Hasans Elahi: FIB, te nu es esmu!

Sveicināti. Esmu Hasans. Esmu mākslinieks. Parasti, kad saku cilvēkiem, ka esmu mākslinieks, viņi tikai noskatās uz mani un vaicā: „Tu glezno?” vai arī „Kādā medijā tu strādā?” Lielākais vairums no darba, ar ko nodarbojos, ir nedaudz saistīts ar strādāšanas metodoloģiju, nekā kādu konkrētu disciplīnu vai īpašu tehniku. Tā kā mani patiešām interesē radošo problēmu risināšana. Pirms dažiem gadiem man bija nelielas problēmas. Ļaujiet man jums tās nedaudz parādīt.

Tātad tas sākās šeit. Lūk, Detroitas lidosta 2002. gada 19. jūnijā. Es atgriezos ASV no aizjūras izstādes. Atgriežoties mani aiztur FIB, mani sagaida FIB aģents, kurš mani ieveda mazā telpā un sāka uzdot dažādus jautājumus kā „Kur jūs bijāt? Ko jūs darījāt? Ar ko jūs runājāt? Kāpēc jūs tur bijāt? Kurš apmaksā jūsu ceļojumus?” Visas šīs sīkās detaļas. Tad burtiski ne no kā viņš man pajautā: „Kur jūs bijāt 12. septembrī?” Kad vairumam no mums jautātu: „Kur jūs bijāt 12. septembrī?” vai jebkurā citā datumā, jūs teiktu, „Es īsti neatceros, bet varu paskatīties.”

Es izvilku savu mazo plaukstdatoru un teicu: „Labi, paskatīsimies manas tikšanās 12. septembrī.” 12. septembrī man bija, no 10:00 līdz 10:30 es nomaksāju savu noliktavas rēķinu. No 10:30 līdz 12:00 es satikos ar Džuditu, kura savā laikā bija viena no manām maģistrantūras studentēm. No 12:00 līdz 15:00 es mācīju savu jaunāko klasi, no 15:00 līdz 18:00 es mācīju savu vecāko klasi. „Kur jūs bijāt 11. datumā?” „Kur jūs bijāt 10. datumā?” „Kur jūs bijāt 29. datumā? 30. datumā?” „Kur jūs bijāt 5. oktobrī?” Mēs pārskatījām aptuveni sešus mēnešus no mana kalendāra. Nedomāju, ka viņš paredzēja, ka man būs tik detalizēti pieraksti par to, ko darīju. Taču labi, ka tā, jo man nepiestāv oranžā krāsa.

(Smiekli)

Viņš man jautāja: (Aplausi) „Šajā noliktavas telpā, ko īrējat, ko jūs tajā glabājat?” Tas bija Tampā, Floridā, tādēļ es atbildēju: „Ziemas drēbes, ko nevarēju ģērbt Floridā. Mēbeles, kas neietilpa manā noplukušajā dzīvoklī. Dažādas grabažas izpārdošanai, jo esmu krāmu vācējs.” Viņš uz mani paskatās tiešām apjucis un vaicā: „Spridzekļi nē?” (Smiekli) Es atbildēju: „Nē, nē. Esmu diezgan pārliecināts, ka tur nebija spridzekļu. Ja tie tur būtu, es to noteikti atcerētos.” Viņš vēl joprojām ir nedaudz apjucis, taču, manuprāt, ikviens, kurš ar mani runā vairāk par pāris minūtēm saprot, ka es īsti neesmu terorists. Tā nu mēs tur sēžam, un beidzot pēc apmēram stundas, pusotras stundas, pārskatot visu no sākuma līdz beigām un otrādi, viņš saka: „Labi, man ir pietiekami informācijas. Es to iesniegšu Tampas birojā. Viņi ir tie, kas šo ierosināja. Viņi jums sekos, un mēs par to parūpēsimies.” Es teicu: „Lieliski.”

