Daniels Goldsteins: Cīņa starp jūsu tagadnes un nākotnes „es”

Vai atceraties stāstu par Odiseju un Sirēnām no vidusskolas vai pamatskolas gadiem? Tajā bija varonis, Odisejs, kurš pēc Trojas kara dodas mājās. Viņš stāv uz sava kuģa klāja, viņš runā ar kapteiņa pirmo palīgu un saka: „Rīt mēs kuģosim garām šīm klintīm, uz kurām sēž skaistas sievietes, sauktas par Sirēnām. Tās dzied apburošu dziesmu, tik vilinošu dziesmu, ka visi jūrnieki, kas to dzird, ietriecas klintīs un iet bojā.” Varētu padomāt, ka to zinot, viņi izvēlēsies citu ceļu apkārt Sirēnām, taču tā vietā Odisejs saka: „Es vēlos dzirdēt šo dziesmu. Tādēļ es aizbāzīšu ausis ar vasku tev un visiem pārējiem vīriem, palieciet ar mani, lai jūs nevarētu dzirdēt dziesmu, un tad es jums likšu piesiet mani pie masta, lai es to varētu klausīties un mēs visi varētu droši pakuģot garām.” Tas ir kapteinis, kurš briesmām pakļauj visu kuģa apkalpi, lai tikai varētu dzirdēt dziesmu.

Es domāju, ka šis būtu tas gadījums, ko viņi, iespējams, būtu izmēģinājuši vairākas reizes. Odisejs būtu teicis: „Labi, veiksim izmēģinājumu. Tu piesien mani pie masta, un es lūgšos un prasīšu. Vienalga, ko es teiktu, tu nedrīksti mani atsiet no masta. Labi, sien mani pie masta.” Kapteiņa pirmais palīgs paņem virvi un piesien Odiseju pie masta ar stingru mezglu. Odisejs cenšas cik spēj, tēlodams un bļauj: „Atsien mani. Atsien mani. Es vēlos dzirdēt šo dziesmu. Atsien mani.” Kapteiņa pirmais palīgs gudri atsakās un neatsien Odiseju. Tad Odisejs saka: „Es redzu, ka tiec galā. Labi, atsien mani, lai varam iet paēst vakariņas.” Kapteiņa pirmais palīgs vilcinās. Viņš domā: „Vai šis vēl joprojām ir mēģinājums, vai man viņu būtu jāatsien?” Viņš domā: „Laikam jau kaut kad mēģinājumam būtu arī jābeidzas.” Viņš atsien Odiseju, un Odisejs sāk ārdīties. Viņš bļauj: „Tu, idiot. Tu, stulbeni. Ja tu to izdarīsi rīt, es būšu beigts, tu būsi beigts, mēs visi būsim beigti! Neatsien mani, lai kas arī notiktu.” Viņš nogrūž pirmo palīgu zemē. Tas sev atkārto visu nakti, „mēģinājums, piesiešana pie masta, veiksmīga izmānīšanās no tā, nabaga pirmā palīga nežēlīga sišana. Jautrības sākšanās.”

Sevis piesiešana pie masta, iespējams, ir vissenākais rakstītais piemērs, ko psihologi sauc par apņemšanās plānu. Apņemšanās plāns ir lēmums, ko pieņemat ar vēsu prātu, „piesienot” sevi, lai tādējādi, atrodoties spriedzes situācijā, jūs neizdarītu ko tādu, ko pēc tam nožēlotu. Jo, ja tā padomā, vienā cilvēkā ir divas galvas. Zinātnieki ilgi ir piesaukuši šo metaforu par divām esībām, kad runa ir par kārdinājumu. Pirmais ir tagadnes „es”. Tas ir kā Odisejs, tiklīdz viņš dzird dziesmu. Viņš vairs negrib neko citu. Viņš domā tikai par tagadni un tūlītēju apmierinājumu. Taču ir arī šis otrs „es”, nākotnes „es”. Tas ir Odisejs kā vecs vīrs, kurš nevēlas neko citu kā atpūsties saulainā vasarnīcā kopā ar sievu Penelopi ārpus Itakas — otrs „es”.

