Kendija Čenga: Pirms nāves es vēlos...

Ir daudz veidu, kā mums apkārtējie cilvēki var palīdzēt uzlabot mūsu dzīves. Mēs nesaskrienamies ar katru kaimiņu, tādēļ daudzas zināšanas netiek nodotas tālāk, lai arī mēs kopīgi izmantojam vienas un tās pašas publiskās telpas.

Tā nu pēdējo pāris gadu laikā esmu izmēģinājusi veidus, kā vairāk dalīties ar saviem kaimiņiem publiskajā telpā, izmantojot vienkāršus rīkus, piemēram, uzlīmes, zīmuļus un krītu. Šie projekti radās no man esošiem jautājumiem, piemēram, cik daudz mani kaimiņi maksāja par saviem dzīvokļiem? (Smiekli) Kā gan mēs varam aizdot un aizņemties vairāk lietu, neklauvējot viens pie otra durvīm nepiemērotā laikā? Kā mēs varam vairāk dalīties ar savām atmiņām par mūsu pamestajām ēkām, un gūt labāku sapratni par mūsu ainavu? Kā mēs varam vairāk dalīties ar savām cerībām par tukšajiem veikaliem, lai mūsu kopienas var atspoguļot savas pašreizējās vajadzības un sapņus?

Es dzīvoju Ņūorleānā, un es esmu iemīlējusies Ņūorleānā. Manu dvēseli vienmēr nomierina milzīgie ozoli, apēnotie mīlnieki, dzērāji un sapņotāji, kas tur ir jau simtiem gadu, es uzticos pilsētai, kas vienmēr dod priekšroku mūzikai. (Smiekli) Man ir tāda sajūta, tiklīdz kāds nošķaudās, Ņūorleānā ir parāde. (Smiekli) Pilsētai ir viena no visskaistākajām athitektūrām pasaulē, taču tai ir arī viens no lielākajiem daudzumiem pamesto īpašumu Amerikā.

Es dzīvoju netālu no šīs mājas un domāju par to, kā to varētu padarīt par jaunāku vietu manā apkaimē, es arī domāju par ko tādu, kas uz mūžu mainīja manu dzīvi.

2009. gadā es zaudēju kādu, ko ļoti mīlēju. Viņas vārds bija Džina, viņa bija mana māte, un viņas nāve bija pēkšņa un negaidīta. Es daudz domāju par nāvi, un tas man lika justies ļoti pateicīgai par laiku, kas man bija un viesa skaidrību par lietām, kas nu manā dzīvē ir jēgpilnas. Taču man bija jāpiepūlas, lai saglabātu šo savas ikdienas perspektīvu. Ir tāda sajūta, ka ir viegli ieslīgt ikdienas rutīnā un aizmirst to, kam patiešām ir nozīme.

Tā nu ar vecu un jaunu draugu palīdzību es pārvērtu vienu šīs pamestās mājas pusi par milzu tāfeli un uz tās uzkrāsoju teikumu, kas jāpabeidz: „Pirms savas nāves es vēlos ...” Jebkurš garām ejošais varēja paņemt krīta gabalu, pārdomāt savu dzīvi un publiskā telpā dalīties ar saviem personīgajiem centieniem.

Es nezinu, ko es sagaidīju no šī eksperimenta, taču līdz nākamajai dienai siena jau bija pilnībā aizpildīta un tā turpināja aizpildīties. Es vēlētos padalīties ar pāris lietām, ko cilvēki uzrakstīja uz šīs sienas.

„Pirms savas nāves es vēlos tikt tiesāts par pirātismu.” (Smiekli) „Pirms savas nāves es vēlos uzsēsties uz datuma maiņas līniju.” „Pirms savas nāves es vēlos dziedāt miljoniem.” „Pirms savas nāves es vēlos iestādīt koku.” „Pirms savas nāves es vēlos dzīvot pašpietiekami.” „Pirms savas nāves es vēlos viņu vēl reizi turēt savās rokās.” „Pirms savas nāves es vēlos būt kāda kavalieris.” „Pirms savas nāves es vēlos būt pilnībā es pats.”

Tā šī novārtā atstātā vieta kļuva konstruktīva, cilvēku cerības un sapņi mani lika skaļi smieties, raudāt, tie mani mierināja grūtos laikos. Runa ir par saprašanu, ka neesi viens. Runa ir par savu kaimiņu saprašanu jaunos un apgaismojošos veidos. Runa ir vietas radīšanu pārdomām un cerībām, un atcerēšanos par, kas, mums augot un mainoties, ir patiesi nozīmīgs.

Es to izveidoju pērn, un drīz vien sāku saņemt simtiem vēstuļu no aizrautīgiem cilvēkiem, kas ar savu kopienu vēlējās izveidot šādu sienu, tā nu mēs ar maniem pilsoņu centra kolēģiem izveidojām aprīkojumu, un nu šādas sienas ir izveidotas dažādās valstīs visā pasaulē, tostarp Kazahstānā, Dienvidāfrikā, Austrālijā, Argentīnā un citur. Kopā esam parādījuši, cik varena var būt mūsu publiskā telpa, ja mums tiek dota iespēja izteikties un vairāk dalīties tajā vienam ar otru.

Divas no vērtīgākajām lietām, kas mums ir, ir laiks un mūsu attiecības ar citiem cilvēkiem. Šajā arvien vairāk uzmanību novēršošajā laikā vairāk nekā jebkad ir svarīgi atrast veidos, kā saglabāt perspektīvu un atcerēties, ka dzīve ir īsa un trausla. Nāve ir kas tāds, par ko mums nereti nav drosmes runāt vai pat domāt, taču esmu sapratusi, ka gatavošanās nāvei ir viena no spēcinošākajām lietām, ko varat darīt. Domāšana par nāvi visu dzīvē padara skaidru.

Mūsu kopīgā telpa var labāk atspoguļot to, kas mums rūp kā atsevišķiem cilvēkiem un kā kopienai, un ar vairāk veidiem, kā dalīties ar mūsu cerībām, bailēm un stāstiem mums apkārtējie cilvēki var ne tikai mums palīdzēt šīs vietas padarīt labāk, viņi var mums palīdzēt pavadīt labākas dzīves. Paldies. (Aplausi)

(Aplausi) Paldies. (Aplausi) (Aplausi)