Eva Vertesa veras medicīnas nākotnē

Paldies! Esmu ļoti pagodināta šeit atrasties, pavadot manas pēdējās dienas kā pusaudzei. Šodien gribu runāt par nākotni, bet vispirms es jums šo to pastāstīšu par pagātni. Mans stāsts sākas ilgi pirms manas dzimšanas. Mana vecmāmiņa bija vilcienā uz Aušvici, uz nāves nometni. Vilciens brauca pa sliedēm, un sliedes atdalījās. Un kaut kādā veidā -- mēs īsti nezinām visu stāstu -- bet vilciens aizbrauca pa nepareizajām sliedēm uz darba nometni, nevis nāves nometni. Mana vecmāmiņa izdzīvoja un apprecēja manu vectētiņu Viņi dzīvoja Ungārijā, un tur piedzima mana māte. Kad mana māte bija divus gadus veca, ungāru revolūcija sita augstu vilni, un viņi nolēma aizbēgt no Ungārijas. Viņi sameklēja laivu, un notika vēl viena sagadīšanās -- laiva dotos vai nu uz Kanādu, vai Austrāliju. Kad viņi tika laivā, viņi nezināja, uz kurieni tā brauks, un beigu beigās nokļuva Kanādā. Īsumā, mani vecāki ieradās Kanādā. Mana vecmāmiņa bija ķīmiķe. Viņa strādāja Bentinga institūtā, Toronto, un 44 gadu vecumā nomira ar kuņģa vēzi. Es nekad neesmu satikusi savu vecmāmiņu, bet es nesu viņas vārdu -- Eva Vertesa --- un man patīk domāt, ka sevī nesu arī viņas mīlestību pret zinātni.

Es atklāju šo mīlestību netālu no šejienes, būdama 9 gadus veca, mana ģimene bija devusies ceļojumā ar mašīnu, un mēs bijām Lielajā kanjonā, Arizonas štatā. Un es bērnībā nekad nebiju bijusi liela grāmatu lasītāja -- mans tēvs bija izmēģinājis ar mani Hārdiju brāļus, es biju mēģinājusi Nensiju Drjū, Es to visu biju mēģinājusi -- bet man vienkārši nepatika lasīt grāmatas. Un mana māte nopirka šo grāmatu, kad bijām Lielajā kanjonā, ar nosaukumu “Karstā zona”. Tā bija par Ebolas vīrusa uzliesmojumu. Un kaut kas tajā grāmatā mani it kā pievilka. Uz grāmatas vāka bija liels, grumbuļaina izskata vīruss, un man vienkārši gribējās to lasīt. Es paņēmu šo grāmatu, un, kamēr mēs braucām no Lielā kanjona uz Bigsjuru uz -- faktiski šejieni -- Montereju, kur pašlaik atrodamies. Es izlasīju šo grāmatu, un kopš tā brīža Es zināju, ka gribēju veltīt savu dzīvi medicīnai. Es gribēju būt kā tie pētnieki, par kuriem lasīju tajā grāmatā, kuri devās uz Āfrikas džungļiem, devās uz pētnieciskām laboratorijām un mēģināja saprast, kas bija šis nāvīgais vīruss. Sākot no tā brīža, es izlasīju ikvienu medicīnas grāmatu, kurai varēju piekļūt, tas man sagādāja lielu baudu. Es biju medicīnas pasaules pasīva novēotāja.

Kad sasniedzu 14 gadu vecumu, es sāku domāt: “Varbūt tagad, ziniet -- esot jau lielai vidusskolas meitenei -- es varētu kļūt par šīs medicīnas pasaules aktīvu dalībnieci.” 14 gadu vecumå es uzrakstīju e-vēstules vietējās universitātes profesoriem, lai redzētu, vai es varbūt varētu strādāt viņu laboratorijās. Un gandrīz neviens neatbildēja. Bet protams. Kāpēc gan lai viņi atbildētu 14 gadīgai meitenei? Bet es sarunāju tikšanos ar vienu profesoru, doktoru Džeikobu, kurš mani pieņēma savā laboratorijā. Tajā laikā mani patiesi interesēja neirozinātne un es gribēju uzsākt pētniecības projektu neiroloģijā -- precīzāk, pētīt, kā smagie metāli ietekmē augošu nervu sistēmu, Es to uzsāku, un nostrādāju viņa laboratorijā vienu gadu un ieguvu rezultātus, kurus jūs jau sagaidītu, kad barojat drozofilas mušām smagos metālus -- citādi sakot, nervu sistēma tika ļoti, ļoti bojāta Muguras smadzenēs bija pārrāvumi, neironi šķērsojās visos virzienos. Un no tā brīža es gribēju pētīt, nevis bojājumus, bet gan bojājumu novēršanu.

