Diāna Denapoli: Lieliskā pingvīnu glābšana

Cik vien es atceros, esmu jutusi ļoti ciešu saikni ar dzīvniekiem un ar okeānu. Un tajā vecumā mans elks bija delfīns Flipers. Un kad es pirmo reizi mācījos par apdraudētajām sugām, es biju patiešām sāpināta, uzzinot, ka dzīvnieki ikdienu uz visiem laikiem tiek noslaucīti no Zemes virsmas. Un es vēlējos kaut ko darīt, lai palīdzētu, bet es vienmēr brīnījos, kā viens cilvēks spēj kaut ko mainīt? Un tam varētu būt nepieciešami 30 gadi, bet ar laiku es uzzinātu atbildi uz šo jautājumu.

Kad šie ar naftu pārklāto putnu sirdi plosošie attēli pagājušā gadā beidzot sāka parādīties no Meksikas līča šausmīgās BP naftas noplūdes laikā, vācu bioloģe vārdā Silvija Gausa, tika citēta, "Mums vajadzētu iemidzināt visus ar naftu pārklātos putnus, jo pētījumi ir pierādījuši, ka mazāk par vienu procentu no tiem izdzīvo pēc tam, kad ir tikuši atbrīvoti." Es tam pilnībā nepiekrītu. Turklāt es ticu, ka ikviens ar naftu pārklātais dzīvnieks dzīvē ir pelnījis otru iespēju. Un es vēlos jums pastāstīt, kāpēc es tā tik ļoti uzskatu.

2000. gada 23. jūnijā pie Keiptaunas krastiem Dienvidāfrikā nogrima kuģis vārdā "Treasure", izplūdinot 1,300 tonnas degvielas, kas piesārņoja dabisko vidi gandrīz pusei no Āfrikas pingvīnu populācijas pasaulē. Kuģis nogrima starp Robena salu dienvidos un Dasena salu ziemeļos. Un šīs divas salas ir pingvīnu galvenās vairošanās vietas. Un tieši pirms sešiem gadiem un trim dienām, 1994. gada 20. jūnijā, kuģis vārdā "Apollo Sea" nogrima pie Dasena salas, ar naftu noklājot 10,000 pingvīnu -- no kuriem puse nomira. Kad 2000. gadā nogrima "Treasure", bija labākās vairošanās sezonas kulminācija, ko zinātnieki Āfrikas pingvīniem jebkad tika novērojuši -- kuri tobrīd bija iekļauti apdraudēto sugu sarakstā. Un drīz pēc tam gandrīz 20,000 pingvīni tika pārklāti ar indīgo naftu. Un vietējais jūras putnu glābšanas centrs SANCCOB nekavējoties uzsāka lielu glābšanas operāciju -- un drīz tā kļuva par plašāko dzīvnieku glābšanu, kas jebkad ir notikusi.

Tajā laikā es strādāju saistītā iestādē. Es biju pingvīnu akvāriste Jaunanglijas akvārijā. Un tieši vakar pirms 11 gadiem pingvīnu birojā zvanīja telefons. Un ar šo sarunu mana dzīve mainījās uz visiem laikiem. Zvanīja Estelle van der Mēra no SANCCOB, sakot, "Lūdzu, nāc palīgā. Mums ir tūkstošiem ar naftu pārklāti pingvīni un tūkstošiem griboši, bet pilnīgi nepieredzējuši brīvprātīgie. Un mums vajadzīgi pingvīnu eksperti, lai viņus apmācītu un uzraudzītu." Pēc divām dienām es biju lidmašīnā, kas lidoja uz Keiptaunu, kopā ar pingvīnu speciālistu komandu.

Un skats šīs ēkas iekšienē bija postošs un sirreāls. Īstenībā daudzi cilvēki to salīdzināja ar kara zonu. Pagājušajā nedēļā 10 gadus veca meitene man jautāja, "Kā tas bija, kad jūs pirmo reizi iegājāt tajā ēkā un redzējāt tik daudzus ar naftu pārklātus pingvīnus?" Un šis ir tas, kas notika. Es acumirklī atcerējos to brīdi. Pingvīni ir ļoti vokāli putni un ļoti, ļoti skaļi. Un es gaidīju, ka ieejot šajā ēkā, es sastapšos ar šo kliedzienu un brēcienu kakofoniju, bet tā vietā, kad mēs pārkāpām pār durvju slieksni un iegājām ēkā, tur bija pārdabiski kluss. Bija ļoti skaidrs, ka tie bija uztraukti, slimi, traumēti putni.

