Deivids Karsons (David Carson) par dizainu, atklājumu un humoru

Man prasīja, lai prezentācijā izmantoju slaidus tas bija diezgan obligāti, līdz pāris dienas atpakaļ man atteica piekļuvi slaidu projektoram (Smiekli) Atklāti sakot, tie slaidi man šķiet daudz emocionālāki (Smiekli) un personiskāki un labā lieta par slaidu projektoru ir tā, ka uz šiem sliadiem tu labi vari koncentrēt savu darbu, ne tā kā PowerPoint vai citu programmu prezentācijās. Tagad es piekrītu, ka tev ir....nu, jā, ir slaidu projektoriem ir konkrēti mīnusi un tu zini, ka ja tu izmanto slaidu projektoru uz slaidiem tev nevar būt nesaprotami uzrakstīti vārdi kad teksts parādās no aizmugures vai sāniem, vai no augšas vai apakšas bet iespējams, ka tas ir pieņemams kompromiss kompromiss, kuru tu pieņem, lai iegūtu šo koncentrēšanos. (Smiekli) Tā ir doma. Tikai doma. Un ir kaut kas jauks, kad šie slaidi iesprūst. Un tas uz ko tu visvairāk ceri ir tas, ka šad tad slaidi sadegs. tas ir tas, ko mēs šovakar neredzēsim. Tātad...

Ar to arī apskatīsim pirmo slaidu. Šī, kā jau daudzi no jums varbūt nodomājāt, ir nesen iztukšota alus bundža Portugālē (Smiekli) Šis - es tikko pirmo reizi biju ieradies Barsalonā un es nodomāju: nu jūs zināt, lidoju visu nakti, paskatījos augšup un nodomāju, wow, cik tīri. Tu ierodies šajā galvenajā lidostā, un viņiem vienkārši ir "B". Iedomājies, cik tas ir jauki! Viss dizainā paliek vienkāršāks un šeit, šajā milzīgajā lidostā, ak Dievs, es vienkārši nobildēju Nodomāju, ak Dievs, tas ir foršākais ko es jebkad lidostā esmu redzējis Līdz es pēc pāris mēnešiem atkal ierados tajā pašā lidostā ar to pašu lidmašīnu, man liekas - un es paskatījos augšup un tur bija rakstīts "C". (Smiekli) Tikai tad es sapratu, tas vienkārši bija sektors, kurā es ielidoju (Smiekli)

Es ļoti ticu emocijām dizainā, un vēstījumam, ko tas sūta pirms kāds sāk lasīt pirms kāds saņem pārējo informāciju, kāda ir emocionālā reakcija ko saņem no produkta, stāsta vai gleznojuma, vai vienalga, lai arī kas tas būtu. Šī dizaina sfēra mani interesē visvairāk un, es domāju, tas priekš manis ir pilnīgi skaidrs ļoti vienkāršotā versijā par ko es runāju. Šīs ir pāris vienādi nokrāsotu garāžu durvju, kuras atrodas viena otrai blakus Lūk, šīs ir pirmās durvis. Jūs saprotat, vēstījumu esat saņēmuši tas ir diezgan skaidrs Apskatiet otras durvis un padomājiet vai šis vēstījums atšķiras? Labi, kurām durvīm priekšā jūs novietotu savu auto? (Smiekli) Tā pati krāsa, tas pats vēstījums, tie paši vārdi. Vienīgais, kas ir atšķirīgs ir izteiksme, kādu durvju īpašnieks ir ielicis šajā lietā un, atkal, kurš šeit ir psihais slepkavnieks? (Smiekli) Tas to nepauž, tam nav vajadzības to paust, Es droši vien novietotu savu auto priekšā otrām durvīm.

