Frenks Gehrī kā jauns dumpinieks

Es uzreiz sākšu ar slīdiem. Un viss, ko es grasos mēģināt un pierādīt jums ar šiem slīdiem ir tas, ka es daru ļoti tiešas lietas. Un manas idejas ir -- manā galvā, vismaz -- tās ir ļoti loģiskas un attiecas uz to, kas notiek un problēmu risināšanu klientiem. Es vai nu, galu galā, pārliecinu klientus, ka es esmu atrisinājis viņu problēmas, vai es patiešām atrisinu viņu problēmas, jo parasti izskatās, ka viņiem tas patīk.

Ļaujiet man pāriet pie slīdiem. Vai jūs varat izslēgt gaimas? Nost. Man patīk būt tumsā. Es negribu, lai jūs redzētu, ko es šeit augšā daru.

(Smiekli)

Lai vai kā, es izveidoju šo māju Santa Monikā un tā ieguva daudz sliktas slavas. Faktiski, tā parādījās porno komiksu grāmatiņā, kura ir redzama slīda labajā pusē.

(Smiekli)

Šis ir Venēcijā. Es vienkārši rādu šo, jo es gribu, lai jūs zinātu, ka man rūp konteksts. Pa kreisi man bija šo mazo mājiņu konteksts, un es mēģināju uzbūvēt celtni, kura iederētos šajā kontekstā. Kad cilvēki uzņem šo celtņu bildes ārpus šī konteksta, tās izskatās patiešām savādi, un manis priekšnoteikums ir tāds, ka, tās ir daudz sakarīgākas, kad tās tiek fotografētas vai apskatītas tajā vietā. Un tad, kad es tieku galā ar kontekstu, tad es mēģinu izveidot vietu, kas ir ērta un privāta un pietiekami rāma, kā es ceru, jums tāds šķitīs tas slīds pa labi.

Un tad es izveidoju tieslietu skolu Lojolai, Losandželosas centrā. Man rūpēja, kā izveidot vietu tieslietu studijām. Un mēs turpinājām strādāt kopā ar klientu. Ēka, pa labi, augšā, pašlaik tiek celta. Garāža pa labi -- pelēkā celtne -- tiks nojaukta, beidzot, un vairākās mācību telpas tiks novietotas gar šo avēniju, ko mēs esam izveidojuši, šo studentu pilsētiņu. Un tas viss ir saistīts ar klientiem un studentiem, kuri kopš pašas pirmās tikšanās sacīja, ka jūtas tā it kā viņiem būtu liegta vieta. Viņi gribēja vietas sajūtu. Un visa ideja šeit bija radīt tāda veida telpu centrā, apkārtnē, kurā bija grūti iederēties. Un tā bija mana teorija, vai mans viedoklis, ka nevienam nevajag censties atstāt apkārtni dibenplānā, vajag pielāgoties. Es centos būt ietverošs, iekļaut apkārtnes celtnes, vienalga vai tās bija ēkas, kuras man patika, vai ne.

60-tajos gados es uzsāku strādāt ar papīra mēbelēm un izveidoju vairākas lietas, kuras bija ļoti veiksmīgas Blūmingdeilā. Mēs pat izveidojām grīdas, sienas un visu pārējo no kartona. Un šis panākums mani iesvieda noslēgtā aplī. Es nevarēju tikt galā ar mēbeļu panākumiem -- es nejutos pietiekami drošs kā arhitekts -- un tā es to visu aizvēru un izveidoju mēbeles, kuras nevienam nepatiktu.

(Smiekli)

Tā, lai nevienam tas nepatiktu. Un tas bija šajā, kas tika izveidots vēl pirms šīm mēbelēm, pie kuru izveidošanas Rikijs un es strādājām, mēbelēm no griezumiem. Un pēc tam, kad mums neizdevās, man tikai turpināja neizdoties.

(Smiekli)

Tas pa kreisi -- un tas galu galā noveda pie tā pa labi -- notika, kad bērns, kurš pie šī strādāja, paņēma vienu no tām garajām materiāla lentām un salocīja to, lai ieliktu atkritumu grozā. Un es aptinu to ar līmlentu, kā jūs varat redzēt, un apjēdzu, ka uz tā ir iespējams sēdēt, un tam piemita daudz elastības un stingrums un tā tālāk. Un tā, tas bija nejaušs atklājums.

Mani pārņēma zivis.

(Smiekli)

Es ar to domāju, stāsts, kuru es stāstu, ir tas, ka es sadusmojos uz postmodernismu -- pomo -- un pateicu, ka zivis bija 500 miljonus gadu ātrāk nekā cilvēks, un, ja jūs grasieties doties atpakaļ, tad mēs varētu tik pat labi atgriezties sākumā. Un tā es sāku taisīt šīs jocīgās lietas. Un tās sāka dzīvot pašas savu dzīvi un kļuva lielākas -- kā tā viena stikla pie "Walker". Un tad es nogriezu galvu un asti un visu pārējo un mēģināju iztulkot to, ko es mācījos par zivs formu un kustību. Un daudzas manas arhitektūras idejas, kas no tā radās -- atkal nejaušas -- tā bija kaut kāda intuitīva parādība, un es tikai turpināju tādā pašā garā un izveidoju šo ierosinājumu ēkai, kurš bija tikai ierosinājums.

