Deivids Kellejs: Kā veidot savu radošo pašapziņu

Šodien es ar jums vēlos runāt par radošo pašapziņu. Sākšu ar atgriešanos trešajā klasē Oukdeilas skolā Bārbertaunā, Ohaio.

Es atceros, ka kādu dienu mans labākais draugs Braiens veidoja projektu. Viņš gatavoja zirgu no māliem, kurus mūsu skolotājs glabāja zem izlietnes. Kādā brīdī viena no meitenēm, kas sēdēja pie viņa galda, vērojot, ko viņš dara, pieliecās pie viņa un teica: „Tas ir briesmīgi. Tas nemaz neizskatās kā zirgs.'” Braiena pleci nolaidās. Viņš samīcīja māla zirgu un iemeta to atpakaļ lādē. Es nekad tā īsti neredzēju, ka Braiens ko tādu vairs darītu.

Es aizdomājos par to, cik bieži tā notiek. Tas šķiet kā toreiz, kad es savai klasei pastāstīju šo stāstu par Braienu, daudzi pēc nodarbības vēlējās pienākt pie manis un pastāstīt par savu līdzīgo pieredzi, kā skolotājs viņus ir noraidījis vai kā pret viņiem kāds skolēns ir bijis īpaši nežēlīgs. Tajā brīdī daži pat pārstāja domāt, ka ir radoši. Es redzu, ka šāda domāšana, kas rodas bērnībā, ir uz palikšanu un arvien vairāk iesakņojas līdz pat brīdim, kad cilvēks kļūst pieaudzis.

Tas ir bieži redzams. Mums rīkojot darbnīcas vai darbā plecu pie pleca strādājot ar klientiem, galu galā mēs procesā nonākam pie brīža, kas ir neskaidrs vai neierasts. Galu galā visi šie svarīgie izpilddirektori izvelk ārā savus Blackberry un apgalvo, ka tiem ir jāveic ļoti svarīgi tālruņa zvani, un dodas uz izeju. Viņi jūtas tik neērti. Mums viņiem sadzenot pēdas un jautājot, kas noticis, viņi pasaka ko tādu kā: „Es vienkārši neesmu radošais tips.” Bet mēs zinām, ka tā nav patiesība. Ja viņi ir iesaistīti procesā, ja viņi ir iesaistīti tajā, viņi galu galā paveic apbrīnojamas lietas un pārsteidz paši sevi, cik patiesībā inovatīvi ir viņi un viņu komandas.

Tā nu es esmu pētījis šīs bailes no nosodījuma, kas mums piemīt. Ka jūs neķeries pie darbiem, par ko jums ir bail, ka jūs nosodīs. Ja nepateiksit pareizo radošo lietu, jūs nosodīs. Sastopot psihologu Albertu Benduru, es piedzīvoju lielu atklājumu.

Es nezinu, vai zināt Albertu Benduru. Taču atvērtu Vikipēdiju, tā jums pavēstītu, ka viņš ir ceturtais svarīgākais psihologs vēsturē kā Freids, Skiners, kaut kas un Bendura. Benduram ir 86 gadi, un viņš joprojām strādā Stenfordā. Vienkārši jauks puisis.

Tā nu es devos viņu apciemot, jo viņš jau ilgu laiku bija nodarbojies ar fobijām, kuras mani ļoti interesē. Viņš bija izstrādājis paņēmienu, sava veida metodoloģiju, kuras rezultātā ļoti īsā laika sprīdī cilvēki tika izārstēti. Četru stundu laikā sasniegtais izārstēto cilvēku rādītājs, kuriem bija fobijas, bija milzīgs. Mēs runājām par čūskām. Es nezinu, kāpēc mēs runājām par čūskām. Mēs runājām par čūskām un bailēm no čūskām kā par fobiju.

Tas bija patiešām patīkami, patiešām interesanti. Viņš man pastāstīja, ka ieaicināja testa subjektu iekšā un teica: „Ziniet, otrā istabā ir čūska, un mēs dosimies tur iekšā.'” Viņš teica, ka vairums uz to atbildēja: „Ne velna, es tur iekšā neiešu, pavisam noteikti ne, ja tur ir čūska.”