Esmu pārliecināts, ka daudzi to apzinās, ka grafiskais dizains ir kļuvis daudz vienkāršāks pēdējo piecu gadu laikā. Tas ir kļuvis tik vienkāršs, ka savā ziņā, tas ir sācis iet atpakaļ ceļu un palicis mazliet izteiksmīgāks. Bet es biju Milānā un redzēju šo ceļazīmi, un biju ļoti priecīgs redzēt, ka acīmredzot, šo ideju par minimālismu ir pieņēmis arī grafiti mākslinieks. (Smiekli) Un šis graffiti mākslinieks ir gājis garām, mazliet uzlabojis šo zīmi, un devies tālāk (Smiekli) Viņš nepārspīlēja, pretēji tam, kāda viņiem ir tendence to darīt. (Smiekli)

Šis ir grāmatu nama "Metropolis" grāmatai. Es uzņēmu dažas bildes, un šis ir kāds reklāmas plakāts Floridā, un vai nu viņi nebija samaksājuši īri, vai arī negribēja maksāt atkal par šo plakātu, un reklāmas pārstāvji bijuši par slinku, lai noplēstu visu zīmi, un tā viņi ir noplēsuši tikai daļas no tā. Un es uzskatītu, ka tas tagad iespējams ir vēl efektīgāks, kā orģinālais reklāmas plakāts, jūsu uzmanības piesaistīšanas ziņā, piesaistot jūsu skatienu šajā virzienā. Un cerams, jūs neapstāsieties un nepirksiet tos šausmīgos pekanriekstu izstrādājumus.

Šis ir no manas otrās grāmatas. Šo grāmatu sauc "Drukas gals." un tā tika veidota kopā ar filmu strādājot kopā ar Vilijamu Barouzu Un "Drukas gals" šobrīt tiek drukāta piekto reizi. (Smiekli) Kad es pirmo reizi sazinājos ar Vilijamu Barouzu par viņa iesaistīšanos, viņš teica: Nē. Viņš teica, ka netic, ka tas ir drukas gals. Un es teicu, labi, viss ir kārtībā, es vienkārši priecātos par tavu ieguldījumu šajā filmā un grāmatā, un beigās viņš piekrita. Un filmas beigās, viņš saka viņa lieliskajā balsī, ko es nevaru atdarināt, bet es tā kā mēģināšu, bet ne pa īstam, viņš saka: Es atceros es apmeklēju izstādi ar nosaukumu: "Fotogrāfija: Glezniecības gals." Un viņš saka: "Un, protams, tā nemaz nebija." Jo, acīmredzot, kad fotogrāfija tika pilnveidota, bija cilvēki, kuri teica, nu viss, jūs esat izpostījuši glezniecību. Cilvēki vairs tikai uzņems fotogrāfijas. Un, protams, tā nemaz nebija.

Un tā, šis ir no "Otrais skatiens", grāmatas, ko es sarakstīju par intuīciju. Manuprāt, intuīcija nav vienīgā sastāvdaļa dizainā, bet iespējams vissvarīgākā. Tā ir kaut kas, kas jebkuram piemīt. Nav nozīmes to mācīt; patiesību sakot, lielākā daļa skolu mēdz neņemt vērā intuīciju, kā daļu no darba procesa, jo viņi to nespēj izmērīt; ir ļoti grūti mācīt cilvēkiem četrus soļos līdz instinktīvam dizainam, bet mēs varam mācīt četrus soļus līdz jaukai vizītkartei vai ziņu lapai. Un tā to mēdz neņemt vērā. Lūk, Alberta Einšteina citāts, kur teikts: "Intelektam ir maza nozīme ceļā uz atklājumu. Tā vietā nāk lēciens apziņā - sauciet to par intuīciju, vai kā savādāk - un risinājums vienkārši atnāk pie tevis, un tu nezini no kurienes un kapēc." Tas ir tā, kad kāds prasa: "Kurš sarakstīja šo dziesmu?" Un jo vairāk tu centies domāt, jo tālāk tu esi no pareizās atbildes un brīdī, kad pārstāj domāt par to, tava intuīcija pasaka tev atbildi.

