Burvīgais mirklis, tas burvīgais diriģēšanas mirklis. Tas ir, tu uznāc uz skatuves. Priekšā ir orķestris. Viņi visi, ziniet, skaņo instrumentus un tādā garā. Un es uzkāpju uz paaugstinājuma. Tas ir tas mazais diriģenta birojs. Vai drīzāk - kabīne, atvērta kabīne, ļoti atvērta. Un visa tā trokšņa priekšā stāvot, Tu izdari pavisam nelielu žestu. Kaut ko šādu, ne pārāk izsmalcinātu, ne pārāk sarežģītu, lūk, šādi. Un te pēkšņi haoss pārvēršas kārtībā. Troksnis pārvēršas mūzikā.
Un tas ir fantastiski. Un ir tāds vilinājums domāt, ka tas viss manis dēļ. (Smiekli) Visi šie brīnišķīgie cilvēki šeit, virtuozi, viņi rada troksni, un viņiem es esmu vajadzīgs, lai to darītu. Patiesībā nē. Ja tā būtu, es jums nemaz neteiktu šo runu un iemācītu jums šo žestu. Un jūs varētu doties pasaulē un darīt šo lietu jebkurā uzņēmumā vai citur, kur gribētu, un jūs iegūtu perfektu harmoniju. Tā tas nenotiek. Paskatīsimies pirmo fragmentu. Es ceru, ka jūs piekritīsiet, ka tas ir labs harmonijas piemērs. Un tad es mazliet pastāstīšu, kā tas nākas.
Vai bija jauki? Tie bija sava veida panākumi. Nu, un kam mums jāpasakās par šiem panākumiem? Protams, orķestra mūziķi, acīmredzot spēlēja brīnišķīgi, - Vīnes filharmonijas orķestris. Viņi bieži pat neskatījās uz diriģentu. Tad vēl bija skatītāji, kuri aplaudēja, jā, faktiski piedaloties mūzikas veidošanā. Redziet, Vīnes skatītāji parasti neiejaucas mūzikā. Šis ir tuvākais austrumnieku vēderdejošanas svētkiem, ko jūs jebkad varētu pieredzēt Vīnē. (Smiekli)
Ne tā kā, piemēram, Izraēlā, kur skatītāji visu laiku klepo. Ziniet, Artūrs Rubinšteins, pianists, ir teicis: "Visur citur pasaule cilvēki, kuriem ir gripa, iet pie ārsta. Telavivā viņi nāk uz maniem koncertiem." (Smiekli) Nu tā tāda tradīcija. Bet Vīnes skatītāji tā nedara. Šeit viņi atkāpjas no ierastā, tikai lai būtu daļa no tā, daļa no orķestra, un tas ir lieliski. Ziniet, skatītāji kā jūs, jā, rada notikumu.
Bet kā ir ar diriģentu? Ko īsti darīja diriģents? Hmm, viņš bija laimīgs. Un es bieži šo rādu augstākā līmeņa vadītājiem. Viņi kļūst īgni. "Tu nāc uz darbu. Kā var būt, ka tu esi tik laimīgs?!" Kaut kas nav, kā vajag, ja? Bet viņš izstaro prieku. Un es domāju, ka prieks; ka ir būtiski, ka šis prieks nenāk tikai no viņa personiskā stāsta un viņa prieka par mūziku. Prieks ir par to, ka citu cilvēku stāstiem arī tajā pašā laikā ir iespējams būt sadzirdētiem.
Te ir orķestra, kā profesionāļu kopuma, stāsts. Te ir skatītāju, kā sabiedrības, stāsts. Jā. Te ir katra orķestra mūziķa un skatītāja atsevišķais stāsts. Un vēl ir citi stāsti, neredzami. Cilvēku, kuri uzcēluši šo brīnišķīgo koncertzāli. Cilvēku, kuri radījuši šos Stradivari, Amati - visus šos skaistos instrumentus. Un visi šie stāsti tiek sadzirdēti vienlaikus. Lūk, dzīva koncerta īstā pieredze. Tas ir iemesls, lai izietu no mājas, vai ne? Taču ne visi diriģenti rīkojas šādi. Paskatīsimies vēl kādu; slavenu diriģentu Rikardo Muti, lūdzu.
