Džons Maeda par savu dizaina ceļu

Man tā kā ir apnicis runāt par vienkāršību tāpēc domāju, ka izveidošu savu dzīvi sarežģītāku, kā nopietnu spēli. Tātad es es jums parādīšu dažus slaidus no pagātnes, iziesim cauri tiem, lai jūs saprastu kā es esmu šeit nonācis.

Tātad, pamatā viss sākās ar ideju par datoru. Kuram ir dators? Jā. Tātad, visiem ir datori. Visiem ir mobilais tālrunis, tas ir dators. Un... vai kāds atcerās šo darba burtnīcu "Pirmie soļi darbam ar Apple" ar bezmaksas plakātu katrā grāmatā? Tā sākās datoru ēra. Atceraties? Kad tika izlaisti pirmie datori, tiem nebija programmatūras. Jūs to nopērkat, atnesat mājās, pieslēdzat to, bet tā pilnībā neko nedara. Tātad jums tā vēl bija jāieprogrammē. Bija arī lieliskas pamācības programmēšanā piemēram kā šī: Tas bija lieliski. Kā šis Apple dators Hērbijs. Tas ir lielisks veids kā... Manuprāt, viņiem vajadzētu arī Java programmēšanas pamācības veidot pēc šīs grāmatas, tad mums nebūtu problēmas to iemācīties. Bet kopumā tas bija lielisks laiks datoriem, kad viss bija tik jēls, jēls, kā to lai nosauc? Tāda kā ēra. Redziet, šī ēra sakrita tieši ar manu bērnības laiku.

Es izaugu tofu (sojas biezpiens) rūpnīcā Sietlā. Kurš no jums vēl ir audzis līdzās ģimenes rūpalai... ...un cietis mokas? Jā, jā. Mokas bija labas. Vai ne? Tas bija ļoti pamācoši. Tātad, mana dzīve, ziniet, bija par un ap tofu; tāds bija ģimenes uzņēmums. Mana māte arī bija nedaudz dizainere. Viņa veidoja tādu kā sienu par tofu gatavošanu, taču tā mulsināja klientus, jo visi domāja, ka tur ir restorāns. lai nu kā — slikta reklāma vai kas tāds. Taču tur es uzaugu, tajā mazajā Sietlas tofu rūpnīcā tas izskatījās šādi: maza istaba kurā es uzaugu. Šajā bildē esmu jau liels.

Lūk, mans tētis. Mans tētis bija kā Makgaivers, patiešām: viņš izgudroja kā lietas padarīt smagākas. Šeit redzam betona bloku tehnoloģiju viņam vajadzēja betona blokus, lai noslogotu tofu tāpēc, ka tofu patiesībā ir pašķidra lieta un vajag smagumu, lai izspiestu lieko šķidrumu un padarītu to cietu. Beigās tofu sanāk šādos lielos gabalos un tēvs tos grieza ar rokām. Es nevaru izstāstīt visu stāstu par ģimenes uzņēmumu, jūs to nesapratīsiet. Mans tēvs bija patiešām sirsnīgs cilvēks. Reiz, kādā lietainā dienā viņš iegāja Safeway lielveikalā paslīdēja, salauza roku un aizsteidzās prom, jo viņš negribēja veikalam sagādāt problēmas. Tātad, manam tēvam bija salauzta roka un divas nedēļas mums kopā ar vecāko brāli nācās visu darīt tēva vietā. Un tās bija mokas, īstas mokas. Jā, mēs bijām redzējuši kā tēvs griež lielo tofu gabalu nazis iekšā un šņik, šņik, šķik. Mēs domājām — oho, viegli! Tā nu pirmo reizi nazis aizgāja šķībi. Un sanāca nepareizi gabaliņi. Tofu bija mana pamatnodarbošanās Darbs noliktavā bija ļoti grūts, tāpēc iešana uz skolu, bija ļoti patīkama. Un man mācības padevās.

