Brenē Brauna: Ieklausīšanās kaunā

Es jums mazliet pastāstīšu par savu TEDxHouston runu. Nākamajā rītā pēc šīs runas, es pamodos ar šausmīgākajām „ievainojamības paģirām” savā dzīvē. Es veselas trīs dienas vispār neizgāju no mājas.

Pirmā reize, kad izgāju, bija uz pusdienām ar draudzeni. Man ierodoties, viņa jau sēdēja pie galdiņa. Es apsēdos, un viņa teica: „Ak Dievs, tu izskaties briesmīgi.” „Paldies. Es tiešām jūtos... Es nejūtos savā ādā." „Kas noticis?”, viņa vaicāja. Es atbildēju: „Es nupat pateicu 500 cilvēkiem, ka kļuvu par pētnieci, lai izvairītos no ievainojamības. Un, ka būšana ievainojamam, pēc mana pētījuma datiem, ir ļoti būtiska pilnvērtīgai dzīvei. Es pateicu tiem 500 cilvēkiem, ka man bija nervu sabrukums. Manā prezentācijā pat bija slaids, uz kura bija rakstīts „Nervu sabrukums” Kurā brīdī es iedomājos, ka tā ir laba doma?” (Smiekli)

Un viņa teica: „Es redzēju tavu runu TED tiešajā ēterā. Tā tiešām nebiji tu. Tu biji nedaudz citādāka, nekā parasti. Taču tas bija lieliski." Un es teicu: „Tas nedrīkst notikt. YouTube, viņi izliks to runu YouTube. Un tad jau būs runa par 600, 700 cilvēkiem.” (Smiekli) Un viņa teica: „Manuprāt, jau ir par vēlu.”

Un es teicu: „Ļauj man tev ko pavaicāt.” „Labi”, viņa atbildēja. „Vai atceries, kad mēs bijam koledžā, un bijām mežonīgas un pastulbas?" „Jā”, viņa atbildēja. Un es teicu: „Atceries, kad mēs atstājām sliktu ziņu mūsu bijušā puiša automātiskajā atbildētājā? Un tad mums nācās ielauzties viņa kopmītnes istabiņā un izdzēst šo ziņu?” (Smiekli) Viņa atbild: „Ēēē...nē.” (Smiekli) Protams, ka vienīgā lieta ko tajā brīdī varēju atbildēt, bija „Jā, es arī nē.” Ka es arī neatceros.

Un pie sevis domāju: „Brenē, ko tu dari? Ko tu dari? Kāpēc tu par to ieminējies? Vai tu esi zaudējusi prātu? Tavas māsas būtu ideālas kam tādam.” Tad es paskatījos uz viņu un viņa teica: „Tu tiešām grasies ielauzties un nozagt to video, pirms tas tiek izlikts YouTube?” Un es teicu: „Es ko tādu sāku apsvērt.” (Smiekli) Viņa teica: „Tu esi sliktākais iespējamais ievainojamības paraugs.” (Smiekli) Un tad es paskatījos uz viņu un pateicu ko tādu, kas tobrīd šķita mazliet dramatisks, taču pēcāk izrādījās vairāk pravietojošs, nekā dramatisks. Es teicu, „Ja 500 pārvērtīsies par 1000 vai 2000, mana dzīve ir galā.” (Smiekli) Manos plānos nebija paredzēti četri miljoni.

(Smiekli)

Un mana dzīve tiešām beidzās tajā brīdī, kad tas notika. Iespējams, sarežģītākais tajā visā bija tas, ka es uzzināju ko nepatīkamu pati par sevi. Ka, lai arī cik aizkaitināta es nebūtu par nespēju likt pasaulei ieraudzīt manus darbus, daļa no manis ļoti centīgi mēģināja izgudrot veidus, kā palikt nemanāmai, tieši zem redzamības līnijas. Bet es vēlos runāt par to, ko esmu iemācījusies.

