Fransa Lantinga liriskās dabas fotogrāfijas

Daba ir mana mūza un vienmēr bijusi mana kaislība. Kā National Geographic fotogrāfs, esmu atainojis to daudziem. Taču pirms pieciem gadiem es devos personiskā ceļojumā Es gribēju vizualizēt dzīvības stāstu. Tā ir grūtākā lieta, ko jebkad esmu mēģinājis, un bija daudz brīžu, kad vēlējos atkāpties. Taču bija arī atklāsmes. Un ar vienu no tām es vēlos padalīties šodien.

Es devos uz attālu lagūnu Austrālijā, cerot ieraudzīt Zemi, kāda tā bija pirms trim miljardiem gadu, laikā pirms debesis kļuva zilas. Tur lejā ir stromatolīti, pirmās dzīvās būtnes, kas ieguva fotosintēzi, un tā ir vienīgā vieta, kur tās mūsdienās joprojām sastopamas. Iešana lejā bija kā nokļūšana laika kapsulā, un es iznācu ārā ar citādu sevis un laika izjūtu. Šo stromatolītu izdvestais skābeklis ir tas, ko elpojam šodien.

Stromatolīti ir mana stāsta varoņi. Es ceru tas ir stāsts, kam būs kāda rezonanse mūsdienās. Tas ir stāsts par jums un mani, dabu un zinātni. To sacījis, es vēlētos ielūgt jūs īsā ceļojumā par dzīvību cauri laikam Mūsu ceļojums sākas kosmosā, kur laika gaitā matērija kondensējas lodītēs ... uguns aptverta, sacietēja virsmā. Uguns izdzisa, radās Zeme, taču tā bija sveša planēta. Mēness bija tuvāk; viss bija citādāks. Karstums no iekšienes lika geizeriem izvirt, tā radās okeāni. Ūdens polos sasala, veidojot Zemes malas. Ūdens ir dzīvības atslēga, taču sasalušā veidā tas ir apslēpts spēks. Un kad tas pazūd, Zeme klūst par Marsu.

Taču šī planēta ir citāda, tā iekšēji mutuļo. Un kur tās enerģija skar ūdeni, parādas kas jauns: dzīvība. Tā rodas ap Zemes plaisām. Dubļi un minerāli kļūst par substrātu; tur ir baktērijas. Kas mācās vairoties, vietām sabiezējot ... Augošie dzīvie veidojumi zem svešajām debesīm ... Stromatolīti bija pirmie, kas izdalīja skābekli. Un tie mainīja atmosfēru. Dvaša, kas nu pārakmeņojusies dzelzī.

Meteorīti piegādāja ķīmiskos elementus, un, iespējams, arī membrānas. Dzīvībai nepieciešama membrāna, lai saturētu sevi lai tā varētu vairoties un pārveidoties. Šīs ir kramaļģes, vienšūnas fitoplanktons ar silīcija skeletiem ... nākotnes elektronisko shēmu plates. Seklās jūras bagātināja dzīvību sākumā, un tur tā pārveidojās sarežģītākās formās. Tā auga līdz ar gaismu un skābekli Dzīvība norūdījās un kļuva piesardzīga. Tā iemācījās kustēties un sāka redzēt. Pirmās acis uzauga uz trilobītiem. Redze tika izsmalcināta zobenastēs, viena no pirmajām, kas pameta jūru. Tās joprojām dara to, ko darījušas gadiem, to naidnieki sen zuduši.

Skorpioni no jūras seko laupījumam. Gliemji kļūst par gliemežiem. Zivis izmēģina abinieku dzīvi. Vardes pielāgojas tuksnesim. Ķērpji rodas sadarbībā. Sēnes apprecēja aļģes ... pieķerdamies akmenim un ēdot to arī ... pārveidojot neauglīgo zemi. Rodas īstie zemes augi, sākumā bez lapām. Iemācoties stāvēt taisni, tie pieauga izmēros un formā. Seko fundamentālas paparžu formas, lai izkaisītu sporas, kas veidoja sēklas. Dzīvība plauka purvos.