Es izveidoju šo ēku Japānā. Mani uzaicināja pusdienās pēc līguma noslēgšanas ar šo mazo restorānu. Un man ļoti patīk sakē un kobe un viss pārējais. Un pēc tam, kad es to dabūju -- es biju patiešām piedzēries -- mani palūdza uzzīmēt dažas skices uz salvetēm.

(Smiekli)

Un es uzzīmēju dažas skices uz salvetēm -- mazas kastītes un Morandi līdzīgas lietas, kādas es mēdzu veidot. Un klients jautāja: "Kāpēc nav zivs?" Un tā es izveidoju zīmējumu ar zivi un pametu Japānu. Pēc trim nedēļām es saņēmu pabeigtu zīmējumu komplektu, ar norādi, ka mēs esam uzvarējuši konkursā.

(Smiekli)

Re, to ir grūti izdarīt. Ir grūti pārnest zivs formu tādēļ, ka viņas ir tik skaistas- perfektas- celtnē vai šāda veida objektā. Un Oldenburgs, ar ko es kādu laiku strādāju kopā, teica, ka es to nevaru izdarīt, un tas padarīja to vēl jo aizraujošāku. Bet viņam bija taisnība -- es nevarēju uztaisīt asti. Es sāku saprast galvu, labi, bet asti es nevarēju uztaisīt. Tas bija diezgan grūti. Tā lieta pa labi ir čūskas forma, zikurāts. Un es saliku tos kopā un jūs staigājat starp tiem. Tas atkal bija dialogs ar kontekstu. Re, ja jūs redzētu šī te bildi, kā tā bija publicēta "Architectural Record", viņi neparādīja kontekstu, līdz ar to jūs būtu nodomājuši, "Ak Dievs, cik uzstājīgs ir šis puisis." Bet mans draugs patērēja stundas staigājot šeit apkārt, meklējot šo restorānu. Nevarēja to atrast. Tātad --

(Smiekli)

priekš amatniecības un tehnoloģijas un visām tām lietām par kurām jūs runājāt, es biju iemests pilnīgā apburtajā lokā. Šo uzbūvēja sešos mēnešos. Veids, kā mēs nosūtījām zīmējumus klientam -- mēs izmantojām maģisko datoru Mičiganā, kurš taisa izgrebtus modeļus, un mēs mēdzām taisīt putu mudeļus, kurus tas skenēja. Mēs izveidojām zivju zīmējumus un izmērus. Un, kad mēs tikām galā, viss bija perfekti -- izņemot asti. Līdz ar to, es nolēmu nogriezt galvu un asti.

Un es izveidoju objektu pa kreisi savam "Walker" šovam. Un tas ir viens no jaukākajiem darbiem, ko es jebkad esmu izveidojis, es domāju. Un tad Džejs Čaiets, mans draugs un klients, palūdza mani izveidot viņa galveno mītni Losandželosā. Iemeslu, kurus mēs negribam pieminēt, dēļ, tas tikai iekavēts. Toksiskie atkritumi, man šķiet, ir galvenais pavediens šajā lietā. Un mēs uzbūvejām pagaidu ēku -- es kļūstu arvien labāks pagaidu lietās -- un ievietojām iekšā apspriežu zāli, kurā ir zivs.

Un galu galā Džejs aizvilka mani uz pilsētu, kurā es dzīvoju, Toronto, Kanādā. Un ir stāsts -- tas patiess stāsts -- par manu vecmāmiņu, kura ceturtdienā nopirka karpu, atnesa to mājās, ielika to vannītē, kad es biju bērns. Es ar to spēlējos vakarā. Kad es aizgāju gulēt, nākamajā dienā tās tur nebija. Un nākamajā vakarā mums vakariņās bija zivju bumbiņas.

(Smiekli)

Un tā es izveidoju šo interjeru Džeja birojos un es izveidoju pjedestālu skulptūrai. Un viņš nenopirka skulptūru, tāpēc es to uztaisīju. Es pastaigāju pa Toronto un atradu vannīti, kā manas vecmāmiņas, un es ieliku zivi iekšā. Tas bija joks.

(Smiekli)

Es spēlējos ar jocīgiem cilvēkiem, kā Oldenburgs. Mēs ilgu laiku esam bijuši draugi. Un mēs esam sākuši strādāt pie lietām. Pirms dažiem gadiem, mēs sniedzām priekšnesumu Venēcijā, Itālijā, ar nosaukumu "II Korso del Koltello" -- Šveices Armijas nazis. Un lielākā daļa tēlainības ir --

(Smiekli)

Klauss, bet tie divi mazie zēni ir mani dēli, un viņi bija Klausa palīgi uzvedumā. Viņš bija Šveices Armijas nazis. Viņš bija suvenīru pārdevējs, kurš vienmēr bija vēlējies būt gleznotājs, un es biju Frenkijs P. Toronto. P nozīmē Palladio. Saģērbts kā Klausa celtā AT&T ēka --

(Smiekli)

ar zivs cepuri. Priekšnesuma kulminācija bija beigās. Šis skaistais priekšmets, Šveices Armijas nazis, par kuru es saņemu atzinību par piedalīšanos. Un es jums varu pateikt -- tas ir pilnībā Oldenburgs. Man ar to nebija nekāda sakara. Vienīgā lieta, ko es izdarīju bija, es padarīju to viņiem iespējamu, pagriezt šos nažus tā, lai varētu ar šo lietu burāt pa kanālu, jo es dievinu burāšanu.