Man tas patīk pāris iemeslu dēļ. Ja tu apmeklētu jebkādus dizaina kursus, tev mācītu, ka šo nevar salasīt. Es domāju ka galu galā var, un, kas ir vēl svarīgāk, es domāju, ka tas ir patiesi. "Nejauc salasāmību ar komunikāciju." Tikai tāpēc, ka kaut kas ir salasāms, vēl nenozīmē, ka tas komunicē, un vēl svarīgāk, tas nenozīmē, ka tas komunicē pareizi. Tātad, kāds ir nosūtītais vēstījums, pirms kāds patiešām iedziļinās materiālā? Es domāju, ka tā dažreiz ir pārprasta joma.

Šis ir strādājot ar Maršalu Makluanu. Es paliku un strādāju kopā ar viņa sievu un dēlu Ēriku, un mēs nonācām pie gandrīz 600 Maršala domugraudiem tas ir vienkārši apbrīnojami, kā ir iespējams būt priekšā laikam, paredzot tik daudz tā, kas ir noticis reklāmās, televīzijas un mēdiju pasaulē. Un tā šīs grāmatas nosaukums ir "Probes" (citāts, atziņa). Tas ir cits vārds kā pateikt "domugrauds". Un daudz no tiem nekad nav bijuši publicēti pirms tam, un pamatā es interpretēju dažādos domugraudus. Tātad, šī oriģināli bija satura rādītāja lapa Kad es pabeidzu, tai bija 540 lapas, un tad izdevējs "Gingko Press" nolēma to ievērojami saīsināt, un grāmatai tagad ir tikai 400 lappušu. Bet es nolēmu ka man patīk šī satura rādītāja lapa - man patika kā tā izskatās - un es to tā atstāju. (Smiekli) Tai tagad vairs nav nekāda saistība ar šo grāmatu, bet tā ir jauka dzirksts, man škiet. (Smiekli)

Un tā, pāris domu graudi no grāmatas: šeit Makluans saka: "Jaunie mēdīji nav tilts starp cilvēku un dabu; tā ir daba" "Drukāšanas ieviešana mazināja anonimitāti, veicinot literatūras atpazīstamību un ideju uzskatīt intelektuālos sasniegumus par privātīpašumu." Kas nekad netika darīts pirms drukāšanas. "Kad jaunās tehnoloģijas pārņem sabiedrībā ilgi ierastās vecās tehnoloģijas, rodas visdažādākās bažas." "Kad cilvēki ir aizrāvušies ar pilnīgi savādākas pasaules radīšanu, viņi vienmēr izveido spilgtas aizejošās pasaules veidolus." Šis man riebjas, to ir grūti salasīt. (Smiekli) (Applausi) "Cilvēkiem elektronikas laikmetā nav citas iespējamās vides kā tikai visa pasaule, un nav citas iespējamās nodarbošanās, kā tikai informācijas vākšana." Tas arī viss, ko viņš redzēja kā iespējas. Un nav tālu no patiesības.

Tā, šis ir "Nine Inch Nails" projekts. Es to rādu tikai tapēc, ka man šķita ka tam pēkšņi radusies lielāka nozīme, tas tika izveidots tieši pēc 11. septembra. Es neilgi pirms tam atklāju bumbu patversmi, savas mājas pagalmā, ko es nesen biju nopircis Losandželosā, ko nekustamo īpašumu aģents netika pieminējis, (Smiekli) Tā bija bumbu patversme, būvēta, acīmredzot, 60os gados Kubas raķešu krīzes laikā. Un es jautāju nekustamo īpašumu aģentam kas tas ir, kam mēs ejam garām un viņš teica: "Tas ir kaut kas saistīts ar notekūdeņu sistēmu." Es teicu - labi - viss kārtībā. Beidzot es vienreiz tur nokāpu, un tā bija tāda sarūsējusi apļveida telpa, un divas gultas, ļoti baisi un jocīgi. Un, pārsteidzoši, tas bija taisīts no lēta metāla un viss bija pilnīgi izrūsējis, un visur bija ūdens un zirnekļi Un es domāju, nez par ko viņi bija domājuši? Varbūt varēja izmantot cementu vai kaut ko tādu.. Bet lai nu kā, es to izmantoju kā vāka noformējumu priekš "Nine Inch Nails" DVD, un es arī tagad esmu salabojis bumbu patversmi ar santehnikas līmlenti, un tā ir gatava. Es domāju, ka es esmu gatavs. Tātad...

