Izraēla un Irāna: Stāsts par mīlestību?

Šī gada 14. martā es Facebook publicēju šo plakātu. Tas ir attēls ar mani un manu meitu, kura tur Izraēlas karogu. Centīšos jums izskaidrot iemeslu, kāpēc un kad es šo plakātu publicēju.

Pirms pāris dienām es stāvēju rindā pārtikas veikalā un īpašnieks runāja ar vienu no klientiem. Īpašnieks skaidroja klientam, ka mēs plānojam uz Izraēlu raidīt 10 000 raķetes. Bet klients teica, nē, 10 000 vienā dienā. (Smiekli)

(„10 000 raķetes”) Šis ir iemesls. Šādā situācijā mēs šobrīd Izraēlā atrodamies. Karš ar Irānu mums briest jau 10 gadus un, kā jūs saprotat, cilvēki ir nobijušies. Ir tā it kā katrs gads būtu pēdējā minūte, kad mēs varētu kaut ko darīt lietas labā. Mums liekas, ka, ja mēs nerīkosimies tagad, tad būs par vēlu, un tā mēs domājam jau 10 gadus.

Tad vienā brīdī es sapratu, ka ir jārīkojas. Es esmu grafiskais dizaineris, tāpēc es par to izveidoju tikko rādīto plakātu un to publicēju. Lielāko daļu laika es veidoju plakātus, publicēju tos Facebook, maniem draugiem tie patīk vai nepatīk, lielākoties viņiem nepatīk un viņi ar tiem nedalās, nekas nenotiek un pienāk nākamā diena. Tā nu es devos gulēt un man likās, ka tas ir viss. Vēlāk naktī es pamodos, jo es vienmēr naktī pamostos, devos pie sava datora un ieraudzīju tos daudzos sarkanos punktiņus, kurus es Facebook nekad nebiju redzējis. (Smiekli) „Kas notiek?” es nodomāju. Tā nu es piesēdos pie datora un sāku skatīties un ieraugu, ka daudzi cilvēki man raksta. Lielāko daļu no viņiem es nepazīstu un daži no tiem ir no Irānas, kas man lika domāt — ko? Jums ir jāsaprot, ka Izraēlā mēs nerunājam ar cilvēkiem no Irānas. Mēs nepazīstam cilvēkus no Irānas. Ir tā, ka Facebook tev ir tikai draugi no, tavi draugi Facebook ir tavi kaimiņi. Bet tagad ar mani runā cilvēki no Irānas.

Tā nu es sāku runāt ar kādu meiteni un viņa man stāsta, ka ieraudzījusi plakātu un pasaukusi visu savu ģimeni, jo viņiem nav dators, bet viņa ir uzaicinājusi visu ģimeni atnākt apskatīt plakātu un viņi visi esot sēdējuši viesistabā un raudājuši.

Tā nu es domāju, oho. Es pasaucu savu sievu un teicu, ka viņai tas ir jāredz. Cilvēki raudāja, un viņa atnāca, izlasīja vēstuli un arī sāka raudāt. Nu visi raud. (Smiekli)

Es nezināju, ko tālāk iesākt, bet mans pirmais reflekss kā grafiskajam dizainerim bija parādīt visiem to, ko tikko biju redzējis un cilvēki sāka to pamanīt un dalīties ar citiem un tā tas arī viss sākās. Dienu vēlāk, kad sākās liela runāšana, es teicu sev un sieva teica man, es arī gribu plakātu. Te nu viņa ir. (Smiekli) Tā kā tas strādā, uztaisi plakātu ar mani!

Tomēr, runājot nopietni, es domāju, labi, šie plakāti strādā, bet runa nav tikai par mani, bet gan par visiem izraēliešiem, kas vēlas kaut ko teikt. Tad nu es fotografēšu visus cilvēkus, kurus pazīstu, ja viņi to vēlēsies un es izveidošu plakātus un tos publicēšu.

