Hanss Roslings: Āzijas izaugsme, kā un kad

Reiz sensenos laikos, kad man bija 24 gadi, es biju students Sv. Džona medicīnas institūtā, Bengalūru. Es bija viesstudents viena mēneša sabiedrības veselības kursa laikā. Un tas uz mūžu mainīja manu dzīves priekšstatu. Kurss bija labs, taču ne tā saturs bija tas, kas mainīja manu dzīves priekšstatu. Tā bija nākamajā rītā piedzīvotā skarbā atklāsme, ka indiešu studenti bija par mani labāki.

(Smiekli)

Saprotiet, es biju zubris. Mani jau no bērnības aizrāva statistika. Studējot Zviedrijā, es ļoti daudz mācījos. Visus apmeklētajos kursos es biju labāko starpā. Bet Sv. Džona institūtā es biju viens no sliktākajiem. Lieta tāda, ka indiešu studenti mācījās vairāk nekā mēs Zviedrijā. Viņi mācību grāmatu izlasīja divreiz, trīsreiz vai pat četrreiz. Mēs Zviedrijā to izlasījām vienreiz un tad devāmies ballēties.

(Smiekli)

Tā man, šī personīgā pieredze bija pirmā reize manā mūžā, kad priekšstats, ar ko uzaugu, mainījās. Es sapratu, ka, iespējams, Rietumu pasaule mūžīgi pasaulē nedominēs. Man šķiet, ka daudziem no jums ir līdzīga veida personīgā pieredze. Tā ir šī atskārsme, kas, satiekot kādu cilvēku, patiesi liek jums mainīt savas domas par pasauli. Runa nav par statistiku, lai arī es to centos padarīt smieklīgu.

Un nu es šeit, uz skatuves, mēģināšu prognozēt, kad tas notiks, ka Āzija atgūs savu dominējošo pozīciju kā vadošā pasaules daļa, kā tas reiz bija tūkstošiem gadu. To es paveikšu, mēģinot precīzi prognozēt, kurā gadā Indijā un Ķīnā vidējie cilvēka ienākumi sasniegs Rietumu apmērus. Es nedomāju visu tautsaimniecību, jo, lai palielinātu Indijas tautsaimniecību līdz Apvienotās Karalistes apmēriem, ar vienu miljardu cilvēku tas ir tīrais nieks. Bet es vēlos redzēt, kad vidējā alga, nauda uz katru cilvēku mēnesī Indijā un Ķīnā sasniegs Apvienotās Karalistes un ASV apmērus?

Bet vispirms es sākšu ar priekšvēsturi. Jūs redzat karti, kas tūlīt parādīsies. Es sākšu ar 1858. gadu. 1858. gadā Rietumi piedzīvoja lielu tehnoloģisko attīstību. Tas bija gads, kad Karaliene Viktorija varēja pirmoreiz sazināties ar prezidentu Bjūkenenu caur Transatlantijas telegrāfa kabeli. Viņi bija pirmie, kuri „tviteroja” pāri Atlantijas okeānam. (Smiekli) (Aplausi) Pateicoties brīnišķīgajam Google un Internetam, man ir izdevies atrast telegrammas tekstu, ko Karalienei Viktorijai atsūtīja prezidents Bjūkenens. Tā beidzas šādi: „Šī telegramma ir brīnišķīgs rīks, ar ko izplatīt ticību, civilizāciju, brīvību un likumību visā pasaulē.”

Tie ir jauki vārdi. Bet es kļuvu ziņkārīgs par to, ko tieši viņš domāja ar brīvību, brīvību kam. Un mēs par to padomāsim, skatoties uz 1858. gada pasaules kopainu. Jo 1858. gads bija arī pagrieziena punkts Āzijas vēsturē. 1858. gads bija gads, kad varonīgo sacelšanos pret Indijas svešzemju okupantiem sakāva britu spēki. Un Indijā vēl 89 gadus valdīja svešzemnieki.

1858. gadā Ķīnā britu karaspēks svinēja uzvaru Opiju karos. Tas nozīmēja, ka svešzemnieki, kā tas bija minēts līgumā, drīkstēja brīvi tirgoties Ķīnā. Tas nozīmēja maksāt par ķīniešu precēm ar opiju.

