Džeina Fonda: Dzīves trešais cēliens

Pēdējā gadsimta laikā ir norisinājušās daudzas revolūcijas, taču, iespējams, neviena no tām nav tik nozīmīga kā ilgdzīvošanas revolūcija. Pašlaik mēs dzīvojām par vidēji 34 gadiem ilgāk nekā mūsu vecvecāki. Padomāsim par to. Tas ir vēl viens pieaugušā mūžs, par ko ir pagarināts mūsu dzīves ilgums. Un vēl joprojām mūsu kultūra lielā mērā nav pieņēmusi tā nozīmīgumu. Mēs joprojām dzīvojam ar veco paradigmu par novecošanu kā pusloku. Tā ir metafora, vecā metafora. Jūs piedzimstat, pusmūžā sasniedzat virsotni un tad ieslīgstat bezspēkā. (Smiekli) Novecošana kā patoloģija.

Taču mūsdienās daudzi cilvēki — filozofi, mākslinieki, ārsti, zinātnieki — sāk skatīties citādāk uz manis tā saukto trešo cēlienu, pēdējām trim dzīves desmitgadēm. Viņi to sāk atzīt kā patiesi nozīmīgu cilvēka mūža attīstības posmu, kas ir tikpat atšķirīgs no pusmūža kā pusaudzība no bērnības. Un viņi uzdod jautājumu, kas būtu jāuzdod mums visiem -- kā lai mēs izmantojam šo laiku? Kā lai mēs to veiksmīgi nodzīvojam? Kāda varētu būt jauna, piemērota metafora novecošanai?

Pēdējo gadu esmu pavadījusi pētot un rakstot par šo tematu. Un es esmu sapratusi, ka daudz piemērotāka metafora novecošanai ir kāpnes — cilvēka gara augšupejoša virzība, kas mūs dara viedākus, pilnīgākus un īstākus. Vecums nepavisam nav kā patoloģija, vecums ir kā potenciāls. Un zināt ko? Šis potenciāls nav tikai dažiem laimīgajiem. Kā izrādās lielākā daļa cilvēku pēc 50 gadiem jūtas labāk, ir mazāk uztraukti, mazāk naidīgi, mierpilnāki. Mums ir raksturīgi saskatīt līdzības, nevis atšķirības. Dažos pētījumos pat teikts, ka esam laimīgāki.

Es to nebiju gaidījusi, ticiet man. Es depresiju biju piedzīvojusi ilgu laiku. Tuvojoties 50 gadu vecumam, man no rīta pamostoties, visas pirmās sešas domas būtu negatīvas. Un es nobijos. Es nodomāju, vai dieniņ. Man šķita, ka kļūšu par gražīgu, vecu sievieti. Taču tad, kad es jau atrados savas dzīves trešā cēliena vidū, es sapratu, ka nekad neesmu bijusi laimīgāka. Mani ir pārņēmusi tik spēcīga labklājības sajūta. Esmu atklājusi, ka jums pašam, saskaroties ar vecumu, tā vietā, lai uz to skatītos no malas, bailes norimst. Jūs saprotat, ka vēl joprojām esat jūs pats -- varbūt pat vairāk kā iepriekš. Pikaso reiz teica, "Ir vajadzīgs ilgs laiks, lai cilvēks kļūtu jauns."

(Smiekli)

Es nevēlos romantizēt novecošanu. Saprotams, nav garantijas, ka šis laiks būs piepildījuma un izaugsmes pārpilns. Tas ir daļēji atkarīgs no veiksmes. Daļa no tā ir atkarīga no ģenētikas. Patiesībā trešdaļu no tā ietekmē gēni. Un mēs to nekā īpaši nevaram iespaidot. Taču tas nozīmē, ka divas trešdaļas no tā, cik labi mums sokas trešajā cēlienā, ir atkarīgs no mums. Mēs apspriedīsim, ko varam darīt, lai padarītu šos papildu gadus tiešām veiksmīgus un izmantotu tos, lai kaut ko mainītu.