Tas mani noveda pie Alcheimera slimības. Es sāku lasīt par Alcheimera slimību un centos apgūt zinātniskos darbus šajā jomā un tad vienu dienu es lasīju vienu rakstu medicīnas bibiotēkā par kaut ko, ko sauc par purīna atvasinājumiem. Un šķita, ka tiem piemīt šūnu augšanas veicinošas īpašības. Savā naivumā nodomāju: “Redz, no vienas puses, ir Alcheimera slimība, kas ir šūnu miršana, kas izraisa atmiņas deficītu, no otras puses, ir šie savienojumi -- -- purīna atvasinājumi -- kas veicina šūnu augšanu.” Tā nu es domāju: “Varbūt, ja tie var veicināt šūnu augšanu, tie var arī kavēt šūnu bojāeju.” Tas kļuva par projektu, pie kura strādāju tajā gadā, un tas tiek vēl joprojām turpināts, Es atklāju, ka īpašs purīna atvasinājums, ko sauc par guanidīnu, kas var aizkavēt šūnu miršanu par aptuveni 60 procentiem. Ar šo atklājumu es piedalījos Starptautiskajā zinātnes konferencē, kas bija viens no visiespaidīgākajiem piedzīvojumiem manā dzīvē. Man piešķīra balvu “Labākais medicīnas pasaulē”, kas ļāva iekļūt, kaut ar vienu kāju, lielajā medicīnas pasaulē.

Un kopš tā laika, kopš es nu biju šajā milzīgi aizraujošajā pasaulē, es gribēju izpētīt visu. Visu uzreiz -- bet es zināju, ka tas nav iespējams. Un es pievērsu uzmanību kaut kam, ko sauc par vēža cilmes šūnām. Tas ir tieši tas, par ko vēlos jums šodien stāstīt -- par vēzi. Kad pirmo reizi dzirdēju par vēza cilmes šūnām, nezināju, kā abus jēdzienus savietot. Biju dzirdējusi par cilmes šūnām, un biju dzirdējusi par tām kā par nākotnes panaceju -- iespējams, nākotnes terapiju daudzām slimībām. Bet par vēzi biju dzirdējusi kā par slimību, no kuras baidās visvairāk, tad kā šis labais un sliktais bija savienojams? Pagājušovasar strādāju Stenfordas universitātē, veicot pētījumu par vēža cilmes šūnām. Šī pētījuma laikā lasīju literatūru par vēzi, mēģinot -- atkal -- sevi iepazīstināt ar jauno medicīnas jomā. Un šķita, ka audzējs faktiski sākas no cilmes šūnām. Tas mani fascinēja. Jo vairāk es lasīju, jo vairāk es skatījos citādi uz vēzi, un gandrīz sāku mazāk no tā baidīties.

Šķiet, ka vēzis ir tiešs bojājumu rezultāts. Ja tu smēķē, tu bojā savus plaušu audus, un tad rodas plaušu vēzis. Ja tu dzer, tu bojā savas aknas, un tad rodas aknu vēzis. Un tas bija patiešām interesanti -- bija raksti, kas pētīja saistības -- ja tev ir kaulu lūzums, tad rodas kaulu vēzis. Jo tas, kas ir cilmes šūnas -- tās ir šīs fenomenālās šūnas, kurām ir spēja kļūt par jebkura auda šūnām. Tātad, ja organisms jūt, ka tev ir bojāts orgāns un tas uzsāk vēzi, tas ir gandrīz kā audu atjaunošanas mēģinājums. Un organisms saka, ka plaušu audi ir bojāti, mums nepieciešams tos atjaunot. Un plaušās rodas vēzis, mēģinot sākt atjaunošanu -- jo tevī sāk pārmērīgā daudzumā augt šīs apbrīnojamās šūnas, kurām tiešām ir iespēja kļūt par plaušu audiem. Bet ir gandrīz tā, it kā organisms ir iesācis šo atjautīgo atbildi, bet nevar īsti to kontrolēt. It kā šis process vēl nav pietiekoši labi izstrādāts, lai varētu pabeigt to, kas iecerēts. Tas mani patiesi, patiesi fascinēja.

