Hanss Roslings: Jaunas atskārsmes par nabadzību

Pērn es jums teicu 3 lietas. Es teicu, ka pasaules statistikas dati nav pietiekami pieejami. Tā iemesla dēļ mums vēl joprojām ir vecie uzskati par attīstību industrializētajās valstīs, kas ir nepareizi. Un par to, ka animētā grafika var daudz ko mainīt. Lietas mainās, un šodien Apviento Nāciju Statistikas nodaļas mājas lapā ir redzams uzraksts: „No 1. maija brīva pieeja datubāzēm.” (Aplausi) Uz ekrāna varētu parādīt attēlu. Tātad ir notikušas 3 lietas. ANO ir atvērusi savas statistikas datubāzes, un šobrīd mums tiešsaistē darbojas jaunā programmatūras beta versija, tādēļ jums tā vairs nav jālejuplādē.

Ļaujiet man atkārtot to, ko redzējāt pērn. Burbuļi ir valstis. Te redzams dzimstības koeficients, bērnu skaits vienai sievietei, un tur dzīves ilgums gados. Šis ir 1950. gads, tās bija industrializētas valstis, tās bija attīstības valstis. Tajā laikā bijām „mēs” un „viņi”. Pasaulē bija milzīgas atšķirības. Bet tad lietas mainījās, un viss noritēja diezgan labi.

Lūk, kas notiek. Jūs redzat Ķīnu, lielo, sarkano burbuli. Zilais burbulis ir Indija. Tās pārvietojās pāri visam šim laukam, es centīšos šogad būt nedaudz nopietnāks, rādot jums, kā lietas ir tiešām mainījušās. Tā ir Āfrika, kas izceļās kā problēmzona šeit lejā, vai ne? Vēl joprojām lielas ģimenes, turklāt HIV epidēmija ir šādi novilkusi valstis lejā. Tas ir vairāk vai mazāk tas, ko redzējām pagājušajā gadā, un tās tas turpināsies turpmāk.

Es turpināšu runāt, vai tas ir iespējams? Jo, redziet, es tikko prezentēju statistiku, kas neeksistē. Jo mēs esam šeit. Vai ir iespējams, ka tas notiks? Esmu iekļāvis sava mūža garumu, saprotat? Es sagaidu, ka nodzīvošu 100 gadus. Šeit mēs esam šodien. Nu vai mēs tā vietā varētu paskatīties uz ekonomisko situāciju pasaulē? Es vēlētos to attēlot attiecībā pret bērnu izdzīvošanas līmeni. Mēs apmainīsim grafika asis vietām. Šeit mums ir bērnu mirstība, tas ir, izdzīvošanas līmenis, 4 bērni mirst tur, 200 mirst tur. Uz šīs ass ir IKP uz vienu iedzīvotāju. Tas bija 2007. gads.

Ja mēs atgriežamies nedaudz atpakaļ laikā, es esmu pievienojis nedaudz vēsturiskas statistikas. Aiziet, aiziet, aiziet, pirms 100 gadiem nebija īpaši daudz statistikas. Dažās valstīs vēl bija statistika. Mēs lūkojamies arhīvu dziļumos, un, nonākot līdz 1820. gadam, tikai Austrija un Zviedrija spēj radīt jebkādus skaitļus. (Smiekli) Bet tās ir šeit lejā. Tajās gadā tika saražoti tikai 1000 dolāri uz katru iedzīvotāju. Un tajās piektdaļa bērnu aizgāja bojā pirms pirmās dzimšanas dienas.

Lūk, kas notika pasaulē, ja skatāmies uz to kopumā. Valstis lēnām kļūst aizvien bagātākas un bagātākas, un tās pievieno statistiku. Vai nav skaisti, kad valstis iegūst statistiku? Saprotat tā nozīmi? Šeit bērni nedzīvo ilgāk. Pagājušais gadsimts, 1870. gads Eiropā bija slikts laiks bērniem, jo lielākā daļa šīs statistikas ir par Eiropu. Tikai gadsimtu mijā mēs nonācām pie tā, ka vairāk kā 90% bērnu izdzīvoja savas dzīves pirmajā gadā. Šeit parādās pirmie dati no Indijas. Šeit ASV virzās projām, pelnot vairāk naudas. Drīz mēs redzēsim Ķīnas augšupeju tur tālākajā stūrī. Tā virzās uz augšu līdz ar Mao Dzeduna radīto veselību ne tik daudz bagātību. Tur viņš nomirst, tad Dens Sjaopins atnes naudu. Ķīna pārvietojas šajā virzienā. Burbuļi turpina virzīties uz augšu, tā pasaule izskatās šodien. (Aplausi)

