Deniss Datons: Darvina teorija par skaistumu

Priecājos būt kopā ar jums un runāt par tematu, kas ir tuvs manai sirdij, ar ko es domāju skaistumu. Mākslas filosofija un estētika patiesībā ir mana profesija. Es cenšos izprast no intelektuālā, filosofiskā un psihologiskā viedokļa, kas ir skaistuma izjūta, kā to var saprātīgi apspriest, un kādēļ cilvēki kļūst pustraki, cenšoties to izprast. Tas ir ļoti sarežgīts temats, daļēji tāpēc, ka skaistuma jēdziens aptver ļoti atšķirīgas lietas. Vienkārši iedomājieties šo pārsteidzošo dažādību: bērna seja, Berlioza simfonija "Harolds Itālijā", filmas, kā piemēram, "Smaragda pilsētas burvis", vai Čehova lugas, Centrālkalifornijas dabasskats, Fudzi kalns Hokusai attēlojumā, opera "Rožu kavalieris", pārsteidzošs gols, kas izšķir futbola Pasaules kausa maču, van Goga "Zvaigžņotā nakts", Džeinas Ostinas romāns, Freds Astērs, dejojot kinoekrānā. Šis īsais saraksts aptver cilvēkus, dabīgus veidojumus, mākslas darbus un cilvēku meistarības piemērus. Attīstīt teoriju, kas izskaidrotu skaistuma klātbūtni visās iepriekšminētajās lietās, nebūs viegli.

Taču es jums varu piedāvāt vismaz ieskatu teorijā, ko es uzskatu par vispārliecinošāko skaistuma teoriju, kas pašlaik eksistē. Un mums to piedāvā ne kāds mākslas filosofs, ne kāds postmodernistiskās mākslas teorētiķis, ne kāds liels mākslas kritiķis. Nē, šīs teorijas autors ir eksperts, kas pētīja sprogkājus, tārpus un baložu audzēšanu. Un jūs ziniet, ko es ar to domāju -- Čārlzu Darvinu. Protams, daudzi cilvēki domā, ka viņi jau zina pareizo atbildi uz jautājumu: "Kas ir skaistums?" Tas ir paša vērotāja attieksmē. Tas ir vienalga kas, ja vien tas mūs emocionāli aizkustina. Vai, kā daži cilvēki, īpaši no mācībspēku vidus, teiktu, skaistums ir kulturāli iespaidota vērotāja attieksmē. Visi piekrīt, ka gleznas, filmas vai mūzika ir skaistas, jo to kulturālā nosacītība diktē noteiktu estētisko gaumi. Gaumes gan dabas uztversmē, gan mākslā ceļo starp kultūrām ļoti viegli. Bēthovenu dievina Japānā. Peru iedzīvotajiem ļoti patīk japāņu gravīras. Inku skulptūras tiek augsti novērtētas Lielbritānijas muzejos, un Šekspīra darbi ir pārtulkoti visās galvenajās pasaules valodās. Vai arī padomājiet par amerikāņu džezu un filmām -- tās ir vispārpieejamas. Mākslas var būt ļoti atšķirīgas, bet tās satur arī universālas, kulturālo barjeru šķēršojošas estētiskās baudas un vērtības.

Kā mēs varam izskaidrot šo universālismu? Labākais veids, kā uz to atbildēt, ir mēgināt rekonstruēt, sekojot Darvina evolūcijas teorijai, mūsu māksliniecisko un estētisko gaumju attīstību. Mums jāpagriež atpakaļgaitā mūsu tagadējās mākslinieciskās gaumes un prasības, un jāizprot, kā tās izveidojās un kļuva par mūsu prāta neatņemamu sastāvdaļu. Tas notika, pateicoties gan aizvēsturiskajiem, galvenokārt pleistocēna ēras, dabas apstākļiem, kuros norisinājās modernā cilvēka izveidošanās, gan savstarpējām sabiedriskajām iedarbībām, kas iespaidoja mūsu attīstību. Izsekot šai atpakaļgaitai mums palīdz vēstures avoti, kas ir saglabājušies no aizvēsturiskajiem laikiem. Ar to es domāju fosīlijas, alu gleznojumus, un tā tālāk. Un mums jāņem vērā informācija par estētiskajām interesēm, kas iegūstama no izolētām mednieku un vācēju ciltīm no 19. un 20. gadsimtiem.

Man personiski nav ne mazāko šaubu, ka skaistuma izjūta, līdz ar to saistīto emocionālo jūtu dziļumu un baudu, ir daļa no cilvēka psihologijas evolūcijas. Skaistuma izjūta ir tikai viens no daudzajiem Darvina aprakstītajiem piemērošanās veidiem. Skaistums ir viens piemērošanās rezultāts, kuru mēs paplašinam un padziļinam, radot un izbaudot mākslas un izklaides formas. Kā jau daudzi no jums zina, evolūcija balstās uz diviem pamatprincipiem. Pirmais no tiem ir dabiskā izlase -- kas aptver nejaušas gēnu mutācijas un to selektīvus turpinājumus, kā arī mūsu anatomiskās un fiziologiskās īpatnības, kā aizkuņga dziedzera evolūciju, acis un nagus. Dabiskā izlase izskaidro daudzas pretīguma sajūtas, kā, piemēram, riebumu pret puvušas gaļas smaku, vai bailes, kā, piemēram, bailes no čūskām, vai bailes no tuvuma aizas malai. Dabiskā izlase izskaidro arī baudas -- seksuālo baudu, mūsu kāri pēc saldumiem, taukiem un olbaltumvielām, kas, savukārt, izskaidro tādus populārus ēdienus kā saldi augļi, šokolādes piena kokteiļi un ceptas ribiņas.