Tā nu es aizbraucu mājās un zvana tālrunis, un vīrietis tajā stādās priekšā. Būtībā FIB biroji Tampā ir tie, kur es pavadīju sešus mēnešus no savas dzīves, turp un atpakaļ, ne sešus mēnešus nepārtraukti. Starp citu, jūs ļautiņi zinājāt, ka ASV jūs nedrīkstat uzņemt federālo ēku fotogrāfijas, taču jūsu vietā to var darīt Google. Tā kā paldies jums, Google ļaudis. (Aplausi) Šajā ēkā es pavadīju daudz laika. Jautājumi bija šādi: „Vai esat kādreiz bijis liecinieks vai piedalījies kādā darbībā, kas varētu kaitēt ASV kā neatkarīgai valstij?” Jums arī jāapdomā stāvoklis, kādā esat to darot. Jūs būtībā esat aci pret aci ar kādu, kurš būtībā izlemj dzīvību vai nāvi. Vai tādi jautājumi kā, īstenībā, melu detektora pārbaudes laikā, kā tas beidzot noslēdzās pēc deviņām secīgām pārbaudēm,

viens no melu detektora jautājumiem bija ... pirmais bija: „Vai jūsu vārds ir Hasans?” „Jā.” „Vai mēs atrodamies Floridā?” „Jā.” „Vai šodien ir otrdiena?” „Jā.” Jo jums tie ir jāveido uz „jā” vai „nē”. Tad, protams, nākamais jautājums ir: „Vai jūs piederat pie kādiem grupējumiem, kas vēlas kaitēt ASV?” Es strādāju universitātē. (Smiekli) Es: „Varbūt jūs vēlaties to pats pajautāt kādam no maniem kolēģiem?” Taču viņi atbildēja: „Labi, nerunājot par to, ko esam runājuši, vai jūs piederat pie kādiem grupējumiem, kas grib kaitēt ASV?” Es teicu: „Nē.”

Pēc sešiem mēnešiem šī un deviņām secīgām melu detektora pārbaudēm viņi teica: „Viss ir kārtībā.” Es teicu: „Es zinu. Tas ir tas, ko es jums visu laiku centos iestāstīt. Es zinu, ka viss ir kārtībā.” Viņi uz mani tā ļoti dīvaini paskatījās. Es saku: „Puiši, es daudz ceļoju.” Tā tas ir ar FIB. Es sacīju: „Viss, kas mums vajadzīgs, ir nepieļaut, lai Aļaska saņem pēdējo vēstuli, un te nu mēs esam atkal un atkal.” Tur bija patiesa interese. Viņš teica: „Ziniet, ja jums gadās nepatikšanas, piezvaniet mums, mēs to nokārtosim.”

Kopš tā laika, pirms došanās kaut kur, es piezvanu FIB. Es viņiem saku: „Sveiki, puiši, es dodos uz turieni. Tas ir mans lidojums. Lidojums Nr. 7 uz ZR ielido Sietlā 12. martā” vai ko tādu. Pēc pāris nedēļām es piezvanu vēlreiz, lai viņus informētu. Nav jau tā, ka man tas jādara obligāti, bet es to daru. Tikai gribēju pateikt: „Sveiki, puiši. Negribu, lai izskatītos, ka daru ko aizliegtu.” (Smiekli) „Negribu, lai domājat, ka grasos bēgt. Tikai informēju jūs. Esiet modri.” Es to turpinu darīt atkal un atkal, un atkal. Tad telefona sarunas pārvērtās e-pastos, un e-pasti kļuva garāki un garāki, un garāki... ar attēliem, ar ceļojumu padomiem. Tad es veidoju mājaslapas. Tad es izveidoju šo te. Ļaujiet man pie tā atgriezties.