Šis tiešām ir kā eksperiments klientam "Quicksilver", mēs uzņēmām sešu kadru epizodi, un mēģinājām izmantot drukāto reklāmu, kā līdzekli, lai cilvēki apmeklētu web lapu. Tātad, šī ir sešu kadru epizode. Es esmu uzņēmis vienu kadru un sagraizījis to dažādos veidos. Un šī eksemplāra mazajā rindiņā ir teikts: Ja tu gribi redzēt visu epizodi - kā notika viss šis brauciens - apmeklē web lapu. Un mans minējums ir, ka daudzi sērfotāji apmeklēja šo lapu, lai redzētu visu kopskatu. Nav bijušas iespējas to pārbaudīt, tā kā es varētu arī smagi kļūdīties. (Smiekli) Man nav šīs lapas. Tā ir bilde pati par sevi.

Grupa "Koalīcija par vidi bez smēķēšanas" no Ņujorkas uzaicināja mani uztaisīt šos plakātus. Tie bija haotiski izlīmēti pa Ņujorku. Jūs īsti nevarat - nu, patiesībā jūs nemaz nevarat redzēt - bet savā ziņā otrā rindiņa patiesībā ir plakāta "sāls", Tur rakstīts: "Ja cigarešu kompānijas var melot, tad mēs arī varam." Bet - (Smiekli) (Uz plakāta: "Cigaretes samazina krāniņus") (Applausi) es tā darīju. Šie burtiski tika haotiski izlīmēti pa visu Ņujorku vienā naktī, bet daudzi noteikti atskatījās, nu jūs zināt, cilvēki smēķē un: "Ui" (Smiekli) Un tas bija ar mērķi - lai tas izskatītos patiesi nopietni. Nevis kaut kāds dīvains nobružāts (grunge) fonts (stils) vai kaut kas tāds, tas izskatījās it kā tas varētu būt pa īstam. Lai nu kā.

Plakāts priekš "Atlantic Center for the Arts", skola Floridā.

Šis man šķiet apbrīnojami. Šis ir produkts, ko es nupat atklāju. Es biju pie Karību jūras Ziemassvētkos, un es biju šokā, ka mūsdienās vēl joprojām tiek pārdots - ne tieši, ka tiek pārdots - bet, ka cilvēki jūt vajadzību balināt savu ādu. Šis bija vai nu vecs produkts jaunā iepakojumā, vai arī gluži jauns produkts, un es nodomāju, Ui! Kā kaut kas tāds vēl joprojām var notikt?

Es vadu daudzas radošās darbnīcas, apkārt pa visu pasauli, patiešām, un šis konkrētais uzdevums bija izveidot jaunus simbolus tualešu durvīm. (Smiekli) Man šķita, ka šis ir viens no veiksmīgākajiem risinājumiem. Un studenti patiesībā izgrieza šos un izvietoja bāros un restorānos tajā vakarā, un es vienmēr iztēlojos, kā pavecs pārītis dodas uz tualeti... (Smiekli)

Es strādāju priekš Microsoft pirms dažiem gadiem. Šī bija vispasaules kampaņa. Un man bija interesanti - es esmu kvalificējies socioloģijā, man nebija nekāda dizaina pieredze, un daži cilvēki saka: "Nu, tas arī to izskaidro", bet tas bija ļoti interesants eksperiments, jo nebija nekāds produkts, kas man bija jāpārdod, vienkārši vajadzēja uzlabot Microsoft tēlu. Viņiem likās, ka dažiem cilvēkiem viņi nepatīk. (Smiekli) Strādājot pie šīs vispasaules kampaņas, es konstatēju, ka tas ir ļoti patiesi.

