmodināšanā, vērtību veidošanā un jauniešu trenēšanā mācīt citus bērnus.

Bērns: Pēc visa šeit pavadītā laika, mūzika ir kļuvusi par manu dzīvi. Nekas cits. Mūzika ir dzīve.

HA: Katram jaunietim un bērnam „El Sistema“ ir savs stāsts, un tie visi ir man ļoti svarīgi un nozīmīgi. Ļaujiet man minēt Ediksona Ruiza piemēru. Viņš ir zēns no Karakasas apgabala, kurš aizrautīgi apmeklēja kontrabasa nodarbības Sanaugustīnas jauniešu orķestrī. Ar viņa paša pūlēm, viņa mātes, ģimenes un kopienas atbalstu, viņš kļuva par Berlīnes filharmonijas orķestra kontrabasu nodaļas pastāvīgo mūziķi. Ir vēl viens ļoti labi zināms piemērs — Gustavo Dudamels. Viņš sāka kā bērnu orķestra dalībnieks savā dzimtajā pilsētā Barkuisimeto. Tur viņš attīstījās kā vijolnieks un diriģents. Viņš kļuva par Venecuēlas jauniešu orķestru diriģentu, un šobrīd diriģē pasaules labākos orķestrus. Viņš ir Losandželosas Filharmonijas muzikālais direktors un vēl arvien ir Venecuēlas jauniešu orķestru vadītājs. Viņš ir bijis Gēteborgas simfoniskā orķestra diriģents un viņš ir nepārspējams piemērs visiem jaunajiem mūziķiem Latīņamerikā un visā pasaulē.

„El Sistema“ struktūra pamatojas uz jaunu un elastīgu vadīšanas stilu, kas tiek pielāgots katras sabiedrības un reģiona vajadzībām, un mūsdienās rūpējas par aptuveni 300 tūkstošiem zemākā un vidusslāņa bērniem visā Venecuēlā. Tā ir sociālās palīdzības un dziļas kultūrā sakņotas pārveidošanās programma, kas radīta visai Venecuēlas sabiedrībai bez izņēmumiem, bet ar uzsvaru uz ievainojamākajām un apdraudētākajām sabiedrības grupām.

„El Sistema“ ietekmē trīs pamatjomas: personīgo, ģimenes un sabiedrisko dzīvi. Personīgā līmenī bērni orķestros un koros attīsta savu intelektu un emocionālo pusi. Mūzika kļūst par avotu viņu kā cilvēcisku būtņu attīstībai, paceļot garu un virzot cilvēku uz pilnu viņa personības attīstību. Emocionālie un intelektuālie ieguvumi ir milzīgi — vadības, pedagoģijas un treniņu principu apguve, atbildības un nodošanās sajūtas attīstīšana, laipnība un ziedošanās citiem, un individuālā ieguldījuma apzināšanās ievērojamu kopīgu mērķu sasniegšanā. Viss tas ved pie pašapziņas un pārliecības attīstīšanās.

Kalkutas Māte Terēze izteica domu, kas uz mani ir atstājusi lielu iespaidu: ka visnožēlojamākais un traģiskākais nabadzībā ir nevis maizes un pajumtes trūkums, bet gan sajūta, ka esi nekas, identitātes trūkums, sabiedrības atzinības trūkums. Tieši tādēļ bērnu attīstība orķestra un kora sastāvā sniedz viņam cēlu identitāti un veido viņu par paraugu ģimenei un sabiedrībai. Mudina viņu skolā labāk sākt mācīties, iedvešot atbildības sajūtu, uzcītību un punktualitāti, kas lieliski palīdz mācībās.