Un es tiešām domāju, ka mēs nevaram domāt par vēzi -- nemaz nerunājot par jebkāda veida slimību -- tikai melnā un baltā krāsā. Ja mēs likvidējam vēzi tā, kā mēs to tagad darām, ar ķīmijterapiju un radiāciju, mēs bombardējam organismu vai vēzi ar toksīniem, vai ar radiāciju, mēģinot to nogalināt. Tas ir gandrīz tā, it kā mēs atgieztos sākuma punktā. Mēs izņemam vēža šūnas, bet mēs atklājam iepriekšējo bojājumu, ko organisms mēģināja salabot. Vai mums nevajadzētu domāt par šūnu manipulāciju, nevis likvidēšanu? Ja mums kaut kā izdotos panākt, ka šīs šūnas kļūst par kaulu audiem, par plaušu audiem, par aknu audiem, par jebkuriem audiem, kuru dēļ tika iesākts vēzis -- tad tas tiešām būtu uzlabošanas process. Tad beigās mums būtu vēl labāk, nekā pirms vēža. Tas tiešām mainīja manu priekšstatu par vēzi. Un, kamēr es lasīju visus šos rakstus par vēzi, šķita, ka raksti -- daudzi no tiem -- koncentrējās uz krūts vēža ģenētiku. Un uz krūts vēža ģenēzi un progresiju -- sekojot vēža attīstībai organismā, kur tas ir, kur tas iet.

Bet mani satrieca tas, ka es nekad nebiju dzirdējusi par sirds vēzi, vai par jebkura skeleta muskuļa vēzi. Un skeleta muskuļi veido 50 procentus no mūsu ķermeņa, vai pat vairāk par 50 procentiem. Vispirms es domāju: “Nu, varbūt pastāv kāds acīmredzams izskaidrojums, kādēļ skeleta muskuļos vēzis nerodas -- vismaz es nezinu kāpēc.” Es sāku pētīt šo jautājumu dziļāk, es atradu visus iespējamos zinātniskos rakstus, un tas bija pārsteidzoši -- jo izrādījās, ka tas bija tik rets. Daži raksti pat gāja tiktāl, ka teica, ka skeleta muskuļu audi ir izturīgi pret vēzi, pat vairāk, ne tikai pret vēzi, bet pret metastāzēm, kas dodas uz skeleta muskuļiem. Un metastāzes ir, kad audzējs -- gabals audzēja -- nolūzt un ceļo caur asinsriti un dodas uz citu orgānu. Tās ir metastāzes. Tā ir vēža visbīstamākā daļa. Ja vēzis būtu lokalizēts, mēs iespējams to varētu izņemt, vai izdarīt kaut ko citu -- tā būtu ierobežota problēma. Ļoti ierobežota. Bet, kad tas sāk ceļot pa visu ķermeni, tas ir tad, kad tas kļūst nāvīgs. Tātad fakts, ka ne tikai vēzis nerodas skeleta muskuļos, bet vēzis nekad neceļo uz skeleta muskuļiem -- tur kaut kas bija. Šie raksti faktiski teica, ziniet: “Skeleta -- skeleta muskuļu metastāzes -- ir ļoti retas”. Bet tālāk negāja. Un izskatījās, ka neviens nejautā, kāpēc.