Kāpēc tad mums vajag apņemšanās plānus? Pretoties kārdinājumam ir grūti, kā 19. gadsimta angļu ekonomists Nasavs Viljamss vecākais teica: „Atturēties no baudas, kas ir mūsu spēkos, vai labāk meklēt tālus, nekā tūlītējus rezultātus, ir viena no cilvēka gribas vissāpīgākajām piepūlēm.” Ja jūs sev izvirzāt mērķus un esat kā vairums cilvēku, jūs droši vien apzināties, ka nav tā, ka jūsu mērķi ir fiziski neiespējami, kas aizkavē jūs no to piepildīšanas, bet gan, ka jums trūkst pašdisciplīna, lai pie tiem turētos. Zaudēt svaru fiziski ir iespējams. Vairāk sportot ir fiziski iespējams. Taču pretoties kārdinājumam ir grūti.

Vēl viens iemesls, kādēļ ir grūti turēties pretī kārdinājumam ir tādēļ, ka tā ir nevienlīdzīga cīņa starp tagadnes „es” un nākotnes „es”. Atzīsim to, tagadnes „es” ir tagadne. To var kontrolēt. Viņam pašlaik ir vara. Tam ir šīs stiprās, varonīgās rokas, kas var jūsu mutē iebāzt virtuļus. Taču nākotnes „es” nav pat redzams. Tas ir nākotnē. Tas ir vājš. Tam nav pat pārstāvošas tagadnes. Nav neviens, kas aizstāvētu viņa intereses. Un tādēļ tagadnes „es” var izcīnīt visus savus sapņus. Tātad, notiek šī cīņa starp diviem „es”, un mums vajag apņemšanās plānus, lai spēku samēru padarītu līdzvērtīgāku.

Es īstenībā esmu liels apņemšanās plānu cienītājs. Sevis piesiešana pie masta ir visvecākais piemērs, taču ir arī citi, piemēram, kredītkartes ieslēgšana vai neveselīgas pārtikas neienešana mājā, lai to nevarētu ēst, vai Interneta atslēgšana, lai varētu mierīgi strādāt pie datora. Es pats radīju apņemšanās plānus vēl ilgi pirms tam, kad par tiem uzzināju. Kad es biju noplucis aspirantūras absolvents Kolumbijas universitātē, es biju dziļi savas karjeras „publicē vai mirsti” fāzē. Man dienā bija jāuzraksta piecas lappuses no raksta vai arī man bija jāatdod pieci dolāri.

Jums cenšoties izpildīt šos apņemšanās plānus, jūs saprotat, ka sliktais tiešām ir detaļās. Jo atteikties no pieciem dolāriem nav nemaz tik viegli. Tos nedrīkst sadedzināt; tas ir nelikumīgi. Es iedomājos, ka tos varētu ziedot labdarībai vai iedot savai sievai, vai kaut ko tamlīdzīgu. Taču tad es sapratu, ka tas rada savstarpējas pretrunas. Jo nerakstīšana ir slikti, taču ziedošana labdarībai ir labi. Tad es savā ziņā attaisnotu nerakstīšanu ar dāvināšanu. Tad man prātā iešāvās cita doma, ka varbūt varētu tos atdot neonacistiem. Taču es sapratu, ka tas ir sliktāk, nekā tas, cik labi ir rakstīšana, un tāpēc tas nedarbotos. Tā galu galā es izlēmu, ka es tos aploksnē atstāšu metro stacijā. Reizēm to atrod labs cilvēks, reizēm slikts cilvēks. Lielā mēra, tā bija pilnīgi bezjēdzīga naudas apmaiņa, ko es nožēlotu. (Smiekli) Tāpat tas ir ar apņemšanās plāniem.