Es devos pie saviem kaimiņiem, draugiem un studentiem un lūdzu, lai viņi man iedod fotogrāfiju un es izveidošu plakātu. Un tā tas arī sākās. Tā tas viss tiešām izplatījās, tāpēc, ka pēkšņi cilvēki Facebook, draugi un citi saprata, ka var būt daļa no tā. Tas nav tikai viens čalis, kas uztaisījis vienu plakātu. Cilvēki saprata, ka var būt daļa no tā un sāka man sūtīt fotogrāfijas un lūdza man: „Uztaisi plakātu. Publicē to. Pasaki irāņiem, ka arī mēs no Izraēlas viņus mīlam.” Vienubrīd tas kļuva ļoti, ļoti saspringti. Bija tik daudz bildes, tāpēc es lūdzu draugiem, lielākoties grafiskajiem dizaineriem, nākt un palīdzēt man taisīt plakātus, tāpēc, ka man nepietika laika. Tas bija milzīgs bilžu daudzums. Dažas dienas mana dzīvojamā istaba izskatījās šādi.

Mēs saņēmām ne tikai plakātus un bildes no izraēliešiem, bet arī daudzus komentārus un vēstules no Irānas. Mēs paņēmām šīs vēstules un izveidojām plakātus, jo es pazīstu cilvēkus: viņi nelasa, viņi redz attēlus. Ja tas ir attēls, to iespējams izlasīs.

Lūk, daži no tiem.

(„Tu esi mans pirmais izraēliešu draugs. Es vēlos, lai mēs abi tiktu vaļā no mūsu stulbajiem politiķiem, lai nu kā, ir jauki tevi redzēt!”)

(„Es mīlo šo zilo krāsu. Es mīlu šo zvaigzni. Es mīlu šo karogu.”) Tas mani ļoti aizkustināja, jo tas ir stāsts par meiteni, kas uzaugusi Irānā un katru dienu, lai ieietu skolā, viņai vajadzēja iet pāri Izraēlas karogam, un nu, kad viņa esot ieraudzījusi plakātus, kurus taisām, viņa teica, ka ir pārdomājusi un nu mīl šo zilo krāsu, šīs zvaigznes un viņa mīl šo Izraēlas karogu, un viņa vēlējās, kaut mēs varētu satikties un doties viens otru apciemot. Tas viss notika tikai dažas dienas pēc pirmā plakāta publicēšanas.

Dienu vēlāk irāņi sāka atbildēt ar paši saviem plakātiem. Viņiem ir grafiskie dizaineri. Ko? (Smiekli) Traki, traki. Šeit jūs varat redzēt, ka viņi vēl joprojām kautrējas, viņi negrib rādīt savas sejas, bet viņi vēlas izplatīt šo vēsti. Viņi vēlas atbildēt. Viņi vēlas teikt to pašu, ko mēs. Tā. Tagad tā ir komunikācija. Tas ir divvirzienu stāsts. tie ir izraēlieši un irāņi, kas sūta vienu un to pašu ziņu viens otram.

(„Mani izraēliešu draugi. Es jūs neienīstu. Es negribu karu.”)

Tas nekad nebija noticis un tie ir divi cilvēki, kam būtu jābūt ienaidniekiem, mēs esam uz kara sliekšņa, bet pēkšņi cilvēki Facebook sāk teikt: „Man patīk šis puisis. Es mīlu tos cilvēkus.” Vienubrīd tas kļuva par ļoti lielu notikumu.

Tad tas nokļuva ziņās. Tāpēc, ka tad, kad redzat Tuvos Austrumus, jūs redzat tikai sliktās ziņas. Taču pēkšņi notiek kas tāds, kas ir labas ziņas. Tad tie, kas strādā ziņu kanālos, saka: „Labi, pastāstīsim par to.” Un tad viņi vienkārši ieradās un tas bija tik daudz,

es atceros vienu dienu Mihala runāja ar žurnālistu un viņa jautāja: „Kurš to redzēs?” „Visi,” viņš atbildēja.