Kad sāku studēt MTI... Lielākā daļa no jums ir radoši cilvēki, jūsu vecāki taču stāstīja jums, lai neesat radoši, vai ne? Man bija tieši tāpat. man labi padevās māksla un matemātika, bet tēvs teica: Džonam labi padodas matemātika. Es devos uz MTI, mācījos matemātiku, taču man bija lieliskas iespējas, jo tikko sāka parādīties pirmie datori, un iznāca pirmais Apple Macintosh dators; Man rokās bija "Maks" un es devos uz MTI Tas bija laiks, kad varēja nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu. Tas bija labs laiks.

Es atceros savu pirmo programmu tā bija Aldus PageMaker tiešā kopija Es izveidoju darbvirsmas publicēšanas sistēmu. Tas bija mans pirmais solis, lai atklātu ka šīs abas puses ir savienojamas patīkamā veidā. Kad esi jauns, galvenā problēma ir, arī turienes studentiem, tu ātri paliec iedomīgs. Kad es veidoju ikonas, es pat biju tāds kā 'ikonu meistars', Man šķita, jā, man ļoti labi sanāk! Tad, par laimi, man bija iespēja nonākt vietā, ko sauc par bibliotēku. Un bibliotēkā es uzdūros šajai īpašai grāmatai. Es atradu šo grāmatu. Tā saucas "Dizaina domāšana", to sarakstījis Pols Rends. Tā ir plāna grāmatiņa, domāju, ka neesat to redzējuši. Tā ir jauka maza grāmatiņa. Tā ir par šo puisi Polu Rendu, kurš bija viens no izcilākajiem grafiskajiem dizaineriem, un arī liels rakstnieks. Man ieraugot šī vīra darbus, es sapratu, cik mans dizains vai tas. ko es tobrīd tā saucu, tomēr ir slikts. un pēkšņi pār mani nāca karjeras atklāsme, strauji, kā tādā trakā skrējienā.

Tad es pārslēdzos. Es gāju uz MTI, pabeidzu to. Saņēmu diplomu un tad devos uz mākslas skolu. Tad sāku veidot dizainu tādām lietām, kā ēdamo irbuļu iepakojumi, galda salvetes, ēdienkartes vārdu sakot, visu ko vajadzēja. Tāds sākums, virzoties augšup dizaina pasaulē. Vai tas nav dīvains brīdis, kad tu savu dizainu nodod publikai? Atcerieties to brīdi — sava dizaina publicēšana? Atcerieties to brīdi? Tā bija tik laba sajūta, vai ne? Tātad, mans dizains tika nopublicēts. Oho, mans dizains grāmatā! Pēc tā, lietas sarežģījās un es domāju par datoriem, tāpēc, ka datori man vienmēr savā ziņā ir raisījuši bažas. Es to īsti nesapratu. Un Pols Rands bija īgns dizaineris, Saprotat? Īgns dizaineris, tāds kā laba franču maize — ar cietu garozu. Viņš rakstīja vienā no savām grāmatām: Kāds Jēlas students reiz teicis: "Esmu šeit lai mācītos dizainu, nevis kā apieties ar datoru". Dizaina skolas tam sāk pievērst uzmanību. Tas ir astoņdesmitajos, laikā, kad nav vienprātības starp datoru atbalstītājiem un to pretiniekiem. Patiesībā, ļoti smags laiks. Un šī ziņa no Randa man bija ļoti svarīga.

Tā nu es sāku šķetināt tajā laikā esošo datoru jucekli. Pirmā nopietnā lieta, ko izdarīju, bija Adobe Illustrator analogas versijas izveide. Tas izskatījās kā Ilustrator, ar to varēja zīmēt. Patiesībā, to izveidot bija ļoti grūti. Bija vajadzīgs mēnesis, lai izveidotu šo sadaļu. Tad es domāju, ja nu es pievienoto šo iespēju, ar kuru šim punktam pateikt: tagad lido kā putns, tu esi brīvs. Tā nu es izmainīju tik pierasto nekustīgumu ekrānā un ar vienkāršu darbību varēju apskatīt kā tas kustas. Un tas bija 1993. Kad to ieraudzīja mani pasniedzēji, viņi ar mani bija ļoti neapmierināti "Kāpēc tas kustas," viņi teica. Viņi teica: izdari tā lai tas apstājas! Es viņiem teicu: nu tur jau tā lieta, ka tas kustas! Un tad viņš teica: nu labi, bet kad tas apstāsies? Es teicu: nekad! Un viņš teica: vēl sliktāk, tūlīt pat apturi. Es sāku studēt šo ideju par to kas ir dators. Tas ir dīvains mēdijs. Tā nav izdruka. Tas nav video. tas ilgst mūžību. Tāds ļoti dīvains mēdijs. Tātad es biju beidzis šo un sācis meklēt lielākas lietas.