Ir divas lietas, ko esmu iemācījusies pagājušā gada laikā. Pirmkārt, ievainojamība nav vājuma pazīme. Šis mīts ir ļoti bīstams. Ļaujiet man jums pajautāt, es jūs iepriekš brīdinu, es esmu mācīta terapeite, un varu pacietīgi gaidīt atbildi, tāpēc, ja jūs vienkārši paceltu roku, tas būtu brīnišķīgi - cik daudzi no jums, godīgi, kad jūs domājat izdarīt vai pateikt kaut ko, kas jūs padara ievainojamus, domā, „Ak Dievs, ievainojamība ir vājums. Vai šis ir vājums?” Cik daudzi no jums domā par ievainojamību un vājumu kā sinonīmiem? Lielākā daļa. Ļaujiet man uzdot jums šādu jautājumu: Pagājušās nedēļas TED, cik daudzi no Jums, kad redzēja ievainojamību šeit uz skatuves, domāja, ka tā bija vienkārši drosme? Ievainojamība nav vājums. Es definēju ievainojamību kā emocionālu risku, atklāšanos, nedrošību. Tā ir daļa no mūsu ikdienas dzīves. Pēc 12 pētījuma gadiem esmu sākusi ticēt, ka ievainojamība ir visprecīzākā mērvienība tam, cik drosmīgi esam būt ievainojamam, ļaut sev būt redzamiem, būt atklātiem.

Viena no dīvainām lietām, kas notika pēc TED eksplozijas, bija tāda, ka es saņēmu piedāvājumus uzstāties no visām valsts malām - sākot ar skolām un vecāku sapulcēm, beidzot ar „Fortune 500” kompānijām. Daudzi zvani bija aptuveni šādi: „Sveiki, Doktore Brauna. Mums ļoti patika jūsu TEDTalk. Mēs priecātos, ja jūs varētu uzstāties pie mums. Mēs augstu novērtētu, ja jūs nepieminētu ievainojamību vai kaunu.” (Smiekli) Par ko jūs vēlētos lai runāju? Bija trīs galvenās atbildes. Lai būtu pavisam godīgi, galvenokārt no biznesa sektora: Inovācijas, radošums un pārmaiņas. Ļaujiet man pavisam oficiāli teikt, ka ievainojamība ir vieta, kur dzimst inovācijas, radošums un pārmaiņas. (Aplausi) Radīt nozīmē izveidot ko tādu, kas iepriekš nav bijis. Nav nekā ievainojamāka par to. Piemērošanās pārmaiņām ir cieši saistīta ar ievainojamību.

Otrā lieta, papildus izpratnei par saikni starp ievainojamību un drosmi, es arī uzzināju, lūk, ko: Mums ir jārunā par kaunu. Es būšu pret jums pilnīgi godīga. Kad es kļuvu par "ievainojamības pētnieci" un tas kļuva par galveno fokusu pateicoties TEDTalk - es nejokoju.

Minēšu piemēru. Pirms aptuveni trim mēnešiem, es biju sporta preču veikalā, pērkot aizsargbrilles un stilbsargus, un dažādas citas lietas, kuras vecāki pērk sporta preču veikalos. No aptuveni 30 metru attāluma es dzirdu: "Ievainojamības TED! Ievainojamības TED! " (Smiekli) Es esmu teksasiete piektajā paaudzē. Mūsu ģimenes moto ir "Vienmēr gatavs." Būt par ievainojamības pētnieci man nav ierasta lieta. Tad nu es turpinu iet, neatskatoties. (Smiekli) Un tad es dzirdu "Ievainojamības TED!" Es apgriežos un saku "Sveiki!" Viņa ir man tepat blakus un saka: „Jūs esat tā kauna pētniece, kurai bija nervu sabrukums.” (Smiekli) Šajā brīdī vecāki tuvāk pievelk savus bērnus. "Novēršas." Un šajā brīdī es sajutos tik nogurusi. Es paskatījos uz viņu un teicu, "Tā bija nolādēta garīga atklāsme."

(Smiekli)

(Aplausi)

Un viņa paskatās atpakaļ un izdara šādi [piemiedz ar aci] un saka, "es zinu." Un tad viņa teica: "Mēs noskatījāmies tavu TEDTalk mūsu grāmatu klubā. Tad izlasījām tavu grāmatu un nomainījām nosaukumu uz „Sabrukuma meičas” Un viņa teica: „Mūsu sauklis ir: „Mēs brūkam kopā un sajūta ir brīnišķīga.” (Smiekli) Jūs varat tikai mēģināt iedomāties, kā es jūtos fakultātes sanāksmēs.