Un mūsu mērķis bija viņus mazliet humanizēt, un tas ko es izdarīju bija - pievienoju burtus un cilvēkus reklāmai, kas netika darīts iepriekšējā kampaņā, ko neviens to neatcerējās un neviens uz to nenorādīja. Un mēs mēģinājām pateikt, ka hei, daži šie cilvēki, kas strādā priekš Microsoft patiesībā ir OK; dažiem patiešām ir draugi un ģimenes, un visi nav šausmīgi cilvēki. Un visaptverošā kampaņa bija "Paldies Dievam ir pirmdiena". Mēs mēģinājām paņemt to, kas ir pieņemts kā negatīvs - viņu pārspīlētā konkurentspēja, garās darba stundas - un pagriezt to pozitīvā gaismā, nevis bēgt no tā prom. Jūs zināt - Paldies Dievam ir pirmdiena - man jāatgriežas tajā mazajā kabīnē, tajās neīstajās pelēkajās sienās, un jādzird visu pārējo sarunas desmit stundas un tad jāiet mājās.

Bet lai nu kā, šī bija viena no reklāmām ar ko es biju ļoti apmierināts, jo tie visi tika veidoti ļoti mākslinieciski precīzi, un šajā, man patiešām šķita, ka meitene skatās datorā, Tur ir rakstīts: "Brīnies visapkārt." Un tad tur ir neliela programmatūra. Šādi reklāma izskatījās visapkārt pasaulei. Vācijā tika veikta viena neliela izmaiņa, nesaskaņojot ar mani - viņiem arī tas nebija jādara, jo tas tika darīts caur aģentūrām - bet apskatiet, vai redzat kādas atšķirības. Šādi reklāma izskatījās visā pasaulē, Vācijā tika veikta sīka izmaiņa. (Smiekli)

Par šo man ir divas lietas ko teikt. Ja gribi likt reklāmā bērnu, izvēlies kādu, kas izskatās dzīvs. (Smiekli) Man ir tāda sajūta, ka tas bērns šeit sēž jau nedēļu. Viņš ļoti cer ka dators beidzot iestartēsies, nu jūs zināt... (Smiekli) Un kad aģentūra man izskaidroja šo, viņi teica: "Redz, mums nav mazi zaļi cilvēciņi mūsu valstī, kapēc gan mums būtu jāliek mazi zaļi cilvēciņi mūsu reklāmās?" Es saprotu viņu loģiku, es absolūti tai nepiekrītu, manuprāt, tā ir ļoti aprobežota pieeja, pasaule noteikti ir daudz globālāka, Es noteikti domāju, ka Vācijas iedzīvotājiem nebūtu nekādu problēmu ar mazu melnu meitenīti, kas sēž pie datora, tomēr mēs to nekad neuzzināsim.

Šeit ir darbi no "Ray Gun". Un šī žurnāla mērķis ir lasīt stāstus, klausīties mūziku un mēģināt to interpretēt. Šeit nav rāmju, šeit nav sistēmas, nekas nav darīts ar mērķi. Šis ir ievads priekš Braiena Īno, un tā ir tikai mana personīgā interpretācija par mūziku. Šeit rokzvaigznes runā par skolotājiem, ko viņi ir iekārojuši skolas laikā. "Ray Gun" ir pilns ar lieliskiem stāstiem. Un man paveicās atrast fotogrāfiju, kur skolotāja sēž uz grāmatām. (Smiekli)

Raksts par Braienu Feriju - patiešām garlaicīgs raksts - tamdēļ es pārveidoju visu rakstu "Dingbat" fontā. (Smiekli) Jūs varētu to izcelt, jūs varētu to pārveidot "Helvetica" fontā vai kā savādāk: tas ir īsts raksts. Es domāju jūs varētu to galu galā atšifrēt, bet tas patiešām nav labi uzrakstīts, tiešām nebūtu vērts to darīt. (Smiekli)