Otrs evolūcijas pamatprincips ir seksuālā izlase, un tā darbojas pavisam citādā veidā. Pāva brīnišķīgā aste vislabāk zināmais piemērs. Tā neattīstījās dabiskās izlases dēļ. Faktiski tā kavēja dabisko izlasi. Nē, pāva aste attīstījās pāvienes pārošanās izvēles rezultātā. Tas ir labi zināms stāsts. Vēstures virzītājspēks ir sievietes. Pašam Darvinam, starp citu, nebija šaubu, ka pāva asti pāviene uzskatīja par skaistu. Viņš lietoja tieši šo vārdu. Paturot prātā šīs idejas, mēs varam secināt, ka skaistuma izjūta viens no veidiem, kā evolūcija rada un uztur interesi, valdzināšanu, pat apsēstību, lai mēs pieņemtu vispiemērotākos lēmumus, lai izdzīvotu un vairotos. Skaistums ir veids, kā daba iedarbojas no attāluma, tā teikt. Protams, jūs nevariet ēst izdzīvošanai piemērotu ainavu. To darīt nenāktu par labu ne jūsu bērnam, ne mīļotajam. Tādēļ evolūcija viltīgā kārtā liek mums tos uzskatīt par skaistiem, pat magnētiskiem, sniedzot prieku vienkārši skatoties uz tiem.

Uz brīdi iedomājieties ievērojamu estēstisko baudu, magnētisko pievilcību, ko rada skaistas ainavas. Cilvēkiem ļoti atšķirīgās kultūrās dažādās pasaules malās patīk noteikta veida ainava, ainava, kas ir līdzīga pleistocēna ēras savannai, kādā mēs vēsturiski attīstījāmies. Šādas ainavas mūsdienās tiek atdarinātas kalendāros, pastkartītēs, golfa laukumos, parkos un gleznās ar zeltītiem rāmjiem, kas karājas dzīvojamās istabās no Ņujorkas līdz Jaunzēlandei. Tā ir Hudzonas upes ainavistu skolas tipa ainava, kas sastāv no plašām pļavām, kurās ir izkaisīti koku puduri. Starp citu, tiek dota priekšroka kokiem ar zemiem sazarojumiem, jo tie ir parocīgāki, lai tajos varētu uzrāpties nepieciešamības gadījumā. Šajā ainavā parādās ūdens, vai nu tuvumā, vai tālā zilgmē, ir jūtama dzīvnieku vai putnu klātbūtne, kā arī ir redzami dažādu veidu augi, un, pats galvenais, taka vai ceļš, iespējams, upes, ezera vai jūras krasts, kas aizvijas tālumā, aicinot mūs tam sekot. Šāda veida ainavas uzskata par skaistām pat cilvēki no zemēm, kur tādas nav sastopamas. Šī ideālā savannas ainava ir viens no labākajiem piemēriem, ka cilvēki dažādās pasaules daļās atrod skaistumu līdzīgos vizuālos iespaidos.

Bet, jūs strīdēsieties, tas ir dabas skaistums. Kā ir ar mākslas skaistumu? Vai tas nav strikti kulturāli nosacīts? Nē, es nedomāju, ka tā ir. Es vēlreiz gribētu atgriezties pie aizvēstures, lai pamatotu savu viedokli. Ir vispāratzīts, ka senākie mākslas darbi ir apstulbinoši prasmīgie slavenie alu gleznojumi no Lasko un Šovē alām. Šovē alas ir aptuveni 32 tūkstošus gadu senas, un tikpat senas ir mazās, reālistiskās sieviešu un dzīvnieku skulptūras. Bet mākslinieciskās un dekoratīvās prasmes ir daudz senākas. Skaistas gliemežvāku kaklarotas, kas šķiet tikko nopirktas daiļamatniecības tirdziņā, un okera krāsa ķermeņa rotāšanai ir atrastas ap 100 tūkstošus gadu senos izrakumos.