Paskatīsimies uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Mums šeit ir tāda iespēja, es varu pateikt pasaulei: „Palieciet, kur esat!” Es izvēlos ASV, mēs vēl joprojām gribam redzēt fonu. Es ielieku ASV šeit, un nu mēs virzamies atpakaļ. Mēs redzam, ka ASV novirzās pa labi no pārējām valstīm. ASV visu laiku ir naudīgo pusē. Tālajā 1915. gadā ASV bija blakus Indijai, pašreizējai mūsdienu Indijai. Tas nozīmē, ka ASV bija bagātāka, bet proporcionāli zaudēja vairāk bērnu nekā Indija šobrīd. Skat, salīdzinājumā ar pašreizējo Filipīnu Republiku. Šobrīd Filipīnu Republikā ir gandrīz tāda pati tautsaimniecība kā ASV 1. Pasaules kara laikā. Bet mums ir jāvirza ASV diezgan ļoti uz priekšu, lai redzētu tādu pašu veselību ASV, kāds pastāv Filipīnu Republikā. Aptuveni 1957. gadā veselība ASV beidzot ir tāda pata kā Filipīnu Republikā. Šāda drāma noris pasaulē, kuru daudzi sauc par globalizētu, Āzija, arābu valstis, Latīņamerika ir krietnu gabalu priekšā veselības, izglītības un cilvēku resursu ziņā, bet ne ekonomikas.

Pastāv nesakritība tajā, kas šobrīd notiek strauji augošās ekonomikas valstīts. Tur šobrīd sociālie pabalsti, sociālais progress virzās ātrāk nekā ekonomiskais progress. 1957. gadā ASV ir tāda pati tautsaimniecība kā šobrīd Čīlē. cik ilgi mums ir jāgaida, kamēr ASV ir tāda pati veselība kā Čīlē? Šķiet, ka mums ir jāiet līdz, re, 2001. vai 2002. gadam, kad ASV ir tāda pati veselība kā Čīlē. Čīle sāk panākt ASV! Dažu gadu laikā Čīlē iespējams būs augstāks bērnu izdzīvošanas līmenis nekā ASV. Tā tiešām ir pārmaiņa, ka ir novērojama šāda atpalicība par vairāk vai mazāk 30, 40 gadiem veselības jomā.

Aiz veselības ir izglītības līmenis. Ir daudz ar insfrastruktūru saistītu lietu, un tur ir vispārējie cilvēku resursi. Mēs varam noņemt šo, es vēlos jums parādīt pārmaiņu tempus, cik ātri izmaiņas ir notikušas. Mēs dodamies atpakaļ uz 1920. gadu, es vēlos aplūkot Japānu. Es vēlos pavērot Zviedriju un ASV. Es uzrīkošu nelielas sacensības starp šo dzeltenīgo Fordu šeit un sarkano Toyota šeit lejā, un brūngano Volvo. (Smiekli) Aiziet! Aiziet! Kā redzat Toyota šeit lejā starts ir pagalam neizdevies, un šeit ASV Fords nobrauc no nost ceļa. Bet Volvo iet diezgan labi. Šeit sākas karš. Toyota novirzījās no ceļa, un tagad Toyota tuvojās Zviedrijai no veselīgākās puses -- vai redzat? Tās apdzen Zviedriju, un nu tās ir veselīgākas nekā Zviedrija. Lūk, šajā brīdī es pārdevu Volvo un nopirku Toyotu. (Smiekli) Nu mēs redzam, ka pārmaiņu tempi Japānā bija milzīgi. Japāna tiešām panāca pārējās valstis.