Ļaujiet vēl nedaudz ko piebilst par kāpnēm, kas vecākiem cilvēkiem varētu šķist visai savāda metafora, ņemot vērā, ka kāpnes veciem cilvēkiem parasti ir šķērslis. (Smiekli) Tai skaitā arī man. Un kā jau jūs zināt, pasaulē darbojas viens universāls likums: entropija, otrais termodinamikas likums. Entropija nozīmē, ka itin viss šajā pasaulē, pilnīgi viss ir pagrimuma un sairuma stāvoklī, pusloks. Šim universālajam likumam ir tikai viens izņēmums, un tas ir cilvēka gars, kas var turpināt attīstīties augšup -- kāpnes -- tuvinot mūs harmonijai, īstenumam un viedumam.

Lūk, piemērs tam, ko es ar to domāju. Šī augšupejošā virzība var turpināties pat saskaroties ar ārkārtējiem fiziskiem pārbaudījumiem. Pirms apmēram trim gadiem, es lasīju kādu "New York Times" rakstu. Tas bija par kādu vīru vārdā Nīls Selindžers -- 57 gadus vecu pensionētu advokātu -- kurš bija pievienojies Sāras Lorensas rakstnieku grupai un atklājis savas rakstnieka dotības. Pēc diviem gadiem viņam diagnosticēja ALS, kas plašāk pazīstama arī kā Lū Geriga slimība. Tā ir briesmīga slimība. Tā ir nāvējoša. Tā sagrauj ķermeni, taču prāts paliek neskarts. Šajā rakstā Selindžera kungs rakstīja sekojošo, izskaidrojot to, kas ar viņu notika. Es citēju, "Maniem muskuļiem vājinoties, mana rakstība pastiprinājās. Man lēnām zaudējot runas spēju, es ieguvu jaunu balsi. Man dilstot, es augu. Zaudējot tik daudz, es beidzot sāku sevi atrast." Man Nīls Selindžers ir savā trešajā cēlienā kāpņu virsotnes sasnieguša cilvēka iemiesojums.

Mēs visi piedzimstam ar garu, mēs visi, taču dažreiz to sabradā dažādi dzīves izaicinājumi, vardarbība, ļaunprātība, nevērība. Varbūt mūsu vecāki cieta no depresijas. Varbūt tie mūs nespēja mīlēt neatkarīgi no mūsu sekmēm dzīvē. Varbūt mūs vēl joprojām moka garīgas sāpes, ievainojums. Varbūt mēs vēl emocionāli neesam tikuši pāri kādām attiecībām. Mēs varam justies tik nepilnīgi. Iespējams, trešā cēliena uzdevums ir pabeigt sevis pabeigšanas uzdevumu.

Man tas sākās tuvojoties dzīves trešajam cēlienam, savā 60. dzimšanas dienā. Kā man vajadzēja ar to sadzīvot? Kas man bija jāpaveic šajā pēdējā cēlienā? Es sapratu, ka, lai apzinātos uz kurieni es dodos, man bija jāzina, kur esmu jau pabijusi. Un tādēļ es devos atpakaļ un izpētīju savus pirmos divus dzīves cēlienus, cenšoties saprast, kas es biju tad, kas es patiesībā biju -- ne tas, ko mani vecāki vai citi cilvēki man bija sastāstījuši vai izturējušies pret mani. Kāda es biju? Kādi bija mani vecāki -- ne kā vecāki, bet kā cilvēki? Kādi bija mani vecvecāki? Kā viņi izturējās pret maniem vecākiem? Šādas lietas.

Pēc pāris gadiem es atklāju, ka šo procesu, kuram es biju izgājusi cauri psihologi sauc par "dzīves apskata veikšanu." Viņi apgalvo, kas tas personīgajā dzīvē var sniegt jaunu jēgu, skaidrību un nozīmi. Jūs, tāpat kā es, varbūt atklāsit, ka daudzas lietas dzīvē, kuras uzskatījāt par savu vainu, daudzas lietas, ko saistījāt ar sevi, tām patiesībā ar jums nebija nekāda sakara. Tā nebija jūsu vaina, jums nekas nekaiš. Un jums ir iespēja atgriezties, piedot viņiem un piedot arī sev. Jums ir iespēja kļūt brīvam no savas pagātnes. Jūs varat strādāt ar sevi, lai mainītu savas attiecības ar pagātni.