Tad viņa teica: „Visi Palestīnā, kur? Izraēlā? Kas ir visi?” „Visi.”

„Sīrijā?” viņa prasīja. "Sīrijā."

„Libānā?” „Libānā.” Vienubrīd viņš vienkārši teica: „Tevi šodien redzēs 40 miljoni cilvēku. Tie ir visi.” Arī ķīnieši. Mēs bijām tikai stāsta pašā sākumā.

Notika arī kas neticams. Katru reizi, kad kāda valsts par to sāka runāt, piemēram, Vācija, Amerika un citas, uzradās jauna lapa Facebook ar tādu pašu logo un tādiem pašiem stāstiem. Tātad sākumā mums bija "Irāna-mīl-Izraēlu," kas ir irānis, kas sēž Teherānā un saka: „Labi, Izraēla mīl Irānu? Es jums dodu Irāna-mīl-Izraēlu.” Mums ir Palestīna-mīl-Izraēlu. Mums ir Libāna, kas pievienojās pirms pāris dienām. Šis viss saraksts ar lapām Facebook ir veltītas vienam ziņojumam, cilvēkiem, kas sūta savu mīlestību viens otram.

Brīdis, kad es tiešām sapratu, ka kaut kas notiek, bija, kad mans draugs man teica: „Ieraksti Google vārdu 'Izraēla'.” Tajās dienās tie bija pirmie attēli, kas parādījās Google, kad ierakstījāt vārdus „Izraēla” vai „Irāna”. Mēs tiešām mainījām to, kā cilvēki redz Tuvos Austrumus. Tāpēc, ka jūs neesat Tuvajos Austrumos. Jūs esat kaut kur tur tālumā un gribat redzēt Tuvos Austrumus, tāpēc ieejat Google un ierakstāt vārdu „Izraēla”, un tur parādās viss sliktais. Taču dažas dienas varēja redzēt tos attēlus. Šodien lapai Izraēla-mīl-Irānu ir šis skaitlis — 80 831, un divi miljoni cilvēku pagājušajā nedēļā devās uz šo lapu un dalījās ar bildēm, spieda „patīk” un un komentēja kādu no attēliem.

Jau piecus mēnešus šis ir tas, ko mēs darām, es, Mihala un daži no maniem draugiem vienkārši veidojam attēlus. Mēs parādām jauno realitāti, vienkārši veidojot attēlus, tāpēc, ka šādā veidā pasaule mūs uztver. Viņi redz attēlus ar mums un viņi redz nepatīkamus attēlus. Tāpēc mēs strādājam, lai izveidotu patīkamus attēlus. Punkts.

Paskatieties uz šo. Šī ir lapa Irāna-mīl-Izraēlu. Šī nav Izraēla-mīl-Irānu. Šī nav mana lapa. Šis ir puisis Teherānā piemiņas dienā Izraēlas kritušajiem kareivjiem un savā lapā ir ievietojis bildi ar izraēliešu kareivi. Šis ir ienaidnieks. Ko?

(„Visdziļākā mūsu līdzjūtība ģimenēm, kuras uzbrukumā Bulgārijā zaudēja savus mīļotos”)