Ģimenē vecāki sniedz bezierunu atbalstu. Bērns kļūst par paraugu saviem vecākiem, kas nabadzīgiem bērniem ir ļoti svarīgi. Tiklīdz kā bērns jūt, ka ir svarīgs savai ģimenei, viņš sāk meklēt jaunus veidus, kā sevi pilnveidot, un, cer uz labāku dzīvi sev un savējiem. Tāpat viņš cer uz sociālā un ekonomiskā stāvokļa uzlabošanos savai ģimenei. Tas viss veido konstruktīvu un augšupejošu sociālo dinamiku. Kā jau minēju, lielākā daļa mūsu bērnu pieder pie pašiem neaizsargātākajiem Venecuēlas sabiedrības slāņiem. Tas mudina viņus uz jauniem mērķiem un sapņiem, un progresu dažādu mūzikas piedāvāto iespēju virzienā.

Visbeidzot, sabiedriskā līmenī orķestri ir pierādījuši sevi kā radošas kultūras, jaunu ideju un jēgas meklējumu avoti. Mūzikai piemītošā spontanitāte izdala to kā augstu vērtību un tādēļ tā nonāk sabiedrības paspārnē. Tas ir tas, kas liek bērnam mājās spēlēt vijoli, kamēr viņa tēvs strādā savā galdnieka darbnīcā. Tas ir tas, kas liek mazajai meitenei mājās spēlēt klarneti, kamēr viņas māte dara mājas darbus. Ideja ir tāda, ka ģimenes ar prieku un lepnumu piedalās orķestru un koru aktivitātēs, kurus apmeklē viņu bērni. Plašā garīgā pasaule, ko mūzika rada sevī, ko mūzika rada sevī, nomāc materiālo nabadzību. Kopš tās minūtes, kad bērns sāk mācīties spēlēt kādu instrumentu, viņš vairs nav nabadzīgs. Viņš kļūst par bērnu, kurš ir ceļā uz profesionālu izaugsmi, par bērnu, kurš vēlāk kļūs par pilnvērtīgu pilsoni. Lieki piebilst, ka mūzika ir labākais līdzeklis cīņā pret visu degradējošo bērna dzīvē — vardarbību, prostitūciju, sliktiem ieradumiem.

Pirms dažiem gadiem vēsturnieks Arnolds Toinbijs teica, ka pasaule cieš no milzīgas garīgās krīzes. Nevis ekonomiskas vai sociālas, bet tieši garīgas. Es uzskatu, ka, lai stātos pretī šādai krīzei, pilnvērtīgas atbildes uz cilvēces dziļākajiem centieniem un mūsu laiku prasībām var sniegt tikai māksla un reliģija. Izglītība, gudrības un zināšanu sintēze, ir līdzeklis ideālākas, zinošākas, cēlākas un taisnīgākas sabiedrības sasniegšanai.

Ar aizrautību un entuziasmu mēs izsakām visdziļāko cieņu TED par tā izcilo cilvēcību, principiem, un jaunu vērtību popularizēšanu. Mēs ceram, ka TED var dot būtisku ieguldījumu jaunas ēras veidošanā mūzikas pedagoģijā, kurā bērnu un pieaugušo sabiedriskie un garīgie mērķi kļūtu par vaduguni un mērķi plašākai sociālajai misijai. Vairs neliekot sabiedrībai kalpot mākslām, un vēl jo mazāk, augstākajiem slāņiem, bet tā vietā, ļaujot mākslai kalpot sabiedrībai, vājākajiem, bērniem, slimiem un ievainojamākajiem, un tiem, kuru dvēseles alkst kļūt šķīstākas caur cilvēcības garu un ceļot savu godu.

(Mūzika)

(Aplausi)

CA: Nu mēs tiešajā ēterā pieslēgsimies Karakasai, lai dzirdētu Maestro Abreu „TED Prize“ vēlēšanos.

HA: Mana „TED Prize“ vēlēšanās ir šāda: Es vēlos, lai jūs palīdzat izveidot un dokumentēt īpašu treniņu programmu 50 jauniem un talantīgiem mūziķiem, kuri kaislīgi nodarbojas ar mākslu un sociālā taisnīguma veicināšanu un vēlas ieviest „El Sistema“ ASV un citās valstīs. Liels paldies.

(Aplausi)