Tas notiek pakāpeniski. Lai to saprastu, mums ir jāaplūko vairākas paaudzes. Ļaujiet man parādīt tādu kā manis paša ģimenes vēsturi, mēs izveidojām šādus grafikus. Šeit ir tas pats, nauda apakšā un veselība tur. Lūk, mana ģimene. Tā ir Zviedrija 1830. gadā, kad piedzima mana vecvecvecmāmiņa. Zviedrija bijā kā mūsdienu Sjerraleone. Tad piedzima mana vecvecmāmiņa — 1863. gadā. Tad Zviedrija bija kā Mozambika. Tad piedzima mana vecmāmiņa — 1891. gadā. Viņa par mani rūpējās bērnībā, tā kā es tagad nerunāju par statistiku, nu ir runa par manas ģimenes mutisko vēsturi. Es statistikai ticu, ja tā ir vecmāmiņas apstiprināta statistika. (Smiekli) Manuprāt, tas ir labākais veids, kā apstiprināt vēsturisku statistiku. Zviedrija bija kā Gana. Ir interesanti pavērot milzīgo dažādību Subsahāras Āfrikā. Es jums to teicu pērn, un es jums to teikšu atkal, mana māte piedzima Ēģiptē, un es, kas es esmu? Es esmu ģimenes meksikānis. Mana meita, viņa piedzima Čīlē, un mazmeita piedzima Singapūrā, kas šobrīd ir veselīgākā valsts uz Zemes. Tā apsteidza Zviedriju apmēram pirms 2—3 gadiem, ar augstāku bērnu izdzīvošanas līmeni. Bet tā ir ļoti maza valsts, zināt? Viņi ir tik tuvu slimnīcām, ka mēs nekādi nevaram viņus apsteigt, esot visos šajos mežos. (Smiekli) Bet visu cieņu Singapūrai.

Singapūra ir labākā. Tas arī izskatās pēc ļoti laba stāsta. Bet tas patiesībā nav tik vienkārši, ne viss ir labi. Jo man jums ir jāparāda kāds no citiem rādītājiem. Mēs mainīgajam varam izvēlēties arī atbilstošu krāsu, ko es šeit izvēlos? Oglekļa dioksīda izmeši, metriskā tonna uz vienu iedzīvotāju. Tas ir 1962. gads, ASV bija 16 tonnas lieli izmeši uz katru iedzīvotāju. Ķīnā tie bija 0,6 tonnas lieli izmeši, Indijā tās bija 0,32 tonnas uz katru iedzīvotāju. Kas notiek, mums virzoties uz priekšu? Lūk, jūs varat redzēt jauko stāstu, par bagātības un veselības vairošanu, viņi visi to panāca uz oglekļa dioksīda izmešu rēķina. Līdz šim brīdim neviens to nav paveicis citādi. Mums vairs nav visu jaunāko datu, jo šobrīd tie ir ļoti aktuāli dati. Tur mēs esam 2001. gadā.

Manis apmeklētajā diskusijā ar pasaules valstu vadītājiem daudzi teica, ka problēma ir straujās attīstības ekonomikas, tām ir pārāk lieli oglekļa dioksīda izmeši. Indijas Vides ministrs teica: „Jūs bijāt tie, kas izraisīja šo problēmu.” OECD valstis, augsto ienākumu valstis, tās bija valstis, kas izraisīja klimata izmaiņas. „Bet mēs jums piedodam, jo jūs to nezinājāt. Tomēr turpmāk skaitīsim atkarībā no iedzīvotāju skaita. Skaitīsim daudzumu uz katru iedzīvotāju. Visi ir atbildīgi par izmešu daudzumu uz katru iedzīvotāju."

Tas parāda, ka mēs neesam redzējuši labu tautsaimniecības un veselības attīstību nekur pasaulē bez klimata iznīcināšanas. Tas ir kas tāds, kas patiesi ir jāmaina. Esmu ticis kritizēts par pārāk pozitīvu pasaules atainošanu, bet es tā neuzskatu. Pasaule ir diezgan juceklīga vieta. Mēs to varam nosaukt par Dolāru ielu. Visi dzīvo uz šīs ielas. Cik viņi nopelna šeit, kāds ir viņu mājas numurs, tas ir, cik daudz viņi nopelna vienā dienā. Šī ģimene nopelna apmēram 1 dolāru dienā. Mēs braucam tālāk pa šo ielu, mēs redzam ģimeni, kas nopelna apmēram 2—3 dolārus dienā. Mēs dodamies tālāk, mēs uzejam pirmo dārzu, šī ģimene nopelna 10—50 dolārus dienā.