Jā, tas bija ļoti īsi. Bet jūs varējāt ieraudzīt, ka tas ir kas pilnīgi atšķirīgs, vai ne? Viņš ir satriecošs. Viņš ir tik komandējošs, vai ne? Tik noteikts. Varbūt nedaudz par daudz noteikts. Vai mēs varam pamēģināt? Vai jūs varētu būt mans orķestris uz brīdi? Vai jūs, lūdzu, varat nodziedāt pirmo noti no Donžuāna? Jums jādzied "Āāāāāā", un es jūs apturēšu. Labi? Gatavi?
Itajs Talgams: Nu, taču, kopā ar mani. Ja jūs to darāt bez manis, es jūtos vēl vairāk nevajadzīgs, nekā līdz šim. Tādēļ, lūdzu, sagaidiet diriģenta zīmi. Paskatieties uz mani. "Āāāāāā", un es jūs apturēšu. Aiziet.
Publika: ♫ ... Āāāāāāāāāāāā ... ♫ (Smiekli)
Itajs Talgams: Nu, mums vēlāk būs jāaprunājas. (Smiekli) Bet ... Ir brīva vieta ... Bet -- (Smiekli) -- jūs redzat, ka orķestri var apturēt ar vienu pirkstu. Savukārt, ko Rikardo Muti dara? Viņš dara aptuveni šādi ... (Smiekli) Un tad -- kaut ko šādu -- (Smiekli) Tātad, ne tikai norādījumi ir skaidri, bet arī sankcijas; kas notiks, ja tu nedarīsi to, ko es tev saku. (Smiekli) Vai tas strādā? Jā, tas strādā -- -- līdz noteiktam brīdim.
Kad Muti jautā: "Kādēļ jūs diriģējat šādā veidā?" Viņš atbild: "Es esmu atbildīgs." Atbildīgs viņa priekšā. Nē, viņš nedomāja tiešām Viņu. Viņš domāja Mocartu, kurš ir -- (Smiekli) -- kurš sēž trešajā vietā no centra. (Smiekli) Tātad, viņš saka: "Ja es -- (Aplausi) Ja es esmu atbildīgs Mocarta priekšā, tad šis ir vienīgais stāsts, kas tiks stāstīts. Tas ir Mocarts kā es, Rikardo Muti, to saprotu."
Un vai jūs zināt, kas notika ar Muti? Pirms trim gadiem viņš saņēma vēstuli, kuru bija parakstījuši visi 700 La Scala darbinieki, muzikālie darbinieki, es domāju mūziķus, kurā bija teikts: "Jūs esat lielisks diriģents. Mēs nevēlamies strādāt ar Jums. Lūdzu, atkāpieties." (Smiekli) "Kādēļ? Tāpēc, ka Jūs neļaujat mums attīstīties. Jūs mūs izmantojat kā instrumentus, ne kā partnerus. Un mūsu muzicēšanas prieks... utt. utt." Un viņam bija jāatkāpjas no amata. Vai nav jauki? (Smiekli) Viņš ir jauks cilvēks. Tiešām. Tātad, vai to var izdarīt ar mazāk kontroles vai ar citādāku kontroli? Paskatīsimies nākošo diriģentu, Rihardu Štrausu.