Tātad, kad es kļuvu par Ievainojamības TED, kā filmu varonis, piemēram Barbija-Nindzja, bet es esmu Ievainojamības TED - es domāju, ka atstāšu visas tās „kauna lietas” pagātnē, tāpēc, ka es pavadīju 6 gadus pētot kaunu, pirms es tā īsti iesāku rakstīt un runāt par ievainojamību. Un es nodomāju, paldies Dievam, tāpēc, ka kauns ir šausmīga tēma, neviens par to negrib runāt. Tas ir labākais veids kā izvairīties no sarunām lidmašīnā. „Ar ko jūs nodarbojaties?” „Es pētu kaunu.” „Ā...” (Smiekli) Un es jūs redzu. (Smiekli)

Taču izdzīvojot šo pagājušo gadu, man tika atgādināts pamatlikums — ne pētījumu likums, bet morāles likums no manas jaunības — ka ir jādejo ar to, kurš tevi ir uz dejām atvedis. Un es neiemācījos par ievainojamību, drosmi, radošumu un inovācijām pētot ievainojamību. Es iemācījos par šīm lietām, pētot kaunu. Tagad es vēlos Jūs visus ievadīt tēmā par kaunu. Junga analītiķi kaunu sauc par dvēseles purvu. Mēs bridīsim tajā iekšā. Mērķis ir ne tikai tur iebrist, bet arī uzcelt māju un apmesties uz dzīvi. Tas ir, uzvilkt galošas un izbrist cauri, lai atrastu ceļu apkārt. Lūk, kādēļ.

Nesen izveidojusies situācija [atsaucas uz apšaudi martā] šajā valstī, bija nozīmīgs sauciens uz sarunu, un globāli domājot, par rasu tēmu, pareizi? Jā? Mēs to dzirdējām. Jā? Mēs nevaram par to runāt bez kauna, tāpēc, ka nav iespējams runāt par rasēm, bez runāšanas par privilēgijām. Un, kad cilvēki sāk runāt par privilēģijām, viņi sastingst aiz kauna. Mēs esam dzirdējuši par lielisku risinājumu, kā nenogalināt cilvēkus operāciju laikā, proti, veidot sarakstu. Jūs nevarat risināt šo problēmu bez kauna pieminēšanas, jo, kad jaunajiem tiks mācīts, kā uzlikt šuves, viņiem tiek mācīts arī kā likt šuves savam pašvērtējumam, kā būt visu varošiem. Un visu varošajiem nav vajadzīgi saraksti.

Man bija jāpieraksta šī TED biedra vārds, lai es kaut ko nesajauktu. Miškins Ingavle. Cerams, ka izdevās pareizi. (Aplausi) Es viņu redzēju savā pirmajā dienā šeit. Viņš skaidroja kā jutis vajadzību radīt tehnoloģiju, kas palīdzētu noteikt mazasinību, tādēļ, ka nevajadzīgi mira cilvēki. Viņš teica: "Es redzēju šo nepieciešamību. Un vai Jūs zināt ko es darīju? Es to izveidoju." Un zāli pāršalca aplausu vētra. "Jā!" Un tad viņš teica: "Taču tas nestrādāja. Un tad es to izveidoju vēl 32 reizes, un beidzot tas darbojās."

Jūs zināt kāds ir TED lielākais noslēpums? Degu nepacietībā šo pateikt cilvēkiem. Es laikam darīšu to tagad. (Smiekli) Šī ir kā neveiksmju konference. Nē, tiešām. (Aplausi) Jūs zināt, kāpēc šī vieta ir brīnišķīga? Tāpēc, ka šeit pavisam nedaudz cilvēku baidās no neveiksmes. Un neviens no visiem tiem, ko es līdz šim esmu redzējusi, nav cietis neveiksmi. Es daudzas reizes esmu pilnībā izgāzusies, taču, šķiet, ka pasaule to nesaprot, kauna dēļ.

Ir lielisks Teodora Rūzvelta citāts, kurš mani glābis pagājušā gada laikā. Daudz ļaužu atsaucas uz to kā "Cilvēka arēnā" citātu. Tas skan šādi: "Ne jau kritiķim ir nozīme. Ne tam cilvēkam, kurš sēž un rāda ar pirkstu, kā darītājs būtu varējis izdarīt lietas labāk, un kā viņš klūp un krīt. Nozīme ir cilvēkam arēnā, kura seja ir nosmērēta ar putekļiem, sviedriem un asinīm. Bet kad viņš ir arēnā savā labākajā formā, viņš uzvar, sliktākā — zaudē, taču pat tad, kad viņš zaudē, viņš to ir uzdrīkstējies."