Strādājot ar daudziem žurnāliem, es esmu ļoti ziņkārīgs, kā lieli žurnāli tiek galā ar lieliem stāstiem, un es biju ļoti ieinteresēts redzēt, kā žurnāli "Time" un "Newsweek" parādīs 11. septembri. Un pamatā es biju diezgan vīlies redzēt, ka viņi bija izvēlējušies parādīt fotogrāfiju ko mēs jau bijām redzējuši miljoniem reižu, kas būtībā bija sadursmes brīdis. Un žurnāls "People", manuprāt, iespējams dabūja labāko kadru. Tāds kā smagnējs veids, bet šī struktūra - otrā lidmašīna nav vēl ietriekusies: šeit bija kaut kas vilinošāks, ja tas ir īstais - tas nav īstais vārds - nekā "Times" vai "Newsweek" vāks.

Bet kad es atvēru šo žurnālu, tur bija kaut kas traucējošs un tā tas turpinājās. Kreisajā pusē mēs redzam cilvēkus mirstam, mēs redzam cilvēkus cīnamies par savu dzīvību. Un labajā pusē mēs mācāmies, ka ir jauns veids kā atbalstīt krūtis. Iekārojamā labās puses lapa nebija atmesta visā izdevumā. Paskatieties uz šīs sievietes fotogrāfiju - kas zina, kam viņa ir izgājusi cauri? un otrā pusē ir teikts: "Viņš zina, kā man uzdzīt zosādu." Jā, viņš lec ārā no ēkām.Šis - diemžēl, šajā gadījumā tas darbojas, kā sauklis.

Un tā tas turpinājās caur visu žurnālu. Tas neļāva atslābināties. Šeit teikts: "Viens tīrītājs der visam." Un šajā dienā daudzi bija kļuvuši par bāreņiem, Un šeit nes ārā līķi. Man šķiet iespējams tīra lapa būtu labāk piemērota. Un šis iespējams ir vissliktākais: divas sievietes, abas skatās vienā virzienā, abas valkā džinsus, Viena - kas zina, kam viņai jāiziet cauri, otra ir uztraukusies par modeles uzvedību un pienu.

Un - Pāris mēnešus pēc šī es sniedzu runu Ņurjorkā, un pēc tam, kāds pienāca pie manis un teica - patiesībā viņš man atsūtīja e-pastu - un teica, ka augstu vērtā manu runu, un kad viņš atgriezās pie savas mašīnas, atrada zīmīti pie savas mašīnas, kas lika domāt, varbūt Ņujorka atgriežas savās vecajās sliedēs pēc šī notikuma - bija pagājuši vairāki mēneši. Un šis ir tas ko viņi atrada uz savas mašīnas. (Smiekli) (Rakstīts: "Paldies, ka novietoji savu auto tik tuvu! Nākamreiz atstāj konservu attaisāmo, lai es varu dabūt savu mašīnu ārā. Stulbeņiem kā tu vajadzētu braukt ar autobusu!") Tikai retās reizēs tu būtu priecīgs ko tādu atrast uz sava auto, bet šķita ka tas nozīmē, ka mēs atgriežamies.

Šis ir mana darbvirsma. Kāds man šodien teica, ka ir tāda lieta kā mape, bet es nezinu, kas tie tādi. Šīs ir manas piezīmes šai runai - tur varēta būt kāda saistība. Mēs tuvojamies beigām.

Šo es redzēju lidmašīnā, ielidojot, jauniem karstiem produktiem. Neesmu īsti pārliecināts vai tas ir uzlabojums vai laba ideja, tāpēc ka, ja nu tu nepavadi pietiekami daudz laika pie sava datora, tagad tu vari dabūt šķībi klaviatūrā, vairs nekādas mānīšanās - ka tu patiesībā nesēdi pie sava galda visu dienu un ēd un strādā tā vai tā, tagad ir tur ir šķīvis, un tas būtu patiešām ērti, nokost gabalu piecas, tad parakstīt mazliet, tad... Neesmu pārliecināt, ka tas ir uzlabojums.

