Feita Džegīda: Ko es iemācījos no saviem autiskajiem brāļiem

Šodien man ir tikai viens lūgums. Lūdzu, nesakiet man, ka esmu normāla.

Nu es vēlētos jūs iepazīstināt ar maniem brāļiem. Remi ir 22 gadus vecs, garš un ļoti glīts. Viņš ir mēms, taču pauž prieku tā, kā to nespēj pat daži no labākajiem oratoriem. Remi zina, kas ir mīlestība. Viņš ar to dalās bez nosacījuma, neatkarīgi ne no kā. Viņš nav alkatīgs. Viņš nesaskata ādas krāsu. Viņam nerūp reliģiskās atšķirības un ziniet ko? Viņš nekad nav melojis. Kad viņš dzied dziesmas no mūsu bērnības izdziedot vārdus, kurus pat es nespēju atcerēties, viņš man atgādina vienu: to, cik maz mēs zinām par prātu un to, cik brīnišķīgam jābūt nezināmajam.

Semjuelam ir 16. Viņš ir garš. Viņš ir ļoti glīts. Viņam ir visnevainojamākā atmiņa. Viņam tā gan ir selektīva. Viņš neatceras vai nočiepa manu šokolādes tāfelīti, taču atceras izdošanas gadu katrai dziesmai manā iPod, sarunas, kas mums bijušas, kad viņam bija četri gadi, mazītiņš atspiedies pret manu roku, pirmo reizi skatoties Teletūbijus un Lady Gaga dzimšanas dienu.

Vai viņi neizklausās apbrīnojami? Vairākums cilvēku tam nepiekrīt. Faktiski tādēļ, ka viņu prāti neiekļaujas sabiedrības versijā par to, kas ir normāls, viņi bieži tiek atstāti novārtā un nesaprasti.

Taču manu sirdi un dvēseli sasildīja tas, ka lai arī tā tas bija šajā gadījumā, lai arī uz viņiem neskatījās kā parastiem, tas varēja nozīmēt tikai vienu: ka viņi bija neparasti, autiski un neparasti.

Tiem no jums, kuri varbūt ir mazāk pazīstami ar terminu „autisms”, tie ir sarežģīti smadzeņu traucējumi, kas ietekmē sociālo saziņu, apguvi un dažreiz fiziskās prasmes. Katrā cilvēkā tas izpaužas citādi, tādēļ arī Remi ir tik atšķirīgs no Sema. Visā pasaulē katras 20 minūtes jaunam cilvēkam diagnosticē autismu, un lai arī tas ir viens no pasaulē straujāk pieaugošajiem attīstības traucējumiem, nav zināmi tā cēloņi vai zāles.

Es nespēju atcerēties pirmo brīdi, kad sastapos ar autismu, taču es nespēju atsaukt atmiņā ne dienu bez tā. Es biju tikai trīs gadus veca, kad pasaulē nāca mans brālis, es biju tik priecīga, ka manā dzīvē bija jauna būtne. Pēc tam, kad pagāja pāris mēneši, es sapratu, ka viņš bija citādāks. Viņš daudz bļāva. Viņš negribēja spēlēties tā, ka to gribēja pārējie zīdaiņi, īstenība viņš neizskatījās īpaši ieinteresēts manī. Remi dzīvoja un valdīja pats savā pasaulē, ar saviem noteikumiem, un guva prieku no vismazākajām lietām, piemēram, mašīnīšu sarindošana istabā, veļas mazgājamās mašīnas vērošana un visa ēšana, kas stājās viņam ceļā. Viņam kļūstot vecākam, viņš auga arvien citādāks, un atšķirības kļuva ievērojamākas. Taču līdzās dusmu lēkmēm, neapmierinātībai un nekad nebeidzamajai hiperaktivitātei bija kas patiesi vienreizējs: šķīsta un nevainīga daba, zēns, kurš redzēja pasauli bez aizspriedumiem, cilvēks, kurš nekad nebija melojis. Neparasts.

Es nenoliegšu, ka mūsu ģimenei ir bijuši izaicinoši mirkļi, mirkļi, kuros es vēlējos kaut viņi būtu tādi paši kā es. Taču es centos atsaukt atmiņā to, ko viņi bija man iemācījuši par individualitāti, saziņu un mīlestību, es sapratu, ka tās ir lietas, kuras es negribētu maināmies līdz ar normālumu. Normālums neievēro skaistumu, ko rada mūsu atšķirības, un tas, ka mēs esam atšķirīgi, nenozīmē, ka ar kādu no mums kaut kas nebūtu kārtībā. Tas tikai nozīmē, ka ir cita veida pareizums. Ja es spētu Remi, Semam un jums nodot tikai vienu lietu, tā būtu, ka jums nav jābūt normāliem. Jūs varat būs neparasti. Jo autisks vai nē, atšķirīgas, kas mums ir... Mums ir dāvana! Katram no mums iekšā ir dāvana, pavisam godīgi, dzīšanās pēc normāluma ir vislielākā potenciāla uzupurēšana. Diženuma, attīstības un pārmaiņu iespēja izdziest mirklī, kad mēs cenšamies būt kāds cits.

Lūdzu, nesakiet man, ka esmu normāla. Paldies. (Aplausi) (Aplausi)