Džeimss Hansens: Kādēļ man ir jārunā par klimata pārmaiņām

Ko es zinu tādu, kas būtu iemesls, lai mani atturīgu, Amerikas rietumu vidienes zinātnieku apcietinātu Baltā nama priekšā protestējot? Un ko jūs darītu, ja zinātu to, ko zinu es? Sāksim ar to, kā es līdz tam nokļuvu. Man laimējās uzaugt laikā, kad nebija grūti algotu zemnieku bērnam iekļūt valsts universitātē.

Man patiešām palaimējās doties uz Aiovas universitāti, kur varēju studēt profesora Džeimsa Van Alena vadībā, kurš radīja ierīces pirmajiem Amerikas pavadoņiem. Profesors Van Alens man stāstīja par Venēras novērojumiem, ka bija vērojama stipra mikroviļņu radiācija. Vai tas nozīmēja, ka Venērai bija jonosfēra? Vai varbūt Venēra bija ārkārtīgi karsta? Pareizā atbilde, ko apstiprināja Venēras Padomju kosmosa kuģis, bija, ka Venēra ir ļoti karsta — 900 grādu pēc Fārenheita. Tā saglabāja karstumu, pateicoties biezai oglekļa dioksīda atmosfērai.

Man laimējās piebiedroties NASA un veiksmīgi ierosināt eksperimentālu lidojumu uz Venēru. Mūsu ierīces uzņēma šo attēlu ar Venēras plīvuru, kas izrādījās esam sērskābes smogs. Taču kamēr tika būvēta mūsu ierīce, es iesaistījos aprēķinu veikšanā siltumnīcas efektam šeit uz zemes. Tāpēc, ka mēs sapratām, ka mūsu atmosfēras sastāvs mainījās. Galu galā, es atkāpos no galvenā pētnieka amata mūsu Venēras eksperimentā, jo pašu planētas izmaiņas acu priekšā ir daudz interesantākas un svarīgākas. Tās izmaiņas ietekmēs visu cilvēci.

Siltumnīcas efekts bija labi izprasts jau vairāk kā gadsimtu. Britu fiziķis Džons Tindels, 1850. gados veica laboratorijas mērījumus infrasarkanajai radiācijai, kas ir siltums. Viņš parādīja, ka gāzes, kā piemēram, CO2 absorbē siltumu, tādējādi strādājot kā sega, sildot Zemes virsmu.

Es strādāju kopā ar citiem zinātniekiem Zemes klimata novērojumu analizēšanai. 1981. gadā mēs publicējām rakstu „Science Magazine”, kas atklāja, ka gadsimta gaitā novērotā sasilšana par 0,4 grādiem pēc Celsija ir bijusi tieši saistīta ar siltumnīcas efektu, CO2 palielināšanos. Zeme visdrīzāk sasiltu 1980. gadu gaitā un līdz gadsimta beigām silšana sasniegtu vidējās temperatūras kritisko līmeni. Mēs arī brīdinājām, ka 21. gadsimtā būtu novērojamas klimata zonu maiņas, sausuma reģionu veidošanās Ziemeļamerikā un Āzijā, Ledāju erozija un jūras līmeņa celšanās un leģendārās Ziemeļrietumu pārejas atvēršanos. Visi šie triecieni, tolaik aizsākoties, ir jau notikuši vai pašlaik pilnā sparā notiek.

Mūsu ziņojums tika atspoguļots arī The New York Times pirmajā lapā un ļāva man uzstāties Kongresā 1980. gados, ziņojums, kurā es uzsvēru, ka globālā sasilšana abējādi palielina Zemes ūdens apmaiņas ciklu. Vienā veidā tie ir karstuma viļņi un sausums, kas rodas tieši no sasilšanas, taču arī, pateicoties siltākai atmosfērai, tā uzkrāj vairāk ūdens tvaika ar tā netiešo enerģiju, daudz lielākos apmēros palielināsies nokrišņi. Tas paredz spēcīgākas vētras un lielākus plūdus. Globālās sasilšanas ēverģēlība kļuva laikietilpīga un novērsa mani no nodarbošanās ar zinātni, daļēji tāpēc, ka biju sūdzējies par to, ka Baltais Nams bija sagrozījis manu vēstījumu. Tamdēļ es nolēmu griezties atpakaļ, lai stingri pieturētos nodarbēm, kas saistītas ar zinātni un citiem atstātu vietu dialogiem.

Aptuveni 15 gadus vēlāk, globālās sasilšanas pierādījumi bija daudz vērienīgāki. lielākā daļa 1981. gada dokumentā minēto prognožu bija fakti. Man bija iespēja divreiz runāt prezidenta klimata jautājumu darba grupā. Taču energētiskā politika turpināja vērst uzsvaru uz jaunām degizrakteņu atradnēm. Tajā laikā mums jau bija divi mazbērni, Sofija un Konors. Es nolēmu, ka nevēlos, lai viņi nākotnē teiktu: „Opaps saprata, kas notiek, taču viņš neko nedarīja lietas labā.” Tādēļ es nolēmu publiski uzstāties ar runu, kritizējot enerģētiskās politikas trūkumus.