taču neskatoties uz manu patiku pret tiem, ir divu veidu piesiešanās, ko es vienmēr izjūtu pret apņemšanās plāniem, un jūs to varētu saprast, ja paši tos izmantojat. Pirmkārt, kad jums darbojas viens no šiem plāniem, piemēram, apņemšanās rakstīt katru dienu vai maksāt, tas ir nepārtraukts atgādinātājs, ka jums nav paškontroles. Jūs tikai sakāt sev, „Bez tevis, apņemšanās plān, es neesmu nekas, man nav pašdisciplīnas.” Un tad, kad gadās situācija, kad jums nav prātā apņemšanās plāna, „Ak, mans Dievs, tas cilvēks man piedāvā virtuli, un man nav aizsardzības mehānisma,” jūs to vienkārši apēdat. Man nepatīk tas, ka tie atņem jums spēku. Es uzskatu, ka pašdisciplīna ir līdzīga muskulim. Jo vairāk jūs to trenējat, jo stiprāka tā kļūst.

Vēl viena problēma ar apņemšanās plāniem ir, ka no tiem vienmēr var mēģināt izšmaukt. Jūs sakāt: „Nu, protams, ka nevaru šodien rakstīt, es uzstājos TED, un man ir piecas intervijas, un tad es došos uz kokteiļu ballīti, pēc kuras es būšu piedzēries. Tāpēc šodien paredzēto man nesanāks paveikt.” Būtībā, jūs esat kā Odisejs un pirmais kapteiņa palīgs vienā personā. Jūs nostādāt mērķi, piesienat sevi, un tad izšmaucat no tā, un pēc tam sevi nosodāt.

Apmēram desmit gadus es jau meklēju citus veidus, kā mainītu cilvēku attiecības ar nākotnes „es” bez apņemšanās plānu lietošanas. Sevišķi ieinteresēts esmu attiecībās ar nākotnes finansiālo „es”. Tas ir aktuāls jautājums. Es runāju par taupīšanas tēmu. Mūsdienās taupīšana ir klasiska divu „es” problēma. Tagadnes „es” nepavisam nevēlas taupīt. Tas vēlas patērēt. Turpretim nākotnes „es” vēlas, lai tagadnes „es” taupītu. Tā ir aktuāla problēma. Mēs skatāmies uz taupības līkni, un tā krītas kopš 1950-jiem gadiem. Tajā pat laikā, pensijas riska rādītājs, iespēja pensionētam nebūt spējīgam apmierināt savas vajadzības, pieaug. Un šobrīd mēs esam situācijā, kad uz katriem trim dzimstības buma bērniem, Makinzija Vispasaules institūts prognozē, ka divi nebūs spējīgi apmierināt savas pirmspensijas vajadzības, kamēr viņi ir pensijā.

Ko mēs šajā sakarā varam darīt? Ir tāds filozofs Dereks Parfits, kurš teica vārdus, kas iedvesmoja manus līdzautorus un arīdzan mani. Viņš teica: „Mēs varētu izturēties nevērīgi pret nākotnes „es” kādas neveiksmes, vai pārliecības, vai iztēles dēļ.” Citiem vārdiem sakot, mēs kaut kādā veidā varam nenoticēt, ka kādreiz būsim veci, vai arī, iespējams, mēs nespējam iedomāties, ka mēs paliksim kādreiz veci. No vienas puses, tas izklausās absurdi. Protams, mēs apzināmies, ka novecojam. Taču vai nav lietas, kam mēs vienlaikus gan ticam, gan neticam?

Mēs ar kolēģiem esam izmantojuši datorus, mūsu laiku lieliskāko ierīci, lai palīdzētu cilvēku iztēlei un palīdzētu viņiem iztēloties, kā tas būtu — doties nākotnē. Nu es jums parādīšu dažas no šīm programmām. Pirmo sauc par izplatības aprēķinātāju. Tas parāda cilvēkiem, kāda varētu būt nākotne, parādot tiem simts vienlīdz iespējamus iznākumus, kas varētu notikt nākotnē. Katrs iznākums tiek parādīts ar vienu no šīm zīmēm, un katrs atrodas rindā, kas attēlo turības un pensijas līmeni. Būšana pašā augšā nozīmē, ka jūs, esot pensijā, baudāt augstus ienākumus. Būšana pašā apakšā nozīmē, ka jūs cenšaties savilkt galus. Kad jūs veicat ieguldījumu, jūs sev sakāt: „Es saprotu, ka ikviena no šīm 100 lietām var ar mani notikt un noteikt manu turību.”