Un man, tas ir tas, par ko ir šī konference un dzīve — par uzdrīkstēšanos, par būšanu arēnā. Kad Jūs pieejat pie arēnas, uzliekat roku uz durvju klinķa un domājat, "Es iešu iekšā un meģināšu," kauns ir tas gremlins, kurš saka, "Nē, nē. Tu neesi gana labs. Tu nesaņēmi maģistra grādu. Tava sieva tevi pameta. Es zinu, ka tavs tēvs patiesībā nebija Luksemburgā, bet gan Singsingas cietumā. Es zinu, kāda tev bija bērnība. Es zinu, ka Tu domā ka neesi gana izskatīgs, gudrs, talantīgs un spēcīgs. Es zinu, ka Tavs tēvs nekad nepievērsa Tev uzmanību, pat tad, kad kļuvi par finansu direktoru." Kauns ir tā lieta.

Un, ja mēs varam to apklusināt, iet iekšā arēnā, un teikt, "Es to izdarīšu," mēs paskatāmies augšup uz to kritiķi, ko redzam rādot ar pirkstu un smejoties. Un 99% gadījumu kurš tas ir? Mēs paši. Kauns spēlē divas lielas „plates” — „ne gana labs,” un, ja jūs varat apklusināt to, tad „ko tu no sevis iedomājies?” Ir jāsaprot, ka kauns nav tas pats, kas vainas sajūta. Kauns ir ar koncentrēšanās uz sevi, vainas sajūta koncentrējas uz uzvedību. Kauns ir „Es esmu slikts.” Vaina ir „Es izdarīju kaut ko sliktu.” Cik daudzi no jums, ja būtu nodarījuši man pāri, būtu ar mieru teikt, „Piedod, es kļūdījos?” Cik daudzi no Jums vēlētos šādi teikt? Vaina: „Piedod. Es kļūdījos.” Kauns: Piedodiet. Es esmu kļūda.

Ir milzīga atšķirība starp kaunu un vainu. Jums jāzina šāda lieta. Kauns ir cieši saistīts ar atkarībām, nomāktību, vardarbību, agresiju, iebiedēšanu, pašnāvībām, ēšanas traucējumiem. Un šo Jums vajadzētu zināt vēl jo vairāk. Vainas sajūtai ir apgriezti saistīta ar šīm lietām. Spēja turēt kaut ko, ko esam izdarījuši vai neesam spējuši izdarīt, pret to, kas vēlamies būt, neticami labi pielāgojas. Šī sajūta ir nepatīkama, taču tā labi pielāgojas.

Vēl viena lieta, kas jums jāzina par kaunu ir tas, ka tam ir dalījums pa dzimumiem. Ja kauns pāršalc mani un Krisu, sajūta būs tāda pati. Visi šeit sēdošie zina šo kauna sajūtu. Mēs esam visai pārliecināti, ka vienīgie cilvēki, kuri nezin kauna sajūtu, ir cilvēki, kuriem nav spēju uz empātiju un saiknes ar citiem veidošanu. Kas nozīmē, jā, man ir mazliet kauna; nē, es esmu sociopāts. Es noteikti izvēlētos, jā, jums ir mazliet kauna. Kauna sajūta pati par sevi ir vienāda vīriešiem un sievietēm, taču tā ir sadalīta pa dzimumiem.

Sievietēm, labākais piemērs, ko varu minēt ir Enjoli reklāma: „Es varu izkārt veļu uz auklas, sapakot pusdienas, visus sabučot un būt darbā no deviņiem līdz pieciem. Es varu atnest mājās speķi, uzcept to uz pannas, un likt tev nekad neaizmirst, ka esi vīrietis." Sievietēm, kauns nozīmē izdarīt visu, izdarīt to ideāli, un nekad neļaut nevienam redzēt, ka tas prasa mazāko piepūli. Es nezinu cik daudz smaržu šī reklāma pārdeva, taču es varu garantēt, ka tā palīdzēja pārdot daudz antidepresantu un nomierinošu līdzekļu. (Smiekli) Kauns sievietēm ir nesasniedzamu, konfliktējošu un konkurējošu gaidu tīkls, par to, kam mums būtu jābūt. Un tas ir „trako krekls.”