Japānā es sāku eksperimentēt ar cilvēkiem. Tas ir slikti: eksperimentēt ar cilvēkiem. Mani studenti kļuva par pildspalvām, tur ir zila, sarkana, zaļa, un melna pildspalva. Un kāds apsēžas un zīmē zīmējumu. Viņi smejas, tāpēc ka viņam tika teikts, ka jāzīmē lapas vidū no labās puses uz vidu, viņš to nebija sapratis. Redziet, cilvēki nemāk uzklausīt pavēles. Datoriem tas sanāk labāk. Šis puisis izdomāja kā piedabūt datoru zīmēt ar divām līnijās reizē. Sapratāt? Tu pildspalva dari šo, tu pildspalva to. Tā mēs ieguvām vairākas līnijas vienā lapā. Ar rokām to izdarīt būtu grūti. Un tad kādam nāca atklāsmes brīdis, ka varētu izmantot koordinātu sistēmu. Mēs padomājām, kad tas vēl notiks... Beigās viņš uzzīmēja māju. Tas bija ļoti garlaicīgi. Viss palika ļoti datorisks; mēs sākām domāt datoriski. X, Y sistēma — tas gan bija atklājums!

Pēc šī, es gribēju uzbūvēt datoru no cilvēkiem tādu kā cilvēkspēka datoru. Tātad, tas viss notika 1993.gadā Lūdzu, nogrieziet skaņu! Tas ir dators, kura sastāvdaļas ir cilvēki. Aiz šīs sienas ir diskdzinis, centrālais procesors videokarte, atmiņas sistēma. Viņi paņem milzīgu kartona disketi. un ieliek datorā. Un tur ir kāda maza programma kas atrodas disketē, nolasa datus no disketes sektoriem, un dators ieslēdzas un ielādējas. Tā nu tas dators darbojas. Kad uzbūveju šo datoru pār mani atnāca kā to sauca... ..epifānija, kurā es sapratu, ka dators patiesībā darbojas tik ļoti ātri! Arī šis, viņa strādā diezgan smagi, un cilvēki skraida apkārt, liekas, oho, tas notiek tik ātri. Šis dators tika ieprogrammēts tikai vienai darbībai, proti, pakustinot peli, peles novietojums izmainās arī uz ekrāna Datorā kustinot peli, kustas kursors. Šajā datorā, pakustinot peli, vajadzēja pusstundu lai pakustētos peles kursors. Lai jūs aptvertu to ātrumu, salīdzinājumam: dators taču ir tik neticami ātrs, vai ne?

Pēc šī es sāku eksperimentēt dažādos uzņēmumos. Šo es darīju 1996. gadā uzņēmumam Sony Tās bija trīs Sony "H" ierīces, kas reaģēja uz skaņu. Ja jūs runājat mikrofonā, jūs dzirdat mūziku austiņās; Ja jūs runājat telefonā, tad redzams video. Tā nu es sāku eksperimentus ar industriju ar savām dažādajām iemaņām. Es veidoju šo reklāmu. šo alkohola veidu es ne parāk cienu, bet dažreiz es mēdzu iedzert. un arī Chanel. Nu pāriesim pie citiem projektiem.