Kā viņi dzīvo? Ja aplūkojam viņu guļamvietas, mēs redzam, ka viņi guļ uz paklāja uz grīdas. Tā ir nabadzības līnija — 80% no ģimenes ienākumiem nepieciešami, lai segtu enerģētisko patēriņu un dienā nepieciešamo ēdienu. Tie ir 2—5 dolāri. Jums ir gulta. Šeit, kā jau redzat, ir daudz jaukāka guļamistaba. Es lasīju šo lekciju Ikea darbiniekiem, viņi gribēja, lai dīvāns būtu jau šeit. (Smiekli) Tas ir dīvāns, kā tas parādīsies tur. Interesanta lieta, jums aplūkojot šo foto panorāmas skatu, jūs redzat, ka ģimene vēl joprojām sēž uz grīdas. Lai gan šeit ir dīvāns. Ja paskataties virtuvē, jūs redzat, ka sievietēm starp 1 un 10 dolāriem nav nekādas lielās atšķirības. Tā parādās tikai tālāk, kad ģimenē parādās patiešām labi darba apstākļi. Ja tiešām vēlaties redzēt atšķirību, paskatieties uz tualeti šeit. Tas var mainīties. Tas var mainīties. Tās visas ir bildes un attēli no Āfrikas, viss var uzlaboties. Mēs varam izkļūt no nabadzības.

Mani pētījumi nav bijuši saistīti ar IT vai ko tamlīdzīgu. Es pavadīju 20 gadus, intervējot Āfrikas zemniekus, kuri bija uz bada robežas. Šie ir zemnieku vajadzību pētījuma rezultāti. Labi, ka jūs šajā attēlā nevarat redzēt, kas ir pētījuma veicēji. Lai pētījumi tiešām darbotos nabadzīgās sabiedrībās, jums ir jādzīvo līdzās šiem cilvēkiem.

Jums esot nabadzībā, galvenais ir izdzīvošana. Galvenais ir ēdiens. Šīs divas jaunās zemnieces, tās ir jaunas meitenes, jo viņu vecāki ir miruši HIV un AIDS dēļ, viņas apspriežās ar apmācītu agronomu. Tas ir viens no labākajiem agronomiem Malāvijā, Junatambē Kumbirā, un viņš apspriež to, kādu maniokas krūma veidu viņi stādīs — labākais cilvēka atrastais veids, kā saules starus pārvērst ēdienā. Viņas ir ļoti, ļoti ieinteresētas saņemt padomus, lai izdzīvotu nabadzībā. Tas ir viens konteksts. Izkļūšana no nabadzības. Šīs sievietes teica mums vienu: „Dodiet mums tehnoloģiju. Mums riebjās šis piests, stāvēt kājās stundām ilgi. Dabūjiet mums dzirnavas, lai mēs varam samalt sev miltus, tad mēs spēsim pašas samaksāt par visu pārējo.” Tehnoloģijas jūs izvilks no nabadzības, bet, lai izkļūtu no nabadzības, ir jābūt tirgum. Šī sieviete nu ir ļoti priecīga, vedot savus produktus uz tirgu. Viņa ir ļoti pateicīga sabiedriskajam ieguldījumam skolu sistēmā, pateicoties kuram viņa māk skaitīt un netiks apkrāpta, nonākot tirgū. Viņa vēlās, lai viņas bērns būtu vesels, lai viņa varētu doties uz tirgu un viņai nebūtu jāpaliek mājās. Viņa vēlas infrastruktūru, ir jauki, ja ir bruģēts ceļš. Ir jauki, ja var paņemt kredītu. Ar mikrokredīta palīdzību viņa iegādājās divriteni. Ar informācijas palīdzību viņa zinās, kad un ar kuru produktu doties uz tirgu. Jūs to varat!

Savā 20 gadu pieredzē Āfrikā esmu redzējis, ka šķietami neiespējamais ir iespējams. Āfrikai nav klājies slikti. 50 gadu laikā tā no pirms viduslaiku stāvokļa ir nonākusi līdz diezgan pieņemamam Eiropas stāvoklim pirms 100 gadiem ar funkcionējošu nāciju un valsti. Es teiktu, ka Subsahāras Āfrika ir paveikusi vislabāko darbu pasaulē pēdējo 50 gadu laikā. Jo mēs neņemam vērā, no kurienes viņi ir nākuši. Tas ir šis stulbais koncepts par attīstības valstīm, kas saliek mūs, Argentīnu un Mozambiku kopā pirms 50 gadiem, un saka, ka Mozambika ir paveikusi mazāk. Mums ir jāzina nedaudz vairāk par pasauli. Man ir kaimiņš, kurš pazīst 200 vīna veidus. Viņš zina visu. Viņš zina vīnogu nosaukumu, temperatūru un visu pārējo. Es zinu tikai divus vīna veidus — sarkanu un baltu. (Smiekli) Savukārt mans kaimiņš zina tikai divu veidu valstis — industrializētās un attīstības. Un es zinu 200 veidus, es zinu par sīkajiem datiem. Arī jūs to spējat. (Aplausi)