Uz sauszemes dzīvība pārdzīvo kritisko punktu. Vispirms izveidojās žokli; vēlāk zobi. Ādainie bruņurupuči un tuataras ir tās ēras atbalss. Bija jāpaiet laikam, lai dzīvība izlauztos no ūdens, un tā joprojām māj ar roku. Dzīvība norūdījās, lai spētu apgūt iekšzemi. Un pūķi, kas radās, šodien joprojām ir starp mums. Juras laikmeta parks joprojām atmirgo daļā Madagaskaras, un Brazīlijas centrā, kur augi saukti par „cikadejām” joprojām ir akmens cieti. Radās meži un barotas būtnes ar spārniem. Viena agrā forma atstāja pēdas, it kā tā mirusi tikai vakar. Un citas lido šodien kā pagātnes atbalss. Dzīvība guva jauna veida kustīgumu putnu formās. Flamingo aptvēra kontinentus. Sākās migrācija.

Putni pieredzēja ziedošo augu rašanos. Ūdens lilijas bija starp pirmajām. Augi sāka dažādoties un auga, kļūstot par kokiem. Austrālijā lilija pārveidojās par zāles koku, un Havaju salās margrietiņa kļuva par sudrabzobena koku. Āfrikā Gondvāna radīja Protejas. Taču, kad šis senais kontinents salūza, dzīvība kļuva kuplāka. Radās tropiskie lietus meži, aizšķiļot jaunus savstarpējās atkarības slāņus. Vairojās sēnes. Radās orhidejas, veidojās ģenitālijas insektu pievilināšanai ... triks, ko veic lielākā Zemes puķe. Koevolūcija savija insektus, putnus un augus uz mūžu. Kad putni nespēj lidot, tie kļūst ievainojami. Kivi ir, un tāpat ir arī šie vanagi, iesprostoti pie Antarktīdas.

Izmiršana var pienākt lēni, taču dažreiz tā ierodas ātri. Nokrīt asteroīds, un pasaule deg liesmās. Taču bija liecinieki, izdzīvojušie tumsā. Kad debesis noskaidrojās, bija dzimusi jauna pasaule. Pasaule piemērota zīdītājiem. No sīkiem ciršļiem [nāca] tenreki, pieraduši pie tumsas. Jaunās formas kļuva par sikspārņiem. Civeti. Jauni plēsoņas, hiēnas, joprojām kļūst ātrākas un ātrākas.

Pļavas radīja iespējas. Ganāmpulku drošība nāca līdz ar asākām maņām. Augšana lieliem bija vēl viena atbilde, taču izmēram ir sava cena. Daži zīdītāji atgriezās pie ūdens. Valzirgi pielāgojās ar tauku slāņiem. Jūras lauvas kļuva gludas. Un vaļveidīgie pārvietojās uz pasauli bez robežām. Ir vairāki veidi kā būt zīdītājam. Ķengurs uzlec unci; zirgs skrien Āzijā; un vilks attīsta garas kājas Brazīlijā. Primāti izkļūst no džungļiem, vispirms tarsiji, kļūstot par lemuriem neilgi pēc tam. Notika pastiprināta mācīšanās. Pērtiķu bari iznāk atklātībā. Atkal izžuva meži. Staigāt taisni kļuva par dzīvesveidu.

Un kas esam mēs? Vīrišķīgo pērtiķu brāļi, sievišķīgo punduršimpanžu māsas? Mēs esam viss no viņiem, un vairāk. Mūs veidojis viens un tas pats dzīvības spēks. Vēnas mūsu rokās atbalsojas ūdens plūsmas gaitās uz Zemes. Un mūsu smadzenes, mūsu cildinātās smadzenes, atspoguļo plūdmaiņu purva drenāžu.

Dzīvība pats par sevi ir spēks. Tas ir jauns elements. Un tas ir izmainījis Zemi. Tas pārklāj Zemi kā āda. Un tur, kur tās nav, kā ziemas laikā Grenlandē, Marss joprojām nav tālu. Taču tā iespēja izplēnē tikko ledus atkal izkūst. Un kur ūdens ir šķidrs, tas kļūst par mātes miesu šūnām zaļajām ar hlorofilu, un tam molekulārais brīnums ir tas, kas rada nozīmi, tas visu spēcina. Visa dzīvnieku pasaule šodien dzīvo uz bakteriālā skābekļa krājumiem, kas nemitīgi ciklējas caur augiem un alģēm, un to atkritumi ir mūsu elpas vilciens, un otrādi. Šī Zeme ir dzīva, un tā veidota no savas membrānas. Mes to saucam par „atmosfēru”. Tā ir mūsu ceļojuma ikona. Un jūs visi klātesošie iztēlosities un veidosit vietu, kur dosimies tālāk. (Aplausi) Paldies. Paldies.