Eds Gavagens: Stāsts par mezgliem un ķirurgiem

Parasti pamostoties no rīta, jūs apģērbjaties, uzvelkat kurpes, jūs dodaties pasaulē. Jūs plānojat atgriezties, noģērbties, iet gulēt, pamosties un darīt to visu no jauna, šīs gaidas, šis ritms palīdz mums strukturēt to, kā mēs organizējam paši sevi un savas dzīves, tas sniedz zināmu paredzamību. Dzīvojot Ņujorkā kā es, šķiet, ka tur esot tik daudziem cilvēkiem, kas vienlaikus dara tik daudz lietu tik nelielā telpā, tas ir gluži kā dzīve no kāršu kavas nemitīgi dalītu jaunas kārtis. Tur ir iespējami tādi blakusesoši notikumi, kas parasti nav iedomājami, jums nešķiet, ka tā notiks. Jūs nekad nedomājat, ka būsit tas cilvēks, kas iet pa ielu un tāpēc, ka izvēlējāties iet pa vienu vai otru ielas pusi, jūsu atlikusī dzīve tiks mainīta uz visiem laikiem.

Vienu vakaru es braucu vietējā nomales vilcienā. Es iekāpu vilcienā. Braucot ar metro, es mēdzu būt nedaudz uzmanīgs. Es neesmu no tiem cilvēkiem, kas atslēdzas no ārpasaules ar austiņām ausīs vai iegrimis grāmatā. Es iekāpju vagonā un paskatos apkārt, es ievēroju kādu pāri, universitātes vecuma jauniešus, izskatās pēc studentiem, puisis un meitene, viņi sēž viens otram blakus, viņa ir pārlikusi savu kāju pāri viņa celim un viņi darbojās. Viņiem ir neliels meistarojums, un viņi sien kaut kādus mezglus, viņi sien ar vienu roku, sien ar kreiso roku un ar labo roku, sien ļoti ātri, tad viņa padod to viņam un tad sien viņš. Es nekad neko tādu nebiju redzēji. Šķita it kā viņi trenētos veikt burvju trikus.

Nākamajā pieturā vagonā iekāpj vīrietis, viņš izskatās pēc tāda kā universitātes viesprofesora. Viņam ir pārbāzta ādas soma, taisnstūrveida mape un klēpjdatora soma, tvīda žakete ar ādas ielāpiem, un (Smiekli) viņš paskatās uz viņiem un tad acumirklī pietupjās viņiem priekšā un sāk stāstīt: „Klausieties, kā jūs varat to izdarīt. Skatieties, ja izdarāt tā,” viņš paņem auklas no viņu rokām, un nekavējoties sāk siet mezglus, un, apbrīnojamā kārtā, viņš sien pat labāk nekā viņi. Kā izrādās, viņi ir medicīnas studenti ceļā uz lekciju par jaunākajām metodēm šuvju uzlikšanā, un viņš ir tas, kurš lasīs lekciju. (Smiekli)