(Smiekli)

Mēs to padarījām par burulaivu.

Ir zināms, ka es mēdzu sapīties ar tādām lietām kā drāšu žogu. Es to daru tāpēc, ka tā ir interesanta lieta kultūrā, kad lietas tiek taisītas tik lielos daudzumos, izmantotas tik lielos daudzumos, un pastāv tik daudz pretestības pret tām. Cilvēki tos ienīst. Un mani tas fascinē, ka, tāpat kā papīra mēbeles -- tas ir viens no tiem materiāliem. Mani tas vienmēr piesaista. Un tā es darīju daudz netīru lietu ar ķēdes savienojumiem, par kurām man neviens nepiedos. Bet Klauss to atļāva Lojolas Jurisprudences skolā. Un tie ķēdes posmi ir patiešām dārgi. Tas ir perspektīvā un tamlīdzīgi.

Un tad mēs kopā izveidojām nometni bērniem ar vēzi. Un jūs varat redzēt, mēs kopīgi uzsākām ēku. Protams, piena bundža ir viņa. Bet mēs centāmies likt mūsu idejām sadurties, lai noliktu objektus blakus vienu otram. Kā Morandi -- kā mazās pudelītes, saliekot tās kompozīcijā kā kluso dabu. Un šķita, ka tas darbojās kā veids, kā salikt viņu un mani kopā.

Un tad Džejs Čiats palūdza mani izveidot šo ēku uz šī jocīgā zemes gabala Venēcijā, un es uzsāku ar šo trīsgabalaino lietu, un ieeja bija vidū. Un Džejs pajautāja man, ko es grasos iesākt ar vidusdaļu. Un viņš to pagrūda. Un kādu dienu man bija -- ah, labi, otrādi. Man bija binoklis no Klausa, un es to noliku tur, un es pēc tam nekad nespēju tikt no tā vaļā. Oldenburgs padarīja binokli neiedomājamu, kad viņš man atsūtīja pirmo reālā piedāvājuma modeli. Tas lika manai celtnei izskatīties atbaidoši. Un tā bija saspēle starp tāda veida gandrīz antagoniskām lietām, kas padarīja to interesantu. Un tas noveda pie ēkas pa kreisi. Un es joprojām domāju, ka žurnāla "Times" attēls, būs par binokli, ziniet, neparādot -- ak, pie velna.

Es savā darbā izmantoju daudz metāla, un man ir grūti iejusties amatniecībā. Viss par manu māju, visa rupjā galdniecība un tas viss, bija neapmierinātība ar pieejamo amatniecību. Un es pateicu: "Ja es nevaru dabūt sev vēlamo amatniecību, es izmantošu to, ko varu dabūt." Un tam bija pietiekoši daudz modeļu, Rozenbergā un Džesperā Džonsā, un daudzos māksliniekos, kuri veidoja skaistu mākslu un skulptūras ar atkritumu materiāliem. Es pievērsos metālam tādēļ, ka tas bija veids kā būvēt un pārbūvēt, tā bija skulptūra. Un tas bija viss viens materiāls, Un metāls varēja but uz jumta tik pat labi kā uz sienām. Un metāla apstrādātāji, lielākoties, aiz griestiem uztaisa cauruļvadus un tamlīdzīgi. Man tika dota izdevība projektēt izstādi Amerikas un Kanādas metālapstrādātāju savienībai Vašingtonā. un es to izdarīju ar noteikumu, ka viņi kļuva par maniem partneriem nākotnē un palīdz man ar visām nākotnes metāla celtnēm, utt., utt. Un tas ir ļoti labi, ka šie cilvēki, šie amatnieki, ir ieinteresēti. Es tikai stāstu stāstus. Tas bija veids kā iegūt sakarus, vismaz ar dažiem no tiem cilvēkiem, kuri ir tik nozīmīgi arhitektūras realizēšanai.

Metāls turpinājās ēkā -- Hermans Millers, Sakramento. Un tas ir tikai rūpnīcas ēku komplekss. Un Hermanam Milleram piemīt šī filozofija par vietu -- vietu cilvēkiem. Es ar to domāju, tā ir tāda kā banāla lieta, ko sacīt, bet tas ir patiesi, ka viņi gribēja centrālo vietu, kur būtu kafetērija, kurp nāktu cilvēki un kur strādājošie cilvēki mijiedarbotos. Tātad, tā ir nekurienes vidū, un jūs tai tuvojaties. Tas ir varš un galvanizēta dzelzs. Un es izmantoju galvanizētu dzelzi un varšu ļoti nelielā mērogā, lai tas ieliektos. Es pavadīju daudz laika novācot Ričarda Maiersa estētiku. Visi cenšas iegūt perfektus paneļus, un es vienmēr cenšos tos iegūt slīpus un izplūdušus. Un tie galu galā izskatās kā akmens. Šī ir centrālā daļa. Tur ir slīpums.