Vīriešiem kauns nav kaudze konfliktējošu, konkurējošu emociju. Kauns ir viens, netikt uztvertam kā kādam? Vājam. Pirmajos savos pētījuma gados es neintervēju vīriešus. Un tas nenotika līdz tam laikam, kamēr vienā dienā pēc grāmatas parakstīšanas, viens vīrietis uz mani paskatījās un teica: „Man patīk tas, ko jūs sakāt par kaunu, taču es gribētu zināt, kāpēc jūs nepieminat vīriešus.” „Es nepētu vīriešus,” es atbildēju. „Tas gan ir ērti,” viņš teica. (Smiekli) "Kāpēc?" es vaicāju. Un viņš teica: "Jo Jūs aicinat mūs atklāties, stāstīt savu stāstu, būt ievainojamiem. Taču vai tās trīs grāmatas, ko nupat parakstījāt manai sievai un trīs meitām?" „Jā,” es teicu. Viņas labprātāk redzētu mani nomirstam, sēžot baltā zirga mugurā, nekā redzētu mani no tā nokrītam. Kad mēs atklājamies un esam ievainojami, mums pamatīgi sadod pa galvu. Un nesakiet man, ka tas ir no vīriešiem, treneriem un tēviem, tāpēc, ka manas dzīves sievietes pret mani ir prasīgākas kā jebkurš cits."

Tā nu es sāku intervēt vīriešus un uzdot jautājumus. Lūk, ko es uzzināju: Parādiet man sievieti, kura būs kopā ar nepārtrauktu ievainojamības un baiļu pārņemtu vīrieti. un es jums parādīšu sievieti, kura ir paveikusi neticamu darbu. Parādiet man vīrieti, kurš var būt kopā ar sievieti brīdī, kad viņas mērs ir pilns, kad viņa vairs nevar izturēt, un viņa pirmā reakcija nav, „Es iztukšoju trauku mazgājamo mašīnu,” tā vietā viņš patiešām klausās, tāpēc, ka tas ir tas, kas mums patiešām ir vajadzīgs. Es jums parādīšu vīrieti, kurš ir paveicis lielu darbu.

Kauns ir epidēmija mūsu kultūrā. Un, lai tiktu no tā ārā, lai atrastu ceļu atpakaļ vienam pie otra, mums ir jāsaprot, kā tas mūs ietekmē, un, kā tas ietekmē to, kādi esam vecāki, kā strādājam, kā skatāmies viens uz otru. Ļoti īsi, Mahalika, no Bostonas koledžas, pētījums. Viņš jautāja, ko sievietēm ir jādara, lai atbilstu "sievietes normām?" Izplatītākās atbildes valstī: jauka, tieva, pieticīga un izmanto visus iespējamos resursus ārienei. Kad viņš jautāja par vīriešiem, ko vīriešiem šajā valstī jādara, lai atbilstu „vīrieša normām,” un atbildes bija: vienmēr valdīt pār emocijām, darbs pirmajā vietā, tiekties pēc varas un spēka.

Ja mēs gribam atrast ceļu atpakaļ viens pie otra, mums ir jāsaprot un jāiepazīst empātija, tādēļ, ka empātija ir pretinde kaunam. Ja jūs ieliekat kaunu Petri trauciņā, tam ir vajadzīgas trīs lietas lai augtu eksponenciāli: slepenība, klusums un tiesāšana. Ja jūs ieliekat to pašu daudzumu kauna Petri trauciņā un aplaistat to ar empātiju, tas nevar izdzīvot. Divi visspēcīgākie vārdi, kad mēs esam grūtībās: es arī.

Es jūs atstāšu ar šo domu. Ja mēs gribam atrast ceļu atpakaļ viens pie otra, ievainojamība būs tā taka. Es zinu, ka stāvēt ārpus arēnas ir vilinoši, jo šķiet, ka esmu to darījusi visu savu dzīvi, un saku sev, ka es iešu tur iekšā un sadošu visiem pa pēcpusi tad, kad būšu ložu necaurlaidīga un ideāla. Tas ir vilinoši. Taču patiesība ir tāda, ka tas nekad nenotiks. Pat ja jūs kļūtu tik perfekti cik vien varat, un pēc iespējas ložu necaurlaidīgāki, kad jūs ieiesit tur iekšā, tas nav tas, ko mēs vēlamies redzēt. Mēs gribam, lai ejat iekšā. Mēs gribam būt ar jums un pretī jums. Mēs vienkārši gribam, sev un to cilvēku dēļ, kuri nav mums vienaldzīgi, cilvēkiem, ar kuriem kopā strādājam dēļ, uzdrīkstēties.

Liels paldies visiem. Es to ļoti novērtēju.

(Aplausi)