Jūs varat censties mainīt savus iznākumus. Jūs varat censties ietekmēt savu likteni, kā šis cilvēks to dara, taču, lai to izdarītu, tas jums kaut ko prasīs. Tas nozīmē, ka jums šobrīd ir vairāk jātaupa. Tiklīdz atrodat ieguldījumu, ar kuru esat apmierināts, jūs uzklikšķināt uz „gatavs” un zīmes sāk pazust, lēnām, viena pēc otras. Tas atgādina to, kā tas ir — kaut kur ieguldīt un vērot, kā ieguldījums atmaksājas. Beigās paliks tikai viena zīme, un tā parāda mūsu iespējamo turību vecumdienās.

Jā, šis cilvēks devās pensijā saņemot 150% no saviem strādājošā ienākumiem. Viņi pelna vairāk naudas, esot pensijā, nekā tad, kad viņi strādāja. Ja jūs esat kā vairums cilvēku, tikai to redzot, tas deva jums nelielu pacilātības un prieka sajūtu, tikai padomājot par 50% vairāk naudas, esot pensijā, nekā pirms tam. Tomēr, ja esat palikuši pašā apakšā, tas ir, iespējams, jums devis nelielu baiļu sajūtu un/vai nelabumu, domājot par grūto dzīvi vecumdienās. Lietojot šo programmu atkal un atkal un simulējot iznākumu pēc iznākuma, cilvēki var saprast, ka ieguldījumi un ietaupījumi, ko viņi veic šodien, nosaka viņu labklājību nākotnē.

Cilvēki ar emociju palīdzību tiek mudināti, tomēr dažādiem cilvēkiem ir svarīgas dažādas lietas. Šī ir simulācija, kur izmanto grafikus, taču citiem cilvēkiem svarīgs ir tas, ko var nopirkt par naudu, nevis pliki skaitļi. Šeit es izveidoju sadalījuma aprēķinātāju, kur tā vietā, lai parādītu rezultātus ar cipariem, es parādu cilvēkiem, ko jums dos šie rezultāti, konkrētu dzīvokļu veidos, ko jūs varat atļauties, ja dodaties pensijā, saņemot 3,000, 2,500, 2,000 dolārus mēnesī un tā tālāk. Skatoties dzīvokļus no labās uz kreiso pusi, jūs redzat, ka tie paliek arvien sliktāki un sliktāki. Daži no tiem izskatās kā vietas, kur es dzīvoju, kad biju maģistratūras students. Jums nonākot līdz pašai apakšai, jūs ieraugāt skaudro realitāti, ka, neko netaupot vecumdienām, jūs vispār nevarēsit atļauties mājokli. Šie ir īstu dzīvokļu attēli, kurus izīrē par attiecīgo naudas summu, kas norādīta Interneta sludinājumā.

Pēdējā lieta, ko jums parādīšu, pēdējā uzvedības laika mašīna, ir kaut kas, ko es izveidoju kopā ar Helu Heršfīldu, ar kuru mani iepazīstināja iepriekšējā projekta līdzautors Bils Šarps. Šī programma veido virtuālo realitāti. Mēs nofotografējam cilvēkus, šajā gadījumā koledžas vecuma cilvēkus, un izmantojam speciālu programmu, lai padarītu viņus vecākus un parādītu, kā viņi izskatīties, kad būs 60, 70, 80 gadus veci. Mēs mēģinām izpētīt, vai palīdzēšana jūsu iztēlei, skatoties sava nākotnes „es” sejā var mainīt jūsu uzvedību attiecībā pret ieguldījumiem.