Es nolēmu jautāt, kāpēc. Vispirms -- pirmā lieta, ko izdarīju, es uzrakstīju pa e-pastu dažiem profesoriem, kuri specializējas skeleta muskuļu fizioloģijā, un teicu apmēram: “Hei, šķiet, ka vēzis īsti neiet uz skeleta muskuļiem, vai tam ir iemesls?” Un daudzas atbildes bija, ka muskuļi nespēj tālāk dalīties. Tas nozīmē, ka tev ir muskuļu šūnas, bet tās nedalās, tāpēc tas neizskatās kā labs mērķis, ko vēzis varētu ļaunprātīgi pārņemt. Bet tad atkal, fakts, ka metastāzes neceļoja uz skeleta muskuļiem to padarīja maz ticamu. Un turklāt, nervu audiem -- smadzenēm -- var būt vēzis, un nervu audi arī nespēj tālāk dalīties. Es nolēmu jautāt, kāpēc. Un te ir dažas, es domāju, manas hipotēzes ko sākšu izmeklēt maijā Silvestra vēža institūtā Maiami. Un domāju, ka turpināšu izmeklēt, līdz man būs atbildes. Bet es zinu, ka zinātnē, kad tev ir atbildes, neizbēgami tev rodas jauni jautājumi. Tāpēc es laikam ar to nodarbošos visu manu atlikušo dzīvi.

Dažas no manām hipotēzēm ir -- kad jūs iedomājaties skeleta muskuļus, tur ir daudz asinsvadu, kas iet uz skeleta muskuļiem. Un mana pirmā doma ir, ka asinsvadi ir kā automaģistrāles audzēja šūnām. Audzēja šūnas var ceļot pa asinsvadiem. Un jūs domātu, ka, jo vairāk automaģistrāļu ir audos, jo lielāka iespēja ir iegūt vēzi vai metastāzes. Un mana pirmā doma bija: “Vai tad tas nav labi vēzim, lai tiktu uz skeleta muskuļiem?” Un vēl vēža audzējam ir nepieciešams process, ko sauc par angioģenēzi, kas būtībā ir -- audzējs izveido savā virzienā jaunus asinsvadus, lai dabūtu sev barības vielas un varētu augt. Bez angioģenēzes, audzējs paliek ļoti mazs un nav kaitīgs. Tātad angioģenēze ir galvenais process vēža patoģenēzē.

Un viens raksts, kas patiešām izcēlās, kad par šo visu lasīju un mēģināju saprast, kāpēc vēzis neiet uz skeleta muskuļiem, bija par gadījumu, kad pēc autopsijas 16 procenti no mikro-metastāzēm bija skeleta muskuļos. 16 procenti! Tas nozīmē, ka skeleta muskuļos bija tie maziņie audzēji, bet tikai sestdaļa no procenta faktisku metastāžu -- kas liek domāt, ka varbūt skeleta muskuļi spēj kontrolēt angioģenēzi, spēj kontrolēt to procesu, kad audzējs izveido jaunus asinsvadus. Mēs tik ļoti daudz izmantojam skeleta muskuļus. Tā ir viena daļa no mūsu organisma -- mūsu sirds vienmēr pukst. Mūsu muskuļi vienmēr kustas. Vai ir iespējams, ka muskuļi intuitīvi zin, ka tiem pašiem vajadzīga asins apgāde? Tiem visu laiku ir jāsaraujas, tāpēc tie ir gandrīz savtīgi. Tie sagrābj savus asinsvadus sev. Tāpēc, kad audzējs ierodas skeleta muskuļos, tas nevar dabūt asins apgādi, un nevar augt.

Tātad tas nozīmē, ka skeleta muskuļos ir pretangiogēniskais faktors -- vai varbūt pat vairāk, angiogēniskais maršrutēšanas faktors, lai tas tiešām varētu regulēt, kur asinsvadi var augt. Tā varētu būt iespējamā nākotnes vēža terapija. Vēl viena ļoti interesanta lieta ir visa šī -- sistēma, pēc kuras audzēji pārvietojas organismā, tā ir ļoti sarežģīta -- un ir kaut kas, ko sauc par kemokīnu tīklu. Un kemokīni būtībā ir ķīmiski pievilinātāji, un viņi ir satiskmes regulētāji vēzim. Un audzējam ir kemokīnu receptori, un citam orgānam -- tālu kaut kur organismā -- būs attiecīgi kemokīni, un tad audzējs ievēros tos kemokīnus un pārvietosies tajā virzienā. Vai ir iespējams, ka skeleta muskuļiiem nav šāda veida molekulu? Un vēl viena patiesi interesanta lieta -- ir bijuši vairāki ziņojumi par to, ka, kad skeleta muskuļi ir ievainoti -- tas ir tas, kas ir saistīts (korelē) ar metastāžu migrēšanu uz skeleta muskuļiem.