Ja tev kādreiz ir šaubas par grafiskā dizaina spēku, šī ir ļoti visaptveroša zīme, kas burtiski saka: "Balso par Hitleru." Neko citu šī zīme nevēstī. Un šīs priekš manis ir ekstrēms gadījums, kāds emocionāls spēks ir grafiskajam dizainam. kaut arī, patiesību sakot, tas bija ļoti visaptverošs plakāts savā laikā.

Kas būs tālāk? Tālāk būs cilvēki. Jo vairāk mūs vada tehnika, jo nozīmīgāks kļūst cilvēciskums. Tev jāizmanto sava cilvēciskā būtība savā darbā. Neviens cits to nevar izdarīt. Neviens cits nevar izmantot to ko tu esi pieredzējis, ko esi ieguvis no saviem vecākiem, no audzināšanas, no visas savas dzīves pieredzes kopumā. Ja tu ļaujies to izmantot, tas ir vienīgais veids kā tu vari izdarīt kaut ko unikālu, nu tu arī daudz vairāk izbaudīsi savu darbu.

Šeit - man patīk atrasta māksla un ar roku rakstītais spēcīgi atgriežas, es domāju šis ir lielisks piemērs no abiem. Šis ir kādas sievietes sludinājums par viņas pazudušo pitbulterjeru. Viņš ir draudzīgs - viņa ir pasvītrojusi "draudzīgs" - tapēc droši vien viņa ir nosaukusi suni par Herkulesu vai Herklsu. Viņa nemāk rakstīt. (Smiekli) Bet, kas ir vēl svarīgāk, viņa piedāvā 20 dolārus par pitbulterjera atrašanu. Un es domāju, jā, kā tad, es iešu meklēt pazudušu pitbulterjeru par 20 dolāriem. Es iztēlojos cilvēkus staigājam pa ieliņām, saucot Herklesu, un tu uzskrien virsū tādam sunim, un tu ceri: "Ak lūdzu, esi Herkles, lūdzu, esi tas draudzīgais!" (Smiekli) Es esmu pārliecināts, ka viņa tā arī savu suni neatrada, jo es paņēmu sludinājumu. (Smiekli)

Mani uzaicināja sniegt runu Sakramento konferencē pirms dažiem gadiem. Un tēma bija drosme, un vajadzēja runāt par to, cik drosmīgi ir būt par grafisko dizaineri. Un es atcerējos šo bildi ar manu tēvu, kurš bija pilots izmēģinātājs, un viņš man sacīja, kad viņš pieteicās kļūt par pilotu izmēģinātāju, viņam teica, ka ir 40 līdz 50 procentu iespējamība, ka darbs beidzas ar nāvi. Diezgan augsta iespējamība priekš vairuma darbavietu. (Smiekli) Bet, nu jūs zināt, valdība uztaisa lidmašīnu, un saka, ej apskaties vai šitā lido. Dažas lidoja, dažas nē.

Un tad es sāku domāt, kādi lēmumi man ir jāpieņem. Starp, piemēram, "serif" vai "san-serif" fontiem. (Smiekli) Vairumā gadījumu tie nav dzīvību apdraudoši. Kāpēc gan neeksperimentēt? Kāpēc gan, lai tas nebūtu jautri? Kāpēc gan, lai neieliktu kādu daļu no sevis savā darbā? Kad es biju skolotājs, es mēdzu vienmēr jautāt studentiem: "Kāda ir laba darba definīcija?" Un kā skolotājam, pēc tam kad visi ir atbildējuši, tev gribētos pateikt pareizo atbildi. Un labākā atbilde, ko es esmu dzirdējis - esmu drošs, ka daži no jums to ir dzirdējuši - laba darba definīcija ir: ja tu varētu atļauties - ja naudai nebūtu nozīmes - vai tu darītu to pašu? Un ja tu darītu, tev ir lielisks darbs. Un ja nē, ko pie velna tu dari? Tu būsi miris patiešām ilgu laiku. Liels jums paldies.