2004. gadā es uzstājos ar runu Aiovas universitātē un 2005. gadā Amerikas Ģeofizikas savienības sanāksmē. Tas noveda līdz zvaniem no Baltā Nama NASA vadībai, un man tika pateikts, ka es nedrīkstu uzstāties ar runām vai runāt ar medijiem bez iepriekš saskaņotas atļaujas, no NASA vadības puses. Pēc tam, kad informēju New York Times par šiem ierobežojumiem, NASA bija spiesta cenzūru izbeigt. Taču tam bija arī sekas. Es biju izmantojis pirmo rindiņu no NASA misiju mērķiem, „Izprast un pasargāt mūsu planētu,” lai attaisnotu savas runas. Drīz pēc tam šī pirmā rindiņa no misiju mērķiem tika izdzēsta, un nekad vairs nav atjaunota.

Nākamos pāris gadus aizvien vairāk un vairāk centos paust steidzami nepieciešamās pārmaiņas enerģētiskajā politikā, kamēr vēl joprojām darbojos kā pētnieks ar klimata izmaiņām. ļaujiet man raksturot pētījumu pašu svarīgāko secinājumu, pirmkārt, no Zemes enerģijas līdzsvara un, otrkārt, no Zemes klimata vēsturiskā viedokļa.

Pievienojot CO2 gaisam ir kā uzklāt gultai vēl vienu segu. Tas samazina Zemes siltuma izstarojumu kosmosā, tādēļ rodas īslaicīgs enerģijas nelīdzsvars. Vairāk enerģija tiek saņemta, nekā atdota, līdz Zeme sasilst tik daudz lai no jauna kosmosā izstarotu siltumu tik daudz enerģijas, cik tā absorbē no Saules. Tātad zīmīgais daudzums ir Zemes enerģijas nelīdzsvars. Vai vairāk enerģija tiek saņemta, nekā atdota? Jā tā, tad atmosfērai pievadīts vairāk siltuma. Tas notiks arī nepievienojot vairāk siltumnīcas efekta gāzu.

Beidzot, mēs varam precīzi izmērīt Zemes enerģijas nelīdzsvaru, izmērot siltuma daudzumu Zemes siltuma rezervuāros. Lielākais rezervuārs, okeāns, bija vismazāk mērītais, līdz vairāk nekā 3000 „Argo” nirstošo boju mērījumu tika izdarīti visos Zemes okeānos. Šie mērījumi atklāj, ka augšējā okeāna daļa pamatīgos apmēros uzņem siltumu. Dziļā okeāna daļa arī gūst siltumu, taču mazākos apmēros, un enerģija kļūst par planētu aptverošu un ledus kausējošu tīklu. Arī desmitu metru dziļumā esošā zeme uzsilst.

Kopējais enerģijas nelīdzsvars šobrīd ir apmēram vata sešas desmittdaļas uz kvadrātmetru (6/10W / m2) Tas var neizklausīties daudz, taču saskaitot kopā pa visu pasauli, tas ir milzum daudz. Tas ir aptuveni 20 reižu vairāk kā enerģija, ko patērē visa cilvēce. Tas ir līdzvērtīgi 400,000 Hirošimas atombumbu uzspridzināšanai dienā 365 dienas gadā. Tik daudz par daudz enerģijas Zeme katru dienu uzņem. Šis nelīdzsvars, ja mēs vēlamies stabilizēt klimatu, nozīmē, ka mums ir jāsamazina CO2 no 391 ppm, daļiņas uz mijonu, atpakaļ līdz 350 ppm. Šādas ir nepieciešamās pārmaiņas, lai atjaunotu enerģijas līdzsvaru un novērstu turpmāku sasilšanu.

Klimata izmaiņu noliedzēji apgalvo, ka Saule ir galvenais klimata izmaiņu cēlonis. Taču mērītais enerģijas nelīdzsvars bija sastopams zemākajā saules starojuma novērojuma laikā, kad zemi sasniegusī saules enerģija bija samazinātos apmēros. Neskatoties uz to, saņemtā enerģija bija vairāk, nekā atdotā. Tas apstiprina to, ka iespaids, kādu uz klimatu atstāj saules enerģija ir nesalīdzināms ar iespaidu, kādu atstāj siltumnīcas efekta gāzes, lielākoties no kurināmo izrakteņu dedzināšanas.