Un tas mazais kupols tur, ir celtne, kuru veidojis Stenlijs Taigermens. Stenlijs bija noderīgs man, lai saprastu šo darbu. Un, kad ar mani tika noslēgts līgums, es pašā sākumā pajautāju klientam, vai viņi ļautu Stenlijam izveidot epizodisku darbu kopā ar mani. Tādēļ, ka šīs bija idejas, par kurām mēs runājām, lietu būvēšana citu citai blakus, taisīšana -- tas viss ir par pilsētas metaforu, varbūt. Un tā Stenlijs uztaisīja mazo kupolu. Un viņš to izdarīja pa tālruni un faksu. Viņš man sūtīja faksu un parādīja kaut ko. Viņs bija izvedojis celtni ar kupolu, un viņam bija mazs tornīts. Es viņam sacīju: "Nē, nē, tas ir pārāk haotiski. Es negribu torni." Un tā viņs atgriezās ar vienkāršāku celtni, bet viņš uz tās uzlika dažas jocīgas detaļas un pārvietoja to tuvāk manai ēkai. Un tā es nolēmu viņu iedzīt depresijā. Es viņu ieliku caurumā un uztaisīju tādu kā caurumu, kurā viņš sēž. Un tad viņš uzlika divus tiltus -- tas viss notika pa faksu, uz priekšu un atpakaļ dažu nedēļu laikā. Un viņš uzlika šos divus tiltus ar rozā margām uz tiem. Un tad es uzliku šo lielo tablo aizmugurē. Es to saucu "Dāvids un Goliāts". Un tā ir mana kafejnīca.

Bostonā mums bija tā vecā celtne pa kreisi. Tā bija no ātrgaitas maģistrāles ļoti labi saskatāma celtne, un mēs tai pievienojām stāvu, un notīrījām to, un salabojām, un izmantojām kaut kādu -- man šķiet -- apkārtnes valodu, kurai bija šīs dzegas, izbīdītas dzegas. Mana kļuva mazliet pārbagāta, bet es izmantoju svina un vara sakausējumu, kurš ir skaists materiāls, un tas 100 gadu laikā paliek zaļš. Atšķirībā no, piemēram, vara, 10 vai 15 gados. Mēs pārtaisījām ēkas pusi, un izmainījām logu proporcijas tā, lai tā it kā iederētos telpā. Un tas pārsteidza gan Bostonu, gan mani pašu, ka mēs dabujām tai apstiprinājumu, tādēļ, ka viņiem ir ļoti striktas projektējuma vadlīnijas, un parasti viņi nedomātu, ka es tajās iederos. Detaļu veidošana bija ļoti rūpīga ar vara un svina sakausējumu, un peneļu taisīšana un cieša ievietošana esošās ēkas materiālā.

Barselonā, Ramblā, kaut kādam filmu festivālam. Es izveidoju Holivudas zīmi uz priekšu un atpakaļ, izveidoju tās maketu, un viņi to uzbūvēja. Es kādu vakaru ielidoju un uzņēmu šo bildi. Bet viņi to izveidoja par trešdaļu mazāku nekā manā modelī, man nepasakot.

Un tad vēl metāls un mazliet ķēžu savienojumu Santa Monikā -- mazs iepirkšanās centrs.

Un šī ir lāzeru laboratorija Aiovas Universitātē, kurā zivis atgriežas kā abstrakcija aimugurē. Tās ir atbalsta laboratorijas, kurās kaut kādas sagadīšanās pēc nebija jābūt logiem. Un forma lieliski derēja. Es tikai savienoju punktiņus. Ieliektajā daļā tur ir viss mehāniskais aprīkojums. Un tā viengabalainā siena aizmugurē ir cauruļvadu grope -- cauruļu kanjons -- un tā tā bija izdevība, kuru es sagrābu, tādēļ, ka man nebija jābūt nekādiem uz āru izvirzītiem cauruļvadiem vai dūmvadiem vai šādas formas lietām. Tas man deva iespēju no tā izveidot skulptūru.

šī ir maza māja kaut kur. Viņi to ceļ tik ilgi, ka es vairs neatceros, kur tas ir. Tas ir Rietumu Ielejā. Un mēs sākām ar straumi un uzbūvējām māju gar straumi -- aizdambējām to, lai izveidotu ezeru. Šie ir modeļi. Realitāte ar ezeru -- apdare ir diezgan slikta. Un tas man atgādināja, kādēļ es spēlēju aizsardzībā par lietām kā mana māja. Kad tev kaut kas ir jāizdara patiešām lēti, ir grūti iegūt perfektus stūrus un tamlīdzīgi. Tā lielā metāla lieta ir ieeja, un tajā iekšā ir -- jūs dodaties lejup pa kāpnēm uz dzīvojamo istabu un tad uz leju uz guļamistabu, kura ir pa labi. Tā ir it kā uzbūvēta visa pilsēta.

Man palūdza izveidot slimnīcu pieaugušajiem šizofrēniķiem Jēlā. Un es domāju, ka man piestāv to darīt.