Es to izveidoju 2003. gadā. Tas tā kā mani visu laiku izseko. Es uzrakstīju kodu mobilajam tālrunim. Pamatā tas, ko izlēmu, ir labi, puiši, jūs gribat mani novērot, viss kārtībā. Taču es novērošu pats sevi. Viss kārtībā. Jums nav jātērē sava enerģija un resursi. Es jums izpalīdzēšu. Procesa laikā es sāku domāt, ko citu viņi varētu par mani zināt? Viņiem droši vien ir manu lidojumu vēsture, tāpēc es izlēmu ievietot Internetā visu savu lidojumu vēsturi. Jūs redzat, Delta 1252 lido no Kanzassitijas uz Atlantu. Tad arī var redzēt dažas no maltītēm, ko ēdu lidmašīnās. Šī bija Delta 719, kas lidoja no Kenedija lidostas uz Sanfrancisko. Redzat? Viņi nelaistu mani ar to lidmašīnā, taču lidmašīnā man to iedotu. (Smiekli) Lūk, lidostas, kurās mēdzu uzturēties, jo man patīk lidostas. Lūk, Kenedija lidosta 19. maijā, otrdienā. Tas ir Varšavā. Singapūra. Redzat, ka tās ir tādas patukšas.

Šie attēli uzņemti tiešām slepeni, tik ļoti, ko to autors varētu būt ikviens. Taču ja varat to salīdzināt ar citiem datiem, tad jūs tikpat kā iejūtaties FIB aģenta lomā un to visu sasaistāt. Jums atrodoties situācijā, kad jāapstiprina katras savas eksistences mirklis, jūs tiekat nostādīts situācijā, kur reaģējat pavisam citādi. Tai laikā, kad tas notika, pēdējā lieta, kas man bija prātā, bija „mākslas projekts”. Es noteikti nedomāju: man ir jauns darbs. Taču pēc visa šī pārciešanas, pēc saprašanas, kas gan tikko notika? Visu saliekot kopā, to, to un to, veids, kā centos saprast to, kas ar mani bija noticis, galu galā noveda pie šī, un tas patiesībā kļuva par šo projektu.

Šajos veikalos, vismaz dažos no tiem, es iepērkos, jo viņiem tas jāzina. Tas esmu es, pērkot pīļu pastēti Ranch 99 Deilīsitijā svētdienā, 15. novembrī. Te esmu „Coreana” lielveikalā, pērkot kimči, jo man garšo kimči. Tur es arī nopirku pārīti krabju, un cūku tievās zarnas Imorivillas „Safeway”. Arī veļa. Veļas mazgāšanas līdzekli Rietumoklendā, atvainojiet, Austrumoklendā. Tad vēl marinētas medūzas „Hong Kong” lielveikalā uz 18. ielas Austrumbransvikā. Ja es pievēršos saviem bankas dokumentiem, tie parādīs kaut ko no šejienes, jūs jau zināt, ka 9. maijā es izdevu 14,79 dolārus par degvielu „Safeway” Valleho.

Ne tikai es izpaužu šo informāciju, kur vien pagadās, taču nu tam ir trešā puse, neatkarīga trešā puse, mana banka, kas to apstiprina, jā, patiešām, es tajā laikā atrados tur. Ir jautājumi, un šajos jautājumos patiesībā ir norādes uz citiem. Notiek pārbaude. Reizēm tie ir ļoti nelieli pirkumi. 34 centi ārvalstu valūtā. Tie visi ir iegūti tieši no maniem bankas kontiem, un viss uzreiz parādās.

