Džons Hārdijs. Mans sapnis par zaļo skolu

Es uzaugu mazītiņā Kanādas ciematā un man ir nediagnosticēta disleksija. Man skolā gāja grūti. Mana mamma man stāstīja, ka es biju tas mūsu ciemata mazais, kas visu ceļu līdz skolai raud. Es aizmuku. Es devos projām, kad man palika 25 un aizbraucu uz Bali. Un tur es satiku savu brīnišķīgo sievu, Sintiju, un kopā vairāk kā 20 gados, mēs izveidojām apbrīnojamu juvelierizstrādājumu biznesu. Tā bija īsta pasaka un tad mēs aizgājām pensijā. Un tad viņa mani aizveda noskatīties filmu, ko es nemaz negribēju redzēt. Tā sagandēja manu dzīvi -- (Smiekli) "Neērtā patiesība" un Gora kungs. Man ir četri bērni, un pat ja tikai daļa no tā, ko viņš saka, ir taisnība, viņiem nebūs tāda dzīve kā man. Un tajā mirklī es nolēmu, ka visu atlikušo mūžu es veltīšu darot visu iespējamo, lai uzlabotu viņu izredzes. Lūk mūsu zemeslode un mēs dzīvojam šeit - Bali. Tā ir pavisam maza saliņa -- 100 km plata, 150 km gara. Tajā valda neskarta Hinduisma kultūra. Mēs ar Sintiju tur dzīvojām. Mēs tur bijām nodzīvojuši brīnišķīgu dzīvi, un nolēmām izdarīt kaut ko neparastu. Mēs nolēmām dot pretī tieši tur kur saņēmām.

Un te tā ir: to sauc par Zaļo skolu. Es zinu, tā neizskatās pēc skolas, taču tādu mēs nolēmām radīt, un tā ir ārkārtīgi, ārkārtīgi zaļa. Klases telpām nav sienu. Skolotājs raksta uz bambusa tāfeles. Soli nav kvadrātaini. Zaļajā skolā bērni smaida -- neparasta parādība skolā, sevišķi man. Un mēs praktizējam holismu. Un manuprāt - ja šī mazā meitene beigs skolu kā vesels cilvēks, ļoti iespējams, ka viņa pieprasīs veselu pasauli -- visu pasauli -- uz kuras dzīvot. Mūsu bērni 181 dienu iet mācīties kastēs. Tie, kas būvēja manu skolu, būvēja arī cietumu un trako namu, izmantojot tos pašus materiālus. Vai tad šis kungs, ja tam būtu sniegta holistiska izglītība, tur sēdētu? Vai viņa dzīvē būtu bijis vairāk iespēju?

Klases telpās ir dabīgais apgaismojums. Tās ir skaistas. Tās ir no bambusa. Tajās var just vēja pūsmas. Bet, kad ar dabisko vēju nav pietiekami, bērni liek lietā burbuļus. Taču tie nav tādi burbuļi, kādus jūs pazīstat. Šie burbuļi ir no dabīgas kokvilnas un gumija - no gumijkoka. Tā, redz', mēs principā kasti pārvērtām par burbuli. Un šie bērni zina, ka nesāpīga klimata kontrole var nebūt viņu nākotnē. Mēs katra mēneša beigās maksājam rēķinus, taču īstenībā šos rēķinus maksās mūsu mazbērni. Mums bērniem ir jāiemāca, ka pasaule nav neiznīcināma. Šie bērni mazliet apzīmēja savus galdus un tad pieteicās uz diviem papildus kursiem. Pirmais bija - slīpēšana, otrais - pārvaskošana. Taču kopš tā brīža, šie soli ir viņu personīgie soli. Viņi zina, ka var kontrolēt savu pasauli.