Šī ir māja blakus Filipa Džonsona mājai Minesotā. Īpašniekiem bija dilemma -- viņi palūdza Filipam to izveidot. Viņš bija pārāk aizņemts. Viņš, starp citu, mani neieteica.

(Smiekli)

Mums galu galā tā bija jāuztaisa kā skulptūra, jo dilemma bija, kā lai uzbūvē ēku, kura neizskatās pēc valodas? Vai tā izskatīsies tā, it kā šis skaistais īpašums būtu sadalīts? Utt., utt. Jūs saprotiet. Un galu galā mēs to izveidojām. Šie cilvēki ir mākslas kolekcionāri. Un mēs galu galā uztaisījām to tādā veidā, ka tā izskatās ļoti tēlnieciski no galvenās ēkas, un visi logi ir otrā pusē. Un ēka ir ļoti tēlnieciska, staigājot tai apkārt. Tā ir taisīta no metāla un brūnais ir "Fin-Ply" -- tas ir tas veidotais kokmateriāls no Somijas. Mēs to izmantojām Lojolā, kapellā, un tas nederēja. Es turpinu mēgināt likt tam derēt. Un šajā gadījumā mēs iemācījāmies, kā to detalizēt.

Klīvlendā, tur, pa kreisi, ir Burnhemas iepirkšanās centrs. Tas nekad nav ticis pabeigts. Izejot uz ezeru, jūs varat redzēt visas tās jaunās mūsu uzceltās celtnes. Un mums bija izdevība uzbūvēt ēku šajā pusē. Tur ir dzelzceļa sliedes. Šī ir pilsētas domes ēka, šeit, kaut kur, un tiesas ēka. Un mazā iepirkšanās centra centrālā līnija ir izvirzīta uz priekšu. Burnhema bija izprojektējusi dzelzceļa staciju, kura nekad netika uzbūvēta, un mēs sekojām piemēram. Sohaijo šeit ir uz ass, un mēs sekojām asij, un tie ir it kā divi vārtu stieņi. Un šī ir mūsu ēka, kura ir korporatīvas apdrošināšanas kompānijas galvenā mītne. Mēs sadarbojāmaies ar Oldenburgu un uzlikām augšā salocītu avīzi. Veselības klubs ir piestiprināts garāžai ar spīlu C formā, par godu Klīvlendai.

(Smiekli)

Jūs nobraucat lejup. Tātad tā ir spīle aptuveni 10 stāvu garumā. Un viss šis apakšā ir muzejs, un ideja bija ļoti neparasta ieeja automobīļiem. Šo īpašnieku kaitina sliktas ieejas automašīnām. Un šī būtu viesnīca. Līdz ar to šīs lietas centrālā daļa- to mēs saglabātu, un tā sāktu strādāt jaunas ēkas apmērā ar Pelli un Kona Pedersona Foksa palīdzību, utt., kas vēl tikai būs. Ir grūti augstu celties. Šeit lejā es jūtos daudz ērtāk.

Šis ir īpašums Brentvudā. Un sen senos laikos, apmēram 82. vai aptuveni tad, pēc tam, kad mana māja -- es sev pašam projektēju māju, kas būtu ciemats ar vairākiem paviljoniem ap pagalmu -- un šī zemes gabala īpašnieks strādāja pie manis un uzbūvēja to modeli pa kreisi. Un viņa atgriezās, acīmredzot turīgāka, vai kaut kā tamlīdzīgi -- kaut kas notika -- un palūdza mani uzprojektēt viņai māju šajā vietā. Un sekojot tai pamatidejai par ciematu, mēs, ķeroties tai klāt, to izmainījām. Es ieslēdzu māju vietā, nogriežot aizmuguri -- šeit jūs redzat tās vietas fotogrāfijas -- griežot tajā iekšā un liekot visas vannasistabas un pārģērbšanās telpas kā aizsargsienu, radot apakšējo līmeni saimnieka guļamistabai, kuru es projektēju tādu kā baržu, pēc izskata līdzīgu laivai. Un tāda tā ir uzcelta. Kupols bija prasība no klienta. Viņa gribēja kupolu kaut kur mājā. Viņai bija vienalga, kur. Kad jūs guļat šajā guļamistabā, es ceru -- es ar to domāju, es tajā vēl neesmu gulējis. Es piedāvāju viņu aprecēt, lai es varētu tur gulēt, bet viņa sacīja, ka man tas nav jādara. Bet, kad esat tajā istabā, sajūta ir tāda, ka esat uz kaut kādas baržas kaut kādā ezerā. Un tā ir ļoti privāta. Apkārt tiek veidota ainava, lai izveidotu privātu dārzu. Un tad tur augšā ir dārzs, šajā dzīvojamās istabas pusē, un viens otrā pusē.

Šīs nav pārāk labi fokusētas. Es nezinu, kā to izdarīt no šejienes. Nofokosējiet to, kura ir pa labi. Tā ir tur augšā. Pa kreisi -- no manis tas ir pa labi.