Reizēm ir daudz informācijas. Šis ir tieši tur, kur atradās mans vecais dzīvoklis Sanfrancisko. Un tad reizēm jūs saņemat šo. Reizēm jūs saņemat tikai šo, tikai tukšu priekšnamu Soltleiksitijā 22. janvārī. Es jums konkrēti varu pateikt, ar ko biju kopā, kur biju, jo šis ir tas, ko darīju ar FIB. Man viņiem bija jāizstāsta ikviena sīkākā detaļa. Es daudz laika pavadīju ceļā. Lūk, stāvlaukums Elko, Nevadā pie 80. ceļa plkst. 20:01 19. augustā. Es daudz laika pavadīju arī degvielas uzpildes stacijās, tukšās dzelzceļa stacijās. Tāpēc man ir saliktas datubāzes. Tajās ir tūkstošiem un tūkstošiem attēlu. Īstenībā manā lapā šobrīd ir 46 000 attēlu, un FIB ir redzējis tos visus, es vismaz tā domāju. Tad reizēm jūs nepavisam neiegūstat daudz informācijas, jūs dabūjat tikai šo tukšo gultu. Reizēm jūs saņemat daudz tekstveida informācijas, bet nedabūjat vizuālu informāciju. Jūs dabūjat ko apmēram šādu. Šī, starp citu, ir mana iemīļotākā sviestmaižu, vjetnamiešu sviestmaižu, veikala adrese Kalifornijā.

Lūk, dažādi sadalītas kategorijas maltītēm, kas ēstas ārpus tukšām dzelzceļa stacijām, tukšām degvielas uzpildes stacijām. Lūk, dažas no maltītēm, ko esmu gatavojis mājās. Kā jūs varat zināt, ka šīs maltītes ir ēstas mājās? Daudzas reizes parādās viens un tas pats šķīvis. Jums ir jāveic neliels detektīva darbs. Reizēm datubāzes kļūst tik specifiskas. Lūk, visi Mehiko, blakus dzelzceļa stacijai ēstie tako no 5. līdz 6. jūlijam. Plkst. 11:39 šis. Plkst. 13:56 bija šis. Plkst. 16:59 — šis. Ik pēc pāris mirkļiem es dokumentēju savu dzīvi. Ik pēc pāris sekundēm es uzņemu attēlu.

Nu es to visu daru ar savu iPhone, un tas uzreiz nonāk manā serverī, un mans serveris paveic visu pārējo, lietas sadalot kategorijās un visu saliekot kopā. Viņiem jāzina, kur kārtoju savas darīšanas, jo viņi vēlas zināt par manām darīšanām. 4. decembrī es devos uz šejieni. Un 2009. gada 14. jūnijā, svētdienā, tas bija aptuveni plkst. divos pēcpusdienā Skovheganā, Mainā, tas bija mans dzīvoklis. Jūs šeit lielā mērā redzat dažādus šī informācijas fragmentus un daļiņas.

Ja jūs apmeklējat manu mājaslapu, tur ir milzum daudz lietu. Tai tiešām nav lietotājiem draudzīgākais interfeiss. Tas pat lietotājam ir diezgan nedraudzīgs. Viens no iemesliem, arī būdama daļa no nedraudzīguma lietotājam, ir tas, ka tur ir viss, bet jums tiešām tam visam jāiziet cauri. Publicējot tur visu šo informāciju, es jums vēlos pateikt to, ka atklāju jums visu. Taču šajā trokšņa daudzumā, ko es radu, es patiesībā dzīvoju neticami anonīmu un privātu dzīvi. Jūs par mani īstenībā zināt ļoti maz. Es esmu nonācis pie slēdziena, ka veids, kādā jūs aizsargājat savu privātumu, īpaši laikmetā, kad viss ir iekļauts reģistros, un viss ir arhivēts, un viss ir ierakstīts, nav vairs vajadzības dzēst informāciju.

Ko jūs darāt, kad viss ir pieejams visiem? Jums jāuzņemas pār to kontrole. Un ja es jums tieši nododu šo informāciju, tas ir pilnīgi cits identitātes veids, nekā tad, ja jūs censtos tai visai iziet cauri un censtos apkopot tās fragmentus un daļas.. Cita no interesantajām notikušajām lietām ir fakts, ka izlūkošanas pārvaldes, nav svarīgi, par kurām ir runa, tās visas darbojas nozarē, kur viņu prece ir informācija vai ierobežota pieeja informācijai. Iemesls, kādēļ viņu informācijai ir kāda vērtība, ir tāds, ka nevienam citam tai nav pieejas. Man, izņemot šo starpnieku, un pa tiešo to nododot jums, informācijai, kas pieder FIB, nav vērtības, tāpēc tas mazina viņu valūtas vērtību. Es to saprotu, individuālā līmenī tas ir tīri simboliski. Taču ja ASV 300 miljoni cilvēku sāktu to darīt, mums būtu pilnībā, no pašiem pamatiem, jāpārveido visa izlūkošanas sistēma. Jo tas vienkārši nedarbotos, ja katrs dalītos ar pilnīgi visu. Mēs tam tuvojamies.