Vēl viena lieta, ko sapratu: man patīk radīt lietas. Mums patīk radīt lietas. Tas ir jautri! Es nekad neattīstīju iespēju strādāt ar komandu, man nebija komandas, viss tika radīts ar paša rokām tādām kā lauztajām rokām. Un šīs rokas bija iedvesmojis viens vīrs, Inami Naomi kungs. Šis vīrs man bija kā padomdevējs. Viņš bija pirmais digitālo mēdiju producents Tokijā. Viņs mani atrada un ievadīja digitālājos medijos. Viņš bija tik iedvesmojošs cilvēks! Atceros, mēs bijām viņa studijā ap plkst.2 naktī un tad no kādas sanāksmes ieradās viņš. Viņš ienāca un teica: Ja jau esmu šeit, tad jau viss ir kārtībā. Un mēs uzreiz sajutāmies atviegloti. Es vienmēr atcerēšos, viņam pēkšņi tika atklāta aneirisma, Un viņš nokļuva komā. Trīs gadus viņš bija uz gultas, viņš varēja tikai pamirkšķināt ar aci. šajā brīdī es sapratu, cik trausla ir šī lieta, ko valkājam — šis mūsu ķermenis un prāts. Un tā nu es sāku domāt, kā izmantot lietderīgi šo laiku kas atlicis. Naomi šis bija pagrieziena punkts.

Un tā par datoriem es sāku domāt vēl dziļāk. Šajā brīdī, es domāju ja jau datora programma reaģē uz kustību X un Y virzienos tātad katrai programmai tam vajadzētu būt iekšā. Ja jūs varat šeit redzēt, šī programma stūrī, ja to paplašina, visas šīs darbības notiek reizē. Tā darbība notiek vienlaicīgi. Ar šo mēs neesam pieraduši darboties. Mēs esam pieraduši darboties vienā vektorā. Tas viss notiek vienlaicīgi. Dators dzīvo tik daudz dimensijās! Turklāt, tajā pat laikā es biju neapmierināts, jo man gribējās apmeklēt visas tās mākslas un dizaina skolas jo tur bija tā sauktās "datorlaboratorijas". Un tas notiek vēlīnajos deviņdesmitajos Bāzelē lieliskā grafiskā dizaina skolā, panetīrā, pabriesmīgā, patumšā datorklasē. Un es sāku domāt: vai tās ir mērķa piepildījums?! Vai tas ir tas, ko gribējām?

Vēl, es sāku apbrīnot mašīnas. es domāju kopējamās mašīnas. Tas viss notiek Bāzelē. Mēs ļoti daudz laika mēs pavadījām, lai to padarītu interaktīvu tas ir tāds kā skārienekrāns Un es ievēroju, ka lai to lietotu jāpieskarās piecām vietām, un tā "Kāpēc mēs izniekojam tik daudz interaktivitātes?" kļuva par jautājumu. Un arī skaņa: es atklāju, ka varu izlikties, ka mans ThinkPad ir tālrunis. Jūs sapratāt? Nē? Nu labi. Un vēl Logana lidostā es atklāju, ka tas sāk mani saukt. Dzirdat? Kā govis. Tas ir plkst.4.00 no rīta.

Tā nu es domāju, kas tā par lietu ir man priekšā, šis "dators". Tam nebija vairs nekādas jēgas. Tā nu es atkal sāku radīt lietas. Šī ir cita produktu sērija, kuras pamatā ir veci datori no mana pagraba. Es paņēmu savu veco Makintošu un no tā izveidoju dažādus Tokijas objektus. Datori, kā tādi, mani vairs neinteresēja, es sāku veidot gleznas no PalmPilotiem (plaukstdators). Es izveidoju šo darbu sēriju. Tās ir manas gleznas un Palmpilots ir vidū. kā displejs kas ir domāšanas veids. Es esmu abstraktā māksla. Kas es esmu? Esmu abstrakts. Un tā tas turpina domāt skaļi par savu abstrakciju.

Es sāku apbrīnot plastmasu Es pavadīju 4 mēnešus veidojot 8 plastmasas klučus, tie ir perfekti optiski caurspīdīgi, tas bija kā tāds stresa noņēmējs. Tāpēc mani sāka interesēt zilā līmlenta, Sanfrancisko man bija vesela izstāde veltīta zilajai līmlentai. Es izveidoju veselu instalāciju no zilās līmlentas. Mana sieva jau sāka par mani uztraukties, es beidzu niekoties ar līmlentu un sāku domāt, kas vēl ir dzīvē sasniedzams? Un tā datori, šīs lielās kastes nu ir kļuvuši pavisam maziņi. šie mazākie datori, ar vienu procesoru, es sāku programmēt tos un sāku veidot instalācijas no datora pamatplatēm un LED. Sāku veidot LED gaismas skulptūras, kas dzīvoja mazās saplākšņa kastēs Šo sēriju es veidoju izstādei Itālijā. Kastes ir ļoti vienkāršas, piespied pogu un dažas LED diodes iedegās. Es veidoju arī šo lampu sēriju. Tā ir Bento lampa kastē. Tā ir kā rīspapīra lampa, ļoti draudzīga . Pagajušajā gadā man Londonā bija izstāde, veidota no iPod(-iem) Es izmantoju iPod kā materiālu. Es paņēmu 16 IPod Nano atskaņotājus un būtībā uztaisīju tādu kā Nano zivi. Šis ir nesen, tas ir Reebok. Reebok(-am) es veidoju arī kurpes tas man bija kā vaļasprieks.