Vēl kāda lieta, kas bija pārsteidzoša, bija milzīgais brīvprātīgo skaits. Vairāk par 1,000 cilvēkiem dienā nāca uz glābšanas centru. Un glābšanas gaitā no visas pasaules Keiptaunā ieradās vairāk nekā 12 ar pusi tūkstoši brīvprātīgo, lai palīdzētu glābt šos putnus. Un bija pārsteidzoši, ka nevienam no viņiem tur nebija jāatrodas -- tomēr viņi bija. Dažiem no mums, kas tur atradās darba dēļ, šī neparastā brīvprātīgo reaģēšana uz dzīvnieku krīzi bija dziļi aizkustinoša un godbijību iedvesoša.

Dienu pēc ierašanās mūs divus no akvārija nozīmēja par otrās telpas galvenajiem. Un otrajā telpā bija vairāk kā 4,000 ar naftu pārklātu pingvīnu. Piebildīšu, ka pirms trim dienām mūsu aprūpē bija 60 pingvīni. Mēs noteikti bijām satriekti un nedaudz nobijušies - vismaz es tāda biju. Personīgi es patiešām nezināju, vai spēju tikt galā ar tik milzīgu uzdevumu. Un visi kopā mēs patiešām nezinājām, vai spēsim to izdarīt. Tādēļ, ka visi zināja, ka tikai pirms sešiem gadiem uz pusi mazāk pingvīnu bija ar naftu pārklāti un izglābti, bet tikai puse no tiem izdzīvoja. Vai tas ir cilvēka spēkos izglābt šos daudzos ar naftu pārklātos pingvīnus? Mēs vienkārši to nezinājām.

Bet tas, kas mums deva cerību, bija šie neticami aizrautīgie un drosmīgie brīvprātīgie -- no kuriem trīs šeit ar varu baro pingvīnus. Un jūs varat pamanīt, ka viņi valkā ļoti plānus cimdus. Un tas, ko jums būtu jāzina par Āfrikas pingvīniem ir, ka viņiem ir knābji naža asumā. Un drīz mūsu ķermeņi bija no galvas līdz kājām pārklāti ar šiem pārbiedēto pingvīnu izdarītajiem ievainojumiem.

Dienu pēc mūsu ierašanās atklājās jauna krīze. Naftas plankums pārvietojās uz ziemeļiem, uz Dasena salu, un glābēji bija izmisumā, jo viņi zināja, ka, ja nafta to sasniegs, vairs nebūs iespējams izglābt kādu ar naftu pārklātu putnu. Un nebija patiešām laba risinājuma. Bet tad beidzot viens no pētniekiem izteica šo trako ideju. Viņš teica, "Labi, kāpēc gan mums nepamēģināt savākt putnus riskējot netikt pārklātiem ar naftu" -- viņi savāca 20,000 -- "un mēs aizvedīsim viņus 500 jūdzes gar krastu līdz Elizabetes ostai šajās atvērtajās platformās un šajā vietā atbrīvosim viņus tīros ūdeņos un ļausim viņiem peldēt atpakaļ uz mājām."

(Smiekli)

Trijiem no šiem pingvīniem -- Pīteram, Pamelai un Persijam -- bija piestiprināti pavadoņgredzeni. Un pētnieki turēja īkšķus un cerēja, ka līdz brīdim, kad viņi nonāks atpakaļ mājās, nafta vairs nebūs uz viņu salas. Un, par laimi, dienā, kad viņi atgriezās, tā arī bija. Tas bija milzīgs risks, bet tas atmaksājās. Un tagad viņi zina, ka var izmantot šo stratēģiju turpmākajās naftas noplūdēs.

Savvaļas dzīvnieku glābšanā, tāpat kā dzīvē, mēs mācāmies no iepriekšējās pieredzes, un mēs mācāmies gan no veiksmēm, gan no neveiksmēm. Un galvenā lieta, ko iemācījos "Apollo Sea" glābšanas laikā 1994. gadā bija, ka vairums no šiem pingvīniem bija nomiruši no slikti vēdinātu pārvadāšanas kastu un platformu neapzinātas izmantošanas -- jo viņi nebija sagatavojušies reizē glābt tik daudz ar naftu pārklātus pingvīnus. Šajos sešos gados starp šīm divām naftas noplūdēm viņi uzbūvēja tūkstošiem labi vēdināmas kastes. Un tā rezultātā "Treasure" glābšanas un pingvīnu pārvietošana laikā gāja bojā tikai 160 pingvīni 5,000 vietā. Tā jau pati par sevi bija milzīga uzvara.

Kaut kas cits, ko iemācījās "Apollo" glābšanas laikā, bija tas, kā iemācīt pingvīnus brīvi ņemt zivi no viņu rokām, izmantojot šīs treniņu kastes. Un mēs atkārtoti izmantojām šo paņēmienu "Treasure" glābšanas laikā. Bet treniņu procesā tika pamanīta interesanta lieta. Pirmie pingvīni, kas pārgāja uz brīvo barošanu, bija tie, kuriem uz spārna bija metāla saite no pirms sešiem gadiem notikušās "Apollo Sea" naftas noplūdes. Arī pingvīni mācās no iepriekšējās pieredzes.