Un turklāt, kad skeleta muskulis ir ievainots, tas ir tas, kas liek kemokīniem -- šiem signāliem teikt: “Vēzi, tu vari nākt pie manis”, dot zaļo signālu audzējiem -- un ievainotajam muskulim šie kemokīni ir stipri izteikti. Tātad, šeit ir tik daudz mijiedarbības. Es domāju, ka ir tik daudz iespēju, kāpēc audzējs neiet uz skeleta muskuļiem. Šķiet, ka izmeklējot vēzi, uzbrūkot vēzim, skatoties, kur tā nav, tur kaut ko varētu atrast, tur jābūt kaut kam -- kas padara šos audus izturīgus pret audzējiem. Un vai mēs varam izmantot -- vai mēs varam izmantot šo īpašību, šo savienojumu, šo receptoru, lai kas tas nebūtu, kas kontrolē pretaudzēju īpašības, un piemērot to vēža terapijai kopumā? Viena lieta, kas it kā saista skeleta muskuļa pretestību vēzim -- vēzim kā atjaunošanās atbildei, kas kļuvusi nekontrolējama organismā -- ir faktors skeleta muskuļos, ko sauc par MyoD. Un ko MyoD būtībā dara, tas izraisa šūnu pārveidošanos par muskuļa šūnām. Tātad šis savienojums, MyoD ir pārbaudīts ar daudz dažādiem šūnu veidiem, un ir pierādīts, ka tas faktiski pārvērš šīs dažādās šūnas par skeleta muskuļu šūnām. Tātad, vai ir iespējams, ka audzēja šūnas ceļo uz skeleta muskuļu audiem, bet, kad tur nokļūst, MyoD iedarbojas uz audzēja šūnām un liek tām kļūt par skeleta muskuļu šūnām? Varbūt audzēja šūnas tiek slēptas kā skeleta muskuļu šūnas, un tāpēc audzējs šķiet tik reti sastopams.

Tas nav kaitīgs, tas ir tikko salabojis muskuli. Muskulis tiek pastāvīgi izmantots -- pastāvīgi tiek bojāts. Ja katru reizi, kad mēs savainojam muskuli vai izstiepjam vai nepareizi savelkam muskuli, rastos vēzis -- tad gandrīz katram tagad būtu vēzis. Man ļoti nepatīk to teikt. Bet šķiet, ka muskuļa šūnas, iespējams tieši pastāvīgās lietošanas dēļ, ir pielāgojušās ātrāk nekā citi ķermeņa audi reaģēt uz ievainojumiem, ir uzlabojušas savu atjaunošanās reakciju, un var pabeigt procesu, ko ķermenis grib pabeigt. Es patiešām ticu, ka cilvēka ķermenis ir ļoti, ļoti gudrs, un mēs nevaram kavēt to, ko ķermenis grib darīt.

Tas ir citādi, kad baktērijas ienāk organismā; tās ir svešķermeņi -- mēs gribētu no tām tikt vaļā. Bet, kad organisms faktiski uzsāk procesu un mēs to saucam par slimību, nešķiet, ka iznīcināšana ir pareizais risinājums. Varētu pat no tā sākt -- lai cik mazticami tas šodien neizklausītos -- iespējams, nākotnē mēs varētu domāt par vēža izmantošanu terapijai. Ja tās slimības, kur audi pasliktinās -- piemētam, Alcheimera slimība, kur smadzenes, smadzeņu šūnas, mirst un mums jārada jaunas smadzeņu šūnas, jaunas funkcionālas smadzeņu šūnas -- un ja nu mēs varētu nākotnē izmantot vēzi? Audzēju -- ievietot to smadzenēs un izraisīt tā pārtapšanu par smadzeņu šūnām?

Varbūt tagad mana ideja izklausā.s mazticama, bet es tiešām uzskatu, ka tas varētu būt iespējams Šīs šūnas ir tik daudzpusīgas, šīs vēža šūnas ir tik daudzpusīgas -- mums vienkārši vajag tās pareizi manipulēt. Kā jau teicu, dažas no šīm idejām izklausās trakas, bet es sev teicu, ja kaut kur ir vieta, kur var stāstīt trakas idejas, tas ir TED, tāpēc liels paldies.

(Aplausi)