Jebkurā gadījumā, jūs ieejat dārzā ar skaistu kokaudzi. Tā ir dzīvojamā istaba. Kalpotāju telpas. Viesu guļamistaba, kurai ir šis kupols ar marmoru. Un tad jūs ieejat dzīvojamajā istabā un tā tālāk. Šī ir guļamistaba. Jūs nākat no šī līmeņa gar kāpnēm, un jūs ieejat guļamistabā šeit, ejot uz ezeru. Un gulta ir aizmugurē, šajā telpā, ar logiem, kuri iziet uz ezeru. Šīs Stounhendžas lietas tika projektētas, lai radītu priekšplānu, un lai radītu lielāku dziļumu šajā seklajā zemes gabalā. Materiāls ir vara un svina sakausējums, tāpat kā celtnei Bostonā. Un tāds bija nolūks padarīt šo mazo zemes gabalu -- tas ir 100 reiz 250 -- par par tādu kā īpašumu, atdalot šīs telpas, un izveidojot dzīvojamo istabu un ēdamistabu šajā paviljonā ar augstu telpu tajā. Un tas gadījās nejauši, ka es dabūju šo tieši uz ass ar ēdamistabas galdu. Izskatās it kā es būtu dabūjis Baldessari gleznu par brīvu. Bet ideja ir tāda, ka logi visi ir izvietoti tā, ka Jūs redzat daļas no mājas ārpusē. Galu galā šis tiks aizsegts -- šie koki nāks augšup -- un tā būs ļoti privāta. Un Jūs jūtaties tā it kā Jūs esat paši savā sava veida ciematiņā.

Šis ir Maiklam Eisneram -- Disnejs. Mēs priekš viņa daram kādu darbu.

Un šis ir Anaheimā, Kalifornijā, un tā ir lielceļa būve. Jūs dodaties zem tilta ar aptuveni 65 jūdzēm stundā, un tur ir vēl viens tilts šeit. Un Jūs esat cauri šai istabai sekundes daļā, un ēka to it kā atspoguļos. Pagalma pusē, tas ir cilvēcīgāk -- ieeja, ēdamzāle, un tā tālāk. Un tad šī lieta šeit -- es ceru, ka Jūs pabraucot garām dzirdēsit mietu žoga efektu, kad pret to atsitas skaņa. Savā ziņā jautra lieta, ko darīt.

Es taisu celtni, Šveicē, Bāzelē, kura ir biroju ēka mēbeļu ražošanas uzņēmumam. Un mēs cīnījāmies ar izskatu. Šīs ir agrīnās studijas, bet viņiem ir jāpārdod mēbeles parastiem cilvēkiem, tātad, ja es uztaisītu ēku un tā būtu pārāk grezna, tad cilvēki varētu sacīt: "Nu, šeit mēbeles izskatās labi, bet, nē, tās neizskatīsies labi manā parastajā mājā." Tāpēc mēs uztaisījām tādu kā pragmatisku gabalu otrajā fāzē šeit, un mēs paņēmām sanāksmju telpas un uztaisījām no tām villu, lai sabiedriskā telpa ir ļoti skulpturāla un atdalīta. Un Jūs lūkojaties uz to no birojiem un Jūs radāt tādu kā mijiedarbību starp šiem gabaliem.

Šis ir Parīzē, Sēnaskrastā Palais des Sports, the Gare Lyon šeit. Finanšu ministrs -- vīrs, kurš pārvācās no Luvras -- uz šejieni. Tur ir jauna bibliotēka pāri upei. Un šeit aizmugurē, šajā jau apzaļumotajā parkā, mēs veidojam ļoti blīvu ēku, sauktu par Amerikāņu Centru, kurā ir teātris, dzīvokļi, deju skola, mākslas muzejs, restorāns un viss kas -- tā ir ļoti blīva programma -- grāmatu veikali, un tā tālāk. Ļoti ciešā, mazā -- šis ir apakšējais stāvs. Un francūžiem ir šis neparastais veids, kā sabojāt lietas, paņemot skaistu laukumu un nogriežot nost stūri. Viņi to sauc par "plan coupe". Un es cīnījos ar šo lietu -- kā tikt ap stūri.

Šie ir tā modeļi. Es Jums parādīju otru modeli, to -- tas ir veids, kādā es organizēju pats sevi, lai es varētu uztaisīt zīmējumu -- lai es saprastu problēmu. Es mēģināju tikt garām šim "plan coupe" -- kā lai to izdara? Dzīvokļi, un tā tālāk. Un šie ir tādi studiju modeļi, kādus mēs uztaisījām. Un tie pa kreisi ir diezgan briesmīgi. Jūs redzat, kādēļ es biju gatavs izdarīt pašnāvību, kad šis tika uzbūvēts. Bet no tā radās galu galā šis atrisinājums, kur lifta daļa darbojās pretī šim, paralēli šai ielai, un arī paralēli šejienei. Un tad šāda veida pavērsiens, ar šo balkonu un svārkiem, it kā balerīna paceltu savus svārkus, lai ielaistu mani foajē. Restorāns šeit -- dzīvokļi un teātris, un tā tālāk. Un tā tas viss tiktu uzbūvēts akmenī, franču kaļķakmenī, izņemot šo metāla gabalu. Un tas ir pret parku. Un ideja bija likt šim izpaust šī enerģiju. Pusē pret ielu, tas ir daudz normālāks, izņemot es nolaidu dažus mansardus lejā, tā lai nonākot tajā vietā, šīs dzīvojamās vienības norādītu uz stūri. Un šis būs kaut kāds augsto tehnoloģiju tablo. Un ja kādam no jums, puiši, ir idejas, lūdzu, sazinieties ar mani. Es nezinu, ko darīt.