1858. gads Japānai bija gads, kad tai bija jāparaksta Harisa līgums un jāpieņem ASV labvēlīgi tirgošanās nosacījumi. Viņus apdraudēja, lūk, šie melnie kuģi, kas jau kopš iepriekšējā gada atradās Tokijas ostā. Bet Japāna, atšķirībā no Indijas un Ķīnas, saglabāja savu nacionālo suverenitāti.

Tūlīt redzēsim, cik daudz tas maina. To mēs redzēsim, pārceļot atpakaļ šos burbuļus uz šo te Gapminder grafiku, kur, kā jau jūs redzat, katrs burbulis ir valsts. Burbuļa izmērs ir tās iedzīvotāju skaits. Uz šīs ass, kā jau ierasts, ir ienākumi uz vienu cilvēku dolāros. Un uz šīs ass man ir dzīvildze, cilvēku veselība. Es esmu arī līdzi paņēmis jaunievedumu. Es esmu pārvērtis lāzera rādītāju par ekoloģisku, pārstrādājamu rādītāju šeit "zaļajā" Indijā.

(Aplausi)

Un mēs redzēsim. Skat, 1858. gads, Indija bija šeit, Ķīna bija šeit, Japāna bija tur, Savienotās Valstis un Apvienotā Karaliste bija bagātākas tur. Sākšu pasauli no šīs vietas. Indijā vienmēr nebija tāds līmenis. Īstenībā, ja mēs atgriežamies vēl senākā vēsturē, pirms vairākiem simtiem gadu bija laiks, kad ienākumi uz vienu iedzīvotāju Indijā un Ķīnā bija pat lielāki nekā Eiropā. Bet 1850. gadā Indijā jau daudzus jo daudzus gadus bija pastāvējusi svešzemju pārvalde, un tā bija krietni deindustrializēta. Jūs redzat, ka tās valstis, kuru tautsaimniecības attīstījās, bija Savienotās Valstis un Apvienotā Karaliste. Tajās gadsimta beigās arī sāka uzlaboties veselība, Japāna tās sāka panākt. Indija mocījās šeit lejā. Vai redzat, kā tā sāk pārvietoties uz to pusi? Dabiskā suverenitāte patiešām Japānai nāca par labu. Japāna ķepurojās augšup.

Nu ir jauns gadsimts. Uzlabojas veselība, Apvienotā Karaliste, Savienotās Valstis. Nu gan uzmanīgi, mēs tuvojamies Pirmajam pasaules karam. Pirmais pasaules karš, kā jau zināt, atnesīs daudz mirušo un ekonomiskās problēmas. Apvienotā Karaliste slīd lejā. Un nu nāk arī spāņu gripa. Tad pēc Pirmā pasaules kara tās turpina virzīties augšup. Vēl joprojām ar svešzemju pārvaldi un bez suverenitātes Indija un Ķīna atrodas apakšējā stūrī. Nekas daudz nav mainījies. Tām ir pieaudzis iedzīvotāju skaits, nekas vairāk. 1930-ajos gados, kā jau redzat, Japāna piedzīvo kara periodu ar zemāku dzīvildzi. Otrais pasaules karš bija patiesi briesmīgs notikums, Japānai arī ekonomiskā ziņā. Bet pēc tam tā samērā ātri atkopās. Un nu mēs virzāmies uz jauno pasauli. 1947. gadā Indija beidzot ieguva savu neatkarību. Un nu viņi varēja pacelt Indijas karogu un kļūt par suverēnu nāciju, bet atrodoties lejā, ļoti smagā situācijā.

(Aplausi)

1949. gadā mēs redzējām, kā parādās mūsdienu Ķīna, veidā, kas pārsteidza pasauli. Kas notika? Kas notiek pēc neatkarības iegūšanas? Jūs redzat, ka sāka uzlaboties veselība. Bērni sāka iet uz skolu, tika nodrošināti veselības pakalpojumi. Lūk, Lielais lēciens, kad Ķīna nogāzās lejā. Par centrālo plānošanu bija atbildīgs Mao Dzeduns. Ķīna atkopās. Tad viņi teica: „Vairs nekad, stulbā centrālā plānošana.” Tad viņi sāka virzīties augšup un Indija centās sekot. Un viņiem tas patiešām arī izdevās. Abās valstīs bija labāka veselība, taču tāpat ļoti zema ekonomika.