Tas notiek abpusēji. Tā it kā mēs izrādām cieņu viens otram. Mēs esam saprotoši. Mēs izrādām līdzjūtību. Un mēs kļūstam par draugiem. Vienā brīdī jūs kļūstat par draugiem Facebook un tad jūs kļūstat par draugiem dzīvē. Jūs varat ceļot un satikt cilvēkus. Pirms pāris dienām es biju Minhenē. Es tur devos, lai atklātu izstādi par Irānu un tur es satiku cilvēkus no lapas, kuri man teica: „Labi, ja būsi Eiropā, es arī atbraukšu. Es atbraukšu no Francijas, Holandes, Vācijas”, protams, ieradās arī cilvēki no Izraēlas. Mēs satikāmies pirmo reizi ārpus interneta. Es pirmo reizi satiku cilvēkus, kam būtu jābūt maniem ienaidniekiem. Mēs paspiedām rokas, iedzērām kafiju un jauki padiskutējām, mēs parunājām par ēdieniem un basketbolu. Tās bija visam beigas. Atceraties to attēlu, ko rādīju sākumā? Pienāca brīdis, kad mēs satikāmies dzīvē un kļuvām par draugiem.

Tas notiek arī otrādi. Kāda meitene, kuru mēs satikām Facebook, nekad nebija bijusi Izraēlā, dzimusi un augusi Irānā, dzīvo Vācijā un baidās no izraēļiem, baidās no tā, ko viņa zina par mums, bet pēc dažu mēnešu sarunām Internetā ar izraēļiem nolemj atbraukt uz Izraēlu, viņa iesēžas lidmašīnā un ierodas Ben Gurina lidostā un saka: „Jā, nav tik traki.”

Pirms dažām nedēļām spriedze saasinājās, tāpēc mēs uzsākām jaunu kampaņu, kuru sauc „Neesmu gatavs mirt jūsu karā”. Tā vairāk vai mazāk ir tā pati ziņa, bet mēs vēlējāmies tai piedot agresivitāti. Atkal notika kas pārsteidzošs, kaut kas, kas neparādījās kampaņas pirmajā posmā. Tagad cilvēki no Irānas, tie paši, kuri kautrējās pirmajā kampaņā un sūtīja bildes ar viņu kājām vai pusi no sejas, tagad sūtīja bildes ar savām sejām un teica: „Labi, viss kārtība, mēs piedalāmies. Mēs esam ar jums.” Vienkārši izlasiet no kurienes šie cilvēki ir. Katram izraēlietim pretī ir kāds no Irānas. Vienkārši cilvēki, kuri sūta savas bildes. Neticami, vai ne?

Tātad (Aplausi)

Jūs varbūt sev jautājat, kas ir šis čalis?

Mani sauc Ronijs Edrijs, man ir 41 gads, esmu izraēlietis. Es esmu divu bērnu tēvs, vīrs un grafiskais dizaineris. Es mācu grafisko dizainu. Es neesmu tik naivs, jo daudzas reizes man ir jautāts, daudzas reizes jautāts: „Jā, bet sūtīt ziedus uz otru pusi ir ļoti naivi. Saprotiet,

es biju armijā. Es trīs gadus biju gaisa flotē un es zinu, kā tas izskatās no zemes. Es zinu, kā tas var izskatīties ļoti slikti. Man šī bija ļoti drosmīga rīcība sniegties uz otru pusi, kamēr tas vēl nav par vēlu, jo, kad būs par vēlu, tad būs par vēlu. Dažreiz karš ir nenovēršams, dažreiz, taču varbūt ar nelielu piepūli mēs no tā varam izvairīties. Varbūt kā cilvēki, jo īpaši Izraēlā mums ir demokrātija. Mums ir runas brīvība, un varbūt tā nelielā lieta var ko mainīt. Un tiešām mēs paši varam būt vēstnieki. Mēs varam vienkārši nodot vēstījumu un cerēt uz to labāko.

Es gribu lūgt manu sievu Mihalu pievienoties man uz skatuves, lai nofotografētu bildi ar jums, jo galvenais ir bildes. Varbūt šis attēls mums palīdzēs kaut ko mainīt. Vienkārši paceliet to. Tieši tā. Es vienkārši uzņemšu fotogrāfiju un publicēšu to Facebook ar uzrakstu „Izraēla par mieru” vai ko tādu.

Ak mans Dievs. Neraudi.

Paldies jums visiem. (Aplausi)