Šis ir viens no mūsu eksperimentiem. Pa kreisi redzama jauna cilvēka seja. Viņam ir dota iespēja mainīt savu ietaupījumu likmi. Viņam samazinot savu ietaupījumu apmēru, tas nozīmē, ka viņš neietaupa neko, tam atrodoties līdz galam pa kreisi. Mēs varam redzēt viņa pašreizējos gada ienākumus, lūk, procenti no viņa algas čeka, ko viņš saņem uz rokas, tie ir diezgan augsti — 91%, taču viņa pensija būs maza. Viņš aizies pensijā ar 44% no tā, ko nopelnīja, kad vēl strādāja. Jo vairāk viņš pašlaik ietaupa, jo lielāka būs viņa pensija, taču viņš ir nelaimīgs, jo tad viņam ir mazāk naudas, ko tērēt šobrīd. Ir arī iespēja pārslēgties uz nākotnes „es”. Un no nākotnes „es” skatu punkta viss ir otrādi. Ja jūs ietaupāt ļoti maz, nākotnes „es” ir nelaimīgs dzīvojot ar 44% no ienākumiem. Turpretim, ja tagadnes „es” ietaupa daudz, nākotnes „es” ir iepriecināts, jo ienākumi ir tuvu pie 100%.

Lai ar šo iepazīstinātu plašāku publiku, es strādāju kopā ar Helu un „Allianz”, lai radītu ko tādu, ko mēs saucam par uzvedības laika mašīnu, kurā jūs ne tikai varat ieraudzīt sevi nākotnē, bet arī redzēt sagaidāmās emocionālās reakcijas uz dažādiem pensijas lieluma līmeņiem. Piemēram, pieskatieties uz cilvēka uz sejas izteiksmēm, pārvietojot bīdni. Jaunākā seja kļūst arvien priecīgāka un priecīgāka, neietaupot neko. Vecākajam ir nelaimīga seja. Un lēnām, lēnām mēs to pārvietojam līdz vidējam ietaupījumu līmenim. Un tad ir augsts ietaupījumu līmenis. Jaunākā seja kļūst nelaimīga. Vecākā seja ar lēmumu ir diezgan apmierināta. Mēs redzēsim, vai tam ir kāda ietekme uz cilvēka rīcību. Jaukākais tajā ir tas, ka tas nav kaut kas, kas patiesībā ietekmē cilvēkus, jo kad viena seja smaida, otra seja ir sadrūmusi. Tas jums nepasaka, uz kuru pusi pārvietot bīdni, tas tikai jums atgādina, ka jūs esat saistīts ar šo nākotnes „es”.

Jūsu šodienas lēmumi noteiks tā labklājību. Tas ir kas tāds, ko viegli var aizmirst. Šī virtuālās realitātes izmantošana nav tikai tādēļ, lai cilvēki redzētu kādi izskatīsies vecumā. Ir programmas, kuras varat dabūt, lai redzētu, kā cilvēki varētu izskatīties, ja viņi smēķē, ja viņi pārāk daudz uzturas saulē, ja viņi pieņemas svarā utt. Un labi ir tas, ne kā eksperimentos, ko mēs ar Helu veicām ar Rasu Smitu, ka jums nav pašam tās jāprogrammē, lai redzētu virtuālo realitāti. Ir programmas, ko jūs varat tikai par dažiem dolāriem iegūt saviem viedtālruņiem, kas dara tieši to pašu. Šis ir mana līdzautora Hela attēls. Jūs varat viņu atpazīt no iepriekšējiem piemēriem. Tikai intereses pēc mēs šo attēlu izlaidām cauri nosirmošanas, novecošanas un svarā pieņemšanās programmai, lai redzētu, kā viņš varētu izskatīties. Hels ir šeit, tāpēc es domāju, ka gan viņam. gan mums jārūpējas par to lai mēs nekļūtu tādi kā pēdējā attēlā. Ar to arī es beigšu.

Hela un manā vārdā, es vēlu jūsu tagadnes un nākotnes „es” visu to labāko. Paldies.

(Aplausi)