Tā nu viņš sāk viņiem stāstīt un saka: „Nē, tas ir ļoti svarīgi. Ziniet, kad jums būs jāsien šie mezgli, viss notiks ātri un viss notiks vienlaicīgi, jūs bombardēs visāda informācija, jums traucēs dažādi orgāni, viss būs slidens, un ir ļoti svarīgi, ka šo mezglu siešana jums būs dabīga lieta, ar katru roku, kreiso, labo jums jāspēj tie sasiet, neredzot savus pirkstus.” Tajā brīdī, to dzirdot, es prātā pārcēlos no metro vagona uz nakti, kad tiku vests ātrās palīdzības mašīnā no ietves, kur tiku sadurts, uz uzņemšanas nodaļu Sv. Vincenta slimnīcā Manhetenā. Notika tas, ka Bruklinā bija ieradusies kāda banda. Lai iesvētītu trīs jaunos bandas biedrus, viņiem kāds bija jānogalina, un tovakar sagadīšanās pēc es gāju pa Blīkerstrītu. viņi, nepasakot ne vārda, metās man virsū. Man par laimi, esot Notradamā, es biju boksa komandā, tāpēc es uzreiz instinktīvi pavilku augšā rokas. Puisim pa labi bija nazis ar 10 collas garu asmeni, viņš to ietrieca zem mana elkoņa un rāva to augšup, pārgriežot manu apakšējo dobo vēnu. Ja kaut ko zināt par anatomiju, ja to pārgriež, tad nav labi, protams, pārgrieza arī visu ceļā līdz tai, un tad, man vēl joprojām bija paceltas rokas, viņš to izvilka un tēmēja uz manu kaklu, viņš to iedzina manā kaklā līdz naža spalam, es spēju veikt vienu taisnu sitienu ar labo dūri un apdullināt vidējo uzbrucēju. Otrs puisis turpināja mani apstrādāt, pārdurot arī otru plaušu, iesitot tam puisim, es spēju iegūt kādu mirkli, es skrēju pa ielu un tad sabruku, ātrās palīdzības darbinieki mani uz ietves intubēja un paziņoja uzņemšanai, lai gaida viņus ierodamies.

Viena no milzīga asins zuduma blakusparādībām ir tuneļveida redze, tā nu es atceros, ka gulēju uz nestuvēm, man bija monētas izmēra redzes loks, es kustināju galvu uz visām pusēm, mēs ieradāmies Sv. Vincenta slimnīcā un steidzāmies pa kādu gaiteni, es redzēju garām zibošās gaismas, šādām atmiņām ir īpatnējs efekts. Tās nesaglabājas vietā, kur atmiņas parasti atrodas. Tām ir tāda kā glabātuve, kur tās tiek saglabātas augstā izšķirtspējā un Džordžs Lūkass apstrādā visus skaņas efektus. (Smiekli) Tādēļ dažreiz, tās atceroties, šķiet, ka tās nelīdzinās nevienai citai atmiņai.

Es nonāku uzņemšanā, viņi jau mani gaida, tur ir gaismas, nu jau es varu nedaudz paelpot, jo visas asinis, kas pildīja manas plaušas, ir aiztecējušas prom, man bija ļoti grūti paelpot, bet nu šīs asinis ir palikušas uz nestuvēm. Es prasīju: „Vai es nevaru kā palīdzēt?” un (Smiekli) māsiņa nedaudz histēriski iesmējās, es kustināju galvu, lai visus saredzētu, man prātā atausa savāda atmiņa no koledžas laikiem, kad es centos savākt naudu plūdu upuriem Bangladešā, tad es paskatos, un anesteziologs liek man uz sejas masku, un es nodomāju: „Viņš izskatās kā no Bangladešas.” (Smiekli) Man prātā ir tikai šie divi fakti un es domāju: "Tas varētu kaut kā izdoties." (Smiekli)

Tad es atslēdzos, viņi darbojās ar mani visu atlikušo nakti, lai mani paturētu pie dzīvības bija nepieciešamas 40 vienības asiņu, kamēr viņi visu izdarīja, ķirurgs izņēma aptuveni trešdaļu manu zarnu, manu aklo zarnu, orgānus, kuri es nezināju, ka man ir, viņš man vēlāk pateica, ka viena no pēdējām lietām, ko izdarīja operējot, bija mana aklās zarnas piedēkļa izņemšana, kas man šķita lieliski, tāda neliela lietu sakārtošana beigās. (Smiekli) Es atjēdzos nākamajā rītā no anestēzijas, ķirurgs bija pieteicis, ka vēlas būt klāt, viņš bija devis man apmēram 2% izdzīvošanas iespējamību.