Es baidos, ka jūs iedomāsities, ka esmu viņu izvēlējies tādēļ, ka viņš ir vecs. Tā nav tiesa. Kad viņš bija jauns, ap gadiem 30, viņš uzrakstīja, kā pats to nosauca, "Desmit baušļus diriģentiem". Pirmais skanēja: "Ja tu koncerta beigās esi nosvīdis, tas nozīmē, ka esi darījis kaut ko nepareizi." Tas ir pirmais. Ceturtais jums patiks labāk. Tajā teikts: "Nekad neskaties uz tromboniem -- tas viņus tikai iedrošina." (Smiekli)
Tātad, pamatdoma ir ļaut, lai tas notiek pats no sevis. Netraucēt. Bet kā tas notiek? Vai jūs redzējāt, kā viņš pāršķir nošu lapas? Tātad, vai nu viņš ir vecs un neatceras pats savu mūziku, jo viņš to uzrakstīja. Vai arī viņš dod tiem ļoti spēcīgu ziņu, sakot: "Nu, puiši. Jums jāspēlē no notīm. Tātad, tas nav mans stāsts. Tas nav jūsu stāsts. Ir vienkārši uzrakstītās mūzikas nospēlēšana bez interpretācijas." Interpretācija ir mākslinieka īstais stāsts. Tātad, nē, viņš to negrib. Tā ir cita veida kontrole. Paskatīsimies kādu citu izcilu diriģentu, vācu izcilo diriģentu Herbertu fon Karajanu, lūdzu.
Kas ir savādāk? Vai jūs redzējāt viņa acis? Aizvērtas. Vai jūs redzējāt rokas? Vai jūs redzējāt šāda veida kustības? Ļaujiet man diriģēt jūs. Divreiz. Pirmo reizi kā Muti, un jums būs -- (plaudē) -- jāplaudē, tikai vienreiz. Un tad kā Karajans. Paskatīsimies, kas sanāks. Labi? Kā Muti. Esat gatavi? Jo Muti ... (Smiekli) Labi? Gatavi? Uz priekšu.
Itajs Talgams: Hmm ... vēlreiz.
Publika: (plaudē) Itajs Talgams: Labi. Tagad kā Karajans. Tā kā jūs jau esat iemācījušies, ļaujiet man koncentrēties, aizvērt acis. Nu, lūdzu, lūdzu.
Itajs Talgams: Kādēļ nav kopā? (Smiekli) Tādēļ, ka jūs nezinājāt, kad jāspēlē. Tagad es jums varu atklāt, ka pat Berlīnes filharmoniķi nezina, kad jāspēlē. (Smiekli) Bet es pastāstīšu, kā viņi dara. Bez cinisma. Tas ir vācu orķestris, ja? Viņi paskatās uz Karajanu. Un tad paskatās viens uz otru. (Smiekli) "Vai tu saproti, ko viņš no mums grib?" Un pēc tam viņi tik tiešām skatās viens uz otru, un orķestra pirmās vijoles vada visu ansambli, lai notiktu kopīga saspēle.
Un kad Karajanam jautā par šo, viņš saka: "Jā, jo sliktākais, ko es varu izdarīt savam orķestrim, ir dot skaidrus norādījumus. Jo tas neļautu izpausties ansamblim, neļautu viņiem sadzirdēt vienam otru, kas ir nepieciešams orķestrim." Jā, tas ir lieliski. Kā ar viņa acīm? Kādēļ tās ir aizvērtas? Ir kāds brīnišķīgs stāsts par Karajanu, kad viņš diriģēja Londonā. Un viņš deva norādes flautistam šādi. Tas puisis nezināja, ko darīt. (Smiekli) "Maestro, ar vislielāko cieņu, bet kad man sākt?" Un zināt, kāda bija Karajana atbilde? Kad man sākt? O, jā. Viņš sacīja: "Sāciet, kad vairs nevarat izturēt." (Smiekli)
Ar to domājot, ka tev nav nekādas iespējas neko mainīt. Tā ir mana mūzika. Īstā mūzika ir tikai Karajana galvā. Un tev ir jāuzmin, kas man prātā. Līdz ar to tu esi zem ārkārtīga spiediena, jo es tev nedodu nekādus noradījumus, un tomēr tev jāuzmin, kas man prātā. Tātad, tā ir atšķirīga, ļoti garīga, tomēr ļoti cieša kontrole. Vai varam darīt savādāk? Protams, varam. Atgriezīsimies pie pirmā diriģenta, ko redzējām: Karloss Kleibers ir viņa vārds. Lūdzu, nākamo fragmentu.