Mēs nonācām līdz 1978. gadam, kad nomira Mao Dzeduns un no kreisās puses parādījās jauns puisis. Tas bija Dens Sjaopins. Un viņš teica: „Nav nozīmes tam, vai kaķis ir melns vai balts, galvenais, lai tas ķer peles.” Jo peļu ķeršana bija tas, ar ko abi kaķi vēlējās nodarboties. Lūk, jūs redzat abus kaķus, Ķīna un Indija, kas vēlējās noķert tur esošās peles. Un viņi nolēma ne tikai tiekties pēc veselības un izglītības, bet arī sākt attīstīt savu tautsaimniecību. Un tirgus reformētājs guva panākumus. 1992. gadā Indija seko un arī veic tirgus reformu. Tās virzās uz priekšu samērā cieši kopā, jūs redzat, ka Indijas un Ķīnas līdzība daudzējādā ziņā ir lielāka nekā to atšķirības.

Tās turpina soļot uz priekšu. Vai tās mūs panāks?

Tas arī ir šīs dienas lielais jautājums. Lūk, kur tās atrodas pašlaik.

Tātad, tas nozīmē, ka (Aplausi) vidējie rādītāji, lūk, vidējais Ķīnā. Paskat, ja es sadalu Ķīnu, Šanhaja jau ir mūs panākusi. Šanhaja jau ir tur. Un tā ir veselīgāka nekā Savienotās Valstis. Taču no otras puses, Guidžou, viena no nabadzīgākajām Ķīnas iekšzemes provincēm ir šeit. Un, ja es sadalu Guidžou pilsētas un lauku daļās, Guidžou lauku daļa ir, lūk, šeit lejā. Jūs redzat Ķīnā pastāvošo briesmīgo nevienlīdzību, tās straujās tautsaimniecības attīstības laikā.

Ja mēs paskatāmies uz Indiju, mums ir vēl viens nevienlīdzības veids. Šī ģeogrāfiskā, makroģeogrāfiskā atšķirība nav nemaz tik liela. Utarpradēša, lielākais no štatiem, ir nabadzīgāks un ar sliktāku veselību, nekā pārējā Indija. Kerala plivinās tur augšā, un veselības ziņā ir līdzvērtīga ASV, bet ne ekonomikas. Un, lūk, Mahārāštra ar Mumbaju laužas uz priekšu. Indijas gadījumā, lielā nevienlīdzība ir štata iekšienē, nevis starp tiem. Un tā pati par sevi nav slikta lieta. Ja jums ir liela nevienlīdzība, makroģeogrāfisko nevienlīdzību ilgtermiņā risināt ir daudz grūtāk, nekā tad, ja viss notiek vienā apgabalā, kur izaugsmes centrs atrodas samērā tuvu nabadzīgo dzīves vietām.

Nē, ir vēl kāda nevienlīdzība. Rau, Savienotās Valstis. (Smiekli) Ah, viņi salauza manu rāmi. Vašingtona izskrēja laukā. Mani Gapminder draugi gribēja, lai es jums to parādu, jo Vašingtonā ir jauns vadītājs, kuram patiesi rūp veselības sistēma. Un es viņu varu saprast, jo Vašingtona ir tik ļoti bagāta un atrodas šeit, taču tā nav tik veselīga kā Kerala. Diezgan interesanti, vai ne? (Aplausi) Es Keralai saskata biznesa iespēju, palīdzot savest kārtībā veselības sistēmu ASV.

(Smiekli)

(Aplausi)

Lūk, mums ir visa pasaule. Apzīmējumi ir redzami zemāk. Skatoties uz diviem lielajiem kaķiem, kas spraucas uz priekšu, jūs redzat, ka starp tiem un arī tiem priekšā ir neskaitāmas pasaules jaunās ekonomikas, ko Tomass Frīdmans trāpīgi nodēvēja par „plakano pasauli.” Jūs redzat, ka veselības un izglītības ziņā liela daļa no pasaules iedzīvotājiem virzās uz priekšu, bet Āfrikā un citās daļās, piemēram, Ķīnas lauku Guidžou vēl joprojām ir cilvēki ar sliktu veselību un ļoti zemiem ienākumiem. Mums pasaulē ir milzīga izkliede. Bet lielākā daļa no vidū esošās pasaules ļoti ātri virzās uz priekšu.