Taču Benduram bija ārkārtīgi veiksmīgs pakāpenisks process. Viņš aizveda cilvēkus pie divpusēja spoguļa, caur kuru varēja redzēt istabu, kurā atradās čūska, un viņš lika cilvēkiem justies mierīgi šajā situācijā. Tad soli pa solim viņš tos virzīja, un drīz vien tie jau stāvēja gaitenī iepretim atvērtām durvīm un skatījās iekšā. Viņš tiem lika šajā situācijā justies mierīgi. Vēlāk, pēc daudziem citiem mazmazītiņiem solīšiem, viņi atradās istabā ar ādas cimdiem rokās, tādiem kā metinātāja cimdiem, un viņi galu galā pieskārās čūskai. Tiklīdz viņi pieskārās čūskai, viss bija kārtībā. Viņi bija izārstēti. Īstenībā viss bija vēl labāk kā kārtībā. Šie cilvēki, kas visu mūžu bija baidījušies no čūskām, teica tādas lietas kā: „Skat, cik šī čūska ir skaista” Viņi to turēja sev klēpī.

Bendura šo procesu sauc par „virzīto apguvi”. Man patīk šis termins: virzītā apguve. Notika vēl kas, šiem cilvēkiem, kuri tika pakļauti procesam un pieskārās čūskai, galu galā bija mazākas raizes par citām lietām viņu dzīvē. Viņi centās vairāk, nepadevās ilgāk un bija elastīgāki neveiksmju priekšā. Viņi vienkārši ieguva jaunu pašapziņu. Bendura šo pašapziņu dēvē par pašspēku — apziņa, ka varat mainīt pasauli un sasniegt izvirzītos mērķus.

Tikšanās ar Benduru man bija kā katarse, jo es sapratu, ka šis slavenais zinātnieks bija dokumentējis un zinātniski apstiprinājis to, ko mēs bijām redzējuši notiekam pēdējos 30 gadus. Mēs varam paņemt cilvēkus, kuriem piemīt bailes, ka tie nav radoši, izvest tos cauri vairākiem soļiem, tādai kā mazu panākumu virknei, viņu bailes pārvēršas pārzināšanā un viņi pārsteidz paši sevi. Šīs pārvērtības ir apbrīnojamas.

„d.school” mēs to redzam visu laiku. Cilvēki, kas nāk no dažādām disciplīnām, uzskata, ka viņi ir tikai analītiski. Viņi ierodas un tiek izvesti cauri procesam, mūsu procesam, viņi iegūst pašapziņu un tad domā par sevi citādāk. Viņiem ir pilnīgs emocionāls pacēlums par faktu, ka viņi iet, domādami par sevi kā radošām personībām.

Tāpēc es domāju, ka viena no lietām, ko šodien paveikt, ir izvest jūs cauri šim ceļojumam un parādīt, kā tas izskatās. Man šis ceļojums izskatās kā Dags Dīcs. Dags Dīcs ir tehniska personība. Viņš rada medicīniskās attēlveides iekārtas, lielas medicīniskās attēlveides iekārtas. Viņš ir strādājis GE, un viņam ir bijusi fantastiska karjera. Bet kādā brīdī viņu piemeklēja krīze.

Viņš bija slimnīcā un lūkojās uz vienu no savām magnētiskās rezonanses iekārtām, kas bija lietošanā, kad viņš ieraudzīja jaunu ģimeni. Tur bija maza meitene, šī mazā meitenīte raudāja un bija pārbijusies. Dags bija patiešām vīlies, uzzinot, ka gandrīz 80 procentiem šīs slimnīcas pediatrijas pacientu bija nepieciešami nomierinošie līdzekļi, lai tiktu galā ar viņa magnētiskās rezonanses iekārtu. Dagam tas lika dziļi vilties, jo pirms tam viņš bija lepns par savu paveikto darbu. Ar šo iekārtu viņš glāba dzīvības. Bet viņam bija ļoti sāpīgi redzēt bailes, ko šī iekārta izraisīja bērnos.

Apmēram tajā laikā viņš atradās „d.school”, Stenfordā, kur studēja. Viņš mācījās par mūsu procesu, par projekta domāšanu, par empātiju, par iteratīvo prototipu veidošanu. Viņš izmantoja šīs jaunās zināšanas un paveica ko diezgan neparastu. Viņš pārveidoja visu skenēšanas pieredzi. Lūk, pie kā viņš beigu beigās nonāca.

Viņš to pārvērta par piedzīvojumu bērniem. Viņš nokrāsoja sienas un nokrāsoja iekārtu, un panāca, ka cilvēki, kas pazīst bērnus, iemāca radiologiem jaunas prasmes, piemēram, bērnu muzeja darbinieki. Nu, kad ierodas bērns, tā ir pieredze. Viņi runā ar tiem par troksni un kuģa kustēšanos. Atnākot bērniem, viņi saka: „Labi, tu dosies uz pirātu kuģi, bet esi pavisam nekustīgs, jo mēs negribam, lai pirāti tevi atrod.”