Lai nu kā, visas šīs lietas var turpināt darīt, bet visvairāk man patīk iegūt jaunu pieredzi, izgaršot pasauli. Pasaule ir tik garšīga! Mums liekas ka, jāiet uz muzeju, tur ir visas garšas. Nē, tās ir tur - ārā. Tas ir kā šis: Eifeļa torņa pakājē, būtībā Luvras apkārtnē. To es sapratu, kad daba man parādija šo bildi: Tas ir perfekts 90 grādu leņķis dabā. Tas bija dīvains brīdis, kad tas viss notika. Mēs visi esam radoši cilvēki. Mūsu galvās ir šis gēnu defekts. Mēs nevaram tur neko padarīt. Tā sajūta ir brīnišķīga. Tas ir mūžīgi mūžos, kā muzejā. Šis ir no Keipas pagajušgad. Man vajadzēja atrast mākslas un dizaina vienādojumu, zināmu kā aplis-trijstūris-kvadrāts. Pludmalē tas bija man visapkārt.. es salasīju pilnīgi visus apļa-trijstūra-kvadrāta formas akmeņus. Es viņus atlikšu atpakaļ! Tad es atklāju, ka daži akmeņi ir dzimuši dvīņi, bet pēc tam nošķirti. Tāpat ir tur ārā. Kā tas varēja notikt? Es jūs visus atkal savedu kopā.

Pirms 3 gadiem atklāju, ka burtu salikums M-T-I parādās vārdos vienkāršība un sarežģītība Mana "Alma Mater" — MTI Tas brīdis bija kā režisoram un scenāristam M. Naitam Šeilamalanam, es domāju, Ooo! Man tas ir jādara. Un es iekarsu. Nesenā RISD (Rodailendas dizaina skola) man bija kā liela priekšrocība. Strādāt RISD, nevarētu teikt, ka tas ir viegli. Burtu salikums man visu laiku atgādināja par MTI. Es atklāju ka franču frāzē "raison d'être", man par pārsteigumu atkal parādās burti RISD. Es sapratu, ka man tur ir jādodās.

Tātad, es strādāju RISD dizaina skolā Kurš ir beidzis RISD? RISD absolventi? Jā, RISD labākie! Jē, RISD! Piedodiet, piedodiet, Mākslas centrs arī ir labs! RISD ir mana jaunā aizraušanās, pastāstīšu sīkāk. Tātad RISD ir... Es tad vēl nestrādāju RISD kāds students bija uzrakstījis uz sienas šo: RISB ir ..... Es nodomāju: Oho, RISD paši grib zināt kas viņi ir! Man nav ne jausmas, kādai RISD būtu jābūt, vai arī kāda tā gribētu būt. Bet man jāsaka, lai arī esmu tehnologs, man tehnoloģijas ne visai patīk. tas ir kā ķīniešu akupunktūras meistariem. Ļaudis mēdz jautāt, vai tu ievedīsi RISD nākotnē? Un es atbildu, Jā, labi, es ievedīšu RISD nākotnē.

Tur ir manas jaunās perspektīves. Jo īstenībā, nav jau problēma padarīt pasauli tehnoloģijām bagātāku. problēma ir padarīt to cilvēcīgāku. Un ja kas, es domāju, ka RISD ir dīvains DNS. Tā ir dīvaina informācijas pārpilnība par materiāliem, par pasauli. Es domāju, ka pasaulei ir vajadzīgs apbrīns tieši tagad, pat ļoti! Paldies visiem!