Rakstot par šo tematu, es uzdūros Viktora Frenkla grāmatai "Cilvēka jēgas meklējums". Viktors Frenkls bija vācu psihiatrs, kurš bija pavadījis piecus gadus nacistu koncentrācijas nometnē. Un viņš rakstīja, ka, kamēr viņš bija šajā nometnē, viņš varēja pateikt, ja viņi kādreiz tiktu atbrīvoti, kuriem cilvēkiem viss būtu kārtībā un kuriem nē. Viņš rakstīja šo: "Viss, kas jums dzīvē pieder, var tikt jums atņemts, izņemot vienu lietu, jūsu izvēles brīvību kā izturēties dažādās situācijās. Tas arī nosaka mūsu nodzīvotās dzīves kvalitāti -- nevis tas, vai mēs bijām bagāti vai nabagi, slaveni vai nezināmi, veseli vai slimi. Tas, kas nosaka mūsu dzīves kvalitāti, ir, kā mēs izturamies pret šīm reālijām, kādu nozīmi mēs tām piešķiram, ar kādu attieksmi tām pieķeramies un kādu prāta stāvokli tās mums izraisa."

Iespējams, trešā cēliena galvenais mērķis ir doties atpakaļ un, ja iespējams, arī mainīt mūsu attiecības ar pagātni. Kā atklājās pētījumā par cilvēka kognitīvajiem procesiem, kad mēs esam spējīgi to paveikt, tas izpaužas neiroloģiski -- smadzenēs rodas jauni nervu ceļi. Tādēļ ja jūs laika gaitā esat negatīvi reaģējis pret pagātnes notikumiem vai cilvēkiem nervu ceļus rada caur smadzenēm pārsūtītie ķīmiskie un elektriskie signāli. Un ar laiku šie nervu ceļi nostiprinās, kļūst par normu -- pat ja tā mums ir tikai sliktāk, jo tas izraisa stresu un nedrošību.

Ja tomēr mums izdodas atgriezties un mainīt savas attiecības, par jaunu iedomāties tās ar pagātnes cilvēkiem un notikumiem, nervu ceļi var atkal izmainīties. Un ja mēs saglabājam labākas domas par pagātni, tās ar laiku kļūst par jaunajām normām. Kā izslēdzot un ieslēdzot termostatu. Mūsu pieredzētais pats par sevi nepadara mūs viedus, viedus mūs padara mācību gūšana no piedzīvotā -- un tas arī palīdz mums kļūt harmoniskākiem, viedākiem un patiesākiem. Tas palīdz mums kļūt par tiem, kas mēs būtu varējuši būt.

Sievietes taču sākumā ir pašpietiekamas, vai ne? Es domāju tieši meitenes, mēs sākumā esam dumpīgas. Mums ir vara. Mēs esam mūsu pašu dzīvju subjekti. Taču ļoti bieži, daudzas no mums, ja ne visas, sasniedzot pubertāti, sāk uztraukties par iederēšanos un būšanu populāram. Un tā mēs kļūstam par citu cilvēku dzīves subjektiem un objektiem. Taču varbūt mūsu dzīvju trešajos cēlienos mums ir iespējams doties atpakaļ uz pašu sākumu un beidzot to sākt apzināties. Un ja mēs to varam paveikt, tas nenesīs labumu tikai mums pašām. Vecāka gada gājuma sievietes ir lielākā demogrāfiskā grupa pasaulē. Ja mēs varam atgriezties un pārveidot sevi un kļūt pašpietiekamām, tas mainīs visas pasaules kultūru, tas būs kā piemērs jaunākām paaudzēm, un varbūt arī liks tām aizdomāties par savu mūžu.

Liels jums paldies.

(Aplausi)