Tādēļ viņš bija klāt, kad pamodos, pamošanās bijā kā ielūšana ledū virs sasaluša sāpju ezera. Tas bija tik nospiedoši, bija tikai viena vieta, kas nesāpēja stiprāk nekā jebkas, ko biju pieredzējis iepriekš, tas bija manas pēdas pacēlums, viņš turēja manas pēdas velvi un berzēja tās pacēlumu ar savu īkšķi.

Es palūkojos augšup, un viņš teica: „Prieks tevi redzēt,” es centos atcerēties, kas bija noticis, aptvert visu notikušo, sāpes bija tik milzīgas, viņš teica: „Zini, mēs nenogriezām tavus matus. Man šķita, ka, iespējams, tāpat kā Semsons smēlies spēkus no saviem matiem, tev vajadzēs visu spēku, kas tev ir." Tolaik man mati bija līdz viduklim, es braucu ar motociklu, es biju neprecējies, man piederēja bārs, tā kā tie bija citi laiki. (Smiekli)

Bet es biju pavadījis trīs dienas pie dzīvību uzturošām ierīcēm, un visi gaidīja tīri vai milzīgā darba dēļ, ko bija nepieciešams veikt, ka es neizķepurošos, tāpēc tajās trijās dienās visi gaidīja, kad es vai nu nomiršu vai pakakāšu, un (Smiekli) kad es beidzot pakakāju, tā no ķirurgiskā viedokļa bija laba zīme, un (Smiekli) todien ienāca ķirurgs un norāva no manis palagu. Viņam līdzi bija trīs vai četri draugi, viņš to izdarīja un viņi visi skatījās, ka tur nebija nekādas infekcijas, viņi pārliecās man pāri, taustīja un bakstīja, viņi teica: „Nav nekādas hematomas, bla, bla, paskatieties uz krāsu,” un viņi runāja savā starpā, es sajutos kā tāds restaurēts automobilis, bet viņš tik turpināja: „Jā, to paveicu es.” (Smiekli) Tas bija tik apbrīnojami, jo šie puiši sita viņam pa plecu par to, cik labs es biju izdevies, saprotiet? (Smiekli) Tas ir mans rāvējslēdzējs, un man vēl joprojām ir iekšā skavas un viss pārējais.

Un vēlāk, kad es tiku laukā un atmiņu uzplaiksnījumi kopā ar murgiem mani mocīja, es aizgāju pie viņa un tā kā jautāju viņam, ko man tagad darīt? Šķiet, kā ķirurgs viņš principā man teica: „Puis, es izglābu tavu dzīvību. Tagad tu vari darīt, ko vien vēlies, tev ir jātiek tam pāri. Es esmu tev iedevis jaunu mašīnu un nu tu sūdzies, ka nevari atrast tai stāvvietu. Vienkārši dodies pasaulē un centies cik spēka. Bet tu esi dzīvs. Tas ir galvenais.”

Tad es izdzirdēju „Ding-dong” skaņu un metro durvis vērās ciet, un nākamā ir mana pietura, es paskatos uz šiem jauniešiem un pie sevis nodomāju: „Es pacelšu savu kreklu un parādīšu viņiem" (Smiekli) un tad es nodomāju: „Nē, šis ir Ņujorkas metro, tas var novest pie citām lietām.” (Smiekli)

Tāpēc es vien nodomāju, ka viņiem jādodas uz savu lekciju. Es izkāpu no metro un stāvēju uz perona, un ar savu rādītājpirkstu sataustīju savu pirmo iegūto rētu, no nabas saites, un tad apkārt tai vijās mana pēdējā iegūtā rēta no mana ķirurga, es domāju, ka šā nejaušā sastapšanās ar tiem jauniešiem uz ielas ar viņu nažiem saveda mani kopā ar manu ķirurgu komandu, un tieši viņu apmācība, viņu spējas, un kā vienmēr kripata veiksmes bija tas, kas stāvēja pretī haosam.

Paldies (Aplausi) (Aplausi) Paldies. Man ir ļoti paveicies, ka varu šeit atrasties. Paldies. (Aplausi)