Džeijs Čiats ir kārs uz sodīšanu, un viņš mani nolīga, lai uztaisītu viņam māju Hemptonā. Un tai ir zivs. Un es turpinu domāt: "Šī būs pēdējā zivs." Tas ir kā atkarība no narkotikām. Es saku, es to vairs netaisīšu -- es to vairs negribu taisīt -- es to netaisīšu. Un tad es to uztaisu.

(Smiekli)

Te nu tā ir. Bet tā ir dzīvojamā istaba. Un šis gabals šeit ir -- es nezinu, kas tas ir. Es to tikai pievienoju, lai mums budžetā būtu pietiekoši daudz naudas, lai mēs varētu kaut ko izņemt laukā.

(Aplausi)

Šis ir "EuroDisney", un es esmu strādājis ar visiem puišiem, kuri prezentēja Jums iepriekš. Mums ir bijis ļoti jautri strādājot kopā. Es domāju, es esmu no Marsa priekš viņiem, un viņi priekš manis, bet kaut kā mēs visi pamanāmies strādāt kopā un, es domāju, produktīvi. Tik tālu. Šī ir iepirkšanās lieta. Jūs ienākat "Magic Kingdom", un tad viesnīca, kuru Tonija Bakstera grupa veido šeit ārā -- un tad tas ir tā kā iepirkšanās centrs, ar rodeo un restorānu. Un vēl viens restorāns. Tas, ko es izdarīju -- jo Parīzes debesis ir diezgan blāvas, es izveidoju gaismas režģi, kurš ir perpendikulārs vilcienu stacijai, vilciena sliedēm. Izskatās it kā tas tur būtu bijis, un tad iesviedu visas šīs vienkāršākās formas tajā iekšā. Gaismas režģim būs gaisma, tas būs iedegts naktī un dos tādus kā gaismas griestus. Šveicē -- Vācijā, īstenībā -- uz Reinas, pāri no Bāzeles, mēs uztaisījām mēbeļu rūpnīcu un mēbeļu muzeju.

Un es mēģināju -- tur ir Nika Grimšava celtne, tur ir Oldenburga skulptūra -- es mēģināju izveidot attiecības pilsētnieciski. Un man nav labu slīdu, lai to parādītu -- tā ir tikko pabeigta -- bet šis gabals šeit ir šī ēka, un šie gabaliņi šeit un šeit. Un Jums ejot garām, tā vienmēr ir daļa -- Jūs redzat to kā visi gabali sakrājas un kļūst par daļu no kopējā rajona. Tas ir ģipsis un vienkārši cinks. Un Jūs domājat, ja tas ir muzejs, tad kāds tas izskatīsies iekšā? Vai tas būs tik aizņemts un traks, ka Jūs neko neizrādīsiet un vienkārši gaidīsiet. Es esmu tik viltīgs un gudrs -- es to uztaisīju mierīgu un brīnišķīgu. Bet no ārpuses tas mazliet kliedz uz Jums. Tas īstenībā pamatā ir trīs kvadrātveida istabas ar dažiem jumta logiem un loriņiem. Un no ēkas aizmugurē Jūs to redzat kā kalnos garām peldošu aisbergu. Es zinu, ka es esmu pārtērējis laiku. Redziet, tie jumta logi iet lejup un kļust par to. Tur iekšā ir diezgan klusi.

Šī ir "Disney Hall" -- koncertzāle. Tas ir sarežģīts projekts. Tai ir kamerzāle. Tā ir sastīta ar esošo "Chandler Pavilion", kurš tika uzbūvēts ar daudz mīlestības un asarām un rūpēm. Un tā nav varena cetne, bet es tai piegāju optimistiski, ka mēs izveidotu saderīgas attiecības starp mums, kas stiprinātu mūs abus. Un plāns šim -- tā ir koncertzāle. Šī ir foajē, kuram ir tāda kā dārza struktūra. Apakšstāvā ir tirdzniecības telpas. Šie ir biroji, kuri konkursā, patiesībā, mums nebija jāprojektē. Un beigās, tur ir viesnīca. Tās bija šāda veida izveidotas attiecības ar Čāndleru, savienojot šos pacēlumus un sasaistot tos ar ēkām, kuras eksistēja -- ar MOCA, un tā tālāk.