Atgriežoties pie manas prognozes. Kad tā mūs panāks? Man ir jāatgriežas pie ļoti klasiska grafika. Šoreiz es atlikšu cilvēka ienākumus uz šīs ass, nabadzīgie lejā, bagātie augšā. Un laiku šeit, no 1858. gada es sākšu pasauli. Mēs redzēsim, kas notiks ar šīm valstīm. Redzat, Ķīna ar svešzemju pārvaldi pat samazināja savus ienākumus un nonāca lejā līdz Indijas līmenim. Kamēr Apvienotā Karaliste un Savienotās Valstis kļūst arvien bagātākas un bagātākas. Un pēc Otrā pasaules kara, Savienotās Valstis ir bagātākas par Apvienoto Karalisti. Bet pienāk neatkarība. Sākas izaugsme un ekonomiskās reformas. Izaugsme ir ātrāka, un ar SVF projekciju jūs varat redzēt, kur pēc viņu prognozes valstis atradīsies 2014. gadā.

Jautājums ir: „Kad notiks panākšana?” Skatieties, skatieties uz Savienotajām Valstīm. Vai redzat burbuli? Burbuļi, ne mani burbuļi, bet finanšu burbuļu. Lūk, dot com burbulis. Lūk, Lehman Brothers pie mūsu durvju sliekšņa. Redzat, ka tas nokritās. Izskatās, ka gaidāms vēl viens kritums. Neizskatās, ka šīs valstis attīstītos tādā veidā. Tās virzās uz priekšu pieticīgākā veidā. Un cilvēki, kuriem interesē izaugsme, sāk lūkoties Āzijas virzienā.

Es varu salīdzināt ar Japānu. Lūk, Japāna, virzoties augšup. Japāna to vienkārši ņēma un izdarīja. Mēs pievienojam Japānu. Un nav šaubu, ka drīz vien notiks ātra panākšana. Vai redzat, ko paveica Japāna? Japāna līdz panākšanai tā arī darīja un tad tā iet vienā līmenī ar citām augsto ienākumu ekonomikām. Taču to reālās prognozes es gribētu veidot apmēram šādas. Varētu būt sliktāk, varētu labāk. Izteikt prognozes vienmēr ir grūti, it īpaši par nākotni. Kāds vēsturnieks man apgalvo, ka grūtāk ir izteikt prognozes par pagātni.

(Smiekli)

Šķiet, ka atrodos sarežģītā situācijā. Ķīnas un Indijas nevienlīdzību es patiešām uzskatu par lielu šķērsli, jo, panākšana, ka visi iedzīvotāji dzīvo izaugsmē un pārticībā ir tas, kas radīs iekšējo tirgu, kas novērsīs sociālo nestabilitāti, un dos iespēju, izmantot visu iedzīvotāju ražotspēju. Tāpēc sociālie ieguldījumi veselībā, izglītībā, infrastruktūrā un elektrībā ir tas, kas nepieciešams Indijā un Ķīnā.

Jūs zināt par klimatu. Mums Indijā ir lieliski starptautiskie eksperti, kas apgalvo, ka klimats mainās un ir jārīkojas, citādi Ķīna un Indija būs tās valstis, kas no klimata pārmaiņām cietīs visvairāk. Es uzskatu, ka Indija un Ķīna ir labākie partneri labas globālās klimata politikas veidošanā. Bet tās nemaksās par to, ko pārējās valstis ar naudu ir lielā mērā radījušas, un tam es varu piekrist.

Bet tas, par ko es esmu uztraucies visvairāk, ir karš. Vai bijušās bagātās valstis pieņems pilnībā mainījušos pasaules ekonomiku un spēka samēra maiņu prom no tā pozīcijas pēdējos 50, 100, 150 gadus un par labu Āzijai? Un vai Āzija būs spējīga tikt galā ar jauno vadošo pozīciju, esot visvarenākajai un pasaules pārvaldītājiem. Tātad, vienmēr izvairieties no kara, jo tas vienmēr kavē cilvēces attīstību. Ja no šīm nevienlīdzībām, klimata un kariem var izvairīties, gatavojaties vienlīdzīgai pasaulei, jo izskatās, ka tieši tas pašlaik notiek.

Un šī vīzija, kas man 1972. gadā bijā kā jaunam studentam, ka indiešiem varētu klāties daudz labāk kā zviedriem kuru katru brīdi piepildīsies. Tas notiks tieši 2048. gadā, vasaras otrajā pusē, jūlijā, precīzāk 27. jūlijā. (Aplausi) 2048. gada 27. jūlijs ir mana 100. dzimšanas diena. (Smiekli) Man ir paredzēta uzstāšanās 39. TED India pirmajā sesijā. Reģistrējieties jau laikus. Liels paldies.

(Aplausi)