Nu atskatoties uz Zemes klimatisko vēsturi. Šīs globālās temperatūras maiņas, atmosfēras CO2 un jūras līmeņa līknes ir iegūtas no okeāna dzīļu un Antarktikas ledus serdes, no okeāna nogulumiem un sniegpārslām kas uzkrājās gadu no gada aptuveni 800 000 gadus, veidojot divu jūdžu biezu ledus kārtu. Kā varat redzēt, pastāv ievērojama sakarība starp temperatūru, CO2 un jūras līmeni. Uzmanīga izpēte parāda, ka temperatūras izmaiņas viegli vedina uz CO2 izmaiņām pāris gadsimtu gaitā. Klimata izmaiņu noliedzējiem tīk izmantot šo faktu, lai samulsinātu un mānītu sabiedrību sakot: „Temperatūra ir tā, kas liek CO2 daudzumam mainīties, nevis pretēji.” Taču šis aizkavējums ir tieši tas, kas sagaidāms.

Nelielas izmaiņas Zemes orbītā, kas atgadās desmit līdz simts tūkstoš gadu laikā maina izplatīšanos Saules gaismai uz Zemes. Kad ir vairāk saules gaismas augstos platuma grādos vasarā, ledāji kūst. Ledāju kušana, padara zemi tumšāku, tāpēc tā absorbē vairāk saules gaismas un kļūst siltāka. Siltāks okeāns izdala CO2, gluži tāpat kā silta Coca-Cola. Un vairāk CO2 veicina spēcīgāku sasilšanu. Tātad CO2, metāns, un ledāji bija šī atgriezeniskā saite, kas pastiprināja globālās temperatūras izmaiņas radot to, ka šīs senās klimata svārstības ir milzīgas, neskatoties uz to, ka klimata izmaiņas uzsāka salīdzinoši vājš spēks.

Galvenā doma ir tā, ka šīs pašas atgriezeniskās saites norisināsies šodien. Fizika nemainās. Zemei sasilstot, šobrīd pateicoties papildu atmosfērai pievadītajam CO2, kusīs ledus, un no silstošajiem okeāniem un kūstošajām mūžīgā sasaluma zonām izdalīsies CO2 un metāns. Kamēr mēs nevaram pateikt tieši, cik ātri šie plašie atgriezeniskie procesi risināsies, ir skaidrs, ka tie notiks, ja vien mēs neapturēsim sasilšanu. Pastāv pierādījumi ka atgriezeniskie procesi jau sākas. Precīzi mērījumi ar GRACE, gravitācijas pavadoni, Atklāj, ka abas, Grenlande un Antarktika, šobrīd zaudē masu, vairāku simtu kubikkilometru gada laikā. Kopš mērījumi aizsākšanas pirms deviņiem gadiem apjomi ir paātrinājušies. Arī metāns sāk izlauzties no mūžīgā sasaluma.

Cik lielu ūdenslīmeņa celšanos mēs varam sagaidīt? Pēdējo reizi CO2 bija 390 ppm, šodienas jūras līmenis bija augstāks līdz vismaz 15 metriem, 50 pēdām. Vieta, kur jūs sēžat šobrīd, būtu zem ūdens. Lielākā daļa aprēķinu liecina par to, ka šajā gadsimtā, mēs dabūsim vismaz vienu metru. es uzskatu, ka būs vairāk, ja turpināsim svilināt degizrakteņus, iespējams pat pieci metri, kas ir 18 pēdas, šajā gadsimtā, vai neilgi pēc tam.

Svarīgākais punkts ir tas, ka būsim uzsākuši procesu, kas ir ārpus cilvēces kontroles. Ledāji turpinātu sadalīties gadsimtiem ilgi un nebūtu pastāvīgas krastu līnijas. Ekonomiskās sekās ir gandrīz neiedomājamas. Simtiem Jaunorleānai līdzīgu postījumu visapkārt pasaulei. Kas var būt vēl vairāk postoši, ja klimata noliegšana turpināsies, ir sugu iznīcināšana. Monarhu sugas tauriņi varētu būt vieni no 20 līdz 50 procentiem no visām sugām, ko Starpvaldību ekspertu grupa klimata pārmaiņu jautājumos novērtē kā vienu no izmiršanai nolemtajām līdz gadsimta beigām, ja pieturēsimies pie līdzšinējas, pierastās degizrakteņu lietošanas.

Globālā sasilšana jau šobrīd ietekmē cilvēkus. Teksasa, Oklahoma, Meksika, karstuma periodi un sausums pagājušajā gadā, Maskava, gadu iepriekš un Eiropa 2003. gadā, tie visi bija ārkārtēji gadījumi, vairāk kā trīskārša novirze no normas. Pirms 50 gadiem šādas anomālijas norisinājās vien divās līdz trīs desmitdaļās no viena procenta planētas zemes platības. Pēdējos gados, pateicoties globālajai sasilšanai, tās norisinās jau 10 procentos un palielinās līdz iespējamībai 25 līdz 50 procentos. Tātad varam diezgan pārliecinoši apgalvot, ka spēcīgie Teksasas un Maskavas karstuma viļņi nebija dabīgi; tie bija radušies pateicoties globālajai sasilšanai. Ievērojams trieciens, ja globāla sasilšana turpināsies, būs mūs nācijas un visas pasaules "pārtikas grozam" Rieumu vidiene un Lielie līdzenumi, kurus sagaida izkalšana līdz nepazīšanai, trakāk kā „Smilšu katls”, tikai pāris desmitgažu laikā, ja ļausim globālajai sasilšanai turpināties.