Visiem šiem pingvīniem nafta no viņu ķermeņiem tika kārtīgi notīrīta. Un diviem cilvēkiem vajadzētu vismaz stundu, lai notīrītu vienu pingvīnu. Un kad tu tīri pingvīnu, vispirms tev to jāapsmidzina ar attaukotāju. Un tas mani noved pie mana mīļākā "Treasure" glābšanas stāsta. Apmēram gadu pirms šīs naftas noplūdes 17 gadus vecs skolnieks izgudroja šo attaukotāju. Un tas ar lieliem panākumem tika izmantots SANCCOB, tāpēc to sāka izmantot arī "Treasure" glābšanas laikā. Bet, kad glābšana bija pusē, tie izbeidzās. Estelle no SANCCOB panikā zvanīja skolniekam un teica, "Lūdzu, jums jāpagatavo vēl." Tā nu viņš skrēja uz laboratoriju un uztaisīja pietiekami, lai notīrītu visus atlikušos putnus. Es domāju, tā ir viskolosālākā lieta, ka pusaudzis izgudroja produktu, kas palīdzēja izglābt dzīvību tūkstošiem dzīvnieku.

Kas notika ar šiem 20,000 ar naftu pārklātajiem pingvīniem? Un vai Silvijai Gausai bija taisnība? Vai mums vajadzētu vienkārši nogalināt visus ar naftu pārklātos putnus, jo vairumam no tiem tik un tā ir jāmirst? Viņa nevarētu vēl vairāk kļūdīties. Pēc pus miljona stundu nogurdinoša brīvprātīgā darba vairāk nekā 90% no ar naftu pārklātajiem putniem bija veiksmīgi nogādāti atpakaļ savvaļā. Un no papildu izpētes mēs zinām, ka tie nodzīvoja tikpat ilgi kā nekad ar naftu nesaskārušies pingvīni, un tie arī vairojās tikpat veiksmīgi.

Piedevām ap 3,000 pingvīnu mazuļi tika izglābti un cilvēku izaudzināti. No ilgtermiņa kontroles mēs zinām, ka no šiem cilvēku audzinātajiem putnēniem lielākā daļa izdzīvoja līdz pieaugušu pingvīnu un vairošanās vecumam, nekā pingvīnu audzinātie mazuļi. Apbruņojoties ar šīm zināšanām, SANCCOB ir mazuļu atbalsta projekts. Un katru gadu viņi izglābj un izaudzina pamestus mazuļus. Un viņiem ir ļoti iespaidīgs 80 procentu panākumu rādītājs. Un tas ir ļoti svarīgi, jo pirms gada Āfrikas pingvīns tika atzīts par apdraudēto sugu. Un tie varētu izmirt mazāk kā 10 gados, ja mēs šobrīd kaut ko nedarīsim, lai tos aizsargātu.

Ko es iemācījos no šīs saspringtās un neaizmirstamās pieredzes? Personīgi es iemācījos, ka esmu spējīga izturēt daudz vairāk, nekā es jebkad biju domājusi. Un es iemācījos, ka viens cilvēks var ļoti daudz ko mainīt. Paskatieties uz šo 17 gadīgo. Un kad mēs sanākam kopā un darbojamies kā viens, mēs varam sasniegt neparastas lietas. Un patiešām, būt kaut kā daudz lielāka par sevi daļai ir visatalgojošākā pieredze, kas jums var būt.

Es vēlētos beigt ar vienu beidzamo domu un izaicinājumu. Mana misija kā pingvīnu dāmai ir paaugstināt informētību un līdzekļu piešķiršanu pingvīnu aizsargāšanai, bet kāpēc gan kādam no jums būtu jāuztraucas par pingvīniem? Jums būtu jāuztraucas, jo tā ir indikatoru suga. Un pavisam vienkārši, ja pingvīni mirst, tas nozīmē, ka mirst mūsu okeāni, un galu galā arī mēs tiksim ietekmēti, jo, kā saka Silvija Ērla, "Okeāni ir mūsu dzīvības uzturošā sistēma." Un divi galvenie draudi pingvīniem mūsdienās ir pārzveja un globālā sasilšana. Un tās ir divas lietas, kurās ikvienam no mums patiesībā ir spēks kaut ko darīt. Ja mēs ikviens darīsim savu daļu, kopā mēs varam mainīt, un mēs varam palīdzēt pingvīniem neizmirt. Cilvēki vienmēr ir bijuši lielākais pingvīnu drauds, bet tagad mēs esam to vienīgā cerība.

Paldies.

(Aplausi)