(Smiekli) Jā. Nu, tas ir atšķirīgi. Bet vai arī šī nav kontrole tādā pašā veidā? Nē, nav. Jo viņš viņiem nesaka, ko darīt. Kad viņš šādi dara, tas nenozīmē: "Paņemiet savus stradivari un kā Džimijs Hendriks sašķaidiet tos pret grīdu." Nē, tā tas nav. Viņš saka: "Šis ir mūzikas žests. Es paveru jums telpu, lai jūs liktu citu interpretācijas slāni." Tas ir cits stāsts.
Bet kā tas patiesībā strādā, ja netiek doti norādījumi? Tas ir kā uz amerikāņu kalniņiem. Ja? Jums netiek doti nekādi norādījumi. Bet procesa spēki paši notur jūs savā vietā. Tas ir tas, ko viņš dara. Pats interesantākais, protams, ir tas, ka šis amerikāņu kalniņš neeksistē. Tā nav fiziska lieta. Tas ir mūziķu galvās.
Un tas viņus padara par partneriem. Jums savā galvā ir plāns. Jūs zināt, ko darīt, pat ja Kleibers nediriģē. Tikai drusku mazliet. Jūs zināt, kas jādara. Un jūs kļūstat par partneri, būvējot amerikāņu kalniņu, jā, ar skaņu, pa kuru vienlaikus arī braucat. Tas ir ļoti aizraujoši šiem mūziķiem. Viņiem vēlāk jādodas uz sanatoriju uz divām nedēļām. (Smiekli) Tas ir ļoti nogurdinoši, vai ne? Bet tā ir labākā mūzikas veidošana, šādi.
Bet, protams, to veido ne tikai motivācija un daudz fiziskas enerģijas. Jums jābūt arī ļoti profesionālam. Un paskatieties vēlreiz uz Klaiberu. Vai varētu, ātri, nākamo fragmentu? Jūs redzēsiet, kas notiks, kad būs radusies kļūda.
(Mūzika) Un atkal jūs redzat skaisto ķermeņa valodu. (Mūzika) Un te trompetists izdara kaut ko greizi. Sekojiet video. Re! Redziet, otro reizi tam pašam mūziķim. (Smiekli) Un tagad trešo reizi tam pašam mūziķim. (Smiekli) "Pagaidi pēc koncerta. Man tev kas sakāms." Saprotiet, kad ir nepieciešams, viņam ir vara. Tas ir ļoti svarīgi. Bet ar varu vien nepietiek, lai cilvēki kļūtu par partneriem.
Paskatīsimies nākamo fragmentu, lūdzu. Redziet, kas šeit notiks. Jūs varētu būt pārsteigti, redzot Klaiberu tik hiperaktīvu. Viņš diriģē Mocartu. (Mūzika) Viss orķestris spēlē. (Mūzika) Tagad kas cits. (Mūzika) Redziet? Viņš tur ir par simts procentiem, bet viņš nekomandē, nesaka, kas jādara. Drīzāk, izbauda, ko dara solists. (Mūzika)
Cits solo tagad. Paskatieties, ko jūs varat paņemt no šī. (Muzika) Paskatieties uz viņa acīm. Labi. Jūs redzat? Pirmkārt, tas ir tāds novērtējums, kādu mēs visi gribam saņemt. Tā nav atgriezeniskā saite. Tas ir "Mmmm ... " Ja, tas nāk no šejienes. Tātad, tas ir labs. Un otrā lieta ir tas ir par kontrolēšanu bet ļoti īpašā veidā. Kad Klaibers diriģē -- vai jūs redzējāt acis, kā tās kustējās? (Dzied) Zināt, kas notiek? Pazūd gravitācija.