Man jākļūst nopietnam. Kā lai cilvēks kļūst nopietns? Protams, uztaisot PowerPoint prezentāciju! (Smiekli) Veltījums Office pakotnei, ne? Kas tas ir, kas tas ir, ko es stāstu? Es jums stāstu to, ka attīstībai ir daudzas dimensijas. Katram ir sava mīļlieta. Ja esat korporatīvajā sektorā, jums patīk mikrokredīti. Ja esat cīņasspara pilna nevalstiskā organizācija, jums patīk dzimumu vienlīdzība. Ja esat skolotājs, jums patiks UNESCO un tā tālāk. Globālajā līmenī mums ir jābūt kam vairāk par vienu savu īpašo lietu. Mums vajag visu. Visas šīs lietas ir svarīgas attīstībai, it sevišķi, brīdī, kad tikko esat izkļuvuši no nabadzības un jums būtu jāvirzās labklājības virzienā.

Mums būtu jāapsver, kas ir attīstības mērķis un kādā veidā mēs varam panākt attīstību. Ļaujiet man vispirms sarindot svarīgākos līdzekļus. Ekonomiskā izaugsme man, kā sabiedrības veselības profesoram, ir vissvarīgākā lieta attīstībai, jo tā atbild par 80% no izdzīvošanas. Pārvaldība. Funkcionējošas valdības esamība, tas 1850. gadā izvilka Kaliforniju no postažas. Tā bija valdība, kas beidzot lika likumam strādāt. Izglītība, cilvēku resursi ir svarīgi. Svarīga ir arī veselība, bet ne tik ļoti kā līdzeklis attīstībai. Vide ir svarīga. Svarīgas ir arī cilvēktiesības, bet tai mēs dodam tikai vienu plusiņu.

Kā ir ar mērķiem? Uz ko mēs tiecamies? Mums neinteresē nauda. Nauda nav mēķis. Tā ir labākais līdzeklis, bet kā mērķim es tai dodu nulli. Pārvaldība, nu, ir jautri balsot šaurā būcenī, bet tas nav mērķis. Iešana uz skolu, tas nav mērķis, tas ir līdzeklis. Veselībai es dodu 2 punktus. Ir taču jauki būt veselam, it sevisķi, manā vecumā. Jūs varat šeit stāvēt, jūs esat veseli. Tas ir labi, tam mēs dodam 2 plusus. Vide ir ļoti, ļoti izšķiroša. Mazbērnam nekas nepaliek, ja jūs netaupat. Bet kur ir svarīgie mērķi? Protams, tās ir cilvēktiesības. Cilvēktiesības ir mērķis, bet tās nav tik svarīgs līdzeklis attīstības sasniegšanai. Un kultūra. Es teiktu, ka kultūra ir vissvarīgākā lieta, jo tā piešķir dzīvei baudījumu. Tā ir dzīvošanas vērtība.

Tā kā šķietami neiespējamais ir iespējams. Pat Āfrikas valstis var to sasniegt. Es jums parādīju attēlu, kur šķietami neiespējamais ir iespējams. Atcerieties, lūdzu, atcerieties manu galveno vēstījumu, ka šķietami neiespējamais ir iespējams. Mums var būt laba pasaule. Es jums parādīju attēlus, es to pierādīju PowerPoint prezentācijā, šķiet, ka es jūs pārliecināšu arī ar kultūru. (Smiekli) (Aplausi) Atnesiet man manu zobenu! Zobenu rīšana nāk no Senās Indijas. Tā ir kulturāls izpausmes veids, kas tukstošiem gadu garumā ir iedvesmojis cilvēkus domāt dziļāk par acīmredzamo. (Smiekli) Nu es jums pierādīšu, ka šķietami neiespējamais ir iespējams, ar šī tērauda, masīvā tērauda, gabala palīdzību. Tas ir armijas durklis no zviedru armijas 1850. gada, tas bija pēdējais gads, kad mums bija karš. Tas ir caurcaurēm tērauds, jūs to dzirdat. Es ņemšu šo tērauda asmeni un grūdīšu to cauri savam ķermenim, kas ir no miesas un asinīm, un pierādīšu, ka šķietami neiespējamais ir iespējams. Vai es varētu uz brīdi palūgt pilnīgu klusumu? (Aplausi)