Ēriks Johansons: Neiespējamā fotogrāfija

Esmu šeit, lai dalītos ar savām fotogrāfijām. Taču vai tā ir fotogrāfija? Jo šī, protams, ir fotogrāfija, kuru jūs nevarat uzņemt ar savu fotoaparātu.

Mana interese par fotografēšanu sākās 15 gadu vecumā, kad dabūju savu pirmo digitālo fotoaparātu. Tā sajaucās ar manu agrīno kaislību pret zīmēšanu, taču tas bija nedaudz citādi, jo, lietojot fotoaparātu, process bija plānošanā. Un, kad jūs uzņemat fotogrāfiju ar fotoaparātu, šis process beidzas tiklīdz nospiežat pogu. Es uzskatīju, ka fotografēšana bija vairāk atrašanās īstajā vietā un īstajā laikā. Man šķita, ka ikviens to var izdarīt.

Tāpēc es vēlējos radīt kaut ko citādāku, ko tādu, kur process sākas, tiklīdz jūs nospiežat pogu. Attēli kā šis: uz ceļa, kur ir liela satiksme, notiek remonts. Taču tam ir negaidīts pavērsiens. Un par spīti tam, tas saglabā zināmu reālismu. Vai šādi attēli, gan tumši, gan krāsaini, taču visi ar kopīgu mērķi — saglabāt reālismu. Sakot "reālisms", es domāju "fotoreālismu". Jo tas, protams, nav kas tāds, ko jūs varat patiešām uzņemt, taču es vienmēr gribu, lai tas izskatītos tā, it kā tas kaut kādā veidā būtu uzņemts kā fotogrāfija. Fotogrāfijas, kur jums vajadzēs īsu brīdi, lai padomātu, lai saprastu viltību. Tātad runa vairāk ir par idejas, nevis īstā mirkļa notveršanu.

Taču kāds ir knifs, kas tām liek izskatīties reāli? Vai tas ir kas saistībā ar detaļām vai krāsām? Vai tas ir kaut kas saistībā ar gaismu? Kas rada šo ilūziju? Reizēm ilūzija ir perspektīva. Taču galu galā tas nonāk līdz tam, kā mēs interpretējam pasauli un kā to var attēlot uz divdimensionālas virsmas. Runa nav par to, cik tas ir reālistisks, bet gan cik reālistisks tas mums patiesībā šķiet.

Es domāju, ka pamati ir diezgan vienkārši. Es to vienkārši redzu kā realitātes puzli, kurā jūs varat paņemt dažādus realitātes gabalus un salikt tos kopā, radot citu realitāti. Un ļaujiet man jums parādīt vienkāršu piemēru. Lūk, mums ir trīs ideāli, iedomājami, fiziski objekti, kas tāds, ko mēs visi varam saprast, dzīvojot trīsdimensionālā pasaulē. Taču kombinēti noteiktā veidā, tie var radīt kaut ko, kas vēl arvien izskatās trīsdimensionāls, it kā tas eksistētu. Taču tajā pat laikā mēs zinām, ka tā nav tiesa. Mēs apmānām savas smadzenes, jo mūsu smadzenes vienkārši neatzīst faktu, ka tas nav iespējams. Un es redzu šo pašu procesu, kombinējot fotogrāfijas. Tas ir kā kombinēt dažādas realitātes.

Lietas, kas fotogrāfiju padara reālistisku, manuprāt, ir lietas, par kurām mēs pat neiedomājamies, lietas, kas ikdienā ir mums visapkārt. Taču, kombinējot fotogrāfijas, tās ir ļoti svarīgi ņemt vērā, citādi tas kaut kā izskatās vienkārši nepareizi. Es gribētu teikt, ka ir trīs vienkārši noteikumi, kuriem jāseko, lai iegūtu reālistisku rezultātu. Kā jūs varat redzēt, šie attēli nav ļoti īpaši. Bet kombinēti tie var radīt kaut ko līdzīgu šim te.

Pirmais noteikums ir, ka kombinētiem foto būtu jābūt tai pašai perspektīvai. Otrkārt, kombinētām fotogrāfijām būtu jābūt vienāda veida gaismai. Šie attēli atbilst šiem abiem noteikumiem, tie uzņemti līdzīgā augstumā un vienāda veida gaismā. Trešais ir padarīt neiespējamu atšķirt, kur sākas un beidzas katrs attēls, padarot tos viengabala. Padarīt neiespējamu pateikt, kā attēls patiesībā tika sakombinēts. Saskaņojot krāsas, kontrastu un spilgtumu starp dažādu attēlu robežām, pievienojot fotogrāfiskos defektus kā asuma dziļumu, nepiesātinātas krāsas un kropļojumus, mēs izdzēšam robežas starp dažādiem attēliem un liekam tam izskatīties kā vienam attēlam, par spīti tam, ka attēls var saturēt simtiem slāņu.

Lūk, cits piemērs. (Smiekli) Kādam varētu šķist, ka šis ir tikai ainavas attēls un apakšējā daļa ir tā, kas ir izmainīta. Taču patiesībā šis attēls ir pilnībā sakombinēts no dažādu vietu fotogrāfijām. Es uzskatu, ka vieglāk vietu ir radīt, nekā to atrast, jo tad jums nav jāielaižas kompromisā ar idejām jūsu galvā. Tomēr tam ir nepieciešama ilga plānošana. Kad ziemā man prātā ienāca šī doma, es zināju, ka man ir vairāki mēneši, lai to izplānotu, lai atrastu dažādas vietas puzles gabaliem. Piemēram, zivs tika nofotografēta makšķerējot. Krasti ir no citas vietas. Zemūdens daļa tika uzņemta akmens ieguves vietā. Un jā, es pat salas augšā esošo māju izkrāsoju sarkanu, lai tā izskatītos "zviedriskāka".

Manuprāt, reālistiska rezultāta iegūšanas pamatā ir plānošana. Tas vienmēr sākas ar uzmetumu, ar ideju. Tad ir jāsakombinē dažādas fotogrāfijas. Un šeit ikviena daļa ir ļoti labi izplānota. Un ja jūs labi pastrādājat, uzņemot attēlus, rezultāts var būt diezgan baudāms un arī diezgan reālistisks. Visi rīki ir jūsu priekšā, un vienīgā lieta, kas mūs ierobežo, ir mūsu iztēle.

Paldies.

(Aplausi)