Kā gan es tiku ievilkts arvien dziļāk un dziļāk centienos tikt sadzirdētam, sniedzot runas vairāk kā 10 valstīs, tiekot apcietināts, tērējot savu atvaļinājumu laiku, ko biju uzkrājis vairāk kā 30 gados? Man palīdzēja vairāki mazbērni. Džeiks ir ļoti pozitīvs, aizrautīgs puika. Šeit divarpus gadu vecumā, viņš domā, ka var palīdzēt viņa divarpus dienu vecajai māsiņai. Tas būtu amorāli atstāt šos jaunos cilvēkus ar klimatisko sistēmu izejot ārpus jebkādas kontroles.

Klimata izmaiņu traģēdija ir tāda, ka mēs varam to atrisināt ar vienkāršu, godīgu pieeju, pakāpeniski paaugstinot oglekļa nodevu, kas tiek ievākta no degizrakteņu uzņēmumiem un katru mēnesi elektroniski 100% proprocionāli sadalīta visiem likumīgajiem iedzīvotājiem, valdībai nepaturot ne graša. Lielākā daļa cilvēku saņemtu vairāk ikmēneša dividendēs, nekā tie maksātu par cenu paaugstināšanos. Šī nodeva un dividendes veicinātu ekonomiku un jaunievedumus, radot miljoniem darbavietu. Tas ir galvenais nosacījums veiklai mūsu virzībai uz tīras enerģijas nākotni.

Vairāki augsta līmeņa ekonomisti ir šī piedāvājuma līdzautori. Džims Dipeso no Republikāņu Vides aizsardzības raksturo to šādi: „Caurredzama. Uz tirgu balstīta. Nepalielina valdības apmērus. Ļauj enerģijas jautājumus izlemt individuāli. Izklausās pēc konservatīva klimata plāna.”

Taču tā vietā, lai uzliktu pieaugošu nodokli oglekļa izmešiem, lai radītu apstākļus, kuros par degizrakteņiem jāmaksā tā patiesās izmaksas sabiedrībai, mūsu valdības liek sabiedrībai subsidēt degizrakteņus ar 400 līdz 500 miljardiem dolāru gadā visā pasaulē, tādā veidā iedrošinot jebkādu degizrakteņu iegūšanu — kalnu galotņu nojaukšanu, garvagu raktuvju veidošanu, spiedienveida skalošanu, darvas smilšu un slānekļa iegūšanu, Arktiskā okeāna dziļurbšanu. Šis ceļš, ja turpināts, garantē to, ka skarsim vājos punktus, nonākot līdz ledāju sairšanai, kas nākamajām paaudzēm radīs nekontrolējamu situāciju. Liela daļa sugu tiks pakļautas iznīcībai. Un pieaugošā sausuma un plūdu intensitāte atstās smagu iespaidu uz pasaules „maizes klēti,” izraisot masveida badu un ekonomisko pagrimumu. Iztēlojieties milzīgu asteroīdu, kas virzās tieši virsū Zemei.

Tas ir līdzvērtīgs tam, ar ko mēs saskaramies šobrīd. Tomēr mēs minstināmies, nerīkojoties, lai novērstu sadursmi ar asteroīdu pat apzinoties, jo ilgāk gaidīsim, jo grūtāk un dārgāk tas kļūs. Ja mēs būtu sākuši 2005. gadā, planetārā enerģētiskā līdzsvara atjaunošana un klimata stabilizēšana šajā gadsimtā būtu prasījusi izmešu samazināšanu par trīs procentiem gadā. Ja sākam nākamgad, tie jau ir seši procenti gadā. Ja gaidām 10 gadus, tie ir 15 procenti gadā, ārkārtīgi grūti un dārgi, varbūt pat neiespējami. Taču mēs pat nesākam.

Nu jūs zināt to, ko zinu es, kas liek man izklausīties tik satrauktam. Protams, man nav izdevies šo vēsti izplatīt. Zinātne ir nepārprotama. Man ir vajadzīga jūsu palīdzība daudz veiksmīgāk darīt zināmu šīs situācijas smagumu un neatliekamību, un tās risinājumus. Mēs to esam parādā mūsu bērniem un mazbērniem.

Pateicos.

(Aplausi)