Mēs esam pieslēgti kopējai elektības padevei; mēs ar to nelepojamiem. Taču brīvišķīgs alternatīvās enerģijas uzņēmums no Parīzes mums ļaus kļūt neatkarīgiem ar saules enerģiju. Un šis te ir otrais pasaulē uzbūvētais virpulis, divarpus metru augstā upes kritumā. Kad tur ieliks turbīnu, tas ražos 8000 vatus elektrību dienu un nakti. Un jūs, protams, zināt, kas šie tādi. Te nevar noraut ūdeni. Kamēr vien mēs savus mēslus jauksim ar lielu daudzumu ūdens --- jūs paši esat gudri, paši parēķiniet. Cik daudz ir cilvēku un pareiziniet to ar ūdeni. Nav tik daudz ūdens! Šīs ir kompostējamās tualetes. Un par tām neviens neko negribēja dzirdēt, jo īpaši direktors. Taču tās darbojas; cilvēki tās lieto. Ar cilvēkiem viss ir kārtībā. Jums arī par to vajadzētu padomāt! Nebija daudz lietu, kas nedarbojās. Skaistais audekla un gumijas jumts izdēdēja saulē sešu mēnešu laikā. Mums bija tas jāaizstāj ar pārstrādājamu plastiku. Skolotāji par katru varīti gribēja klasēs ieviest PVC baltās tāfeles, tāpēc mums radās dažas labas idejas. Mēs izmantojam vecus automašīnu priekšējos stiklus, kuriem aizmugurē liekam papīru - mēs radījām pirmo alternatīvu baltajām tāfelēm.

Zaļā Skola atrodas Bali vidus dienvidos, tie ir 8 hektāri paugurainu dārzu. Te cauri plūst brīnišķīga upīte, un te jūs varat redzēt kā mēs tiekam pāri šai upītei. Nesen es satiku kādu tēvu- tas izskatījās mazliet aptracis. Es teicu: "Laipni aicināti Zaļajā Skolā." Viņš teica: "Es nupat pavadīju lidmašīnā 24 stundas." Es viņam prasīju: "Kāpēc?" Viņš teica: "Man reiz bija sapnis par zaļu skolu, un tad es ieraudzīju šīs skolas bildes, un uzreiz kāpu lidmašīnā. Augustā es šurp vedīšu savus dēlus." Tas bija lieliski. Taču kas ir vēl labāk, cilvēki ap Zaļo skolu sāk būvēt zaļas mājas, lai viņu bērni var kājām pa taciņām iet uz skolu. Un cilvēki ved šurp uz Zaļo skolu savus zaļos uzņēmumus,cerams, kādudien arī savus zaļos restorānus. Tā sāk kļūt par kopienu. Tas sāk veidoties par zaļu paraugu. Mēs visam pievērsām uzmanību. Nekādu naftas izcelsmes trotuāru. Nekādu trotuāru. Šie ir ar roku izlikti vulkāniskie akmeņi. Nav ietvju. Ietves vietā ir grants, kad līst - tās applūst. Taču tās ir zaļas.

Šis ir skolas bifelis. Viņš ir nodomājis pusdienās notiesāt šo sētu. Visas sētas Zaļajā Skolā ir zaļas. Kad nesen bērnudārza bērni pārvietoja savus vārtiņus, viņi konstatēja, ka sēta ir no tapiokas. Viņi aiznesa tapiokas saknes uz virtuvi, sagrieza tās plānās šķēlītēs un pagatavoja gardus čipšus. Ainavas. Mums ir izdevies likt tam dārzam, kas te jau bija augt līdz pašiem klases sliekšņiem. Mēs šīs klases te ievietojām saudzīgi. Mēs izbrīvējām vietiņu šiem te - tās ir pēdējās Bali melnās cūkas. Bet skolas govs mēģina izdomāt kā aizstāt zāles pļāvēju mūsu spēļu laukumā.

Šīs jaunkundzes dzīvo rīsu kultūrā, taču viņas zina par rīsiem to, ko zina tikai retie. Viņas zina, kā iestādīt organiskus rīsus, zina, kā par tiem rūpēties, zina kā tos novākt un kā pagatavot. Viņas ir rīsu cikla sastāvdaļa. Un šīs iemaņas viņām noderēs nākotnē. Šis jaunais cilvēks novāc organiskos dārzeļus. Mēs katru dienu pabarojam 400 cilvēku. Un tās nav parastas pusdienas; netiek izmantota gāze. Vietējās Bali sievietes gatavo ēdienu uz zāģu skaidu degļiem izmantojot savu vecmāmiņu noslēpumus. Ēdiens ir neticami gards.

Zaļā skola ir vieta pionieriem vietējiem un globāliem. Tas ir sava veida mikrokosmoss mūsu globalizētajai pasaulei. Bērni ir no 25 valstīm. Kad es tos redzu visus kopā, es zinu, ka viņi mācās kā dzīvot nākotnē. Zaļajai skolai tūlīt būs 3 gadi. Te mācās 160 bērnu. Šajā skolā mācās lasīt -- tas ir mans mīļākais priekšmets -- rakstīt -- man tajā neveicās -- aritmētiku. Taču te mācās arī citas lietas. Te mācās būvēt no bambusa. Te ir seno Bali mākslu nodarbības. Šo sauc par dubļu cīņām rīsu laukos. Bērni ir sajūsmā. Māmiņas nav tik pārliecinātas.