Kad es sāku šo projektu, cilvēki uz mani skatījās un jautāja: „Kāpēc tu vēlies visiem stāstīt, ko dari, kur esi? Kāpēc tu publicē šos attēlus?” Tas bija laikmets, pirms vēl cilvēki visur tvītoja un 750 miljoni cilvēku publicēja statusa ziņojumus vai izjokoja cilvēkus. Zināmā mērā esmu priecīgs, ka esmu pilnībā novecojis. Es joprojām veidoju šo projektu, bet tas ir novecojis, jo jūs to visi darāt. Tas ir kaut kas, ko mēs visi ikdienā darām, vienalga vai to apzināmies vai nē. Mēs radām paši savus arhīvus un tā tālāk.

Ziniet, daži mani draugi vienmēr ir teikuši, „Tu vienkārši esi apsēsts. Kāpēc tu to dari? Jo neviens patiesībā to neskatās. Neviens tevi neapgrūtinās.” Viena no lietām, ko daru, ir ļoti uzmanīga sava servera ierakstu pārskatīšana. Jo runa ir par novērošanu. Es vēroju to, kurš vēro mani. Un es atradu šos. Lūk, daži piemēri no maniem ierakstiem. Tikai nelieli fragmenti un daļiņas, varat šeit redzēt dažas lietas. Es nedaudz padzēsu sarakstu, lai varat redzēt. Redzat, ka Iekšējam drošības dienestam patīk iegriezties, Iekšējam drošības departamentam. Redzat, ka Valsts drošības birojam patīk iegriezties. Es īstenībā pārvācos dzīvot ļoti tuvu viņiem. Es dzīvoju tajā pašā ielā, kur ir viņi. Centrālais Drošības birojs. Prezidenta Izpildbirojs. Neesmu īsti pārliecināts, kāpēc viņi skatās, bet viņi tā dara. Manuprāt, viņiem savā ziņā patīk skatīties uz mākslu. Man prieks, ka šajās jomās mums ir mākslas atbalstītāji.

Liels paldies. Es to novērtēju.

(Aplausi)

Bruno Džiuzāni: Hasan, vienkārša ziņkāre. Jūs teicāt: „Tagad viss automātiski aiziet no mana iPhone,” bet īstenībā jūs uzņemat attēlu un ievadāt informāciju. Cik daudz laika dienā tas prasa?

HE: Gandrīz nemaz. Tas neatšķiras no īsziņu sūtīšanas. Tas neatšķiras no e-pasta pārbaudīšanas. Tā ir viena no lietām, ko labi pieprotam, lai arī bez kurām pirms tam tīri labi iztikām. Tas vienkārši kļūst par ikdienu. Mums atjauninot statusa ziņojumus, mēs patiesībā nedomājam par to, cik ilgu laiku tas prasīs. Īstenībā runa ir tikai par manu telefonu, pāris reižu uzklikšķināt, aizsūtīt, un tas ir padarīts. Viss otrā galā ir automatizēts.

BDž: Dienā, kad atrodaties vietā, kur tālrunim nav zonas, FIB paliek traki?

HE: Es ziņoju no pēdējās vietas, kur atrados. Tiek parādīta pati pēdējā vieta. Ja lidoju ar lidmašīnu 12 stundas, jūs redzēsit pēdējo lidostu, no kuras izlidoju.

BDž: Hasan, liels paldies. (HE: Paldies.)

(Aplausi)