Bet visintrigējošākās senlietas ir vēl senākas. Man prātā ir tā dēvētie Ašela perioda rokas cirvji. Vissenākie akmens darbarīki ir cirtņi no Olduvajas aizas Austrumāfrikā. Tie ir apmēram divarpus miljonu gadu veci. Šie primitīvie darbarīki tika lietoti tūkstošiem gadsimtu ilgumā, līdz apmēram 1,4 miljonu gadu atpakaļ, kad Homo erectus sāka veidot plānus akmens asmeņus, reizēm noapaļotus, bet parasti, no mūsu viedokļa, burvīgas, simetriski smailas lapas vai piliena formā. Šie Ašela perioda rokas cirvji, kas ir nosaukti pēc Sv.Ašela ciematiņa Francijā, kur tie tika atklāti 19. gadsimtā, ir atrasti tūkstošiem gan Āzijā, gan Eiropā, gan Āfrikā, gandrīz visur, kur dzīvoja Homo erectus un Homo ergaster. Pārsteidzoši lielais šo rokas cirvju skaits liecina, ka tie netika lietoti dzīvnieku apstrādei. Un visinteresantākais aspekts šai sakarā ir tas, ka, atšķīrībā no citiem pleistocēna ēras darbarīkiem, šiem rokas cirvjiem nav lietošanas pēdu uz to trauslajiem asmeņiem. Un daži no tiem ir pārāk masīvi, lai tiktu pielietoti dzīvnieku apstrādei. To simetrija, pievilcīgie materiāli, un, pirmkārt, to izcili smalkā apdare ir vienkārši skaisti pat no mūsdienu vērotāja viedokļa.

Kas bija šie senie -- es ar to domāju, ka tie bija seni, svešādi, bet, tajā pašā laikā, dīvaini pazīstami. Kāds bija šo senlietu nolūks? Vispareizākā atbilde ir tā, ka tie bija, burtiski, vissenākie zināmie mākslas darbi, praktiski darbarīki, kas tika pārvērsti fascinējošos estētiskos objektos, augsti novērtētos to eleganto formu un virtuozās apstrādes dēļ. Rokas cirvji iezīmē jaunu evolūcijas posmu cilvēces vēsturē -- darbarīki sāka kalpot, kā darvinisti tos sauktu, kā gatavības signāli, izpildot tādas pašas funkcijas kā pāva aste, izņemot to, ka, atšķirībā no spalvām, rokas cirvji bija apzināti un rūpīgi izgatavoti. Labi izstrādāti rokas cirvji demonstrēja vēlamas personiskās īpašības: prāta spējas, muskuļu koordināciju, spēju plānot, pacietību un, reizēm, arī pieeju retām izejvielām. Desmitiem tūkstošu paaudžu gaitā šādas īpašības paaugstināja to īpašnieku statusu un piešķīra pārošanās priekšrocības salīdzinājumā ar mazāk attīstītajiem. Jūs ziniet šo veco, bet efektīvo klišeju: "Vai tu negribētu ienākt pie manis alā apskatīt manus rokas cirvjus?"

(Smiekli)

Izņemot, protams, šajā sakarā interesantākais ir tas, ka mēs nezinām, kādā veidā šī doma tika iztekta, jo Homo erectus, šo darbarīku radītājam, nebija valodas spēju. To ir grūti iedomāties, bet tas ir pārsteidzošs fakts. Šī priekšmeta radītājs bija hominīdu sencis, Homo erectus vai Homo ergaster, kas dzīvoja 50 līdz 100 tūkstošiem gadu pirms valodas parādīšanās. Turpinoties vairāk nekā miljons gadu ilgumā, rokas cirvju kultūra ir visilgstošākais mākslinieciskais novirziens cilvēces un pirmscilvēces vēsturē. Rokas cirvju episkā perioda norietā, kad beidzot parādījās Homo sapiens, bez šaubām tika atklāti jauni veidi, kā izklaidēties un uzjautrināties, kas zina, varbūt jokojoties, stāstot pasakas, dejojot vai frizējoties. Jā, frizējoties, esmu par to pārliecināts.

Mums, modernajiem cilvēkiem, augstā attīstības pakāpe ļauj radīt fantāzijas pasaules literatūrā un filmās, mūsu dziļākās jūtas tiek izpaustas caur mūziku, mākslu un deju. Bet, joprojām, viena galvenā īpašība, mantota no mūsu senatnes, ir saglabājusies mūsu estētiskajās tieksmēs: skaistums, ko mēs atrodam meistarīgos sasniegumos. No Lasko līdz Luvrai, līdz Kārnegija koncertzālei, cilvēkiem piemīt nemainīga iedzimta tieksme prast novērtēt virtuozitāti mākslā. Mēs atrodam skaistumu jebkādā labi paveiktā darbā.

Nākošreiz, kad jūs iesiet garām juvelierizstrādājumu veikala skatlogam, redzot skaisti apslīpētu piliena formas dārgakmeni, nedomājiet, ka tikai jūsu kultūras iespaids liek jums to uzskatīt par skaistu. Jūsu tālajiem priekštečiem patika šī forma, un viņi atrada skaistumu tās radīšanas prasmē, pat pirms viņi bija spējīgi izteikt savu mīlestību vārdos. Vai skaistums ir atrodams paša vērotāja attieksmē? Nē, tas ir mūsu zemapziņā. Tā ir dāvana no mūsu ar prasmēm un emocionālajām bagātībām apveltītajiem senajiem priekštečiem. Spēcīgās izjūtas, kuras mūsos rosina tēli, jūtu izpausmes mākslā, mūzikas skaistums un nakts debesis, pavadīs mūs un mūsu pēcnācējus līdz cilvēces pēdējai pastāvēšanas dienai.

Paldies.

(Aplausi)