Akustiķis konkursā mums izvirzīja nosacījumu, kas noveda pie šīs nodalījumos sadalītās shēmas, kura, mēs atklājām pēc konkursa, nemaz nedarbojās. Bet visiem patika šīs formas un patika telpa, un tā ir viena no problēmām ar konkursiem. Jums tad ir jāmēģina un jātiek atpakaļ kaut kādā veidā. Un mēs pētījām daudzus modeļus. Šis bija mūsu oriģinālais modelis. Šīs bija trīs ēkas, kuras bija ideālas -- "Concertgebouw", "Boston" un "Berlin". Visiem patika apkārtne. Īstenībā šī ir mazākā zāle pēc izmēra, un tajā ir vairāk sēdvietu nekā jebkurā no šīm, jo tai ir dubultie balkoni. Mūsu klients negrib bakonu, tātad -- un kad mēs satikām savu jauno akustiķi, viņš mums pateica, šī bija pareizā forma, vai šī bija pareizā forma. Un mēs izmēģinājām daudz formu, mēģinot iegūt enerģiju no oriģinālā dizaina iekš akustiska, pieņemama formāta. Mēs beidzot apstājāmies pie formas, kura bija "Concertgebouw" proporcija ar slīpām ārējām sienām, kuras, kā teica akustiķis, bija priekš tam kritiski svarīgas, un vēlāk izlēma, ka nebija vis, bet tagad mums tās ir.

(Smiekli)

Mūsu ideja ir izveidot sēdvietu novietni ļoti tēlniecisku un no koka, un kā lielu laivu, šajā gipša istabā. Tāda ir ideja. Un stūriem būtu jumta logi, un šīs kolonnas būtu strukturālas. Un jaukā lieta par kolonnu pievienošanu ir tas, ka tās dod Jums tādu kā avanscēnas sajūtu no jebkuras vietas, kur Jūs sēžat, un rada intimitāti. Tagad, šis nav galīgais projektējums -- šie ir tikai daži no esības veidiem -- un tāpēc es to neuztvertu burtiski, izņemot telpas sajūtu. Mēs pētījām akustiku ar lāzeriem, un viņi tos atstaro no šī un redz, kur tas viss strādā. Bet Jūs dabūjat zāles sajūtu daļā. Lielākā daļa zāļu pāriet taisni lejup avenscēnā. Šajā gadījumā mēs to atveram atpakaļ un iegūstam jumta logus četros stūros. Un tā būs krietni savādāka forma.

(Smiekli)

Oriģinālā ēka, tā dēļ, ka tā līdzinājās vardei, jauki iederējās vietā un darbojās labi. Kad Jūs iekāpjat kastē, to izdarīt ir grūtāk -- un šeit mēs esam, cīnoties ar to, kā ielikt iekšā viesnīcu. Un šīs ir tējkannas projektējums priekš Alessi. Es vienkārši piespraudu to tur. Bet tas ir tas kā es strādāju. Es paņemu gabalus un daļas un paskatos uz to, un cīnos ar to un nogriežu to nost. Un, protams, tas neizskatīsies šādi, bet tas ir traks veids kā es mēdzu strādāt.

Un tad, nobeidzot, Losandželosā. Man palūdza uztaisīt skulptūru "Interstate Bank Tower" pakājē, augstākās ēkas Losandželosā. Larijs Halprins taisa kāpnes. Un man palūdza uztaisīt zivi, un tā es uztaisīju čūsku.

(Smiekli)

Tā ir publiskā telpa, un es uztaisīju tādu kā dārza struktūru, un Jūs varat tajā ieet. Tā ir kiva, un Larijs šeit liek tur iekšā mazliet ūdens, un tas strādā daudz labāk, nekā zivs.

Barselonā man palūdza uztaisīt zivi, mēs pie tā strādājām, "Ritz-Carlton Tower" pakājē, to taisīja Skidmors, Ouvings un Merils. Un "Ritz-Carlton Tower" tiek projektēts ar atklātu tēraudu, uguns nedrošs, ļoti līdzīgs tām vecajām, labajām degvielas uzpildes stacijām. Un tā mēs paņēmām šī atklātā tērauda valodu un izmantojām to, padarījām to perversu zivs formā un radījām kaut ko līdzīgu 19. gadsimta daiktam, kas izskatās, ka tas sēž -- šī ir pludmale un osta ārā priekšpusē, un tas īstenībā ir iepirkšanās centrs ar lielveikaliem. Un mēs sadaījām šos tiltus. Sākumā tas viss bija vienots ar caurumu tajā. Mēs tos pārgriezām un uztaisījām vairākus tiltus, un radījām tādu kā priekšplānu šai viesnīcai. Mēs parādījām šo viesnīcas cilvēkiem dienu iepriekš, un viņi bija šausmās un sacīja, ka neviens vairs nenāks uz "Ritz-Carlton" šīs zivs dēļ.

(Smiekli)

Un beigās, es vienkārši iemetu šos iekšā -- Lou Danzigers. Es negaidīju, ka Lou Danzigers būs šeit, bet šī ir ēka, kuru es viņam uztaisīju, šķiet, 1964. gadā. Maza studija -- un to, diemžēl, pārdod. Laiks iet.

Un tas ir mans dēls, strādājot ar mani pie mazas ātro-ēdienu lietiņas. Viņš uzprojektēja robotu kā kasieri, un galva kustās, un es uztaisīju pārējo. Un ēdiens nebija tik labs kā darbinieku, un tā tas izgāzās. Tam vajadzēja būt otrādi -- vispirms pārtikai vajadzēja būt labai. Tas nedarbojās.

Liels Jums paldies.