Rezultāti bija ārkārtīgi dramatiski. Tātad, no aptuveni 80 procentiem bērnu, kuriem bija nepieciešami nomierinošie līdzekļi, uz aptuveni 10 procentiem bērnu, kuriem nepieciešama nomierināšana. Arī slimnīca un GE bija priecīgi. Jo nebija nepieciešams visu laiku saukt anesteziologu, un vienā dienā vairāk bērniem varēja veikt pārbaudi. Tā nu kvantitatīvie rādītāji bija lieliski. Bet Daga rezultāti, par kuriem viņš raizējās, bija daudz vairāk kvalitatīvi. Viņš bija kopā ar vienu no mātēm, kas gaidīja savu bērnu iznākam no skenēšanas telpas. Mazajai meitenītei atgriežoties no skenēšanas, viņa pieskrēja pie savas mammas un teica: „Mammīt, vai mēs varam atnākt arī rīt?” (Smiekli)

Esmu dzirdējis Dagu stāstām šo stāstu daudzas reizes, par savu personīgajām pārvērtībām un par lielo sasniegumu dizainā, kas cēlās no tā, bet es tiešām nekad neesmu redzējis viņu stāstām stāstu par mazo meitenīti bez asarām viņa acīs.

Daga stāsts noris slimnīcā. Es zinu vienu vai divas lietas par slimnīcām. Pirms pāris gadiem es sajutu kunkuli vienā kakla pusē, un pienāca mana kārta magnētiskās rezonanses iekārtai. Tas bija vēzis. Tas bija sliktā paveida vēzis. Man teica, ka man ir 40 procentu iespēja izdzīvot.

Tev savā pidžamā sēžot kopā ar citiem pacientiem, kuri visi ir bāli un tievi, un gaidot, kad būs tava kārta saņemt gamma starus, tu domā par daudzām lietām. Visvairāk tu domā: „Vai es izdzīvošu?” Es ļoti daudz domāju: „Kāda būs manas meitas dzīve bez manis?” Tu domā arī par citām lietām. Es daudz domāju: „Kas man uz Zemes ir jāpaveic?” „Kas ir mans aicinājums? Kas man būtu jādara?” Es biju veiksminieks, jo man bija daudzas iespējas. Mēs bijām strādājuši ar veselības un labklājības jautājumiem un no bērnudārza līdz 12. klasei, un jaunattīstības valstīs. Tādēļ bija daudzi projekti, kuros es varēju darboties. Taču tajā brīdī es izlēmu un uzņēmos lietu, ar kuru es visvairāk vēlējos nodarboties — palīdzēt pēc iespējas vairāk cilvēkiem atgūt radošo pašapziņu, ko viņi pa ceļam bija pazaudējuši. Ja es izdzīvotu, tas būtu tas, ko vēlētos darīt. Pateikšu priekšā, es izdzīvoju.

(Smiekli)

(Aplausi)

Es patiešām ticu, ka tad, kad cilvēki iegūst šo pašapziņu, „d.school” un „IDEO” mēs to redzam visu laiku, viņi patiešām sāk nodarboties ar lietām, kurām viņu dzīvē ir liela nozīme. Mēs redzam, ka cilvēki pamet savu nodarbošanos un dodas jaunos virzienos. Mēs redzam, ka viņiem rodas vairāk interesantas un vienkārši vairāk idejas, tāpēc viņi var izvēlēties no labākām idejām. Viņi vienkārši pieņem labākus lēmumus.

Es zinu, ka TED konferencei jums vajag piemist kam pasauli mainošam. Katram piemīt kāda pasauli mainoša īpašība. Ja ir kāda, kas ir domāta man, tad tā ir šī. Palīdzēt tam notikt. Tāpēc es ceru, ka jūs pievienosities maniem meklējumiem jūs kā ideju līderi. Tas būtu patiešām lieliski, ja jūs neļautu cilvēkiem iedalīt pasauli radošajos un neradošajos tā, it kā tā būtu kāda Dieva dota lieta, un liktu cilvēkiem saprast, ka viņi ir radoši no dabas. Šiem dabiskajiem cilvēkiem ir jāļauj savām idejām pacelties spārnos. Ka viņiem vajadzētu sasniegt to, ko Bendura sauc par pašspēku, ka jūs varat darīt to, ko esat iecerējuši, un ka varat sasniegt radošu pašapziņu un pieskarties čūskai.

Paldies.

(Aplausi)