Klaibers ne tikai rada procesu, bet arī rada apstākļus pasaulē, kurā šis process notiek. Un atkal, obojists ir pilnīgi autonoms un tādēļ priecīgs un lepns par savu darbu, un radošs un tā tālāk. Un līmenis, kurā Klaibers kontrolē, ir cits līmenis. Līdz ar to kontrole vairs nav kādam zaudējums. Ir šāda kontrole. Un ir šāda kontrole. Un saliekot visu kopā, partnerībā top vislabākā mūzika. Tātad, Klaibers ir par procesu. Klaibers ir par apstākļiem pasaulē.
Bet ir jābūt procesam un saturam, lai izveidotu jēgu. Lenijs Bernštains, mans paša maestro, jo viņš bija izcils skolotājs, Lenijs Bernštains vienmēr sāka ar jēgu. Paskatieties šo, lūdzu.
Vai atceraties Muti seju, sākumā? Jā, viņam bija brīnišķīga izteiksme, bet tikai viena. (Smiekli) Vai redzējāt Lenija seju? Zināt, kādēļ tā? Tādēļ, ka šīs mūzikas jēga ir sāpes. Un jūs spēlējat smeldzīgu skaņu. Un paskatieties uz Leniju un viņš cieš. Bet ne tā, lai jūs gribētu to pārtraukt. Tās ir tādas ciešanas kā sevis iepriecināšana ebreju gaumē, kā mēdz teikt. (Smiekli) Bet jūs varat redzēt mūziku viņa sejā. Jūs redzat, ka zizlis pameta viņa roku. Vairs nav zižļa. Un tagad tu, mūziķis, stāsti šo stāstu. Tagad tas ir apgriezti. Tu stāsti šo stāstu. Un tu stāsti šo stāstu. Un pēc mirkļa tu kļūsti par stāstnieku, kurā apkārtējie, visi apkārtējie, klausās. Un Bernštains to padara iespējamu. Vai tas nav brīnišķīgi?
Tātad, ja jūs darīsiet visas tās lietas, par kurām mēs runājām, kopā un varbūt vēl arī citas, jūs varat nonākt līdz šim brīnišķīgajam "darīt, neko nedarot". Un pēdējam fragmentam, es domāju, šis vienkārši ir pats labākais nosaukums. Mans draugs Pīters saka: "Ja tu ko mīli, palaid to vaļā." Lūdzu.
You can share this video by copying this HTML to your clipboard and pasting into your blog or web page. This video will play with subtitles.
You either have JavaScript turned off or have an old version of the Adobe Flash Player. To view this rating widget you
need to get the latest Flash player.
If your browser allows only "trusted sites" to execute Javascript, you should add the "googleapis.com" domain to your whitelist to allow our Flash detection to work properly.
Got an idea, question, or debate inspired by this talk? Start a TED Conversation.
Orķestra diriģentam ir milzīgs izaicinājums - radīt nevainojamu harmoniju, nepasakot ne vārda. Šajā aizraujošajā runā Itajs Talgams iepazīstina ar sešu ievērojamu 20.gs. diriģentu īpašo stilu, sniedzot būtisku mācību visiem vadītājiem.
After a decade-long conducting career in his native Israel, Itay Talgam has reinvented himself as a conductor of people in business. Full bio »
Translated into Latvian by Reinis Upenieks
Reviewed by Martins Kalis
Comments? Please email the translators above.
20:43 Posted: Jun 2008
Views 3,631,869 | Comments 492
16:39 Posted: Oct 2009
Views 541,274 | Comments 227
17:36 Posted: Mar 2009
Views 1,988,562 | Comments 205
Just follow the guidelines outlined under our Creative Commons license.
This comment will be attributed to . Not ? Sign Out.