(Smiekli)

Mēs savā dzīvē esam izdarījuši daudz briesmīgu lietu, un mēs teicām - nu labi --- vietējais. Ko nozīmē vietējais? Vietējais nozīmē, ka 20% skolas iemītnieku būs no Bali tautas. Tā bija milzīga apņemšanās. Un mēs nekļūdījāmies. Un cilvēki no visas pasaules nāk mums pretī, lai atbalstītu Bali Stipendiju Fondu. Jo šie bērni būs nākošie Bali zaļie vadoņi. Skolotāji ir tikpat dažādi kā skolnieki. Un vislieliskākā lieta ir, ka parādās brīvprātīgie. Pie mums atbrauca kāds vīrs no Džavas ar jauna veida organisko lauksaimniecību. No Āfrikas atbrauca sieviete ar mūziku. Un šie brīvprātīgie kopā ar skolotājiem ir cieši apņēmušies izveidot jaunu pasaules zaļo vadoņu paaudzi. Zaļās skolas efekts -- mēs nezinām, kas tas ir. Mums vajadzētu, lai kāds atbrauc un to papēta. Taču mēs vērojam, kā mūsu citādie bērni -- dislektiķi -- mēs tos esam pārdēvējuši par "prolektiķiem" -- šajās skaistajās, skaistajās klases telpās lieliski tiek galā! Un visi bērni plaukst.

Kā mums tas izdevās? Ar milzīgas zāles palīdzību. Ar bambusu. Tas nāk ārā no zemes kā vilciens. Tas izaug tik liels kā kokosriekstu koks divos mēnešos. Un pēc trim gadiem to var novākt lai būvētu šādas lietas. Tas ir tik izturīgs un blīvs kā tīkkoks. Tas izturēs jebkura jumta svaru. Kad pie mums atbrauca arhitekti, viņi mums atveda šīs lietas, jūs droši vien zināt, kas tās tādas. Šo dzelteno kasti viņi sauca par administrācijas kompleksu. (Smiekli) Mēs to saspiedām, mēs izdomājām tam ko labāku, taču, galvenais, mēs to pārdēvējām -- par skolas sirdi. Un tas izmainīja visu uz visiem laikiem. Šī ir dubultā spirāle. Tajā ir visi administratori un vēl daudz daudz kas.

Mums radās problēma ar būvniecību -- kad Bali strādnieki ieraudzīja garos plānu ruļļus, viņi paskatījās un teica: "Kas tas ir?" Tāpēc mēs uzbūvējām lielus modeļus. Mēs likām inženieriem tos uzprojektēt. Un tādi Bali galdnieki kā šis tos mērīja ar saviem bambusa lineāliem, izvēlējās bambusu un tā uzbūvēja šīs ēkas ar saviem mūžvecajiem paņēmieniem, lielākoties ar rokām. Tas bija haoss. Un Bali galdnieki grib būt tikpat moderni kā mēs, tāpēc viņi lieto metāla sastatnes, lai uzbūvētu bambusa ēku. Un, kad metāla sastatnes nojauca, mēs sapratām, ka mēs esam uzbūvējuši katedrāli, katedrāli zaļajam, un katedrāli zaļai izglītībai. Skolas sirdī ir septiņi kilometri bambusa. No brīža, kad bija pabeigti pamati, trīs mēnešos mums bija jumti un grīdas. Tā varbūt nav lielākā bambusa celtne pasaulē, taču daudzi uzskata, ka tā ir visskaistākā.

Vai ko tādu var paveikt jūsu kopienā? Mēs ticam, ka jā. Zaļā skola ir paraugs, ko mēs uzbūvējām pasaulei. Tas ir paraugs, ko mēs uzbūvējām priekš Bali. Sekojiet šiem vienkāršajiem, vienkāršajiem noteikumiem: esiet vietēji, ļaujiet, lai vide jūs vada un domājiet par to kā jūsu mazbērni būvētu.

Tāpēc - Gora k-gs, paldies. Jūs sagandējāt manu dzīvi. Taču jūs man uzdāvinājāt neticamu nākotni. Un, ja jūs interesē iesaistīties Zaļās skolas pabeigšanā un nākošo 50 tādu skolu izveidē visā pasaulē, lūdzu, atbrauciet mūs satikt!

Pateicos jums!

(Aplausi)